Kamēr norisinājās šie notikumi, kas uz visiem laikiem izšķīra četrus kādreiz nešķiramus draugus, Atoss pēc Raula aizbraukšanas bija palicis pilnīgi viens un pamazām pakļāvās neatturami pienākošajai nāvei, kuras vārds ir ilgas pēc mīļotajiem.
Atgriezies mājās Bluā un vairs nesastapdams Grimo, kas vienmēr viņu sagaidīja ar smaidu savā puķu audzētavā, Atoss juta, ka ar katru dienu zaudē spēkus, kas tik ilgi likās neizsmeļami. Vecums, ko līdz šim atvairīja mīļotā dēla klātbūtne, tagad parādījās kopā ar veselu gūzmu dažādu kaišu un apbēdinājumu, kuru skaits vairojas jo straujāk, jo ilgāk vecums licis sevi gaidīt.
Blakus vairs nebija dēla, kuru vajadzēja mācīt turēties stalti un iet ar augsti paceltu galvu, kam vajadzēja rādīt piemēru; savā priekšā viņš vairs neredzēja jaunekļa mirdzošās acis kā ugunskuru, kurā uguns nekad neapdziest un kurā atspīd viņa paša uzskatu gaisma.
Vai gan vēl jāstāsta, ka Atoss, kura rakstura galvenās iezīmes bija maigums un atturība, nesatikdams vairs nevienu, kas spētu apvaldīt viņa sirdi, ļāvās skumjām tikpat brāzmaini kā sīkas dvēseles nododas priekiem.
Grāfs de Lafērs, neskatoties uz saviem sešdesmit diviem gadiem, tomēr bija palicis jauns; viņam kā kareivim piemita spēks un mundrums, par spīti nepatikšanām un trūkumam; prāta skaidrība, par spīti nelaimēm; maigās dvēseles skaidrība un jauneklīgs augums, par spīti tiem, kas bija pūlējušies sagraut viņa dzīvi — milēdijai, Mazarīni un Lavaljērai, bet tagad vienas nedēļas laikā Atoss pārvērtās sirmgalvī, kaut kā uzreiz pazaudēdams savas aizkavējušās jaunības paliekas.
Vēl joprojām skaists, bet salīcis, cēls, bet vienmēr skumjš, sirms un no vārguma grīļodamies, viņš uzmeklēja pļaviņas, kur caur aleju biezo lapotni spīdēja saulīte.
Viņš vairs neievēroja skarbos paradumus, kā to bija darījis visu mūžu, pēc Raula aizceļošanas Atoss tos aizmirsa. Kalpi bija pieraduši, ka viņš vienalga kādā gadalaikā ceļas līdz ar ausmu, un tagad brīnījās, kad septiņos no rīta, pašā vasaras plaukumā viņu kungs vēl bija gultā. Atosam pie pagalvja bija grāmata, bet viņš nedz gulēja, nedz lasīja. Viņš gulšņāja, lai nebūtu jānēsā apkārt par nastu kļuvušais ķermenis un lai ļautu dvēselei un prātam izrauties no šīs čaulas un aizlaisties savienoties atkal ar dēlu vai Dievu.
Vairākkārt apkārtējie satraucās ne pa jokam, redzēdami, ka viņš pavada vairākas stundas mēmās pārdomās un aizmirsis par īstenību; viņš nedzirdēja pat kalpa soļus, kas pienāca pie viņa istabas durvīm, lai uzzinātu, vai kungs vēl guļ, vai arī jau pamodies. Gadījās pat tā, ka viņš nepamanīja, kā paiet dienas lielākā daļa, un palaida garām ne tikai brokastis, bet arī pusdienas. Beidzot grāfs atjēdzās, piecēlās un nokāpa lejā uz savu iemīļoto ēnaino aleju, tad īsu bridi izgāja saulē, it kā vēlētos pavadīt kādu mirkli siltumā, dalot to ar promesošo dēlu. Tad atkal atsākās tā pati vienmuļā, nomācošā pastaiga, līdz viņš galīgi bez spēka atgriezās savā istabā un nolikās gultā — vietā, kam viņš deva priekšroku pār visām citām.
Dažas dienas grāfs neizteica nevienu vārdu. Viņš atteicās pieņemt apmeklētājus. Kalpi ievēroja, ka naktī viņš aizdedzina lampu un daudzas stundas pēc kārtas raksta vai pārcilā senus pergamenta ruļļus.
Vienu no tādām naktī uzrakstītām vēstulēm Atoss nosūtīja uz Vannu, otru uz Fontenblo; atbilde neatnāca ne uz pirmo, ne otro. Mēs zinām, kādi tam bija iemesli: Aramiss bija ārpus Francijas, bet d'Artanjans ceļoja no Nantes uz Parīzi un no Parīzes uz Pjerfonu.
Grāfa sulainis ievēroja, ka Atoss ar katru dienu saīsina savu pastaigu, apiedams aizvien mazāk loku pa dārzu. Drīz vien liepu aleja kļuva viņam par garu, kaut gan agrāk viņš pa to staigāja turp un atpakaļ. Tad arī simt soļi jau viņu nogurdināja. Beidzot Atoss vairs negribēja celties no gultas; viņš atteicās arī no ēdiena un, kaut arī tāpat smaidīja un runāja laipnā balsī, kalpi tomēr uztraucās un aizsūtīja pēc nelaiķa Orleānas hercoga vecā ārsta, kas dzīvoja Bluā, un atveda viņu pie grāfa, tā lai ārsts, palikdams pats nepamanīts, varētu novērot grāfu.
Tādēļ viņi ierādīja doktoram istabu blakus slimā guļamistabai un lūdza no tās neiziet, lai neizraisītu kunga dusmas, jo viņš ne vārda netika minējis par ārstu.
Doktors paklausīja; Atoss bija savā ziņā paraugs vietējiem muižniekiem; viņi lepojās, ka šejienei pieder vecās Francijas slavas svētā relikvija; Atoss bija īsts augstmanis salīdzinājumā ar tiem dižciltīgajiem, ko bija radījis karalis, kura zizlis, pieskardamies provinces nokaltušajiem heraldiskajiem kokiem, sekmēja to atplaukumu.
Tātad mēs teicām, ka Atosu mīlēja un cienīja Bluā. Doktoram bija sāpīgi skatīties, kā raud kalpi un kā no visas apkārtnes šurp plūst nabagi, kuriem Atoss gar ar laipnu vārdu, gan devīgu žēlastības dāvanu dāvāja dzīvi un mierinājumu. No savas istabas ārsts novēroja, kā attīstās noslēpumainā kaite, kas ar katru dienu arvien vairāk sagrauza un pieveica cilvēku, kurš vēl pavisam nesen tā mīlēja dzīvi un pats bija dzīvības pārpilns.
Doktors ievēroja, ka Atosa vaigos iekvēlojas pašsadedzinošs drudzis — lēns un nežēlīgs, kas nāk no sirds dziļumiem un paslepus pieaug no ciešanām, vienlaikus būdams gan to cēlonis, gan sekas un radīdams tiešas briesmas dzīvībai.
Grāfs vairs ne ar vienu nerunāja. Viņa domas vairījās no trokšņa, un viņš bija nonācis līdz tādai uzbudinājuma pakāpei, kas jau robežojās ar ekstāzi. Tik dziļi sevī iegremdējies cilvēks varbūt vēl īsti nepiederēja Dievam, bet vairs arī ne zemei.
Vairākas stundas ārsts neatlaidīgi pētīja mocošo gribasspēka cīņu ar kādu augstāku spēku; viņu šausmināja nekustīgās, vienam punktam pievērstās acis, tāpat kā tas, ka slimā sirds pukst tikpat mierīgi un ritmiski, neviena nopūta neiztraucē pierasto klusumu — reizēm ciešanu asums dod ārstam cerību.
Tā pagāja puse dienas. Būdams drosmīgs un apņēmīgs cilvēks, ārsts pieņēma lēmumu: pēkšņi viņš pameta savu slēptuvi un iegāja Atosa guļamistabā pie slimā gultas. Ieraudzījis viņu, Atoss neizrādīja ne mazāko izbrīnu.
— Grāf, piedodiet man, — ārsts iesāka, — bet man jums jāizsaka pārmetums un jums mani jāuzklausa.
Viņš apsēdās pie Atosa gultas galvgaļa. Tikai ar lielām pūlēm grāfs pārvarēja sevi un atgriezās apkārtējā īstenībā.
— Kas noticis, doktor? — pēc mirkļa viņš apjautājās.
— Tas, ka jūs, grāfa kungs, esat slims un neārstējaties.
— Es esot slims? — Atoss pasmaidīja.
— Drudzis, novājēšana, vājums un dzīvības spēkus zudums, grāfa kungs.
— Vājums? Vai patiesi? Bet es taču neceļos no gultas.
— Nemānieties, grāfa kungs. Jūs taču esat īstens kristietis?
— Es tā domāju, — Atoss apstiprināja.
— Un jūs nemēģinātu apdraudēt savu dzīvību?
— Nekad.
— Tad, lūk, jūs mirstat… tas, ko jūs darāt, ir pašnāvība; veseļojieties, grāfa kungs, veseļojieties!
— No kā gan? Vispirms atrodiet man kādu kaiti. Es nekad neesmu juties labāk, nekad vēl debesis man nav šķitušas tik skaistas un ziedi sagādājuši tādu prieku.
— Jūs grauž kādas apslēptas sāpes.
— Apslēptas? Nē, doktor: tā ir mana dēla prombūtne, kas izsauc manu slimību, un es to nemaz neslēpju.
— Graf, jusu dels ir sveiks un vesels; viņš ir stiprs un izturīgs, un viņa nākotne ir viņa dižciltības un cildenuma cienīga: dzīvojiet viņa dēļ.
— Bet es taču dzīvoju, doktor… O, variet būt mierīgs, — Atoss ar skumju smaidu piebilda, — es ļoti labi zinu, ka Rauls ir dzīvs, jo, kamēr viņš ir dzīvs, arī es esmu dzīvs.
— Ko jūs runājat?
— Ā, tas ir pavisam vienkārši. Patlaban es it kā apslāpēju savus dzīvības procesus, doktor. Es nespētu panest bezjēdzīgo, vienmuļo dzīvi bez emocijām, kad Rauls nav kopā ar mani. Jūs taču neprasiet no lampas, lai tā iedegtos pati no sevis bez klāt pieliktas uguns; kāpēc tad jūs gribat, lai es dzīvotu rosīgu dzīvi visu acu priekšā? Es nīkuļoju, bet gaidu un gatavojos. Vai jūs atceraties, doktor, kā ostās mēs bieži redzējām vienaldzīgi gulšņājam kareivjus un gaidām aizceļošanu? Pa pusei vēl krastā, pa pusei jau jūrā, ar saliktām mantām viņi vērīgi un sasprindzināti skatījās uz priekšu un… gaidīja. Es ar nodomu atkārtoju vienu un to pašu vārdu, jo tas izskaidro manu stāvokli. Es gulšņāju tāpat kā šie kareivji un ieklausos visās skaņās, kas atlido pie manis, un gribu būt gatavs aizceļot, tiklīdz atskanēs pirmā komanda. Kas mani pasauks? Dievs vai dēls? Visas manas lietas ir sakārtotas, dvēsele gatava uz visu, es tikai gaidu zīmi… Es gaidu, doktor, es gaidu, gaidu!
Ārsts pazina Atosa gara spēku un arī fizisko izturību; viņš mirkli apsvēra teikto un nolēma, ka pārliecināšana te būs lieka, bet zāles nelīdzēs, un aizbrauca, norīkodams Atosa kalpiem ne uz mirkli neatstāt saimnieku vienu.
Pēc ārsta aizbraukšanas Atoss neizrādīja ne mazākās dusmu vai īgnuma pazīmes par to, ka ticis iztraucēts; viņš neprasīja arī, lai viņam nekavējoties iedotu pienākušās vēstules, zinādams, ka kalpi ar prieku un cerībām uzņemtu katru ziņu, kas viņu izklaidētu, jo bija gatavi ziedot savas asinis, lai tikai sagādātu viņam kādu prieku.
Slimnieka miegs kļuva trausls un virspusīgs. Viņš visu laiku snauduļoja un tikai uz dažām stundām iegrima dziļākā miegā. īsais miera brīdis deva atpūtu ķermenim, toties negurdināja dvēseli, jo, kamēr gars klejoja, Atoss dzīvoja it kā divējādu dzīvi. Kādā naktī viņš sapņoja, ka Rauls ģērbjas savā teltī, lai dotos kaujā paša hercoga de Bofora vadībā. Jauneklis bija skumjš, lēni aizsprādzēja bruņas un tikpat lēni aplika zobenu.
— Kas tev kaiš? — tēvs maigi jautāja Raulam.
— Mani apbēdinājusi mūsu labā drauga Portosa bojā eja, — Rauls atbildēja, — un es ciešu, domādams par sāpēm, kādas jūs pārdzīvojat tālumā no manis.
Vīzija izgaisa, un Atoss pamodās.
Rītausmā viens no sulaiņiem ienāca pie sava kunga un iedeva vēstuli no Spānijas.
„Aramisa rokraksts," — grāfs nodomāja.
— Portoss miris! — viņš iekliedzās, tikko uzmetis skatienu pirmajām rindiņām. — O, Raul, Raul, pateicos tev; tu pildi savu solījumu un brīdini mani!
Viss sviedriem noplūdis, Atoss zaudēja samaņu, gulēdams savā gultā, un cēlonis tam bija tikai vājums.