Karalis atgriezās Parīzē; vienlaicīgi ar viņu tur ieradās arī d'Artanjans. Viņš pabija Belilā diennakti un cītīgi ievāca ziņas par notikumiem uz salas, bet tomēr neko neuzzināja par noslēpumu, kas bija apglabāts zem mēmās Lokmarijas klints, par Portosa varoņa kapu.
Musketieru kapteinis uzzināja tikai par to, ko kopā ar trim uzticamajiem bretoņiem paveikuši viņa varonīgie draugi, pretodamies veselai armijai, draugi, kurus viņš tik karsti aizstāvēja un pūlējās izglābt. Viņš apskatīja krastmalā guļošos līķus, asinis uz akmeņiem, kas bija izmētāti starp viršiem. Viņš uzzināja arī to, ka tālu jūrā manīts barkass un tam pakaļ dzinās karaliskās flotes kuģis, kurš kā plēsējputns sagrāba nabaga bēgli, kaut arī tas visiem spēkiem centās izbēgt.
Šai vietā d'Artanjanam beidzās precīzas ziņas. Tālāk sekoja minējumi. Ko te varēja secināt? Kuģis neatgriezās. Tiesa, aizvakar plosījās vētra, bet ātrgaitas korvete bija izturīga un labi apgādāta ar visu nepieciešamo; vētras tai nevarēja kaitēt, tāpēc d'Artanjans nolēma, ka kuģis vai nu pietauvojies Brestē, vai arī iegājis Luāras grīvā.
Tādas bija diezgan nenoteiktās, bet pašam d'Artanjanam visai nomierinošās ziņas, kuras viņš pavēstīja Ludviķim XIV, kad tas kopā ar galmu atgriezās Parīzē.
Ludviķis bija apmierināts ar saviem panākumiem, maigāks un sabiedriskāks kā jebkad, turklāt juzdams, ka viņa spēks pieaudzis, karalis visu ceļu zirgā drasēja gar Lavaljēras jaunkundzes karieti.
Pa to laiku galminieki pūlējās paveikt visu iespējamo un pat neiespējamo, lai izklaidētu karalienes un liktu viņām aizmirst dēla un vīra neuzticību. Visi jau dzīvoja nākotnei, un nevienam nebija daļas par pagātni. Tikkai dažām jūtīgām un uzticīgām sirdīm šī pagātne bija atstājusi mocošas, asiņojošas brūces. Karalis vēl nebija īsti pat paguvis atgriezties, kad saņēma tam aizkustinošu pierādījumu.
Ludviķis XIV bija tikko piecēlies un brokastoja, kad pie viņa ieradās musketieru kapteinis. D'Artanjans izskatījās mazliet bālāks kā parasti un šķita uzbudināts. Karalis no pirmā acu uzmetiena ievēroja pārmaiņas sava kapteiņa parasti mierīgajā sejā.
— Kas jums noticis, d'Artanjan? — viņš noprasīja.
— Jūsu majestāte, mani piemeklējusi liela nelaime.
— Ak Dievs, kāda?
— Jūsu majestāte, Belilā es pazaudēju vienu no saviem senajiem draugiem, di Valona kungu.
To teikdams, d'Artanjans ar savu ērgļa skatienu ieurbās Ludviķi XIV, lai uzzinātu, kādas emocijas šī ziņa radīs.
— Es zinu, — karalis atbildēja.
— Jūs to zinājāt un klusējāt! — musketieris iesaucās.
— Kādēļ runāt? Mans draugs, jūsu bēdas izraisa visdziļāko cieņu. Man bija jāsaudzē jūsu pašcieņa. Ja es pavēstītu par jūsu bēdām, tad it kā triumfētu jūsu priekšā. Jā, es zināju, ka cii Valona kungs apbedījis pats sevi zem Lokmarijas klintīm; zināju arī, ka d'Erblē kungs sagrābis savā varā manu kuģi kopā ar visu ekipāžu un pavēlējis sevi aizvest uz Bajonnu. Es vēlējos, lai jūs par šiem notikumiem uzzinātu no kāda cita un pārliecinātos, ka es cienu savus draugus un viņi man ir svēti, tāpat uzzinātu arī to, ka es kā cilvēks vienmēr uzupurēšos citu labā, bet karalim nereti nākas upurēt cilvēkus savai varenībai un godam.
— Bet kā jūs par to uzzinājāt, jūsu majestāte?
— Kā jūs pats to uzzinājāt?
— No vēstules, kuru Aramiss man atsūtīja no Bajbnnas, būdams brīvībā un drošībā.
— Te ir šī vēstule, — karalis sacīja, izņemdams no atvilktnes Aramisa vēstules precīzu kopiju. — Kolbērs man to iedeva astoņas stundas pirms tam, kad to nogādāja jums… Domāju, ka mani cilvēki nestrādā slikti.
— Jā, valdniek, jūs esat vienīgais, kura veiksme izrādījās pārāka par šo divu cilvēku laimi un spēku. Jūsu rokās ir spēks, bet jūs taču neizmantosiet to ļaunprātīgi, vai ne?
— D'Artanjan, — karalis noteica ar laipnu smaidu, — es varētu dot rīkojumu nolaupīt Aramisa kungu Spānijas karalistē un atvest pie manis dzīvu un veselu, lai tad spriestu viņam taisnu tiesu. Tomēr, ticiet man, d'Artanjan, ka es nepaļaušos pirmajam, dabiskajam impulsam. Viņš ir brīvs, tad tā lai arī paliek.
— Ak vai, jūsu majestāte, ne vienmēr jūs būsiet tik žēlsirdīgs, cildens un augstsirdīgs, kāds tikko bijāt pret mani un d'Erblē kungu; gan jau atradīsies padomnieki, kuri jūs izārstēs no šādas vājības.
— Nē, d'Artanjan, jūs maldāties, vainodams manus padomniekus, it kā tie skubinātu mani izrādīt bardzību. Padoms saudzēt d'Erblē kungu nāk ne no viena citā kā Kolbēra.
— Ā, jūsu majestāte! — d'Artanjans iesaucās, karaļa vārdu pārsteigts.
— Kas attiecas uz jums, — karalis neparasti laipni turpināja, — man jums jāpavēsta vairākas labas ziņas, bet jūs tās uzzināsiet tikai tad, kad es būšu pilnībā nokārtojis savus rēķinus. Es teicu, ka vēlos nodrošināt jums jūsu cienigu stāvokli, un es to izdarīšu. Patlaban mani vārdi sāk piepildīties.
— Tūkstoškārt pateicos, valdniek. Kas attiecas uz mani, es varu pagaidīt. Kamēr es pacietīgi gaidīšu, kad sitīs mana stunda, lūdzu, pievērsiet uzmanību tiem nabaga cilvēkiem, kuri jau sen nīkst jūsu priekštelpā un alkst krist pie karaļa kājām, lai tas apmierinātu viņu lūgumu.
— Kas viņi ir?
— Jūsu majestātes ienaidnieki.
Karalis pacēla galvu.
— Fukē kunga draugi, — d'Artanjans piebilda.
— Viņu vārdi?
— Gurvila kungs, Pelisona kungs un viens dzejnieks, Žans de La- fontēna kungs.
Karalis uz mirkli kļuva domīgs.
— Ko viņi vēlas?
— Nezinu.
— Kā viņi izskatās?
— Skumju nomākti.
— Ko teica?
— Neko.
— Ko dara?
— Raud.
— Lai ienāk, — karalis sadrūmis noteica.
D'Artanjans apgriezās uz papēžiem, pacēla paklāju, kas sedza ieeju karaļa kabinetā, un uzsauca blakus zālē:
— Ievediet!
Tūlīt pie kabineta durvīm, kur atradās karalis ar savu kapteini, parādījās d'Artanjana minētā trijotne.
Kamēr viņi gāja caur audienču zāli, tur iestājās kapa klusums. Nelaimīgā finansu superintendanta draugu parādīšanās, godīgi sakot, lika galminiekiem atrauties, it kā saskare ar nežēlastībā kritušajiem un skumju nomāktajiem varētu aplipināt arī viņus.
D'Artanjans ātriem soļiem tuvojās atstumtajiem, kas drebēdami bikli svārstījās pie karaļa kabineta durvīm, saņēma viņu rokas un pieveda pie krēsla, kurā parasti sēdēja karalis; stāvēdams pie loga, karalis gaidīja, kamēr viņus stādīs priekšā, un gatavojās uzņemt lūdzējus diplomātiskā vēsumā.
No Fukē draugiem pirmais pienāca Pelisons. Viņš neraudāja, jo nosusināja savas asaras tādēļ, lai karalis labāk saklausītu viņa lūgumu.
Gurvils kodīja lūpas, vēlēdamies apvaldīt asaras aiz cieņas pret karali. Lafontēns bija aizsedzis seju ar lakatiņu un, ja viņa pleci raudot drudžaini nenoraustītos, varētu sākt šaubīties, vai tas ir dzīvs cilvēks.
Karalis saglabāja diženuma pilnu stāju. Viņa seja palika mierīga. Nesaraucās pat uzacis, kā tobrīd, kad d'Artanjans pieteica viņam ienaidnieku" ierašanos.
Viņš pamāja, un tas nozīmēja: „Runājiet", pats turpinādams stāvēt un, acis nenolaidis, vēroja izmisušos.
Pelisons paklanījās līdz pat zemei, bet Lafontēns nostājās uz ceļiem kā baznīcā. Ieilgušais klusums, ko pārtrauca tikai smagas nopūtas un vaidi, nevis iežēlināja karali, bet padarīja nepacietīgu.
— Pelisona kungs, — viņš skarbi un asi ierunājās, — Gurvila kungs un jūs, kungs…
Viņš nenosauca Lafontēna vārdu.
— Es būtu visai neapmierināts, ja jūs būtu ieradušies aizlūgt par vienu no lielākajiem noziedzniekiem, kas jāsoda manai tiesai. Karali var aizkustināt vienīgi asaras vai grēku nožēla; nevainīgo asaras un vainīgo grēku nožēla. Es neticu ne Fukē kungs grēku nožēlai, ne arī viņa draugu asarām, tāpēc ka pirmais ir galīgi samaitāts, bet otrajiem būtu jāpiesargājas apvainot mani manā paša namā. Tāpēc, Pelisona kungs, Gurvila kungs un jūs, kungs… lūdzu nesakiet neko tādu, kas neapliecinātu jūsu bezierunu pakļaušanos manai gribai.
— Jūsu majestāe, — Pelisons atbildēja, drebēdams no šiem briesmīgajiem vārdiem, — mēs ieradāmies izteikt jums tikai vispatiesāko cieņu un mīlestību, kādu pavalstniekiem jāizjūt pret savu karali. Jūsu majestātes tiesa ir barga; tās sprieduma priekšā jānoliecas katram, un arī mēs godbijīgi noliecam galvas tās priekšā. Mums ir sveša doma aizstāvēt kādu, kam bijusi nelaime aizvainot jūsu majestāti. Tas, kurš kritis jūsu nežēlastībā, var būt mūsu draugs, bet tomēr viņš ir valsts ienaidnieks. Tāpēc mēs raudādami atdodam viņu karaļa bargajai tiesai.
— Galu galā spriedumu izteiks mans parlaments, — viņu pārtrauca karalis, kuru bija nomierinājis Pelisona lūdzošais tonis un pazemības pilnie vārdi. — Es nesodu, pirms nav novērtēts nozieguma smagums. Vispirms svari, pēc tam zobens.
— Tāpēc dziļā uzticībā karaļa taisnīgumam mēs ceram, ka tad, kad īstais brīdis būs klāt, mēs ar jūsu majestātes atļauju drīkstēsim pacelt savas vārgās balsis apvainotā drauga aizstāvībai.
— Ko jūs lūdzat, kungi? — karalis svinīgi noprasīja.
— Valdniek, — Pelisons turpināja, — aizdomās turētajam ir ģimene un sieva. Ar viņa nelielo īpašumu tik tikko pietika, lai segtu parādus, un, kopš viņas vīrs atrodas ieslodzījumā, Fukē kundze ir visu pamesta. Jūsu majestātes roka soda tikpat bargi kā Dieva Kunga roka. Kad Viņš par sodu kādai ģimenei uzsūta mēri vai spitālību, katrs no tās izvairās un bēg no mēra vai spitālības apsēstā nama. Reizēm, bet ari reti kāds cēls ārsts uzdrošinās pārkāpt šo nolādēto sliekni un pakļauj briesmām savu dzīvību, lai uzvarētu nāvi. Viņš ir mirstošā pēdējais mierinājums un debesu žēlsirdības rīks. Valdniek, mēs krītam ceļos un lūdzamies jūs kā Dievu: Fukē kundzei vairs nav ne draugu, ne atbalsta; viņa lej asaras savā izpostītajā un tukšajā mājā, ko pametuši visi, kas ielenca to labklājības laikos; viņai vairs nav ne kredīta, ne cerību. Jūsu dusmu satriektais nelaimīgais, lai kāda būtu viņa vaina, tomēr saņems no jums savu dienišķo maizi, ko katru dienu slaka asarām. Turpretī nelaimīgajai Fukē kundzei, kurai bija augstais gods uzņemt viesos jūsu majestāti, Fukē kundzei, bijušā Francijas karalistes finansu superintendanta laulātajai draudzenei, nav ko ēst.
Šai vietā smago klusumu, kas lika aizturēt elpu abiem Pelisona draugiem, pārtrauca asaras, un d'Artanjans, klausīdamies pazemīgo lūgumu, juta, ka sirds aiz žēluma sažņaudzas; viņš pagriezās ar seju pret kabineta stūri un, ūsas kodīdams, mēģināja apvaldīt nopūtas, kas lauzās no krūtīm.
Karaļa acis joprojām palika vēsas un seja barga, bet uz vaigiem parādījās sarkani plankumi, un skatienā izgaisa pārliecība.
— Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja.
— Mēs atnācām padevīgi lūgt jūsu majestātei, — sacīja Pelisons, kurš satraucās aizvien vairāk, — neņemt mums ļaunā un atļaut aizdot Fukē kundzei divus tūkstošus pistoļu, ko esam savākuši no viņas vīra bijušajiem draugiem, lai nabaga atraitnei netrūktu paša nepieciešamākā.
Kad Pelisons izteica vārdu „atraitne", kaut gan Fukē vēl bija dzīvs, karalis manāmi nobālēja; viņa augstprātība pagaisa; žēlums no sirds nonāca līdz lūpām. Viņš uzmeta aizkustinātu skatienu cilvēkiem, kas raudāja pie viņa kājām.
— Lai Dievs nedod, ka es pārstātu nošķirt vainīgos no nevainīgajiem, — viņš sacīja. — Tie, kas šaubās par manu žēlsirdību pret vājajiem, slikti pazīst mani. Es sodīšu tikai pārdrošos. Variet darīt visu, ko jums liek sirds, kungi, visu, kas varētu atvieglot Fukē kundzes ciešanas. Variet iet, kungi.
Trīs lūdzēji piecēlās, mēmi un ar sausām acīm — tās bija izžāvējuši svilstošie vaigi. Viņiem vairs nebija spēka pateikties karalim, turklāt viņa majestāte asi aprāva lūdzēju svinīgo klanīšanos, ātri nozuzdams aiz sava krēsla.
Karalis un d'Artanjans palika divatā.
— Lieliski! — d'Artanjans uzslavēja, pieiedams klāt jaunajam monarham, kura skatiens it kā lūdza atbildi. — Lieliski! Ja jums jau nebūtu devīze, kas grezno jūsu sauli, es jums ieteiktu labu devīzi un liktu Kolbēra kungam to pārtulkot latīniski: „Iecietīgs pret vājajiem, bargs pret stiprajiem!"
Karalis pasmaidīja un, pāriedams uz blakus zāli, uz atvadām d'Artanjanam pateica:
— Es jums piešķiru atvaļinājumu, jo jums tas droši vien vajadzīgs, lai nokārtotu jūsu mirušā drauga di Valona kunga lietas.