Tiklīdz Atoss atguvās no bezsamaņas, viņš apģērbās un pavēlēja apseglot zirgu, kaunēdamies, ka paļāvies vājumam un tukšiem sapņiem. Viņš gribēja nokļūt Bluā un pamēģināt nodrošināt labākus sakarus ar Āfriku, d'Artanjanu un Aramisu.
Aramisa vēstule grāfam pavēstīja par bēdīgo iznākumu Belilā; tajā bija sīki aprakstīta Portosa nāve, un tā satrieca Atosa maigi mīlošo sirdi.
Viņš vēlējās pēdējo reizi apciemot mirušo draugu. Atoss nolēma, ka parādīs pēdējo godu vecajam cīņu briedram un paziņos par savu nodomu arī d'Artanjanam, lai pierunātu arī viņu doties skumjajā ceļojumā uz Belilu. Kopā viņi dosies sēru ceļojumā pie giganta kapa, pie drauga, kuru dzīves laikā viņš bija tā mīlējis, bet pēc atgriešanās mājās ļausies tam noslēpumainajam spēkam, kas kaut kādā neizprotamā veidā vilināja viņu uz citu — mūžīgo dzīvi.
Kalpi jutās iepriecināti par šo ceļojumu, kas, pēc viņu domām, izkliedēs grāfa melanholiju.
Viņi palīdzēja savam kungam apģērbties, pie lieveņa jau stāvēja apseglots visrāmākais zirgs no grāfa staļļiem, kad Raula tēvs sajuta, ka reibst galva un kājas ļimst un viņš nespēj paspert ne soli bez citu palīdzības.
Atoss lūdza, lai viņu iznes saulītē un nosēdina uz iemīļotā apsūnojušā soliņa, kur viņš pavadīja vairāk par stundu, kamēr sāka justies labāk.
Vājums bija dabiskas sekas pēdējā laika bezdarbībai. Vēlēdamies atgūt spēku, grāfs izdzēra tasīti buljona un iemalkoja savu iemīļoto veco, izturēto Anžū vīnu, kuru Portoss bija pieminējis savā apbrīnojamajā testamentā.
Iestiprinājies un mazliet atspirdzis, viņš lika atkal atvest zirgu, bet viņam bija nepieciešama sulaiņu palīdzība, lai ar grūtībām apsēstos seglos. Atoss vēl nebija nojājis ne simt soļus, kad pagriezienā viņu pēkšņi sāka kratīt stipri drebuļi.
— Cik dīvaini! — viņš ieteicās sulainim, kas pavadīja grāfu.
— Apstāsimies, kungs, es jūs lūdzu, — uzticamais kalps atbildēja. — Jūs kļuvāt tik bāls.
— Tas mani neaizkavēs turpināt ceļu, ja jau esmu devies ceļā, — grāfs noteica.
Viņš atlaida pavadu, taču zirgs nevis paklausīja saimniekam, bet pēkšņi apstājās; Atoss neapzināti pievilka laužņus.
— Kāds nevēlas, lai es jātu tālāk, — Atoss sacīja. — Pieturiet mani, — viņš piebilda, pastiepdams kalpam roku, — ātrāk, ātrāk! Es jūtu, ka kļūstu slābans un tūlīt nokritīšu.
Sulainis pamanīja sava kunga dīvaino izturēšanos, pirms vēl bija izdzirdis viņa pavēli. Viņš ātri piejāja pie Atosa un satvēra viņu. Tā kā viņi vēl nebija paguvuši aizjāt pārāk tālu no mājām, kalpi, kas bija iznākuši pavadīt grāfu un stāvēja pie kāpnēm, ieraudzīja, ka ar grāfu, kas vienmēr lieliski prata turēties seglos, notiek kaut kas nelāgs. Kad sulainis sāka saukt viņus palīgā, visi tūlīt pat atsteidzās.
Tikko Atosa zirgs paspēra dažus soļus uz mājas pusi, grāfs sāka justies labāk. Viņam šķita, ka spēki atgriežas, un Atoss izteica vēlēšanos par spīti visam jāt uz Bluā. Tomēr jau zirga pirmā kustība atkal izsauca tādu pat stingumu un vājumu.
— Neapšaubāmi kāds vēlas, lai es nekur nejātu, — viņš nočukstēja.
Pieskrējušie kalpi nocēla grāfu no zirga un steidzīgi aiznesa uz mājām. Tūlīt tika sagatavota istaba, un Atosu ielika gultā.
— Atcerieties, ka šodien es gaidu vēstules no Āfrikas, — pirms aizmigšanas viņš atgādināja kalpiem.
— Kungs, jūs noteikti būsiet apmierināts par to, ka Bluā doktora dēls jau devies uz pilsētu, lai atvestu pastu par veselu stundu ātrāk nekā kurjers.
— Pateicos, — Atoss laipni pasmaidīja.
Grāfs aizmiga; nemierīgais miegs acīmredzot sagādāja viņam ciešanas. Kalps, kas dežūrēja viņa istabā, pamanīja, ka kunga sejā vairākkārt parādās lielas ciešanas, ko viņš droši vien pārdzīvo sapnī. Varbūt viņam rādījās kaut kas šausmīgs.
Tā pagāja diena; Bluā ārsta dēls atgriezās un pavēstīja, ka kurjers Bluā nav iegriezies. Grāfs bija nepacietīgs; viņš skaitīja minūtes un nodrebēja, kad tās izveidoja stundu. Uz mirkli viņam iešāvās prātā, ka aiz jūras viņu jau paguvuši aizmirst; tēva sirds sāpīgi sažņaudzās.
Mājā neviens vairs necerēja, ka kaut kāda iemesla dēļ aizkavējies kurjers vēl atvedīs ilgi gaidītās vēstules. Viņa laiks jau sen bija pagājis. Četrreiz sūtīja uzzināt, un katru reizi sūtnis atgriezās ar vēsti, ka nav pienākušas nekādas grāfam adresētas vēstules.
Atoss zināja, ka pasts pienāk tikai reizi nedēļā. Tas nozīmē, ka jāpārdzīvo vēl septiņas bezgalīgi garas dienas. Šai smagajā pārliecībā viņam iesākās bezmiega nakts. Tās pirmajās stundās Atoss krāva vienu pie otra visdrūmākos paredzējumus, ar kādiem vien nepārtrauktu ciešanu mocīts slimnieks var aptumšot jau tā skumjo īstenību.
Viņam sākās drudzis; tas pārņēma krūtis, kuras svilināja kā ugunī, pēc ārsta atzinuma, kuru viņa dēls atkal bija izsaucis no Bluā. Drīz vien karstumi sasniedza galvu. Ārsts divreiz nolaida Atosam asinis; tas deva atvieglojumu, bet vienlaikus slimais kļuva pavisam vārgs. Tikai smadzenes saglabāja savu skaidrību un mundrumu.
Pamazām draudīgais drudzis sāka pierimt un ap pusnakti pavisam pārstāja. Redzēdams, ka slimnieka stāvoklis acīmredzami uzlabojas, ārsts izteica savus norādījumus un devās prom, apgalvodams, ka grāfam briesmas vairs nedraud. Pēc viņa aizbraukšanas Atosam iestājās dīvains, neaprakstāms stāvoklis. Viņa domas brīvi tiecās pretī Raulam, mīļotajam dēlam. Grāfa iztēlē parādījās Āfrikas krasts netālu no Džidželli, kurp devās hercogs de Bofors ar savu armiju.
Krastā slējās augšup pelēkas klintis, vietumis jūras ūdens tās bija padarījis zaļganas, triekdamies pret krastu vētras vai uzplūdu laikā.
Gabaliņu tālāk starp vaska kokiem un kaktusu audzēm amfiteātra veidā pletās neliels ciemats, kurā valdīja dūmi, troksnis un satraukums.
Pēkšņi virs dūmiem pacēlās liesma, kas pārņēma visu ciematu; pamazām pieaugdama spēkā, tā savos ugunīgajos virpuļos aprija visu apkārtējo; no šīs elles skanēja vaidi un kliedzieni, gaisā slējās pret debesīm paceltas rokas. Dažu sekunžu laikā radās neiedomājams haoss: bruka sijas, locījās dzelzs, akmeņi nokaita līdz sarkankvēlei, bet koki uzliesmoja kā lāpas.
Tomēr dīvaini! Kaut gan Atoss šai jūklī atšķīra augšup paslietas rokas, dzirdēja kliedzienus, raudas, vaidus, taču nemanīja nevienu cilvēku.
Tālumā rībēja lielgabali, skanēja muskešu šāvieni, krāca jūra, pa zaļo pakalnu nogāzēm kā jukuši traucās izbiedētie ganāmpulki. Toties nebija ne zaldātu, kas pieliktu degli ieročiem, ne arī jūrnieku, kas veiktu sarežģītus manevrus ar saviem kuģiem, tāpat arī ganāmpulkiem nebija ganu.
Kad ciemats un tā aizsargnocietinājumi bija sagrauti un izpostīti, liesma it kā ar burvju spēka palīdzību, bez cilvēku līdzdalības, nodzisa, atstādama vēl melnu, biezu dūmu stabu; starp citu, drīz vien dūmi kļuva retāki, tad bālāki, līdz beidzot izgaisa pavisam.
Tad pār zemi nolaidās necaurredzama nakts ar spožām debesīm — tur mirdzēja milzīgās, dzirkstošās Āfrikas zvaigznes, kuru mirdzums vairs neko neapgaismoja. Iestājās nāves klusums uz diezgan ilgu laiku. Tas atnesa atpūtu arī Atosa uzbudinātajai iztēlei. Viņš gan skaidri juta, ka līdz šim redzētais vēl nav viss, tāpēc koncentrēja visus savus dvēseles spēkus, lai nepalaistu garām neko no ainām, kuras radīja viņa iztēle.
Patiešām, Atosa acu priekšā atkal parādījās afrikāņu ciemats.
Virs stāvā krasta uzlēca maigi bāls it kā drebošs mēness; tas izgaismoja uz jūras virsmas sīku vilnīšu celiņu. Pēc sākumā dzirdētās jūras krākšanas tagad tā bija klusa un apbārstīja krūmus pakalnu nogāzēs ar briljantiem un opāliem.
Pelēkās klintis kā klusējoši, uzmanīgi spoki šķita paceļam savas galvas, lai labāk saskatītu mēness apspīdēto kaujas lauku, un Atoss ievēroja, ka lauks, kas slaktiņa laikā bija pilnīgi tukšs, tagad bija kā nosēts ar līķiem. Viņa sirdi sagrāba neaprakstāmas šausmas, kad viņš atpazina franču kareivju zilo formu, viņu pīķus ar zilajiem galiņiem un musketes, kuru laidņus rotāja lilijas.
Atoss redzēja pret zilajām debesim vērstas vaļējas brūces, it kā aicinot atpakaļ dvēseles, kam tās bija ļāvušas atstāt mirstīgo ķermeni; viņš saskatīja drausmīgi uzpūtušos zirgus, kas gulēja uz sarecējušām asinīm, kas sārtoja ari viņu segas un krēpes; un visbeidzot viņš ieraudzīja hercoga de Bofora balto zirgu, kuru labi pazina un kurš tagad ar sašķaidītu galvu gulēja miroņu lauka pirmajās rindās.
Grāfs pārlaida savu ledaino roku pāri pierei un izbrīnījās, nesajuzdams karstumu.
Pieskāriens viņu pārliecināja, ka drudzis atkāpies un to visu viņš redz kā skatītājs no malas, kurš vēro šo satriecošo ainu nākamajā dienā pēc kaujas pie Džidželli; te bija cīnījusies tā pati armija, kuras aizceļošanā no Francijas viņš bija klāt un kuras kuģus pavadīja ar skatienu, kamēr tie izzuda aiz horizonta; ekspedīcijas armija, kurai viņš sūtīja sveicienu gan domās, gan ar rokas mājienu, kad pēc hercoga pavēles atskanēja lielgabala šāviens, atvadoties no dzimtenes.
Kas gan varētu aprakstīt nāvīgās mokas, kādās viņa dvēsele kā uzmanīgs skatiens klīda no viena mirušā pie otra un meklēja, vai starp kritušajiem neguļ arī Rauls? Kas varētu izteikt neprātīgo prieku, ar kādu Atoss noliecās Dieva priekšā un pateicās viņam, kad neatrada to, kuru ar tādām bailēm bija meklējis starp mirušajiem.
Visi sastingušie, aukstie ķermeņi, kurus viegli varēja pazīt, šķita labprāt un godbijīgi pagriežamies pret grāfu de Lafēru, lai viņš tos varētu labāk aplūkot šai bēdīgajā skatē.
Tagad grāfs brīnījās, kāpēc nekur nav redzams neviens cilvēks, kas būtu palicis dzīvs šajā slaktiņā.
Šķietamība bija tik spilgta un reāla, it kā tas patiešām notiktu ceļojumā uz Āfriku, ko viņš uzņēmies, lai iegūtu drošākas ziņas par mīļoto dēlu.
Noguris klejojumos pa jūru un sauszemi, Atoss apmetās atpūsties vienā no teltīm, kas bija uzcelta pie klints un virs kuras plīvoja lilijām izšūtais baltais karogs. Viņš meklēja kaut vienu kareivi, kas varētu viņu pavadīt pie hercoga de Bofora.
Kamēr Atosa skatiens slīdēja pāri laukam, pievērsdamies te vienai, te otrai pusei, viņš ieraudzīja baltu stāvu, kas parādījās aiz kokiem. Tam mugurā bija virsnieka forma; rokā virsnieks turēja salauzta zobena asmeni; viņš lēni tuvojās nekustīgajam un mēmajām Atosam, kura acis vērās uz virsnieku. Tad pēkšņi grāfs bālajā un klusajā virsniekā pazina Raulu un sakustējās, lai viņu apskautu.
Grāfs gribēja uzsaukt dēlam, bet skaņas noslāpa viņa kaklā. Rauls pielika pirkstu pie lūpām, it kā aicinādams izturēties klusu; viņš sāka attālināties, kaut gan Atoss, lai cik sasprindzināja redzi, nevarēja saskatīt, ka viņa kājas spertu kaut soli.
Atoss kļuva vēl bālāks par Raulu un sekoja savam dēlam, drebēdams pie visām miesām, ar grūtībām lauzdamies cauri krūmiem un viršu audzēm, pāri klintīm un grāvjiem. Šķita, ka Raula kājas nepieskaras zemei un nekas netraucē viņa vieglo, slīdošo gaitu.
Grāfu tālais ceļš galīgi nogurdināja, un viņš apstājās, pavisam zaudējis spēkus. Rauls turpināja aicināt viņu sev līdz. Tēva mīlestība Atosam deva jaunus spēkus, un viņš vēlreiz mēģināja uzkāpt kalnā, sekodams jauneklim, kurš viņu sauca pie sevis gar ar rokas mājieniem, gan smaidu.
Beidzot Atoss nokļuva līdz kalna virsotnei un uz mēness gaismas apspīdētā bālā horizonta fona saskatīja Raula stāva gaisīgās kontūras.
Atoss pastiepa roku, gribēdams pieskarties karsti mīļotajam dēlam, kurš arī tiecās pretī tēvam, bet pēkšņi jaunekli it kā aizrāva prom kāds nezināms spēks, viņš atkāpās un negaidīti pacēlās gaisā; zem Raula kājām Atoss ieraudzīja zvaigžņotās debesis. Rauls pamazām cēlās aizvien augstāk un augstāk bezgalīgajos plašumos, vēl joprojām smaidīdams un tāpat klusuciešot aicinādams tēvu; viņš cēlās augšup debesīs.
Atoss šausmās iekliedzas un paraudzījas lejup. Tur vidēja izpostītā karavīru nometne un balti nekustīgi punkti: karaļa armijas kareivju līķi.
Kad viņš atkal pacēla galvu augšup, tad no jauna ieraudzīja debesis un tajās savu dēlu, kas vēl arvien aicināja tēvu sev līdz.