Šai vietā Atosa apbrīnojamo vīziju pārtrauca skaļš troksnis, kas skanēja no vārtu puses. Pēc tam kļuva dzirdama zirga pakavu dipoņa pa aleju, kas veda uz namu; tā apklusa, un līdz istabai, kurā grāfs atradās drausmīgo sapņu varā, atlidoja neparasti skaļi un priecīgi izsaucieni.
Atoss pakustējās; viņš tikai ar grūtībām pagrieza galvu uz durvju pusi, lai skaidrāk dzirdētu, kas notiek ārpusē. Kāds smagi uzkāpa uz lieveņa. Zirgu, no kura jātnieks tikko bija nolēcis, aizveda uz stalli. Soļi lēnām tuvojās Atosa guļamistabai, un tos pavadija kaut kādas nopūtas.
Durvis atvērās, Atoss pagriezās uz trokšņa pusi un tikko dzirdami jautāja:
— Pienācis pasts no Āfrikas, vai ne?
— Nē, grāfa kungs, — izteica balss, no kuras Atoss nodrebēja.
— Grimo! — viņš čukstēja. Pa grāfa iekritušajiem vaigiem sāka plūst auksti sviedri.
Uz sliekšņa parādījās Grimo. Tas vairs nebija agrākais Grimo, jauneklīgs savā vīrišķībā un uzticībā, kas pirmais ieleca barkā pie piestātnes, lai aizvestu Raulu uz karaļa flotes kuģi. Tagad tas bija skarbs un bāls vecis, putekļiem klātā apģērbā un retiem sirmiem matiem. Atspiedies pret durvju stenderi, viņš viscaur trīcēja un gandrīz pazaudēja līdzsvaru, lampas trīsuļojošajā gaismā no tālienes ieraudzīdams sava kunga seju.
Abi viņi daudzus gadus bija nodzīvojuši kopā un pieraduši viens otru saprast no acu skatiena, daudz ko pateikt skopos vārdos vai pavisam bez tiem; abi vecie karabiedri, kuru nevienādo izcelsmi un stāvokli sabiedrībā līdzsvaroja vienādā cēlsirdība, tagad sastinga, ieraudzījuši viens otru. Acumirklī katrs no viņiem izlasīja patiesību otra sirds dziļumos.
Grimo seja bija apzīmogota ar skumju izteiksmi, kas šķita kļuvusi pierasta. Tagad viņš bija atradinājies smaidīt, tāpat kā kādreiz — runāt.
Atoss tūlīt saprata, ko pauž vecā uzticamā kalpa seja; tai pašā tonī, kā sapnī runāja ar Raulu, viņš pavaicāja:
— Grimo, vai Rauls ir miris?
Aiz Grimo muguras drūzmējās pārējie kalpi; viņi kāri tvēra katru vārdu, nenolaizdami acis no slimnieka gultas. Visi dzirdēja briesmīgo jautājumu, kam sekoja nomācošs klusums.
— Jā! — vecais kalps atbildēja, ar varu izspiezdams šo vienu žilbu un pavadīdams to ar smagu nopūtu.
Atskanēja kalpu žēlabainās nopūtas; istaba pildījās lūgšanām un apspiestām raudām. Pa to laiku mirstošā tēva acis uzmeklēja sava mirušā dēla portretu. Atosam tā bija it kā atgriešanās pārtrauktajā sapnī.
Bez viena vaida, bez asaras, pacietīgs un samierinājies kā svētais moceklis Atoss pacēla acis pret debesīm, lai vēlreiz ieraudzītu pār Džidželli kalniem paceļamies dārgo ēnu, no kuras viņu izšķīra Grimo ierašanās. Viņš neatlaidīgi vērās augšup un droši vien atkal atgriezās savā vīzijā; acīmredzot tēvs nogāja visu ceļu, pa kuru to veda drausmīgais un vienlaikus tik mīļais rēgs, jo, kad Atoss uz mirkli pavēra aizvērtās acis, viņa sejā staroja smaids; Atoss tikko bija redzējis Raulu, kurš viņam atbildēja ar tādu pašu smaidu.
Grāfs sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās ar seju pret logu, no kura pie viņa gultas atplūda meža un puķu smaržas; viņš pamazām iegrima paradīzes ainu vērošanā, kādas nekad neatklājas dzīvajiem, lai nekad vairs neatgrieztos šai pasaulē.
Atosu vadīja viņa dēla tīrā un gaišā dvēsele. Skarbajā ceļā, pa kuru dvēseles atgriežas debesīs, šim svētajam viss smaržoja un skanēja.
Pēc tādā ekstāzē pavadītas stundas viņš ar grūtībām pacēla savas vaska bālās, izģindušās rokas. Smaids joprojām staroja viņa sejā, un Atoss klusi pačukstēja divus vārdus, tik klusi, ka tos gandrīz nevarēja sadzirdēt un kas bija domāti Dievam vai Raulam:
— Es nāku.
Pēc tam viņa rokas lēni nolaidās atpakaļ gultā. Nāve bija maiga un žēlsirdīga pret šo cildeno cilvēku. Tā aiztaupīja viņam agonijas mokas un pēdējās konvulsijas; ar savu labvēlīgo roku tā atvēra mūžības durvis, pa kurām ielaida diženo dvēseli, kas arī nāves priekšā baudīja visdziļāko cieņu.
Pat mūžīgajā miegā Atoss nezaudēja mierīgo un atklāto smaidu, kāds rotāja viņu dzīvē un kuru viņš saglabāja līdz galam. Mierīgie sejas vaibsti un nemanāmā aiziešana kalpiem ilgu laiku lika cerēt, ka kungs vēl ir dzīvs, bet tikai bezsamaņā.
Grāfa ļaudis gribēja aizvest sev līdzi Grimo, kurš no tālienes nenolaida acis no sava kunga nāves bāluma klātās sejas. Uzticamais kalps baidījās tuvoties grāfam, māņticīgās bailēs atnest nāves elpu. Kaut gan viņš aiz noguruma krita no kājām, tomēr atteicās aiziet un apsēdās uz sliekšņa, kā modrs sargkareivis sargādams savu kungu. Viņš greizsirdīgi bija gatavs uztvert grāfa pirmo skatienu, ja tas atgūtos, vai arī pēdējo nopūtu, ja kungam lemts mirt.
Mājā visi apklusa: katrs sargāja sava kunga miegu. Ieklausījies Grimo atklāja, ka grāfs vairs neelpo. Viņš pacēlās no savas vietas un sāka vērot, vai Atosa ķermenis kaut vai neietrīsēsies. Nekā, ne mazāko dzīvības zīmju.
Viņu pārņēma šausmas; Grimo pieleca kājās un tai pašā brīdī izdzirda kāpnēs soļus; piešu šķindoņa, kad tos aizskar zobens, pazīstamā kareivīgā, ausij pierastā skaņa aizturēja Grimo, kurš jau gribēja pieiet pie Atosa gultas.
Vēl skanīgāka par varu un tēraudu atskanēja balss tikai kādus trīs soļus no viņa.
— Atos! Atos! Draugs! — balss satraukti sauca, un tajā varēja saklausīt asaras.
— D'Artanjana kungs! — Grimo nomurmināja.
— Kur viņš ir? — musketieris taujāja.
Grimo ar saviem kaulainajiem pirkstiem saķēra viņa roku un norādīja uz gultu; uz baltā spilvena vīdēja uz mūžiem aizmigušā grāfa seja, tik svina pelēka, kāda mēdz būt vienīgi nelaiķiem.
D'Artanjana bēdas neizpaudās ne asarās, ne vaidos; viņš tikai smagi elpoja, viņam trūka gaisa. Trīcēdams un ar neizsakāmām sāpēm sirdī d'Artanjans, pūlēdamies netrokšņot, uz pirkstgaliem piegāja pie Atosa gultas. Viņš pielika ausi krūtīm un tuvināja savu seju Atosa sejai. Sirds nepukstēja, krūtis neelpoja.
D'Artanjans atrāvās atpakaļ.
Grimo skatiens sasprindzināti sekoja viņam, un uzticamajam kalpam katra d'Artanjana kustība daudz ko pavēstīja. Viņš bikli piegāja pie mirušā gultas, noliecās pār to un ar lūpām skāra palagu, kas sedza viņa kunga sastingušās kājas. No Grimo apsarkušajām acīm sāka ritēt lielas asaras.
D'Artanjans savā mūžā bija piedzīvojis daudz satricinājumu, bet nebija redzējis neko aizkustinošāku par šo sirmgalvi, kurš klusi raudāja, noliecies pār mirušo.
Kapteinis stingi skatījās uz nelaiķa smaidošo seju, kas it kā vēl arvien bija norūpējies, lai, pat viņsaulē būdams, tomēr laipni uzņemtu savu draugu, kuru viņš mīlēja vairāk par visiem tūlīt aiz Raula. It kā pateikdamies par šo pēdējo viesmīlības parādīšanu, d'Artanjans ar drebošu roku aizspieda Atosam acis un noskūpstīja viņu uz pieres.
Tad viņš apsēdās pie mirušā pagalvja, nejuzdams ne mazāko baiļu no nelaiķa: viņu draudzība bija ilgusi trīsdesmit piecus gadus, un visu šo laiku d'Artanjans no Atosa bija jutis tikai maigumu un patiesu labvēlību.
Kapteinis ar prieku iegrima atmiņās, kas viņu applūdināja — dažas bezrūpīgas un apburošas kā smaids nelaiķa grāfa cildenajā sejā, citas drūmas, nomācošas un aukstas kā viņa uz mūžiem slēgtās acis.
Pēkšņi viņu pilnībā pārņēma rūgtās ciešanas, kas jau visu laiku bija krājušās sirdī. D'Artanjans vairs nespēja tās apvaldīt, piecēlās kājās un piespieda sevi pamest istabu, kurā bija sastapis mirušo, kam nesa vēsti par Portosa nāvi. Viņa sirdi plosošās raudas atbalsoja kalpi, kuri, šķiet, bija gaidījuši ilgi aizturēto sāpju izpausmi un tagad atbildēja uz tām ar asarām un žēlabām, bet suņi — ar gaudošanu.
Tikai Grimo vēl arvien stāvēja kā mēms. Pat bezgalīgajā izmisumā viņš baidījās ar savu balsi iztraucēt kunga dusu, tāpat kā to nekad nedarīja viņa dzīves laikā. Turklāt Atoss bija savu kalpu pieradinājis iztikt bez vārdiem.
Rītausmā d'Artanjans, kurš visu nakti bija soļiem mērojis apakšstāva zāli, kodīdams dūrēs sažņaugtās rokas, lai apspiestu nopūtas, vēlreiz uzkāpa augšā Atosa guļamistabā, pagaidīja, kamēr Grimo pagriež galvu uz viņa pusi un pamāja, lai tas seko. Uzticamais kalps paklausīja klusi kā ēna. Sasniedzis priekštelpu, viņš saņēma sirmgalvja roku un sacīja:
— Grimo, es redzēju, kā nomira tēvs; tagad pastāsti par dēla nāvi.
Grimo izvilka no azotes biezu aploksni, uz kuras bija Atosa vārds. Pazinis hercoga de Bofora rokrakstu, kapteinis salauza zīmogu un, staigādams no viena gala uz otru pa ēnaino veco liepu aleju, kur vēl varēja saskatīt nelaiķa grāfa soļu atstātās pēdas, austošās dienas pirmajā zilganajā gaismā iegrima vēstules lasīšanā, kas bija aploksnē.