Pjerfonā viss grima sērās. Pagalmi bija tukši, staļļi aizslēgti, puķu dobes nekoptas. Agrāk tik trokšņainās, mirdzošās, svētdienīgās strūklakas bija apstājušās pašas no sevis. Uz ceļiem, kas veda uz pili, varēja redzēt uz mūļiem vai darba zirģeļiem jājošo drūmās sejas. Tie bija kaimiņi, garīdznieki un tiesu izpildītāji, kas dzīvoja turpat netālu.
Viņi klusuciešot iejāja pils pagalmā, atdeva savu zirgu vai mūli bēdīga izskata zirgupuisim un melnā tērpta kalpa pavadībā devās uz lielo zāli, kur uz sliekšņa viņus sagaidīja Musketons.
Divu dienu laikā Musketons bija tā novājējis, ka drēbes karājās, un izskatījās kā zobens, kas ielikts pārāk platā makstī. Pa viņa viegli iesārto seju plūda divi sudraboti strautiņi, kuri iegrauza sev ceļu vaigos, kas tagad bija tikpat iekrituši, cik kādreiz apaļi. Ar katru jaunu viesi asaru plūdi pastiprinājās, un bija žēl skatīties, kā Musketons spieda savu spēcīgo roku pie kakla, lai nesāktu skaļi raudāt.
Visi bija sapulcējušies, lau uzklausītu Portosa atstāto testamentu. Daudzi gribēja būt klāt tā lasīšanā — vieni aiz savtīgiem mērķiem, citi — aiz draudzības pret nelaiķi, kam nebija neviena radinieka.
Atnākušie svinīgi apsēdās lielajā zālē, kuru aizslēdza, tiklīdz pulkstenis nosita divpadsmit, un tātad bija pienācis testamenta lasīšanas noteiktais laiks.
Portosa pilnvarnieks — tas, protams, bija Koknāra kunga pēctecis — sāka lēni tīt vaļā garu pergamenta rulli, uz kura Portosa varenā roka bija uzrakstījusi savu pēdējo gribu.
Kad bija salauzts zīmogs, uzliktas acenes un beigusies ievada krekšķēšana, visi sagatavojās klausīties.
Musketons nosēdās kaktiņā, lai ērtāk būtu raudāt un mazāk vajadzētu dzirdēt.
Pēkšņi tikko kā aizslēgtās lielās zāles durvis it kā pēc burvju mājiena plaši atstprāga vaļā, un uz sliekšņa parādījās spilgtās pusdienlaika saules apspīdēta vīrišķīga figūra. Tas bija d'Artanjans, kurš atjāja līdz pat ieejas durvīm un, nesagaidījis nevienu, kas saņemtu pretī zirga pavadu, pašrocīgi piesēja zirgu pie durvju klauvekļa un devās pats pieteikt savu ierašanos.
Saule, kas pēkšņi iespīdēja zālē, klātesošo čuksti un it īpaši uzticama suņa instinkts atrāva Musketonu no viņa skumjajām pārdomām. Viņš pacēla galvu un pazina sava kunga seno draugu; Musketons vaimanādams metās pie d'Artanjana un apskāva viņa ceļgalus, slacīdams asarām akmens plātnes, kas sedza grīdu.
D'Artanjans piecēla nelaimīgo pārvaldnieku un savukārt apskāva viņu kā brāli, tad pieklājīgi palocījās visiem sanākušajiem, kuri godbijīgi sveicināja, no mutes mutē čukstus minēdami viņa vārdu, un apsēdās lielās, ar ozolkoka griezumiem rotātās zāles otrā galā, vēl joprojām turēdams pie rokas Musketonu, kuru slāpēja vai nost aizturētas asaras un kurš nokrita blakus musketierim uz soliņa.
Tad pilnvarnieks, satraukts tāpat kā visi pārējie, sāka lasīšanu.
Pēc augstākajā mērā mirstīga ticības apliecinājuma Portoss lūdza saviem ienaidniekiem piedot viņam ļaunumu, ko kādreiz būtu varējis viņiem nodarīt.
Klausoties šo punktu, d'Artanjana acīs varēja saskatīt neizsakāmu lepnumu. Viņš atcerējās veco karavīru un pārcilāja prātā visus Portosa ienaidniekus, visus, ko bija pieveikusi viņa vīrišķīgā roka.
„Labi, ka Portoss nav pievienojis šo ienaidnieku sarakstu un nav uzskaitījis, kādu ļaunumu tiem nodarījis, — viņš nodomāja. — Tad gan lasītājam nāktos paciesties."
Tad sekoja uzskaitījums:
„No Dieva žēlastības patlaban manā īpašumā ir:
1. Pjerfonas pils, ieskaitot zemes, mežus, pļavas un ūdeņus, kam apkārt ir kārtīgs akmens mūris;
2. Brasjē muiža, ieskaitot pili, mežus un aramzemi, kas sadalīta trīs fermās;
3. Neliels Valonas zemes gabals;
4. Piecdesmit fermas Turēnā, kopējā platība piecsimt arpānu;
5. Trīs dzirnavas Šērā, ar gada ienākumu sešsimt livri no katras;
6. Trīs dīķi Berī, no kuriem katrs ienes divsimt livru.
Runājot par kustamo īpašumu, kurš tā saucas tāpēc, ka pats nespēj kustēties, kā man paskaidroja mans draugs, Vannas bīskaps…"
D'Artanjans nodrebēja, izdzirdis šo vārdu.
Pilnvarnieks nesatricināmā mierā turpināja lasīt:
„… to sastāda:
1. Mēbeles, kuras vietas trūkuma dēļ es nevaru sīki uzskatīt un kuras atrodas visās manās pilīs un mājās. To sarakstu sastādījis mans pārvaldnieks…"
Visi pagriezās pret Musketonu, bet viņš joprojām bija iegrimis savās skumjās.
„2. Divdesmit jājamzirgi un pajūga vilcēji, kas atrodas manā Pjer- fonas pilī. Viņus sauc: Bajars, Rolands, Šarlemāns, Pipīns, Dinuā, Lā- girs, Ožjē, Samsons, Milons, Nimrods, Urganda, Armīda, Falstrāda, Dalila, Rebeka, Jolanta, Finete, Grizete, Lizete, Mizete;
3. Sešdesmit suņi, sadalīti sešos baros, kas paredzēti sekojošiem nolūkiem: pirmais — briežiem, otrais — vilkiem, trešais — mežakui- ļiem, ceturtais — zaķiem, abi pārējie apsardzībai un aizsardzībai;
4. Kara un medību ieroči, kas savākti manā ieroču zālē.
5. Anžū vīni, kas sagādāti Atosam, jo viņam tie kādreiz patika, Burgundijas, Šampaņas, Bordo, kā arī spāņu vīni astoņos lielākos pagrabos un divdesmit mazākos dažādās manās mājās.
6. Gleznas un statujas, kuras, kā runā, ir ar lielu vērtību un pietiekošā skaitā, lai nogurdinātu acis.
7. Mana bibliotēka ar seštūkstoš pilnīgi jauniem un nekad neatvērtiem sējumiem.
8. Mans galda sudrabs, kas gan nedaudz nolietojies, bet kuram tomēr vajadzēt svērt ap tūkstoš līdz divtūkstoš mārciņu, jo es ar grūtībām pacēlu lādi, kurā tas glabājas, un tikai sešreiz varēju apiet apkārt istabai ar lādi uz muguras.
9. Visi šie priekšmeti, tāpat arī galdauti un gultas veļa sadalīti pa namiem, kurus es mīlēju vairāk…
Te lasītājs apstājās, lai ievilktu elpu. Savukārt katrs no klātesošajiem izpūta elpu, nokrekšķējās un divkāršoja uzmanību.
Pilnvarnieks turpināja:
„Es dzīvoju bez bērniem un droši vien man vairs nebūs bērnu, un tas mani ļoti apbēdina. Kaut gan es tomēr maldos, jo man ir dēls, kuru es dalu ar saviem draugiem: tas ir Rauls Ogists Žils de Braželons, grāfa de Lafēra īstais dēls. Šis jaunais senjors man šķiet cienīgs kļūt par mantinieku trim drosmīgiem muižniekiem, kuru draugs un padevīgs kalps es esmu."
Pie šiem vārdiem atskanēja skaļš klaudziens. D'Artanjana zobens bija atraisījies no lentas un nokritis uz akmens grīdas.
Klātesošo skatieni pavērsās uz to pusi, un visi ieraudzīja, ka no d'Artanjana kuplajām skropstām liela mirdzoša asara nokrīt uz ērgļa deguna.
Pilvarnieks turpināja:
„Tāpēc es atstāju visu savu augšminēto mantību, gan nekustamo, gan kustamo, vikontam Raulam Ogistam Zilam de Braželonam, lai remdētu bēdas, kuras viņš acīmredzami pārdzīvo, un dotu iespēju ar godu valkāt savu vārdu…"
Zāli pāršalca ilgstoši čuksti.
„Es uzdodu vikontam de Braželonam atdot ševaljē d'Artanjanam, karaļa musketieru kapteinim, no mana īpašuma visu, ko vien minētais ševaljē d'Artanjans vēlētos.
Es uzdodu vikontam de Braželonam noteikt pensiju manam draugam d'Erblē kungam, ja viņam būtu jādzīvo trimdā ārpus Francijas.
Es uzdodu vikontam de Braželonam uzturēt manus cilvēkus, kuri nokalpojuši man vairāk kā desmit gadus, bet pārējiem izsniegt pa piecsimt livriem katram.
Savam pārvaldniekam Musketonam es atstāju visu savu apģērbu, kā izejamos, tā kara un medību tērpus, pārliecībā, ka viņš tos nonēsās aiz mīlestības pret mani un manai piemiņai par godu.
Turklāt es uzticu vikontam de Braželonam savu veco kalpu un uzticamo draugu, jau minēto Musketonu, un uzdodu vikontam de Braželonam izturēties pret viņu tā, lai uz nāves gultas Musketons varētu apliecināt, ka nekad nav pārstājis būt laimīgs."
Izdzirdis šos vārdus, bālais un drebošais Musketons zemu paklanījās; viņa platie pleci drudžaini raustījās; viņš atrāva aukstās rokas no sāpēs un šausmās pārvērstās sejas, un visi ieraudzīja, ka viņš klūp, apstājas un it kā neapjēdz, kur jāiet, lai atstātu zāli.
— Musketon, — d'Artanjans viņu pasauca, — mans vecais, labais draugs, atstājiet šo telpu un posieties ceļā. Es jūs aizvedīšu pie Atosa un došos turp, tiklīdz atstāšu Pjerfonu.
Musketons neko neatbildēja. Viņš tikko elpoja. Kopš šī brīža viss zālē it kā kļuva viņam svešs. Musketons atvēra durvis un lēnām izgāja.
Pilnvarnieks pabeidza lasīšanu; lielākā daļa no tiem, kas bija ieradušies uzklausīt Portosa pēdējo gribu, aizgāja vīlušies, bet ar dziļu cieņu pret viņu.
D'Artanjans, pēc tam kad pilnvarnieks no viņa bija ceremoniāli atvadījies, palika zālē viens. Viņš bija sajūsmināts par testamenta sastādītāja gudrību, kurš taisnīgi bija atstājis visu savu mantu cienīgākajam, kam šie līdzekļi bija visvairāk nepieciešami; turklāt viņš to bija izdarījis tik delikāti, kā ne vienmēr notiek pat visizsmalcinātāko galminieku vai viscēlāko cilvēku vidū.
Portoss uzdeva Raulam de Braželonam atdot d'Artanjanam visu, ko vien viņš vēlēsies. Lieliskais Portoss ļoti labi zināja, ka d'Artanjans neko nelūgs; ja viņš tomēr kaut ko vēlētos, tad viņa daļu noteiks tikai viņš pats.
Portoss bija atstājis Aramisam pensiju, un, ja viņš sāktu vēlēties pārāk daudz, tad d'Artanjana piemērs viņu iegrožotu, un turklāt — vai vārds „trimda", ko testamenta sastādītājs lietoja šķietami bez kāda zemteksta, tomēr nebija vismaigākā un lēnprātīgākā Aramisa rīcības kritika, rīcības, kas kļuva par Portosa nāves cēloni?
Beidzot nelaiķa testamentā Atoss vispār netika pieminēts. Vai gan Portoss varētu pieļaut domu, ka dēls neatdos visu labāko tēvam? Portosa vienkāršais prāts bija apsvēris visas iespējas un uztvēris visas nianses labāk nekā likums vai ļaužu paražas, labāk par smalko toni.
„Portosam bija cēla sirds," — d'Artanjans nopūzdamies pie sevis noteica. Viņam pēkšņi šķita, ka kaut kur no augšas atskan vaids. Musketieris tūlīt iedomājās par Musketonu, kuru vajadzēja izraut no viņa bēdām. D'Artanjans izgāja ārā, bet Musketons nekur nebija redzams.
Uzkāpis pa kāpnēm pirmajā stāvā, viņš Portosa istabā ieraudzīja visdažādāko audumu un visraibāko krāsu drēbju kaudzi, un uz tās gulēja Musketons. Tas bija uzticamā drauga mantojums. Šīs drēbes bija atstātas viņam un tagad piederēja Musketonam. Viņa roka sedza šīs relikvijas, un viņš pats gulēja izstiepies uz tām, it kā skūpstīdams un aizsargādams ar savu ķermeni.
D'Artanjans pienāca tuvāk, lai mierinātu nelaimīgo.
— Mans Dievs! — kapteinis iekliedzās. — Viņš nekustas! Viņš ir bez samaņas!
D'Artanjans kļūdījās: Musketons bija miris. Miris kā uzticams suns, kurš, pazaudējis savu saimnieku, atgriežas pie viņa mantām, lai tur sagaidītu nāvi.