D'Artanjans un Portoss devās prom kājām.
Kad d'Artanjans pārkāpa „Zelta piestiņas" slieksni un pavēstīja Planšē, ka di Valona kungam kā ceļiniekam jāizrāda sevišķi liela uzmanība, bet Portosa cepures spalva aizķēra lustru, kas karājās pie griestiem, Planšē jaukās rītdienas izredzes aptumšoja drūmas priekšnojautas.
Mūsu tirgotājam tomēr bija zelta sirds un tāpēc, neskatoties uz trīsām, kas viņu pārņēma un kuras viņš pasteidzās tūlīt pat apslāpēt, Planšē uzņēma Portosu sirsnīgi un godbijīgi.
Sākumā Portosa izturēšanās bija diezgan atturīga, ievērojot distanci, kas tolaik atdalīja baronu no tirgoņa. Pamazām viņš sāka izturēties brīvāk, redzēdams, cik cītīgi un laipni Planšē rūpējas par viņu.
Sevišķi viņam gāja pie sirds atļauja vai, pareizāk sakot, piedāvājums pagrābties ar savu milzīgo sauju no kastēm ar žāvātiem un cukurotiem augļiem un no maisiem ar mandelēm, riekstiem un dažādiem saldumiem.
Tāpēc, neievērodams Planšē aicinājumu doties uz augšējo stāvu, Portoss labāk visu vakaru pavadīja bodītē, kur viņa pirksti vienmēr atrada to, ko sajuta deguns un ieraudzīja acis.
Lieliskās Provansas vīnogas un Turīnas plūmes Portosu izklaidēja veselas piecas stundas.
Viņa. zobi kā dzirnakmeņi samala riekstus, to čaumalas viņš spļāva uz grīdas, un tās krakšķēja zem kājām visiem, kas gāja garām. Zibenīgi notīrījis veselu muskatvīnogu ķekaru, ap pusmārciņu smagu, viņš to vienā kampienā norija.
Šausmu pārņemtie pārdevēji bija iespiedušies kaktiņā un tikai mēmi saskatījās.
Viņi nepazina Portosu un nekad to nebija redzējuši. Titānu cilts, kas bija nēsājusi Hugo Kapeta, Filipa Augusta un Fransuā I * bruņas, sāka izzust. Tāpēc viņus nodarbināja jautājums, vai tikai tas nav cilvēkēdājs no pasakām, kura rīklē nozudīs viss Planšē veikaliņš kopā ar mucām un kastēm.
Kraukšķinādams, gremodams, grauzdams, kozdams un rīdams, Portoss pa starpām bilda tirgoniski:
— Jums ir kārtīgs veikals, Planšē.
—Ja tā turpināsies, tas drīz bankrotēs, — ieņurdējās vecākais pārdevējs, kam Planšē bija solījis atstāt veikaliņu.
Izmisumā viņš piegāja pie Portosa, kas aizsprostoja leti. Viņš cerēja, ka Portoss piecelsies, un tas apturēs saldumu galīgu iznīcināšanu.
— Ko jūs vēlaties, mans draugs? — Portoss laipni apvaicājās.
— Kungs, es gribētu paiet garām, ja tas jūs pārāk neiztraucētu.
— Vērā ņemama vēlēšanās, — Portoss noteica, — tā mani nemaz netraucē.
To teikdams, viņš sagrāba pārdevēju aiz jostas, pacēla gaisā un uzmanīgi pārcēla pāri savām kājām.
Tas tika paveikts ar smaidu un vislabsirdīgāko sejas izteiksmi.
Hugo Kapets (ap 940-996) - Francijas karalis (987-996), Kape- tingu dinastijas dibinātājs.
Filips II Augusts — Francijas karalis, kura valdīšanas laikā valsts teritoriāli apvienojās.
Fransuā I — Francijas karalis (1515-1547), kas daudz gādāja par zinātniekiem, rakstniekiem un māksliniekiem. Cīnīdamies par varu Eiropā, viņš devās karagājienā uz Itāliju. Kauju pie Marinjano, kuras rezultātā Fransuā I iekaroja Milānas hercogisti, nosauca par „titānu kauju".
Aiz bailēm nabaga pārdevējam saļodzījās kājas, un viņš bezspēcīgi atkrita uz korķu maisa.
Tomēr, redzēdams milža lēnprātību, viņš saņēma dūšu un ierunājās:
— Kungs, esiet uzmanīgāks.
— Kāpēc, mans draugs? — Portoss noprasīja.
— Jums var sākt dedzināt iekšas.
— Kā tā? — Portoss brīnījās.
— Visi šie gardumi dedzina, kungs.
— Kādi?
— Rozīnes, rieksti, mandeles.
— Ak tā; bet, ja mandeles, rieksti un rozīnes dedzina…
— Bez šaubām, kungs.
— Tad medus atsvaidzina.
Portoss pastiepa roku uz vaļējas medus muciņas pusi, kur rēgojās lāpstiņa un iegrāba uzreiz kārtīgu pusmārciņu.
— Mans draugs, — viņš ieteicās, — tagad es lūdzu jums ūdeni.
— Vai spaini, kungs? — pārdevējs naivi apvaicājās.
— Nē, pietiks ar karafi, — Portoss labsirdīgi atteica.
Pacēlis karafi pie mutes kā taurētājs ragu, viņš vienā malkā to izdzēra.
Planšē jutās nepatīkami pārsteigts, bet, būdams viesmīlīgs, viņš izlikās, ka ir aizrāvies sarunā ar d'Artanjanu un tikai brīdi pa brīdim atkārtoja:
— Ak, kāds gods, kungs!… Ak, kāds gods!…
— Cikos mēs ēdīsim vakariņas, Planšē? — Portoss noprasīja. — Man jau sāk rasties apetīte.
Vecākais pārdevējs sasita rokas.
Abi viņa palīgi paslēpās zem letes, baidīdamies, ka Portoss varētu saost svaigu gaļu.
— Te mēs tikai mazliet uzkodīsim, — d'Artanjans paskaidroja, — bet vakariņas ēdīsim Planšē muižā.
— Tātad mēs dosimies uz jūsu muižu, Planšē? — Portoss vaicāja. — Jo labāk.
— Jūs man parādisiet lielu godu, barona kungs.
Vārdi „barona kungs" spēcīgi iespaidoja pārdevējus, kuri tagad milzīgo ēstgribu uztvēra kā dižciltības pazīmi.
Tituls viņus nomierināja. Nekad nebija dzirdēts, ka cilvēkēdāju kāds godātu par barona kungu.
— Es paņemšu līdzi ceļā mazliet cepumu, — Portoss nevērīgi noteica.
To teikdams, viņš savu svārku dziļajā kabatā iebēra veselu kasti anīsa cepumu.
— Mans veikaliņš ir glābts! — Planšē priecīgi iesaucās.
— Jā, tāpat kā siers, — vecākais pārdevējs noteica.
— Kāds siers?
— Holandes. Tajā iekļuva žurka, un pāri palika tikai apvalks.
Planšē uzmeta skatienu letei un redzēja, ka salīdzinājums ir nedaudz
pārspīlēts.
Vecākais pārdevējs saprata, kas norisinās saimnieka prātā.
— Nelaime būs, ja atgriezīsies, — viņš piemetināja.
— Vai jums ir augļi? — Portoss jautāja, kāpdams uz augšējo stāvu, kur tika pasniegti uzkožamie.
„Ak, vai", — tirgotājs pie sevis nosūkstījās, pamezdams lūdzošu skatienu uz d'Artanjanu, bet tas nelikās neko manot.
Pēc uzkožamajiem viņi devās ceļā.
Bija jau vēls, kad trīs jātnieki, kas bija atstājuši Parīzi ap sešiem, sasniedza Fontenblo.
Ceļā visi jutās jautri. Portosam patika Planšē sabiedrība, jo tirgotājs pret viņu izturējās ļoti godbijīgi, un viņš ar mīlestību stāstīja par savām pļavām, mežiem un trusīšu alām.
Portosam bija lauku muižnieku gaume.
Redzēdams, ka ceļabiedri aizrāvušies ar sarunu, d'Artanjans atlaida pavadu un aizmirsa Portosu, Planšē un visu pasaulē. Caur zilgano koku lapotni spīdēja maigs mēness. Zāle smaržoja, zirgi mundri rikšoja.
Portoss un Planšē runāja par lauksaimniecību.
Planšē atzinās Portosam, ka brieduma gados viņš gan pametis zemkopību tirdzniecības dēļ, bet viņa bērnība pagājusi Pikardijas krāšņo pļavu vidū, kur zāle sniedzas līdz pat jostas vietai, un zem sārtu ābolu pilnām ābelēm; tāpēc viņš sev nosolījies, ka, tikko būs kļuvis bagāts, tūlīt atgriezīsies dabas klēpī un pavadīs dzīves nogali tāpat kā sākumu: tuvāk zemei, kurā atgriežas visi cilvēki.
— Ehe, tad jau jus drīz vien atstāsiet tirdzniecību, mīļais Planšē? — Portoss apprasījās.
— Kā?
— Man šķiet, ka jūs krājat nelielu kapitālu?
— Jā, pamazām, — Planšē atteica.
— Uz ko jūs tiecaties un pie kādas summas gribat apstāties?
— Kungs, — Planšē neatbildēja uz šo visai interesanto jautājumu, — kaut kas mani ļoti sarūgtina.
— Kas? — Portoss vaicāja, skatīdamies apkārt, it kā cerēdams sameklēt Planšē sarūgtinājuma cēloni un atdot to viņam.
— Senāk, — tirgotājs atbildēja, — jūs mani. saucāt vienkārši par Planšē un toreiz jūs teiktu: „Uz ko tu tiecies, Planšē, un pie kāda cipara gribi apstāties?"
— Protams, protams, agrāk es tā teiktu, — Portoss mazliet samulsis noteica, — bet toreiz…
— Toreiz es biju d'Artanjana sulainis, jūs gribējāt teikt?
— Jā.
— Kaut arī es vairs neesmu sulainis, es tomēr viņam kalpoju; vēl vairāk, jo no tā laika…
— Nu, Planšē?
— No tā laika man ir tas gods būt par viņa kompanjonu.
— Ko, — Portoss izsaucās, — vai tad d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību?
— Pat nedomāju, — atsaucās d'Artaņans, kuru šie vārdi atmodināja no domām; viņš iesaistījās sarunā veikli un ātri, kā tas bija raksturīgs gan viņa miesai, gan prātam. — Nevis d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību, bet gan Planšē ar politiku.
— Jā gan, — Planšē lepni un apmierināti apstiprināja, — mēs kopā paveicām mazu operāciju, kas man ienesa simt tūkstošus, bet d'Artanjana kungam divsimt tūkstošus livru.
— Re, kā! — Portoss brīnījās.
— Tādēļ, barona kungs, — tirgotājs turpināja, — lūdzu, sauciet mani tāpat kā agrāk par Planšē un uzrunājiet ar „tu". Jūs nemaz nevarat iedomāties, kādu prieku man ar to sagādāsiet!
— Ja jau tā, es esmu ar mieru, dārgais Planšē, — Portoss atteica.
Viņš pacēla roku, lai draudzīgi uzsistu Planšē uz pleca.
Zirgs īstajā brīdī parāvās sāņus, un šī kustība izjauca jātnieka plānus — viņa roka nolaidās tikai uz zirga skausta.
Zirgam saliecās priekškājas.
D'Artanjans iesmējās un skaļi izpauda savas domas:
— Piesargies, Planšē; ja tu pārāk iepatiksies Portosam, viņš gribēs tevi apmīļot, bet no viņa glāstiem tev labi neklāsies: Portoss ir tāds pats stiprinieks kā agrāk.
— Bet Muskctons vēl joprojām ir dzīvs, — Planšē iebilda, — kaut arī barona kungs viņu ļoti mīl.
— Protams, — Portoss apstiprināja, tā nopūzdamies, ka visi trīs zirgi sacēlās pakaļkājās, — vēl šorīt es stāstīju d'Artanjanam, kā es skumstu bez viņa. Pasaki man, Planšē…
— Paldies, barona kungs, paldies.
— Tu esi lāga puisis! Pasaki, cik desetīnu liels ir tavs parks?
— Parks?
— Jā. Pēc tam mēs saskaitīsim pļavas un mežus.
— Kur tad tie ir, kungs?
— Tavā muižā.
— Bet man nav ne parka, ne pļavu un mežu, barona kungs.
— Kas tad tev ir, — noprasīja Portoss, — un kāpēc tu runā par savu muižu?
— Es teicu nevis muiža, barona kungs, bet muižiņa, — Planšē mazliet nokaunējies iebilda.
— Ā, saprotu, — Portoss noteica, — tu gribi izlikties kautrīgs.
— Nē, barona kungs, es saku tīru patiesību: man ir tikai divas istabas draugiem, un viss.
— Kur tas tavi draugi var pastaigāties?
— Vislabāk karaļa mežā: tur ir ļoti jauki.
— Jā, tas ir lielisks mežs, — Portoss apstiprināja, — gandrīz kā mans Bērī.
Planšē izbolīja acis.
— Jums pieder tāds mežs kā Fontenblo, barona kungs? — viņš nomurmināja.
— Veseli divi, bet Berī mežs man patīk vairāk.
— Kāpēc? — Planšē pieklājīgi apvaicājās.
— Vispirms jau tāpēc, ka es nezinu, kur tas beidzas, un bez tam tajā ir daudz malumednieku.
— Kāpēc gan malumednieki padara mežu jums sevišķi patīkamu?
— Tāpēc, ka viņi medī manus zvērus un putnus, bet es savukārt viņus, tā ka miera laikā man ir it kā miniatūrs karš.
Tobrīd Planšē pacēla galvu un ieraudzīja pirmās Fontenblo mājas, kuras skaidri iezīmējās uz debesu fona. Virs tām kā bezveidīga masa slējās pils stāvie jumti, kuri mēness gaismā mirdzēja kā milzu zivs zvīņas.
— Kungi, — Planšē sacīja, — man ir tas gods ziņot, ka mēs esam ieradušies Fontenblo.