Nākamajā dienā sabrauca tuvākie muižnieki un visas provinces muižniecība; brauca no visām vietām, kur vien ziņneši bija paguvuši nogādāt skumjo vēsti.
D'Artanjans sēdēja ieslēdzies un negribēja ne ar vienu runāt. Šīs divas smagās nāves pēc Portosa bojā ejas uzvēla kapteiņa dvēselei milzu smagumu, kaut arī līdz šim viņš nezināja, kas ir nogurums. Tikai Grimo vienu vienīgu reizi tika ielaists istabā, citus mājas sulaiņus un kalpus viņš neievēroja.
Pēc mājā valdošās kņadas un staigāšanas šurpu turpu d'Artanjans nojauta, ka notiek gatavošanās grāfa bērēm. Viņš uzrakstīja karalim lūgumu pagarināt atvaļinājumu.
Kā jau mēs teicām, Grimo ienāca pie d'Artanjana, ar domīgu izskatu apsēdās uz soliņa pie durvīm, tad piecēlās un pamāja musketierim, lai tas seko. Kapteinis klusuciešot paklausīja. Grimo nokāpa lejā uz grāfa istabu, norādīja d'Artanjanam ar pirkstu uz tukšo gultu un izteiksmīgi pacēla acis pret debesīm.
— Jā, — d'Artanjans piekrita, — jā, Grimo, viņš ir kopā ar dēlu, ko tik ļoti mīlēja.
Grimo izgāja no guļamistabas un iegāja viesistabā, kur pēc provinces paražas pieklājās nolikt mirušo, pirms viņš uz mūžiem tiks guldīts zemē.
D'Artanjans jutās satriekts, kad viesistabā ieraudzīja divus zārkus ar noņemtiem vākiem; paklausīdams Grimo mēmajam uzaicinājumam, viņš piegāja tuvāk un vienā ieraudzīja Atosu, vēl joprojām skaistu pat nāves skavās, bet otrā — Raulu ar aizvērtām acīm, perlamutra bāliem vaigiem kā Vergīlija Pallādai un smaidu zilganajās lūpās.
Kapteinis nodrebēja, ieraudzījis tēvu un dēlu, abas šīs aizlidojušās dvēseles, kas uz zemes bija pametušas divus stingus ķermeņus.
— Rauls ir šeit! — kapteinis čukstēja. — Ak, Grimo, un tu man neko neteici!
Grimo pašūpoja galvu un neko nesacīja, bet tad paņēma d'Artanjanu aiz rokas, pieveda pie zārka un, pacēlis smalko līķautu, parādīja tumšās brūces, pa kurām bija aizlidojusi šī jaunā dvēsele.
Kapteinis novērsās, zinādams, ka ir veltīgi uzdot jautājumus Grimo, kas uz tiem tik un tā neatbildēs. Viņš atcerējās, ka hercoga de Bofora sekretārs bija vēl kaut ko rakstījis savā vēstulē, ko viņam pietrūka drosmes izlasīt līdz galam. Viņš atkal pievērsās vēstulei par kauju, kas bija paņēmusi Raula dzīvību, un atrada sekojošas rindas, ar kurām beidzās vēstule:
„Hercogs lika vikonta ķermeni iebalzamēt, kā tas pieņemts arābiem, kas izteikuši vēlēšanos, lai viņus apglabā tālajā dzimtenē. Hercogs pavēlēja sagatavot arī paliktņus, lai kalps, kurš bija izaudzinājis jauno vikontu, varētu aizvest viņa mirstīgās atliekas grāfam de La- fēram."
„Tātad es, kas jau esmu vecs un vairs neko neesmu dzīvei vērts, iešu aiz tava zārka, dārgo zēn, un kaisīšu smiltis pār tavu skaidro pieri, ko skūpstīju tikai divus mēnešus pirms šīs skumjās dienas, — d'Artanjans domāja. — Tāda ir Dieva griba. Tāda bija ari tava paša griba. Tāpēc man nav tiesības tevi apraudāt, jo tu pats izvēlējies nāvi, un pēc tās tu ilgojies vairāk kā pēc dzīves."
Beidzot sita stunda, kad tēva un dēla sastingušās miesas vajadzēja nodot zemei.
Bija sapulcējušies tik daudzi karavīri un vienkāršā tauta, ka viss ceļš no pilsētas līdz izraudzītajai apbedīšanas vietai — kapelai klajā laukā — bija pils ar jātniekiem un kājāmgājējiem sēru drēbēs.
Atoss par savu pēdējo atdusas vietu bija izvēlējies šo kapelu, kuru bija uzcēlis uz savu īpašumu robežas. Viņš bija pavēlējis, lai akmeņus tai atved no 1550. gada viduslaiku pils Berī, kur bija aizritējuši viņa agrīnās jaunības gadi.
Tādā veidā pārnestā un pārbūvētā kapela bija apaugusi ar papeļu un vīģu birzi. Katru svētdienu garīdznieks no tuvējā ciemata tur noturēja mesu, un Atoss viņam par to maksāja divsimt livru gadā. Tā viņa vasaļi, apmēram četrdesmit cilvēku, tāpat kā strādnieki un fermeri ar ģimenēm, ieradās te noklausīties dievkalpojumu un viņiem tādēļ nevajadzēja doties uz pilsētu.
Aiz kapelas bija biezi saaudzis divkāršs riekstu koku, vilkābeļu un irbenāju dzīvžogs, kam apkārt bija dziļš grāvis, bet iekšpusē atradās neliels neapstrādātas zemes gabaliņš. Tas bija brīnišķīgs savā neskar- tībā, ar tik augstu zāli kā nekur; te saplūda mežonīgo heliotropu un dzelteno lefkoju smaržas, pie slaido kastaņu stumbriem urdza strautiņš, ieslēgts marmora baseinā, ap timiānu apaugušu laukumiņu lidinājās bites no visiem apkārtējiem laukiem, žubītes un citi putni dziedāja no rīta līdz vakaram, šūpodamies ziedu pilnos krūmu zaros.
Te atveda abus zārkus, ko ielenca klusējošais, uzmanīgais pūlis.
Pēc sēru dievkalpojuma un pēdējām atvadāmm visi atnākušie sāka izklīst, pa ceļam apspriezdami tēva tikumus un mierīgo nāvi, kā arī dēla daudzsološo nākotni un skumjo bojāeju tālajos Āfrikas krastos.
Pamazām viss apklusa; zem pieticīgajām velvēm nodzisa eļļas lampiņas.
Garīdznieks pēdējo reizi paklanījās altārim un vēl svaigajiem kapiem, pēc tam kopā ar savu palīgu, kas dievkalpojumā šķindināja zvaniņu, lēnām devās uz mācītājmāju.
Palicis viens, d'Artanjans pamanīja, ka jau iestājies vakars. Domās par mirušajiem viņš bija zaudējis laika izjūtu.
Kapteinis piecēlās no ozolkoka sola, uz kura bija sēdējis kapelā, un gribēja tāpat kā priesteris vēl pēdējo reizi atvadīties no kapa kopiņām, kas sedza viņa mirušos draugus.
Pie kopiņas ar vēl miklo zemi kāda sieviete, ceļos nometusies, lūdza Dievu.
D'Artanjans apstājās uz kapelas sliekšņa, lai viņu netraucētu, un centās saskatīt, kas ir šī uzticīgā draudzene, kura ar tādu centību un godbijību izpilda draudzības svēto pienākumu.
Nepazīstamā aizsedza seju, viņas rokas bija baltas kā alabastrs. Pēc kleitas elegantās vienkāršības varēja pateikt, ka valkātāja nav vienkārša sieviete. Mazliet tālāk nepazīstamo dāmu gaidīja ceļojuma kariete un daži kalpi zirgos.
D'Artanjans nevarēja saprast, kas viņa ir un kāpēc atrodas šeit. Sieviete turpināja tikpat dedzīgi lūgties, bieži pārlaizdama pār seju ar lakatiņu.
D'Artanjans saprata, ka viņa raud.
Viņš redzēja, ka sieviete sit sev pa krūtīm dziļā kristietes izmisumā.
Viņš dzirdēja, ka viņa vairākkārt atkārto vienu un to pašu ciešanu pilnas dvēseles kliedzienu:
— Ak, piedod man! Piedod!
Viņa bija pilnīgi iegrimusi savās bēdās un atradās pusnemaņā, tāpēc d'Artanjans, ko aizkustināja tāda mīlestība pret viņa draugiem un šīs sievietes neremdināmās bēdas, paspēra dažus soļus līdz kapam, lai pārtrauktu drūmo nožēlu un skumjo sarunu ar mirušajiem.
Zem viņa kājām iečirkstējās smiltis, un nepazīstamā pacēla galvu; d'Artanjans ieraudzīja labi pazīstamu, asarām noplūdušu seju. Tā bija de Lavaljēras jaunkundze.
— D'Artanjana kungs! — viņa nočukstēja.
— Jūs! — musketieris drūmi noteica. — Jūs šeit? Kundze, es gan labprātāk būtu jūs redzējis kāzu tērpā grāfa de Lafēra pilī. Tad gan jums pašai, gan viņiem un arī man būtu mazāk jāraud.
— Kungs! — Luīze šņukstēdama izdvesa.
— Jūs esat tā, kas noveda kapā abus šos cilvēkus, — mirušo nepielūdzamais draugs turpināja.
— Ak, pažēlojiet mani!
— Lai Dievs nedod, kundze, ka es apvainotu sievieti vai liktu viņai nepelnīti raudāt; un tomēr man jāsaka — slepkavai nav vietas pie upuru kapa.
De Lavaljēra gribēja atbildēt.
— To pašu, ko es saku jums, — viņš vēl piebilda ledainā tonī, — es teicu arī viņa majestātei karalim.
Luīze lūdzoši saņēma rokas:
— Es zinu, ka esmu vainīga vikonta de Braželona nāvē!
— Ā, tātad jūs to zināt?
— Šī vēsts vakar vakarā sasniedza galmu. Pa nakti es divās stundās nobraucu četrdesmit ljē; es vēja spārniem lidoju šurp, lai satiktu grāfu un izlūgtos viņa piedošanu. Es nezināju, ka viņš arī ir miris. Es traucos šurp, lai pie Raula kapa lūgtu Dievu sūtīt man visas nelaimes, kādas vien esmu pelnījusi, visas, izņemot vienu. Tagad es zinu, ka dēla nāve nogalināja arī tēvu, un man jāvaino sevi divos noziegumos; es esmu pelnījusi divkāršu Dieva sodu.
— Kundze, es jums atkārtošu, ko man Antibā teica de Braželona kungs, — d'Artanjans sacīja. — Jau toreiz viņš alka tikai mirt: „Ja godkāre un koķetums noveduši viņu uz slidena ceļa, es viņai ar nicinājumu piedodu. Ja viņa kritusi mīlestības dēļ, arī tad es viņai piedodu un zvēru, ka neviens nekad nespēs viņu mīlēt vairāk par mani".
— Jūs zināt, ka mīlestības dēļ es gribēju uzupurēties, — Luīze viņu pārtrauca. — Jūs zināt, kā es cietu, jo satikāt mani apmulsušu, nelaimīgu, visu pamestu. Un tomēr es nekad vēl neesmu tā cietusi, kā šodien, jo toreiz es cerēju un vēlējos, bet tagad man vairs nav cerību: mirušais aiznesis sev līdz kapā arī visu manu prieku; es vairs nespēju mīlēt bez vainas apziņas un jūtu, ka tas, kuru es mīlu (o, tāds ir likums!) atmaksās man ar ciešanām par tām mokām, ko es liku ciest citam.
D'Artanjans neko neatbildēja, jo pārāk labi zināja, ka te viņai ir pilnīga taisnība.
— Es jūs lūdzu, d'Artanjana kungs, nenosodiet mani. Es esmu kā zars, kas atrāvies no dzimtā stumbra; mani vairs nekas netur, un es pati nezinu, kurp mani rauj straume. Es mīlu neprātīgi, tik neprātīgi, ka runāju par savu mīlu pat pie šiem man svētajiem pīšļiem, ne- sarkstot un nenožēlojot tādus zaimus. Mīlestība ir mana reliģija. Tā kā pēc kāda laika jūs mani redzēsiet vientuļu, pamestu un aizmirstu, sodītu par visu, par ko jūs varat mani vainot, tad pažēlojiet mani, kamēr ilgst mana īslaicīgā laime, ļaujiet man to izbaudīt vēl dažas dienas, vēl dažus ātri ritošus mirkļus. Varbūt tās jau vairs nav, kamēr es par to runāju. Mans Dievs! Varbūt es jau esmu izpirkuši šo divkāršo slepkavību!
Viņa vēl turpināja runāt, bet kapteinis pēkšņi saklausīja balsis un pakavu dipoņu.
Karaļa virsnieks de Sentenjans, izpildot sava pavēlnieka rīkojumu, bija atjājis pakaļ Lavaljērai, jo karali, kā paziņoja de Sentenjans, moca nemiers un greizsirdība.
De Sentenjans nepamanīja d'Artanjanu, jo tas pa pusei stāvēja aiz kastaņa, kas meta ēnu pār abām kapu kopiņām.
Luīze pateicās sūtnim un ar rokas mājienu lūdza viņu atiet tālāk.
De Sentenjans izgāja aiz žoga.
— Redziet, — kapteinis uzrunāja Luīzi ar rūgtumu balsī, — jūsu laime vēl turpinās.
Jaunā sieviete piecēlās kājās un svinīgi noteica:
— Pienāks diena, kad jūs nožēlosiet savas sliktās domas par mani. Tai dienā, kungs, es lūgšu Dievu nepieminēt, cik jūs pret mani bijāt netaisns. Manas ciešanas būs tik rūgtas, ka jūs būsiet pirmais, kas mani pažēlos. D'Artanjana kungs, nepārmetiet man šo trauslo laimi; man tā dārgi maksā, un es vēl neesmu samaksājusi visu, ko tā no manis prasīs.
To teikdama, viņa atkal dziļā godbijībā nometās ceļos.
— Piedod pēdējo reizi, piedod, mans saderinātais! Es sarāvu mūsu saites: mums abiem lemts mirt no skumjām. Tu aizgāji pirmais, bet vari nebaidīties, es tev sekošu. Redzi, es neesmu gļēva un atnācu atvadīties no tevis. Dievs mans liecinieks, ja man vajadzētu ziedot dzīvību, lai glābtu tevi, Raul, es to atdotu nešaubīdamās. Es nevaru upurēt tikai savu mīlestību. Vēlreiz piedod!
Viņa nolauza zariņu un iesprauda to zemē, tad noslaucīja asaru pilnās acis, atvadījās no d'Artanjana un aizgāja.
Kapteinis noskatījās pakaļ aizbraucošajai karietei un jātniekiem, sakrustoja rokas uz krūtīm un, smagi nopūzdamies, izteica:
— Kad pienāks mana kārta doties tālajā ceļojumā? Kas paliek cilvēkam pēc jaunības, mīlestības, slavas, draudzības, spēka un bagātības?.. Paliek klints, zem kuras atdusas Portoss, kuram bija viss, ko es minēju; vai arī paliek sūnas, zem kurām guļ Atoss un Rauls, kuriem bez visa nosauktā piederēja vēl daudz kas cits.
Uz mirkli d'Artanjans saguma, viņa skatiens apmiglojās; musketieris iegrima dziļās pārdomās. Tad viņš atkal izslējās un teica pats sev:
— Un tomēr pagaidām jāiet tikai uz priekšu. Kad pienāks mans laiks, Dievs man to darīs zināmu tāpat kā visiem pārējiem.
Ar pirkstu galiem viņš pieskārās zemei, jau sajuzdams vakara rasas valgumu, tad pārkrustījās un tagad jau uz mūžiem viens devās ceļā uz Parīzi.