Hercogs de Bofors vērsās pie Atosa. Dzīvajam domāto vēstuli nogādāja mirušajam.
Hercoga plašajā rokrakstā, kas bija kā nevīžīgam skolniekam, bija rakstīts:
„Manu dārgu grāf!
Mūsu lielo prieku aptumšo tikpat liela nelaime. Karalis zaudējis vienu no drosmīgākajiem kareivjiem, es esmu zaudējis draugu, un jūs esat zaudējis de Braželona kungu.
Tā bija slavas pilna nāve, un man pat nepietiek spēku to apraudāt, kā gribētos.
Ļaujiet man izteikt jums līdzjūtību, dārgo grāf. Liktenis mums sūta pārbaudījumus atbilstoši mūsu dvēseles spēkam. Tas ir liels pārbaudījums, bet ne lielāks kā Jūsu vīrišķība.
Jūsu draugs hercogs de Bofors"
Vēstulei bija pievienots arī sīkāks apraksts, ko rakstīja viens no hercoga sekretāriem. Tas bija aizkustinošs un patiess vēstījums par drūmo notikumu, kas aprāva divas dzīvības.
Kaujās norūdītais d'Artanjans, kura sirds nemaz nebija īpaši jūtelīga, tagad nespēja apvaldīt trīsas, ieraudzījis sava mīluļa, vēl vairāk — dēla Raula vārdu, kurš tagad tāpat kā viņa tēvs bija kļuvis par bez- miesīgu ēnu.
Hercoga sekretārs rakstīja:
„No rīta monsenjors hercogs nolēma uzbrukt. Normandiešu un pi- kardiešu pulki ieņēma kaujas pozīciju starp pelēkajām klintīm pie kalna, kur uzcelti Džidželli nocietinājumi.
Iedārdējās lielgabali, un kauja sākās; drosmīgie pulki virzījās uz priekšu; tur bija pīķneši, izstiepuši savus pīķus, un karavīri ar savām musketēm.
Hercogs uzmanīgi vēroja karaspēka pārvietošanos, gatavs viņus atbalstīt ar spēcīgu rezervi. Blakus hercogam stāvēja vecākie kapteiņi un adjutanti. Vikonts de Braželons saņēma pavēli neatstāt viņa gaišību.
Pretinieka lielgabali sākumā šāva bez tēmēšanas, bet pēc tam sāka šaut precīzāk, un lielgabalu lodes nogalināja vairākus no tiem, kas atradās ap hercogu. Pulki, kas kolonnās gāja uzbrukumā, arī cieta zaudējumus. Mūsējie apjuka, jo artilērija nepietiekoši atbalstīja uzbrukumu ar savu uguni.
Baterijas šāva vāji un neprecīzi, jo vēl iepriekšējā dienā pozīcija nebija labi izvēlēta. Bija jāšauj no lejas uz augšu, un tas samazināja attālumu un traucēja precīzi notēmēt.
Saprazdams, ka artilērijas pozīcija nav veiksmīga, monsenjors pavēlēja reidā stāvošajiem kuģiem sākt metodisku cietokšņa apšaudi.
De Braželona kungs pieteicās ai/vest šo pavēli, bet monsenjors viņam neļāva to darīt. Monsenjoram bija taisnība, jo viņš mīlēja šo jauno senjoru un centās pasargāt viņu; tālākie notikumi parādīja, ka viņa piesardzība bija pamatota; seržants, kas saņēma no hercoga uzdevumu, ko atteica de Braželona kungam, tika nošauts ar divām ienaidnieka lodēm, tiklīdz bija sasniedzis jūras krastu.
Seržants nokrita smiltīs, slacīdams tās savām asinīm.
To redzēdams, de Braželona kungs ar smaidu atbildēja hercogam, kas viņu uzrunāja:
— Redziet nu, manu mīļo vikont, es izglābu jūsu dzīvību. Vēlāk pastāstīsiet grāfam, ka viņš var man pateikties par dēla dzīvību.
Vikonta smaids bija skumjš:
— Jums taisnība, monsenjor, ja nebūtu jūsu labvēlības, mani nogalinātu, es kristu nabaga seržanta vietā un būtu ieguvis mūžīgu mieru.
De Braželona kunga izskats, to sakot, lika hercogam atbildēt asi:
— Ak Dievs, varētu domāt, ka jums, jauno cilvēk, skauž, bet es zvēru pie Indriķa IV dvēseles, ka solīju jūsu tēvam atvest jūs atpakaļ sveiku un veselu, un ar Dieva palīgu es savu solījumu izpildīšu.
De Braželona kungs nosarka:
— Piedodiet man, lūdzu, monsenjor; mani vienmēr vilinājis risks, un turklāt ir patīkami iegūt komandiera atzinību, it īpaši, ja šis komandieris ir hercogs de Bofors.
Hercogs mazliet atmaiga un, pagriezies pret saviem virsniekiem, sāka dot pavēles.
Pa to laiku flotes komandieris d'Estrē, kas bija novērojis seržanta mēģinājumu tuvoties kuģiem, saprata, ka jāsāk šaut un, negaidot pavēli, atklāja uguni pa ienaidnieka cietoksni.
Arābi, kuri cieta no kuģa lielgabalu šāvieniem un akmeņiem, kas bira no sadragātajām nocietinājumu sienām, raidīja niknus kliedzienus. Pieplakuši segliem, viņu jātnieki auļoja lejup pa kalnu un ar visiem spēkiem uzbruka mūsu kājniekiem, bet tie ar saviem pīķiem atvairīja neganto uzbrukumu. Bataljona stingrā pretošanās atmeta arābus atpakaļ, toties viņi nikni metās uzbrukumā štābam, kas tobrīd bija palicis gandrīz bez apsardzes.
Draudēja lielas briesmas: hercogs izvilka zobenu, un viņa sekretāri, tāpat kā visi pārējie, sekoja komandiera piemēram; hercoga svītas virsnieki uzsāka ciņu ar trakajiem arābiem. Te nu de Braželona kungam izdevās piepildīt to, ko viņš vēlējās jau no kaujas sākuma. Viņš cīnījās blakus hercogam drosmīgi kā senais romietis un ar savu īso zobenu nodūra trīs arābus.
Tomēr bija manāms, ka viņa drosme nenāk no vēlmes uzvarēt ienaidnieku, kas ir dabiska katram kareivim. Nē, viņa drosme bija pārmērīga, pārspīlēta, gandrīz piespiesta: viņš it kā centās apreibināties kaujā un vispārējā asinsizliešanā. Viņš galīgi zaudēja pašsavaldīšanos, un hercogs lika viņam apstāties.
Vikontam vajadzēja dzirdēt hercogu de Boforu, jo mēs, atrazdamies turpat blakus viņam, skaidri saklausījām viņa gaišības vārdus. Vikonts tomēr neapstājās un turpināja auļot ienaidnieka nocietinājumu virzienā. Tā kā de Braželona kungs bija augstākā mērā disciplinēts virsnieks, visus štāba virsniekus pārsteidza šī nepakļaušanās monsen- joram, un de Bofora kungs vēl uzstājīgāk iesaucās:
— Apstājieties, Braželon! Kur jūs jājat? Apstājieties! Es jums pavēlu!
Arī mēs pastiepām rokas tāpat kā hercogs. Mēs gaidījām, ka jātnieks pagriezīs zirgu atpakaļ, bet de Braželona kungs aizvien vairāk tuvojās nocietinājumiem.
— Braželon, apstājieties! — hercogs vēlreiz pilnā balsī iekliedzās. — Apstājieties, pavēlu jums jūsu tēva vārdā!
Izdzirdis šos vārdus, de Braželona kungs atskatījās, viņa seja pauda ciešanas, bet viņš turpināja auļot uz priekšu; mēs sākām domāt, ka viņa zirgs vairs neklausa jātniekam. Nopratis, ka vikonts netiek galā ar zirgu, monsenjors iesaucās:
— Musketieri, šaujiet! Nogaliniet viņa zirgu! Simt pistoļu tam, kurš trāpīs zirgam!
Bet kā trāpīt zirgam, lai jātnieks paliktu neskarts? Neviens neuzdrošinājās šaut. Beidzot viens tomēr atradās: no karavīru rindas iznāca vislabākais pikardiešu pulka šāvējs, ko sauca Kucerns. Viņš notēmēja uz dzīvnieku, izšāva un acīmredzot trāpīja, jo zirga baltās krēpes sārtoja asinis. Taču tā vietā, lai nokristu, sasodītais zirgs sāka auļot vēl ātrāk.
Vikonts jau atradās pistoles šāviena attālumā no nocietinājumiem; nodārdēja zalve, un viņš pazuda dūmu un uguns mākonī. Kad dūmi izklīda, mēs redzējām, ka zirgs ir nogalināts, bet jātnieks dzīvs.
Arābi piedāvāja vikontam padoties gūstā, bet viņš noraidoši papurināja galvu un turpināja neatlaidīgi tuvoties nocietinājumiem, ar to pakļaudams sevi dzīvības briesmām. Visa armija tomēr bija vienisprātis ar viņu — nebēgt no briesmām un neslēpties, ja jau nelaimīgā kārtā atrāvies no savējiem. Viņš paspēra vēl dažus soļus, un abi mūsu pulki sajūsmā aplaudēja viņam.
Tad nocietinājumus satricināja otra zalve, un vikonts de Braželons atkal pazuda dūmu un uguns virpulī, bet, kad tie izklīda šoreiz, visi ieraudzīja, ka jauneklis vairs nestāv kājās. Viņš gulēja viršos pakalna virsotnē, tā ka viņa kājas atradās augstāk par galvu. Arābi sāka nākt ārā no saviem nocietinājumiem, lai pēc neticīgo paražas nocirstu viņam galvu vai aiznestu ķermeni sev līdz.
Hercogs de Bofors visu laiku neatraudamies vēroja mūsu acu priekšā notiekošo, un skumjā aina lika viņam smagi nopūsties. Ieraudzījis arābus, kas slēpās aiz vaska kokiem kā balti spoki, viņš sāka kliegt:
— Mani grenadieri un pīķneši, vai patiešām jūs ļausiet viņiem apgānīt šī cēlā karavīra ķermeni?
Tad, zobenu vicinādams, viņš pats sāka auļot pretī ienaidniekam. Pulki ar nikniem kliedzieniem viņam sekoja; draudīgie kliedzieni neatpalika no arābu šaušalīgās gaudošanas. Ap nokritušo de Braželona kungu izraisījās nikna cīņa. Tā bija tik karsta, ka simt sešdesmit arābu tika noguldīti blakus piecdesmit mūsu karotājiem.
Normandiešu pulka leitnants uzvēla vikonta ķermeni sev plecos un atnesa uz mūsu pozīcijām.
Pa to laiku uzbrukums guva aizvien lielākus panākumus: pulki aizrāva sev līdz rezerves, un pretinieka nocietinājumi tika ieņemti. Ap trijiem arābu uguns apslāpa, turpinājās vienīgi tuvcīņa. Piecos mēs bijām uzvarējuši; pretinieks pameta savas pozīcijas, un hercogs pavēlēja kalna virsotnē pacelt balto karaļa karogu.
Tikai tad kļuva iespējams īsti parūpēties par de Braželona kungu, kurš bija guvis astoņus ievainojumus un gandrīz noasiņoja. Tomēr viņš vēl elpoja, un hercogs par to neizsakāmi priecājās un vēlējās pats būt klāt pie pirmās pārsiešanas, kad ievainoto apskatīs ķirurgi.
No tiem divi paziņoja, ka vikonts paliks dzīvs. Hercogs de Bofors apkampa viņus un apsolīja katram tūkstoš luidorus, ja viņiem izdosies izglābt vikontu.
De Braželons dzirdēja hercoga jūsmas pilnos vārdus un, vai nu tāpēc, ka bija izmisis par iespēju palikt dzīvam, vai arī ievainojumu radīto sāpju dēļ, bet viņa seja pauda īgnumu, un tas radīja aizdomas vienā no sekretāriem, it sevišķi pēc tā, kas notika vēlāk.
Trešais ķirurgs, kas apskatīja ievainoto, bija brālis Silvāns no Svētā Kozimas klostera; viņš bija visgudrākais no mūsu ķirurgiem. Brālis Silvāns tāpat kā pārējie apskatīja vikonta brūces, bet neko neteica.
De Braželona kungs vērīgi skatījās uz viņu un, likās, sekoja katrai mācītā ķirurga kustībai un pat domai.
Atbildot uz hercoga uzdotajiem jautājumiem, šis ķirurgs pateica, ka, pēc viņa domām, trīs no astoņiem ievainojumiem ir nāvīgi, bet ievainotais ir spēcīgs, viņa jaunība var uzveikt visu, un Dieva griba ir visspēcīga, tāpēc var gadīties, ka dc Braželona kungs arī izveseļojas, bet tikai tad, ja ievēros pilnīgu mieru. Saviem palīgiem brālis Silvāns stingri piekodināja:
— Tikai nepieduriet viņam ne pirkstu, citādi jūs viņu nogalināsiet.
Mēs izgājām no telts ar nelielām cerībām. Sekretāram, kuru es jau pieminēju, gan likās, ka pie hercoga laipnajiem vārdiem: „0, vikont, mēs tevi izglābsim", de Braželona kunga lūpas saviebjas tikko manāmā rūgtā smaidā.
Vakarā viens no ārsta palīgiem nolēma, ka slimnieks jau pietiekoši atpūties, un iegāja vikonta de Braželona teltī. Tūlīt pat viņš kliegdams izskrēja no turienes.
Kliedziena satraukti, mēs atskrējām pie telts; hercogs bija kopā ar mums. Ķirurga palīgs norādīja uz de Braželona kunga ķermeni, kas gulēja zemē netālu no gultas asiņu peļķē.
Acīmredzot ievainotajam bija uznākuši krampji vai arī viņš drudzī mētājies pa gultu un izkritis. Šis kritiens arī bija nāves cēlonis, kā jau brālis Silvāns bija paredzējis.
Vikontu pacēla, bet viņš jau bija miris un sastindzis. Labajā roka viņš turēja gaišu matu šķipsnu, un šī roka bija cieši piespiesta pie sirds."
Tālāk bija sīki aprakstīta ekspedīcija un pār arābiem gūtā uzvara.
D'Artanjans apstājās tai vietā, kur stāstīja par Raula nāvi.
— Nabaga zēns, — viņš čukstēja, — nabaga nelaimīgais pašnāvnieks!
Pievērsis skatienu tai pusei, kur pilī atradās grāfa de Lafēra istaba, viņš klusi pie sevis noteica:
— Viņi turēja viens otram doto vārdu. Es domāju, ka tagad abi ir laimīgi — droši vien viņi jau ir kopā.
D'Artanjans lēni aizsoļoja uz puķu dārza pusi.
Pagalms pildījās ar noskumušajiem kaimiņiem, kas pārrunāja divkāršo nelaimi un apsprieda gatavošanos bērēm.