Četrus gadus pēc tikko aprakstītās ainas divi jātnieki agri no rīta ieradās Bluā, lai sarīkotu medības ar vanagiem.
Karalis bija izteicis vēlēšanos pamedīt šajos pakalnos un līdzenumos, kurus pāršķeļ uz pusēm Luāra, tā ka vienā pusē paliek Menga, bet otrā Ambuāza.
Jātnieki bija karaļa medību suņu pārzinis un vanagu pārzinis, kas Ludviķa XIII laikā galmā bija visai cienīti, bet pie viņa pēcteča nedaudz atstāti novārtā.
Abi apskatīja apkārtni un, apsprieduši visus nepieciešamos gaidāmo medību sīkumus, jau atgriezās Bluā, kad pamanīja nelielas karavīru grupiņas; seržanti nostādīja viņus nelielā attālumā vienu no otra, lai nodrošinātu plānoto ielenkumu. Tie bija karaļa musketieri.
Aiz viņiem krāšņā zirgā jāja kapteinis, kuru varēja atšķirt pēc mundiera zeltītajiem izšuvumiem. Viņam bija sirmi mati un sirmot sākusi bārdiņa. Viņš izskatījās mazliet salīcis, bet zirgu vadīja veikli, vērodams, vai viss ir kārtībā.
— D'Artanjana kungs nemaz nenoveco, — suņu medību pārzinis bilda savam kolēģim. — Viņš ir desmit gadus vecāks par mums, bet zirga mugurā izskatās vēl pavisam jauns.
— Tā gan, — vanagu medību pārzinis atteica, — jau divdesmit gadus viņš nemainās.
Pārzinis kļūdījās: pa šiem četriem gadiem d'Artanjans bija novecojis par visiem divpadsmit. Vecuma nežēlīgie nagi bija ievilkuši svītras viņa acu kaktiņos, mati bija atkāpušies no pieres, bet agrāk melnīgsnējās, spēcīgās rokas bija kļuvušas bālas, it kā asinis dzīslās jau sāktu sastingt.
D'Artanjans piejāja klāt abiem pārziņiem un sasveicinājās ar to iecietīgo laipnību, kas atšķir augstākstāvošos no zemākajiem. Par atbildi uz savu laipnību viņš saņēma abu dziļi godbijīgo paklanīšanos.
— Kāda veiksme, ka mēs jūs sastapām, d'Artanjana kungs! — vanagu medību pārzinis iesaucās.
— Drīzāk to teikt vajadzētu man, jo mūsdienās karalis biežāk tramda savus musketierus, nevis putnus.
— Jā, nav kā vecajos labajos laikos, — vanagu medību pārzinis nopūtās. — Vai atceraties, d'Artanjana kungs, kā nelaiķa karalis medīja vārnas vīnogulājos aiz Božansī… ā, velns parāvis! Toreiz jūs vēl nebijāt karaļa musketieru kapteinis.
— Toties jūs bijāt putnu kaprālis, — d'Artanjans pajokoja. — Tomēr tas bija jauks laiks, jo jaunība vienmēr ir labākais laiks… Vai ne, suņu medību pārziņa kungs?!
— Grāfa kungs man parāda pārāk lielu godu, — uzrunātais palocījās.
D'Artanjanu grāfa tituls nemaz nepārsteidza — pirms četriem gadiem viņš bija kļuvis par grāfu.
— Vai jūs neesat noguris no ceļa, kapteiņa kungs? — turpināja karaļa vanagu medību pārzinis. — No šejienes līdz Pinjerolai būs ap divsimt ljē.
— Divsimt sešdesmit līdz turienei un tikpat daudz atpakaļ, — d'Artanjans nesatricināmā mierā noteica.
— Kā viņam klājas?
— Kam? — musketieris noprasīja.
— Mūsu nabaga Fukē kungam, — čukstus izteica vanagu medību pārzinis.
Otrs pārzinis drošības dēļ pajāja kādu gabaliņu nostāk.
— Ne visai labi, — d'Artanjans atbildēja. — Nabags ir dziļi sarūgtināts un nesaprot, kā cietums var būt žēlsirdība. Viņš domā, ka parlamenta lēmums izraidīt viņu nozīmē attaisnošanu un trimda — brīvību. Viņš nevar pat iedomāties, ka parlamentā zvērējuši ar viņu izrēķināties, un jābūt pateicīgam Dievam par izglābšanos no viņu ķetnām.
— Jā, nabaga cilvēks tik tikko izvairījās no ešafota. Stāsta, ka Kolbēra kungs jau bija devis rīkojumu Bastīlijas komandantam un nāves sods jau bija paredzēts iepriekš.
— Ko tur var darīt, — d'Artanjans dziļdomīgi noteica, varbūt lai pārtrauktu šo sarunu.
— Galu galā Fukē kungs ir Pinjerolā kā pelnījis, — suņu medību pārzinis piebilda, atkal piejājis tuvāk. — Viņam tika parādīts gods, kad jūs pats viņu turp aizvedāt; pietika apzagt karali.
D'Artanjans uzmeta runātājam vienu no saviem iznīcinošajiem skatieniem un teica, kā noskaldīdams katru vārdu:
— Kungs, ja man kāds teiktu, ka jūs pats esat apēdis to, kas pienākas jūsu dzinējsuņiem, es ne tikai nenoticētu, bet justu jums līdz un neļautu runāt par jums neko sliktu, pat ja jūs iesēdinātu cietumā. Lai cik godīgs jūs arī nebūtu, es varu galvot, ka jūs neesat godīgāks par nabaga Fukē.
Pēc tik asa pārmetuma viņa majestātes karaļa suņu priekšnieks nokāra degunu un pāris soļu atpalika no vanagu medību pārziņa un d'Artanjana.
— Viņš ir apmierināts, — otrs pārzinis pieliecās tuvāk d'Artanjanam, — un var jau saprast, jo dzinējsuņi tagad ir modē; ja viņš būtu manā vietā, tad vis tā nerunātu.
D'Artanjans tikai melanholiski pasmaidīja, redzēdams, kā svarīgu politisku jautājumu izlemj tikai no personisko interešu viedokļa, kurām nav nekāda sakara ar valsts dzīvi; viņš atcerējās bijušā finansu superintendanta ilgo bezrūpīgo dzīvi, viņa izputināšanu un bēdīgo nāvi, kas sagaidīja Fukē, tāpēc, lai pabeigtu šo tēmu, uzdeva jautājumu:
— Vai Fukē kungam patika medīt ar vanagiem?
— O jā, pat ļoti, — karaļa vanagu medību pārzinis rūgtā nožēlā atbildēja un pavadīja savus vārdus ar nopūtu, kas noskanēja kā kapa zvans Fukē.
D'Artanjans pagaidīja, lai vienam sarunu biedram pāriet sliktais garastāvoklis, bet otram — skumjas, un tad paskubināja zirgu.
Tālumā meža ielokā parādījās mednieki; pļaviņās kā krītošas zvaigznes noplīvoja jātnieču tērpi, bet baltie zirgi kā spoki zibēja krūmu un koku starpās.
— Vai jūsu medības vilksies ilgi? — d'Artanjans apjautājās. — Lūdzu, izlaidiet putnu ātrāk, es esmu ļoti noguris. Vai jūs šodien medīsiet gārņus vai gulbjus?
— Abus, — vanagu medību pārzinis atteica. — Varat neuztraukties — karalis nav kaislīgs mednieks, viņš vairāk medī ne savam, bet dāmu priekam.
Vārds „dāmas" tika tā uzsvērts, ka d'Artanjans kļuva uzmanīgs.
— Ā! — viņš noteica, izbrīnījies raudzīdamies uz savu sarunu biedru.
Suņu medību priekšnieks iztapīgi paklanījās, laikam gribēdams atgūt musketiera labvēlību.
— Smejieties vien par mani, kungs, — d'Artanjans pasmaidīja, — es patiešām nezinu neko no jaunumiem: biju prom veselu mēnesi un tikai vakar atgriezos no ceļojuma. Es aizbraucu, atstādams galmu dziļās sērās par karalienes mātes nāvi. Karalis bija klāt pie Austrijas Annas pēdējā elpas vilciena un vairs nevēlējās izklaidēties, taču šai pasaulē viss paiet. Viņš beidzis skumt? Nu, ko! Jo labāk.
— Viss paiet un sākas arī, — rupji iesmiedamies, viņu partrauca suņu medību pārzinis.
— A… — d'Artanjans novilka vēlreiz, degdams nepacietībā uzzināt jaunumus, bet uzskatīdams, ka iztaujāt būtu viņa necienīgi. — Liekas, ir kaut kas, kas sākas?
Suņu medību pārzinis daudznozīmīgi piemiedza aci, bet d'Artanjans nevēlējās, lai šis cilvēks kaut ko viņam stāstītu.
— Vai mēs drīz ieraudzīsim viņa majestāti? — viņš jautāja vanagu medību pārzinim.
— Septiņos es likšu palaist putnus.
— Kas karali pavada? Kā klājas princesei Henrietei? Kā jūtas karaliene?
— Viņai ir labāk, kungs.
— Vai tad viņa bija slima?
— Kopš pēdējā lielākā sarūgtinājuma viņas majestāte bija nevesela.
— Par kādu sarūgtinājumu jūs runājat? Nebaidieties no manas nekautrības. Stāstiet. Es taču neko nezinu, jo tikko ierados.
— Stāsta, ka karaliene, kas kopš savas vīramātes nāves jūtas mazliet piemirsta, sūdzējās par to viņa majestātei un saņēma atbildi:
„Madam, vai tad es nepavadu pie jums katru nakti? Ko vēl jūs vēlaties?"
— Nabaga sieviete! Viņa droši vien no visas sirds ienīst Lavaljēras jaunkundzi, — d'Artanjans konstatēja.
— O nē, nepavisam ne Lavaljēras jaunkundzi!
— Kuru tad?
Radziņa skaņas pārtrauca viņu sarunu. Tās aicināja suņus un vanagus.
Abi d'Artanjana sarunu biedri tūlīt piecirta piešus un pameta musketieri neziņā.
Tālumā parādījās karalis galma dāmu un kungu ielenkumā. Krāšņā kavalkāde stingrā kārtībā virzījās lēnos soļos pa lauku flautu un radziņu pavadībā, kas uzbudināja zirgus un suņus.
Gājiens apžilbināja ar krāsu spēli, mirdzumu, skaņu jūkli. Par šo krāšņumu mūsdienās nevar gūt pat attālu priekšstatu, ja nu vienīgi no teātra izrāžu viltus bagātības un mānīgā diženuma.
Kaut gan d'Artanjana acis bija kļuvušas vājākas, viņš tomēr pamanīja, ka kavalkādei viena aiz otras seko trīs karietes. Pirmā brauca tukšā un bija domāta karalienei. Tajā neviens nesēdēja. Neredzēdams de Lavaljēru karaļa tuvumā, d'Artanjans sāka ar skatienu meklēt Luīzi un ieraudzīja viņu otrajā karietē. Kopā ar viņu sēdēja divas kalpones, kas acīmredzot garlaikojās ne mazāk par savu kundzi.
Pa kreisi no karaļa straujā zirgā, kas tika apvaldīts ar prasmīgu roku, jāja žilbinoši skaista sieviete. Karalis viņai uzsmaidīja, un viņa tāpat atbildēja. Tiklīdz viņa kaut ko teica, visi sāka nevaldāmi smieties.
„Bez šaubām, es esmu saticis šo sievieti, — musketieris prātoja, — bet kas viņa ir?"
Viņš pievērsās savam draugam, medību vanagu pārzinim, un uzdeva šo jautājumu. Tas jau gribēja atbildēt, bet tai brīdī karalis pamanīja d'Artanjanu:
— A, jūs esat atgriezies, grāf! Kāpēc mēs vēl neesam tikušies?
— Tāpēc, ka jūsu majestāte jau gulēja, kad es atgriezos, un vēl nebija pamodies, kad es šorīt pārņēmu savu dežūru, — kapteinis palocījās.
— Vēl aizvien tāds pats! — apmierinātais Ludviķis skaļi noteica. — Atpūtieties, grāf, es jums pavēlu! Šodien jūs pusdienojat kopā ar mani.
D'Artanjanam visapkārt atskanēja sajūsmināti čuksti. Katrs centās aizspiesties tuvāk viņam un pateikt musketierim kaut ko patīkamu. Pusdienot pie karaļa bija liels gods, un viņa majestāte to neizdāļāja uz visām pusēm kā Indriķis IV.
Karalis pajāja mazliet uz priekšu, bet d'Artanjanu aizkavēja vēl viena galminieku grupa, starp kuriem Kolbērs gandrīz vai staroja.
— Esiet sveicināts, d'Artanjana kungs, — ministrs laipni un pieklājīgi uzrunāja kapteini, — ceru, ka jūsu ceļojums bija veiksmīgs?
— Jā, kungs, — d'Artanjans atbildēja un palocījās, pieliekdamies pie sava rikšotāja krēpēm.
— Es dzirdēju, ka karalis uzaicinājis jūs piedalīties pusdienās; tur jūs sastapsiet kādu vecu draugu.
— Vecu draugu? — d'Artanjans pārjautāja, skumji gremdēdamies pagājības tumšajos ūdeņos, kas bija paguvuši aprīt tik daudz draugu un arī ienaidnieku.
— Hercogu d'Alamedu, kas tikai šodien ieradies no Spānijas, — Kolbērs turpināja.
— Hercogu d'Alamedu, — d'Artanjans rakņājās atmiņā, pūlēdamies atcerēties.
— Tas esmu es! — izteica salīcis sirmgalvis, balts kā sniegs; viņš pavēlēja atvērt karietes durtiņas un izkāpa pretī musketierim.
— Aramis! — galīgi pārsteigtais d'Artanjans iesaucās.
Nekustīgs un kā sastindzis viņš ļāva, lai dižciltīgā sirmgalvja rokas
viņu apskauj.
Kolbērs uzmeta skatienu abiem draugiem un klusēdams pavirzījās malā, ļaudams viņiem palikt divatā.
— Tātad jūs, trimdinieks un dumpinieks, atkal esat Francijā? — musketieris ieteicās, paņemdams Aramisu zem rokas.
— Pie tam kopā ar jums pusdienoju pie karaļa, — Vannas bīskaps smaidīdams noteica. — Droši vien jūs uzdodat sev jautājumu: kam vajadzīga uzticība šai pasaulē? Ļausim, lai pabrauc garām nabadzītes de Lavaljēras kariete. Paskatieties, cik viņa ir satraukta; skat, kā viņas saraudātās acis vēro karaļa dīžāšanos zirgā!
— Kas tā tāda, kas ir kopā ar viņu?
— De Tonē-Šarantas jaunkundze, kas kļuvusi par de Montespānas kundzi.
— Luīze ir greizsirdīga, tātad viņu krāpj?
— Vēl ne, d'Artanjan, bet uz to nebūs ilgi jāgaida.
Viņi sarunājās, braukdami pakaļ medniekiem, un Aramisa kučieris bija tik veikls, ka viņi sasniedza pulcēšanās vietu tieši tobrīd, kad vanags tikko bija notvēris putnu un piespiedis to pie zemes.
Karalis nokāpa no zirga, un to pašu darīja de Montespānas kundze. Viņi atradās vientuļas kapelas priekšā, ko aizsedza lieli koki, kuru lapas jau bija rudens vēju norautas. Aiz kapelas varēja saskatīt žogu ar režģotiem vārtiņiem.
Vanags bija notriecis savu medījumu aiz žoga pie pašas kapelas, un karalis vēlējās tur iekļūt, lai pēc paražas izplūktu pirmo spalvu nomedītajam putnam.
Visi sadrūzmējās ap ēku un žogu; žoga iekšpuse bija tik maza, ka tajā karaļa medību dalībnieki neietilpa.
D'Artanjans aizturēja Aramisu, kas vēlējās pamest karieti un pievienoties pārējiem.
— Aramis, vai jūs zināt, kurp mūs atvedis liktenis?
— Nē, — hercogs atteica.
— Te atdusas cilvēki, kurus es kādreiz pazinu, — d'Artanjans izteica, skumjo atmiņu satraukts.
Vēl neko nenojauzdams, Aramiss pa šaurajām sānu durvīm, ko viņam atvēra d'Artanjans, ienāca kapelā.
— Kur viņi apglabāti?
— Te, aiz šī žoga. Redziet krustu zem jaunas cipreses? Tā iestādīta uz viņu kapa; pagaidām tur neejiet, jo tajā vietā vanags notrieca gārni un karalis dodas turp.
Aramiss apstājās un apslēpās ēnā. Neviena nepamanīti, viņi skatījās uz Lavaljēras bālo seju; visu aizmirsta, viņa bija palikusi karietē un sākumā skumji skatījās pa logu; tad padevās greizsirdībai un iegāja kapelā, kur viņas skatiens palika kā piekalts karalim, kas stāvēja aiz iežogojuma un smaidīdams pamāja de Montespānas kundzei pieiet tuvāk.
De Montespāna kundze paklausīja aicinājumam un atspiedās pret karaļa piedāvāto roku; viņa majestāte izrāva spalvu vanaga tikko noķertajam gārnim un piestiprināja to savas apburošās pavadones cepurei. Viņa smaidīdama maigi noskūpstīja roku, kas bija devusi šo dāvanu.
Karalis labpatikā pietvīka; viņš veltīja de Montespānas kundzei mīlestības un dedzīgu alku pilnu skatienu.
— Ko jūs man dosiet pretī? — viņš jautāja.
Dāma nolauza cipreses zariņu un piedāvāja saldu cerību pārņemtajam karalim.
— Tā ir skumja velte, — Aramiss klusi teica d'Artanjanam, — šī ciprese taču aug uz kapa.
— Jā, un tas ir Raula de Braželona kaps, — d'Artanjans skumji atbildēja. — Rauls guļ zem šī krusta kopā ar Atosu.
Viņiem aiz muguras atskanēja vaids, un draugi ieraudzīja, ka kāda sieviete nokrīt bez samaņas. De Lavaljēras jaunkundze bija visu redzējusi un dzirdējusi.
— Nabaga sieviete, — d'Artanjans nomurmināja un palīdzēja kalponēm, kas atsteidzās pie savas kundzes, aizvest Luīzi līdz karietei, kur viņa palika vienatnē izbaudīt savas ciešanas.
To pašu vakaru d'Artanjans sēdēja pie karaļa galda kopā ar Kolbēru un hercogu d'Alamedu.
Karalis jutās jautrs un dzīvespriecīgs. Viņš bija neparasti uzmanīgs pret karalieni un neparasti maigs pret princesi Henrieti, kura sēdēja pie viņa kreisās rokas un šovakar izskatījās ļoti skumja. Varēja likties, ka atgriezušies agrākie laiki, kad karalis savas mātes acīs meklēja atbalstu katram savam vārdam.
Favorīti šais pusdienās nepieminēja. Divas trīs reizes, vērsdamies pie Aramisa, karalis viņu uzrunāja par sūtņa kungu, un tas vēl vairāk izbrīnīja d'Artanjanu, kurš jau tāpat lauzīja galvu, kā viņa draugs, dumpinieks, var būt tik labās attiecībās ar Francijas galmu.
Celdamies no galda, karalis piedāvāja roku viņas majestātei karalienei un deva mājienu Kolbēram, kas nenolaida acis no sava pavēlnieka. Kolbērs paaicināja malā d'Artanjanu un Aramisu.
Karalis iesaistījās sarunā ar savu brāļasievu, bet princis, izklaidīgi sarunādamies ar karalieni, noraizējies reizi pa reizei uzmeta šķību skatienu sievai un brālim.
Starp Aramisu, d'Artanjanu un Kolbēru norisinājās visnevainīgākā saruna. Viņi atcerējās agrāko laiku ministrus; Kolbērs pastāstīja interesantus atgadījumus ar Mazarīni un savukārt uzklausīja stāstus par Rišeljē.
D'Artanjans nevarēja vien nobrīnīties, redzēdams, ka šai cilvēkā ar zemo pieri un biezajām uzacīm slēpjas tik daudz vesela saprāta un humora. Aramiss apbrīnoja vieglumu, ar kādu šim nopietnajam cilvēkam izdevās savos nolūkos atlikt nozīmīgāku sarunu, kuru neviens no klātesošajiem nepieminēja pat ne ar mājienu, kaut gan visi trīs sarunu biedri juta tās neizbēgamību.
Prinča neapmierinātā seja skaidri liecināja, ka viņam nemaz nepatīk karaļa un princeses saruna. Princesei bija saraudātas un apsār- tušas acis. Vai patiešām viņa sāks žēloties? Vai viņu neatturēs pat skandāls?
Karalis paveda viņu sāņus un uzrunāja tik maigi un laipni, ka viņa balss princesei atgādināja laiku, kad karalis viņu mīlēja viņas pašas dēļ:
— Māsa, kāpēc jūsu brīnišķīgās acis ir saraudātas?
— Bet, jūsu majestāte… — viņa iebilda.
— Princis ir greizsirdīgs, vai ne, dārgā māsa?
Viņa paskatījās uz prinča pusi, un tas saprata, ka tiek runāts par viņu.
— Jā… — Henriete piekrita.
— Paklausieties, — karalis turpināja, — ja jūsu draugi jūs kompromitē, tad princis tur nav vainīgs.
Šie vārdi skanēja tik maigi, ka princese, kas pēdējā laikā bija pārcietusi pārāk daudz sarūgtinājumu un nepatikšanu, tagad gandrīz sāka raudāt, sajutusi atbalstu; viņas sirds bija galīgi izmocīta ciešanās.
— Nu, dārgā māsa, pastāstiet mums par savām bēdām; zvēru, ka jūtu jums līdzi kā brālis, bet kā karalis es darīšu galu šīm ciešanām.
Henriete pacēla pret Ludviķi savas apbrīnojamās acis un skumji noteica:
— Mani nekompromitē draugi, jo viņi atrodas tālu vai arī slēpjas no visiem. Viņi ir nomelnoti jūsu majestātes acīs un krituši nežēlastībā, kaut gan ir uzticīgi, labi un cēlsirdīgi.
— Jūs runājat par Gišu, kuru es izraidīju, piekāpjoties prinča lūgumam?
— Un kurš kopš nepelnītās izraidīšanas katru dienu riskē ar savu dzīvību.
— Nepelnītās izraidīšanas?
— Tā ir tik ļoti nepelnīta, ka, neskatoties uz cieņu pret jūsu majestāti un sirsnīgajām jūtām… es varētu palūgt savam brālim Kārlim, uz kuru man ir neierobežota ietekme…
Karalis sarāvās.
— Ko jūs viņam lūgtu?
— Es lūgtu, lai viņš jums izskaidro, ka princis un viņa favorīts ševaljē de Lorēns nevar nesodīti bendēt gan manu godu, gan laimi.
— Tā drūmā persona, ševaljē de Lorēns?
— Viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks. Kamēr viņš paliks manā namā, kur princis, mans vīrs, viņam dod brīvu vaļu, es būšu visnelaimīgākā sieviete karalistē.
— Tātad, — karalis lēni noteica, — jūs uzskatāt savu brāli Anglijas karali par labāku draugu nekā mani?
— Jūsu rīcība to apliecina, majestāte.
— Un jūs labāk grieztos pēc palīdzības?..
— Jā, jūsu majestāte, — princese lepni atteica, — pie savas valsts.
— Jūs esat Indriķa IV mazmeita, mana dārgā, tāpat kā es esmu viņa mazdēls. Vai gan brālēns un vīrabrālis nevar līdzināties brālim?
— Tādā gadījumā rīkojieties!
— Nu ko! Noslēgsim savienību.
— Sāciet.
— Jūs sakāt, ka es esmu netaisnīgi izraidījis Gišu?
— O, jā, — princese nosarka.
— Apsolu jums, ka de Gišs atgriezīsies.
— Lieliski.
— Vēl jūs apgalvojāt, ka es veltīgi atļauju uzturēties jūsu namā ševaljē de Lorēnam, kurš noskaņo pret jums jūsu vīru princi?
— Iegaumējiet, ko es jums teikšu, jūsu majestāte: pienāks laiks, kad ševaljē de Lorēns… Ja ar mani notiks kāda nelaime, tad ziniet, ka es jau iepriekš vainoju tajā ševaljē de Lorēnu… šis cilvēks ir spējīgs uz jebkuru, pat vispretīgāko noziegumu!
— Es apsolu, ka ševaljē de Lorēns atbrīvos jūs no savas klātbūtnes.
— Ja jau tā, tad mēs ar jums noslēgsim īstu savienību, jūsu majestāte, un es esmu gatava parakstīt līgumu… Jūs esat tajā ienesis savu daļu, tad pasakiet, kāda daļa ir jānes man?
— Tā vietā, lai sanaidotu mani ar savu brāli Kārli, labāk pamēģiniet mūs padarīt par tādiem draugiem, kādi mēs vēl nekad neesam bijuši.
— Tas ir viegli izdarāms.
— O, tas nav tik viegli, kā jūs domājat; parasti apkampj viens otru un apmainās laipnībām, un tas neprasa lielus izdevumus, ja nu vienīgi kādu skūpstu vai pieņemšanu; toties politiska draudzība…
— Ā, tātad jūs vēlaties politisku draudzību?
— Jā, māsiņ, un tad dzīru un apskāvienu vietā draugam jāsniedz dzīvus, labi apmācītus un apbruņotus kareivjus; jādāvina kara kuģi ar lielgabaliem un pārtiku. Tad gadās arī tā, ka karaļa kase nav spējīga sniegt tāda veida draudzīgus pakalpojumus.
— Tā gan… Anglijas karaļa lādes kopš kāda laika pārsteidz ar apbrīnojamu atbalsi.
— Jums, dārgo māsiņ, ir tik liela ietekme uz brāli, tāpēc varbūt izdodas panākt to, ko nekad nesasniegtu parasts sūtnis.
— Tad man vajadzētu doties uz Londonu, dārgo brāli.
— Es jau par to domāju, — Ludviķis strauji atteica, — un nolēmu, ka ceļojums jūs mazliet izklaidētu.
— Tomēr var gadīties, ka es ciešu neveiksmi, — princese viņu pārtrauca. — Anglijas karalim ir savi padomnieki, un tie ir ļoti bīstami.
— Jūs gribējāt teikt, padomnieces?
— Tieši tā. Ja jūsu majestāte vēlētos, piemēram, lūgt Kārlim II būt jūsu sabiedrotajam karā (tas ir tikai pieņēmums, es neko par to nezinu)… tad karaļa padomnieces, patlaban septiņas: Stjuartes jaunkundze, Velsas jaunkundze, Gvinas jaunkundze, mis Orčeja, Cunga jaunkundze, mis Dakša un Kestlmenas grāfiene pārliecinās karali, ka karš maksā pārāk dārgi un labāk Hcmptonkortā rīkot balles un vakariņas, nekā gādāt bruņojumu līnijkuģiem Portsmutā vai Grīnvičā.
— Tad jau jūs gaida neveiksme?
— O, šīs dāmas spēj izjaukt jebkuras pārrunas, ja tikai tās nenotur viņas pašas.
— Zināt, kas man ienāca prātā?
— Nē. Pastāstiet man.
— Man šķiet, ja jūs labi pameklētu, tad savā apkārtnē varbūt varētu atrast kādu padomnieci, kuru varētu paņemt sev līdz pie karaļa un kuras daiļrunība pārspētu pārējo septiņu ļaunprātību.
— Tā patiešām ir laba doma, jūsu majestāte, un es jau apsveru, kura varētu derēt šai lomai.
— Padomājiet un gan jau atradīsiet.
— Ceru.
— Vajag, lai tā būtu skaista sieviete: patīkama sejiņa taču ir vairāk vērta nekā neglīta, vai ne?
— Bez šaubām.
— Vajag arī dzīvu, drošu un atjautīgu prātu.
— Protams.
— Vajadzīga dižciltība… starp citu, ne pārmērīga, bet tikai tik daudz, lai bez neveiklības sajūtas tuvotos karalim, bet nevis, lai dižciltīgā izcelsme ierobežotu un liktu turēties pa gabalu.
— Ļoti pareizi.
— Un… vajadzētu, lai viņa kaut nedaudz prastu runāt angliski.
— Mans Dievs! Piemēram, tāda kā de Keruālas jaunkundze, — princese aizrautīgi ieteicās.
— Nu re, jūs jau atradāt… jo tieši jūs to iedomājāties, māsiņ, — Ludviķis XIV nopriecājās.
— Es aizvedīšu viņu līdz un domāju, ka viņai par to nebūs jāsūdzas.
— Protams, nē; iesākumā es viņai piešķiru pilnvarotās kārdinātājas titulu, bet pēc tam pievienošu arī muižas.
— Lieliski.
— Es jau gara acīm skatu jūs ceļojuma karietē, dārgā māsa, kur visas jūsu nelaimes vairs jūs nemoka.
— Es aizbraukšu, bet ar diviem noteikumiem. Pirmais — man jāzina, kādas pārrunas es vedu.
— Tūlīt izstāstīšu. Jūs jau droši vien zināt, ka holandieši katru dienu lamā mani savās avīzēs. Es vairs nedomāju paciest šos republikāņus, un man nepatīk republikas.
— Tas ir saprotams, jūsu majestāte.
— Man nepatīk, ka šie jūras valdnieki, kā viņi paši sevi dēvē, traucē Francijai tirgoties ar Indiju un drīz vien izspiedīs mūs no visām Eiropas ostām; tāds spēks un pie tam tik tuvu man nepavisam nav pa prātam, dārgā māsa.
— Bet viņi taču ir mūsu sabiedrotie?
— Viņi rīkojās pārsteidzīgi, kad izkala medaļas, uz kuras Holande kā Jēzus apstādina sauli, un piedevām vēl pielika uzrakstu: „Saule, apstājies manā priekšā!" Tas nemaz neliecina par draudzību, vai ne?
— Es domāju, ka jūs jau esat aizmirsis šo sīkumu.
— Es nekad neko neaizmirstu, dārgā māsa. Tāpēc, ja mani īstie draugi, pie kuriem es pieskaitu arī jūsu brāli Kārli, vēlēsies man pievienoties…
Princese kļuva domīga.
— Paklausieties, — Ludviķis XIV turpināja, — var sadalīt varu pār jūrām un, ja jau Anglija tādu stāvokli pacieta līdz šim, tad ar ko es esmu sliktāks par holandiešiem? Šo jautājumu ar karali Kārli apspriedīs de Keruālas jaunkundze.
— Bet man vēl ir arī otrs noteikums.
— Un kāds ir šis jūsu otrais noteikums?
— Lai mans vīrs pri: cis dod savu piekrišanu.
— Tā tiks dota.
— Tad es braucu, mans brāli.
To izdzirdējis, Ludviķis XIV pagriezās uz to pusi, kur kaktā stāvēja Kolbērs ar Aramisu un d'Artanjanu, un deva savam ministram norunāto zīmi.
Kolbērs krasi aprāva uzsākto sarunu un vērsās pie Aramisa:
— Sūtņa kungs, parunāsim par darīšanām.
D'Artanjans nekavējoties atstāja viņus.
Musketieris piegāja pie kamīna, kur varēja sadzirdēt visu, ko karalis gribēja pateikt brālim, kas patlaban ļoti uztraukts tuvojās.
Karaļa seja atdzīvojās. Tajā bija saskatāma nesalaužama griba, kurai Francijā vairs neviens nerunāja pretī un kuru drīz vien neapstrīdēs vairs neviens visā Eiropā.
— Princi, — karalis uzrunāja brāli, — es esmu neapmierināts ar ševaljē de Lorēnu. Jūs esat viņa aizgādnis, tāpēc iesakiet viņam uz dažiem mēnešiem doties ceļojumā.
Šie vārdi kā sniega lavīna uzgāzās princim, kurš dievināja savu favorītu un veltīja tam visu savu maigumu.
Princis iesaucās:
— Ar ko gan ševaljē izpelnījies jūsu majestātes dusmas?
Viņš uzmeta niknu skatienu princesei.
— To es jums pateikšu, kad viņš aizbrauks, — karalis nesatricināmā mierā noteica. — Tad, kad arī jūsu laulātā draudzene princese aizbrauks uz Angliju.
— Princese dosies uz Angliju! — princis galīgi pārsteigts nomurmināja.
— Pēc nedēļas, brāli, un vēlāk es jums pateikšu, kurp dosimies mēs abi.
Karalis veltīja brālim smaidu, lai saldinātu abu negaidīto ziņu rūgtumu, tad pagriezās un aizgāja.
Pa to laiku Kolbērs sarunājās ar hercogu d'Alamedu.
— Kungs, pienācis laiks līdz galam noskaidrot attiecības starp mūsu zemēm, — Kolbērs teica Aramisam. — Es samierināju jūs ar karali, jo nespēju rīkoties citādi pret tik izcilu personu; tā kā arī jūs reizēm izrādījāt pret mani zināmu draudzību, tad tagad jums ir izdevība parādīt, ka tā bijusi patiesa. Turklāt jūs vairāk esat francūzis nekā spānietis. Atbildiet man pilnīgi atklāti: vai mēs varam cerēt uz Spānijas neitralitāti, ja kaut kas tiks uzsākts pret Holandi?
— Mans kungs, — Aramiss atbildēja, — Spānijas ieinteresētība ir neapšaubāma. Manai zemei tradicionālā politika paredz uzkurināt Eiropā naidu pret Holandi, pret kuru Spānijai ir vecs naids, kopš tā iekaroja brīvību; tomēr Francijas karalis noslēdzis savienību ar Holandi. Turklāt mums, protams, ir zināms, ka karš ar šo zemi noritētu uz jūras, bet tur, man šķiet, Francija nav spējīga karot sekmīgi.
Kolbērs tobrīd atskatījās un pamanīja d'Artanjanu, kas meklēja sev sarunu biedru, kamēr karalis sarunājās ar princi.
Kolbērs pasauca viņu un čukstus jautāja Aramisam:
— Vai mēs varam turpināt sarunu arī d'Artanjana kunga klātbūtnē?
— O, protams! — Spānijas sūtnis atteica.
— Mēs ar hercogu d'Alamedu tikko runājām, ka karš pret Holandi noritētu uz jūras.
— Tas ir acīmredzami, — musketieris piekrita.
— Bet ko jūs par to domājat, d'Artanjana kungs?
— Es domāju, ka karot uz jūras mēs varēsim tikai tad, ja mums būs spēcīga armija uz sauszemes.
— Kā jūs teicāt? — Kolbēram likās, ka viņš ir pārklausījies.
— Kāpēc uz sauzemes? — Aramiss brīnījās.
— Ja angļi karalim nepalīdzēs, tad viņu uz jūras sakaus; sakauts uz jūras, viņš ātri vien pazaudēs ostas, kuras sagrābs holandieši, un pēc tam visu zemi, kuru pārpludinās spānieši.
— Bet ja nu spānieši ievēros pilnīgu neitralitāti? — Aramiss painteresējās.
— Viņi būs neitrāli, kamēr karalis būs spēcīgāks par ienaidnieku, — d'Artanjans atteica.
Kolbēru sajūsmināja šī tālredzība, kas ņēma vērā visu ikkatrā jautājumā, pie kā vien ķērās.
Aramiss pasmaidīja. Viņš zināja, ka diplomātijā d'Artanjanam skolotāji nav vajadzīgi.
Kolbērs kā visi godkārīgi ļaudis bija pārliecināts, ka viņa izlolotās ieceres noteikti piepildīsies, tāpēc turpināja:
— Kas jums teica, d'Artanjana kungs, ka karalim nav stipras flotes?
— O, es neesmu pārāk sīki iedziļinājies jautājumā par karaļa floti. Neesmu nekāds jūrnieks: es, tāpāt kā visi nervozi cilvēki, ienīstu jūru. Tomēr es domāju, ka Francijā kā piejūras zemē noteikti būtu pietiekoši daudz jūrnieku, ja tikai viņiem pietiktu kuģu.
Kolbērs izvilka no kabatas nelielu, garenu burtnīciņu, kas bija sa- grafēta divās dalās. Vienā pusē bija uzrakstīti kuģu nosaukumi, otrā — katra lielgabalu un ekipāžas skaits.
— Man ienāca prātā tas pats, kas jums, — viņš uzrunāja d'Artanjanu, — un es liku sastādīt mūsu nesen pievienoto kuģu sarakstu. Pavisam trīsdesmit pieci kuģi.
— Trīsdesmit pieci kuģi? Neticami! — d'Artanjans iesaucās.
Kolbērs palocījās:
— Apmēram divtūkstoš lielgabalu pieder karalim pašlaik. Trīsdesmit pieci kuģi — tās ir trīs ļoti spēcīgas eskadras, bet es gribu piecas.
— Piecas? — Aramiss pārjautāja.
— Līdz gada beigām tās nolaidīs ūdenī, un karalim būs piecdesmit kara līnijkuģu. Ar tādiem spēkiem var cīnīties, vai ne?
— Būvēt kuģus ir grūti, bet tomēr iespējami, — d'Artanjans piekrita. — Toties attiecībā uz to apbruņojumu es nezinu, ko teikt. Francijā nav ne metāla lietuvju, ne arsenālu.
— Ha! — Kolbērs jautri pasmīnēja. — Pēdējā pusotra gada laikā es esmu daudz ko uzcēlis. Vai tad jūs to nezinājāt? Vai pazīstat d'ln- frevila kungu?
— D'Infrevilu? Nē.
— Es atklāju šo cilvēku. Viņam ir ļoti labas spējas: viņš prot piespiest strādāt. Tas bija viņš, kurš sāka liet lielgabalus Tulonā un cirst mežus Burgundijā. Varbūt jūs tam neticēsiet, sūtņa kungs, bet man ienāca prātā vēl kāda doma.
— O, — Aramiss palocījās, — es jums ticu visur un vienmēr.
— Ziniet, es sāku domāt par mūsu krietno sabiedroto — holandiešu raksturu un teicu sev: viņi ir tirgoņi un karaļa draugi, tāpēc būs laimīgi pārdot viņa majestātei to, ko sagatavojuši priekš sevis. Tātad, jo vairāk pirksim… Ā, vēl jāpasaka, ka man ir Forāns… D'Artanjan, vai jūs pazīstat Forānu?
Kolbērs bija aizmirsies un nosauca kapteini vienkārši par d'Artanjanu, tāpat, kā to darīja karalis.
Kapteinis tikai pasmaidīja un atbildēja Kolbēram:
— Nē, es viņu nepazīstu.
— Tas ir vēl viens mans atklājums, iepirkumu speciālists. Forāns man iepirka trīssimt piecdesmit tūkstošus mārciņu lielgaballodes, divsimt piecdesmit tūkstošus mārciņu pulvera, divpadsmit kuģu kravas ar ziemeļu zemju kokiem, degļus, granātas, sveķus, naftu un vēl visu ko par septiņiem procentiem lētāk nekā tās pašas lietas maksātu pie mums Francijā.
— Tā ir laba ideja: likt holandiešiem liet lodes, kas pēc tam atlidos atpakaļ pie viņiem.
— Vai ne? Un pie tam ar jūtamiem zaudējumiem.
Sajūsmināts pats par savu asprātību, Kolbērs sāka skaļi un asi
smieties.
— Turklāt vēl tie paši holandieši patlaban būvē karalim sešus lielus kuģus pēc saviem labākajiem paraugiem, — ministrs turpināja. — Detušs… A, vai jūs nepazīstat ari Detuša kungu?
— Nē, kungs, nepazīstu.
— Detušam ir apbrīnojami precīza acs, un viņš var nekļūdīgi noteikt ūdenī nolaižamā kuģa labās un sliktās īpašības. Tā ir reti sastopama un ļoti vērtīga īpašība. Tad lūk, man šķita, ka Detušs ir cilvēks, kas kuģu būvētavā varētu nest nenovērtējamu labumu, un tagad viņš novēro sešu karaļa pasūtīto kuģu būvi Holandē. No visa teiktā izriet, ka karalim būs tīri laba flote, ja viņš sadomātu karot ar holandiešiem.
Par sauszemes karaspēka labajām īpašībām jums, d'Artanjana kungs, zināms vairāk kā jebkuram citam.
D'Artanjans un Aramiss pārmija skatienus, sajūsmināti par milzīgo darbu, ko šis cilvēks bija paveicis dažu gadu laikā.
Kolbērs to saprata un jutās dziļi aizkustināts par izrādīto atbalstu, kas viņam bija patiesi vērtīgs.
— Ja jau mēs Francijā to nezinām, tad aiz robežām zinās vēl mazāk, — d'Artanjans piebilda.
— Tāpēc es teicu sūtņa kungam, ka gadījumā, ja Spānija apsolītu neitralitāti, bet Anglija mums palīdzētu…
— Ja Anglija jūs atbalstīs, tad es uzņemos atbildību par Spānijas karalistes neitralitāti, — Aramiss noteica.
— Tādā gadījumā apstiprināsim šo līgumu ar rokas spiedienu, — Kolbērs pasteidzās ar sev raksturīgo tiešumu un vienkāršību. — Runājot par Spānijas neitralitāti, d'Artanjana kungs, mums vēl nav sava Zelta Aunādas ordeņa. Toties es nesen dzirdēju karaļa vārdus par to, ka viņam būtu ļoti patīkami redzēt uz jūsu pleca svētā Mišela ordeņa lentu.
Aramiss paklanījās.
„0! — d'Artanjans nodomāja. — Cik žēl, ka Portosa vairs nav šai pasaulē. No šī pārpilnības avota arī viņam atkristu krietni daudz dažāda veida lentīšu! Nabaga lādzīgais Portoss!"
— D'Artanjana kungs, — Kolbērs turpināja, — lai tas paliek starp mums, bet es esmu pārliecināts, ka jums nebūtu nekas pretī vest savus musketierus uz Holandi. Vai peldēt jūs protat?
Viņš atkal jautri iesmējās.
— Kā zutis, — d'Artanjans atteica.
— Lieta tā, ka pāri visiem tiem kanāliem un neskaitāmajiem purviem ir drausmīgi sliktas pārejas un pat vislabākie peldētāji tur nereti noslīkst.
— To prasa mans darbs — upurēt savu dzīvību viņa majestātei. Tā kā karā diezgan reti gadās, ka ūdens ir vairāk nekā uguns, tad es jau iepriekš jūs brīdinu, ka darīšu visu iespējamo, lai izvēlētos uguni. Es kļūstu vecs, Kolbēra kungs, un ūdens stindzina asinis manās dzīslās, turpretī uguns tās iesilda.
To teikdams, d'Artanjans ar savu apņēmību un jauneklīgo kvēli tā apbūra Kolbēru, ka tas savukārt nespēja nejūsmot par viņu. Kapteinis ievēroja, kādu iespaidu radījis. Viņš atcerējās gudrību, ka tikai tas ir labs tirgonis, kas prot pacelt cenu precēm, pēc kurām ir pieprasījums. Tāpēc viņš nolēma pieprasīt šo cenu.
— Tad jau jūs neko neiebilstat pret Holandi? — Kolbērs iesāka.
— Jā, — d'Artanjans piekrita. — Tomēr visā, par ko vien runā, iesaistās personiskās intereses un patmīlība. Musketieru kapteiņa alga ir diezgan liela, nav ko strīdēties, bet tomēr ņemiet vērā: tagad mums ir karaļa gvarde un viņa majestātes personīgā apsardze. Musketieru kapteinim jāvalda pār visiem, un tad viņam nāksies izlietot gadā simt tūkstošus tikai pieņemšanās un reprezentācijās…
— Vai tad jūs vispār pieļaujat domu, ka karalis varētu tirgoties ar jums? — Kolbērs noprasīja.
— Jūs mani acīmredzot pārpratāt, — d'Artanjans atbildēja, pārliecināts, ka naudas jautājumā jau ir uzvarējis, — es gribēju jums pateikt, ka es, vecs musketieru kapteinis, karaļa apsardzes agrākais priekšnieks, kam ir priekšrocība pat salīdzinājumā ar Francijas karalistes maršaliem, reiz kaujas laukā atklāju, ka man pēc stāvokļa ir vēl divi līdzīgi — apsardzes priekšnieks un šveiciešu pulka komandieris. To es nekādā gadījumā necietīšu. Man ir sen izveidojušies principi, un es pie tiem turos stingri.
Kolbērs saprata, kurp tēmē musketieru kapteinis. Starp citu, viņš uz to jau bija sagatavojies.
— Es jau esmu domājis par to, ko jūs nupat teicāt, — viņš pārtrauca musketieri.
— Par ko?
— Mēs runājām par kanāliem un purviem, pār kuriem ceļoties pāri var noslīkt. Ja jau tur slīkst, tad tas notiek tāpēc, ka nav laivas, dēļa vai vienkārši nūjas.
— Pat ne tik īsas nūjiņas kā maršala zizlis.
— Neapstrīdami, — Kolbērs piekrītoši pamāja. — Es nezinu nevienu gadījumu, kad būtu noslīcis Francijas maršals.
D'Artanjans, aiz prieka nobālis, nedroši izteica:
— Manā dzimtajā novadā bez šaubām lepotos, ja es kļūtu par Francijas maršalu; bet, lai saņemtu maršala zizli, jākomandē armija kara laikā.
— Kungs, — Kolbērs sacīja, — šai piezīmju grāmatiņā jūs atradīsiet uzbrukuma kampaņas plānu, kuru jums jārealizē nākošo pavasari; karalis jums uztic sava karaspēka vadību.
D'Artanjans pastiepa roku pēc grāmatiņas; viņa drebošie pirksti un Kolbēra roka saskārās. Ministrs cieši paspieda viņa roku.
— Mans kungs, — viņš teica, — mums jau sen vajadzēja novērtēt vienam otru pēc nopelniem. Es iesāku pirmais, tagad jūsu kārta.
— Gan es jums to atmaksāšu, Kolbēra kungs, — d'Artanjans pasmaidīja. — Lūdzu pasakiet karalim, ka pirmā kauja, kurā es piedalīšos, beigsies vai nu ar uzvaru, vai ar manu nāvi.
— Es savukārt likšu, lai šodien pat sāk izšūt karaliskās zelta lilijas, kas rotās jūsu maršala zizli, — Kolbērs paziņoja.
Nākamajā dienā Aramiss aizceļoja uz Madridi, lai runātu par Spānijas neitralitāti, un atnāca pie d'Artanjana, lai uz atvadām apskautu viņu.
— Mīlēsim viens otru par četriem, jo tagad mēs esam palikuši vairs tikai divi, — d'Artanjans nopūtās.
— Varbūt tu mani vairs neredzēsi, dārgo d'Artanjan, — Aramiss atbildēja. — Ja tu tikai zinātu, kā es tevi mīlēju! Tagad es esmu vecs, manas jūtas apdzisušas, es esmu miris.
— Mans draugs, tu dzīvosi ilgāk nekā es, jo tava diplomātija liek tev dzīvot, bet mans gods lemj mani nāvei.
— Diezgan, maršala kungs, — Aramiss pasmīnēja. — Tādi kā mēs mirst tikai tad, kad slava un dzīves prieki tiem apnikuši.
— A, tur jau tā lieta, ka man trūkst apetītes, hercoga kungs, — d'Artanjans skumji pasmaidīja.
Viņi apskāvās un pēc divām stundām atvadījās uz mūžu.
D'Artanjana nāve
Par spīti tikumiem, kādi parasti valda politikā un morālē, visi turēja savus solījumus. Karalis ataicināja atpakaļ grāfu de Gišu un izraidīja ševaljē de Lorēnu; tas princi tā sarūgtināja, ka viņš pat saslima.
Princese Henriete aizbrauca uz Londonu un ziedoja daudz pūļu, lai pārliecinātu savu brāli Kārli II uzklausīt de Keruālas jaunkundzes padomus; tā nu savienība tika noslēgta, un angļu kuģi, kuru tilpnēs bija dažu miljonu vērts Francijas zelta balasts, izcīnīja niknas kaujas pret holandiešu floti. Kārlis II apsolīja de Keruālas jaunkundzei, ka par viņas labajiem padomiem viņš pateiksies ar kādu pieticīgu atzinības velti; viņš turēja solījumu un padarīja viņu par Portmutas hercogieni.
Kolbērs apsolīja karalim kuģus, apbruņojumu un uzvaras. Arī viņš pildīja solījumu. Pat Aramiss, uz kura solījumiem vismazāk varēja paļauties, uzrakstīja Kolbēram sekojošu vēstuli par Madrides sarunām:
„Kolbēra kungs!
Es nosūtu pie jums priesteri d'Olivu, kurš uz laiku ir Jēzus ordeņa virsmestrs un, iespējams, būs mans aizstājējs.
Priesteris jums paskaidros, ka es paturu sev tiesības vadīt visu ordeņa darbību Francijā un Spānijā, bet nevēlos paturēt ordeņa virs- mestra titulu, jo tas pārāk izgaismotu sarunas, ko man uzticējis viņa katoliskā majestāte Spānijas karalis. Es atkal pieņemšu šo titulu pēc viņa majestātes karaļa gribas, kad mani kopā ar jums uzsāktie darbi tiks novesti līdz labvēlīgam rezultātam par godu Tam Kungam un Viņa Baznīcai. Svētais tēvs d'Oliva jums izstāstīs arī par viņa majestātes piekrišanu parakstīt līgumu, kas Francijas un Holandes kara gadījumā garantē Spānijas neitralitāti. Šis līgums ir spēkā arī tad, ja Anglija aktīvas rīcības vietā apmierināsies tikai ar neitralitāti.
Attiecībā uz Portugāli, par kuru mēs runājām, varu jums apliecināt, kungs, ka tā izdarīs visu no šīs valsts atkarīgo, lai sniegtu kristīgajam karalim jebkuru iespējamo palīdzību priekšā stāvošajā karā.
Kolbēra kungs, lūdzu, jūs arī turpmāk dāvināt man savu draudzīgo labvēlību, un vēlos apliecināt savu visdziļāko padevību, tāpat kā pie viņa kristīgās majestātes kājām lieku savu bezgalīgo cieņu.
Hercogs d'AJameda"
Tā arī Aramiss bija izpildījis vairāk par solīto. Mums atliek vienīgi uzzināt, vai karalis, Kolbērs un d'Artanjans turēja savus solījumus.
Kā Kolbērs jau sacīja d'Artanjanam, pavasarī sākās karadarbība arī uz sauszemes. Armijai nevainojamā kārtībā sekoja Ludviķa XIV galms. Ludviķis jāšus, galma dāmu un kavalieru ielenkts, veda uz asiņainajām dzīrēm savas karalistes ziedu.
Tiesa gan, armijas virsnieki nedzirdēja citu mūziku kā vien holandiešu cietokšņu artilērijas dārdus, bet daudziem, kas šai karā tika pie slavas, dienesta pakāpes, bagātības vai nāves, ar to pilnīgi pietika.
D'Artanjans komandēja divpadsmit tūkstošus lielu kavalērijas un kājnieku korpusu un saņēma pavēli ieņemt vairākus cietokšņus, kas bija mezgla punkti stratēģiskajā tīklā, ko sauca par Frīslandi.
Nekad vēl armija nebija devusies karagājienā ar tik rūpīgu karavadoni. Virsnieki zināja, ka ģenerālis ir tikpat piesardzīgs un viltīgs, cik drosmīgs, un bez galējas nepieciešamības neziedos nevienu cilvēku un ne pēdu zemes. Viņam piemita senās kara paražas: dzīvot uz ienaidnieka zemes rēķina, sagādāt kareivjiem jautru dzīvi, bet ienaidniekam — bēdas un ciešanas.
D'Artanjans uzskatīja par savu goda lietu nodemonstrēt, ka ir īsts lietpratējs. Nekad vēl nebija redzētas veiksmīgāk izplānotas kaujas, labāk sagatavoti un savlaicīgi doti triecieni, prasmīgāk izmantotas aplenkto kļūdas. Mēneša laikā d'Artanjana armija ieņēma divpadsmit cietokšņus.
Viņš patlaban aplenca trīspadsmito no tiem, un cietoksnis turējās jau piecas dienas.
D'Artanjans lika izrakt tranšeju, izlikdamies nemanām, ka viņa cilvēki var arī nogurt. D'Artanjana armijā zemes racēji un strādnieki bija enerģiski, saprātīgi un centīgi, jo pret viņiem izturējās tāpat kā pret kareivjiem, prata novērtēt viņu darbu un pasargāja no briesmām. Vajadzēja redzēt, ar kādu dedzīgumu viņi raka purvaino Holandes augsni. Karavīri zobojās, ka kūdras un māla kaudzes kūst viņu acu priekšā kā sviests holandiešu mājsaimnieču pannās.
D'Artanjans nosūtīja pie karaļa ziņnesi ar vēstīm par pēdējiem panākumiem; tās vēl vairāk uzlaboja karaļa labo garastāvokli un pastiprināja viņa vēlēšanos izklaidēt dāmas. D'Artanjana uzvaras padarīja karali tik diženu, ka de Montespānas kundze tagad sauca viņu par Ludviķi Neuzvaramo.
Tādējādi de Lavaljēras jaunkundze, kura viņu sauca tikai par Ludviķi Uzvarētāju, lielā mērā zaudēja viņa majestātes labvēlību. Turklāt viņa nereti staigāja saraudātām acīm, bet neuzvaramajam nevar būt nepatīkamāka skata kā raudoša mīļākā, kad visi apkārtējie smaida. De Lavaljēras jaunkundzes zvaigzne pamazām dzisa, drūmu mākoņu un asaru apēnota.
Toties de Montespānas kundzes jautrība pieauga ar katru jaunu panākumu, un tas mierināja Ludviķi viņa nepatikšanās un likstās. Par to visu karalim bija jāpateicas d'Artanjanam un nevienam citam. Viņa majestātei labpatika atzīt ģenerāļa panākumus, un viņš uzrakstīja Kolbēram:
„Kolbēra kungs, mums jāizpilda solījums, kas manā vārdā tika dots d'Artanjana kungam; savus solījumus viņš izpilda pilnā mērā. Visu, kas nepieciešams, jūs saņemsiet savlaicīgi.
Ludviķis"
Izpildot karaļa gribu, Kolbērs aizturēja d'Artanjana atsūtīto virsnieku un iedeva viņam vēstuli, adresētu ģenerālim, un nelielu ar zeltu inkrustētu melnkoka kastīti, kas gan nebija sevišķi ietilpīga, bet acīmredzot svarīga, jo ziņnesim deva līdz piecu cilvēku apsardzi, lai palīdzētu to nogādāt galā.
Viņi nokļuva līdz d'Artanjana aplenktajam cietoksnim pirms paša saulrieta un tūlīt pat devās pie ģenerāļa.
Viņiem izstāstīja, ka vakar vakarā ienaidnieku cietokšņa komandants, būdams izcili spītīgs, izdarījis uzbrukumu, kura laikā ielenktie aizbēruši franču karaspēka izraktās ejas, nogalinājuši septiņdesmit septiņus cilvēkus un sākuši aizmūrēt caurumu cietokšņa sienā, tāpēc d'Artanjans, sašutis par tādu nekaunību, ar deviņām grenadieru rotām devies izlabot ienaidnieka nodarītos zaudējumus.
Kolbēra sūtnim bija pavēlēts sameklēt d'Artanjanu jebkurā dienas vai nakts stundā, vienalga kur viņš atrastos. Tāpēc virsnieks savas apsardzes pavadībā jāšus devās uz tranšejām.
Jātnieki ieraudzīja d'Artanjanu stāvam no visām pusēm pilnīgi atklātā vietā; viņš bija cepurē ar zelta apšuvi un mundierī, kura atloki tāpat bija izšūti ar zeltu, un rokā turēja savu garo spieķi.
Ģenerālis kodīja sirmās ūsas un laiku pa laikam ar kreiso roku nopurināja putekļus, kas nobira pār viņu, kad tuvāk krītošie lādiņi izmētāja pa gaisu zemes pikas.
Zem nāvi nesošās apšaudes, neciešamas gaudošanas un svilpšanas pavadījumā virsnieki nenogurstoši darbojās ar cērtēm un lāpstām, bet karavīri dzina ķerras ar zemi un lika fašīnas. Uzbērumi auga augstumā acīmredzami un aizsedza tranšejas.
Ap trijiem visi nodarīties bojājumi bija izlaboti. D'Artanjans kļuva laipnāks pret apkārtējiem. Viņš pavisam nomierinājās, kad pie viņa pienāca sapieru komandieris un, godbijīgi noņēmis cepuri, ziņoja, ka tranšejā atkal var izvietot karavīrus. Tiklīdz viņš beidza savu ziņojumu, lielgabala šāviņš norāva viņam kāju, un sapieris iekrita d'Artanjana rokās.
Ģenerālis pacēla savu karavīru un mierīgi un laipni, cenzdamies nomierināt ievainoto, aiznesa viņu uz tranšeju. Tas notika visas armijas acu priekšā, un karavīri sveica savu komandieri ar skaļiem aplausiem.
Kopš šī brīža pacēlums, kas valdīja d'Artanjana armijā, pārvērtās par neatturamu sajūsmas uzbrāzmojumu: divas rotas pēc pašu iniciatīvas metās uzbrukumā pretinieka priekšposteņiem un zibensātrumā iznīcināja tos. Kad pārējie karavīri, kurus ģenerālis tikai ar lielām pūlēm atturēja no uzbrukuma, ieraudzīja savus biedrus uz nocietinājumu bastioniem, viņi arī brāzās uz priekšu, un drīz sākās spēcīgs uzbrukums kontreskarpam, ko varēja uzskatīt par visa cietokšņa atslēgu.
D'Artanjans saprata, ka viņam palikusi tikai viena iespēja savaldīt savu armiju — ļaut tai ieņemt cietoksni. Viņš virzīja visus savus spēkus uz diviem izlauztajiem caurumiem mūrī, kurus ielenktie pūlējās izlabot. D'Artanjana karavīru trieciens bija drausmīgs. Tajā piedalījās astoņpadsmit rotas, un pats ģenerālis atradās pusšāviena attālumā no cietokšņa mūriem, lai atbalstītu uzbrukumu ar savām rezervēm.
Varēja skaidri dzirdēt to holandiešu kliedzienus, kurus d'Artanjana grenadieri iznīcināja nocietinājumos. Ielenktie izmisīgi pretojās; komandants aizstāvēja katru zemes pēdu savās pozīcijās.
Lai izbeigtu ienaidnieku pretošanos un piespiestu viņus pārtraukt uguni, d'Artanjans raidīja pret cietoksni vēl vienu uzbrucēju kolonu; tā izsita vārtos caurumu, un drīz vien uz nocietinājumiem, liesmu mēļu ieskauti, parādījās haotiski bēgošie ielenktie, kurus vajāja viņu pretestību salauzušie aplencēji.
Tieši tobrīd panākumu iepriecinātais ģenerālis izdzirdēja sev blakus kādu balsi:
— Kungs, vēstis no Kolbēra kunga.
Viņš salauza zīmogu vēstulei, kas saturēja sekojošas rindas:
«D'Artanjana kungs, karalis liek man jums paziņot, ka, ņemot vērā jūsu nevainojamo dienestu un slavu, kādu jūs esat sagādājis viņa armijai, viņa majestāte ieceļ jūs par Francijas maršalu. Karalis izsaka savu sajūsmu par jūsu gūtajām uzvarām. Viņš aicina pabeigt jūsu uzsākto ielenkumu labvēlīgi jums un ar panākumiem viņa pasākumam."
D'Artanjans stāvēja ar kvēlojošu seju un mirdzošām acīm. Viņš pacēla skatienu, lai novērotu sava karaspēka kustību, kas uguns un dūmu mutuļos cīnījās uz cietokšņa sienām.
— Kauja ir galā, pilsēta kapitulēs pēc kādām piecpadsmit minūtēm, — viņš pateica Kolbēra sūtnim un lasīja tālāk saņemto vēstuli.
„Lādīte, kuru jums iedos, ir mana personīgā dāvana. Ceru, ka jūs nedusmosieties, uzzinādams, ka pa to laiku, kamēr jūs, karavīri, aizsargājat ar savu zobenu karali, es lieku mierīgajiem amatniekiem radīt jūsu cienīgas atzinības zīmes. Paļaujos uz jūsu draudzību, maršala kungs, un lūdzu jūs ticēt manu jūtu patiesumam.
Kolbčrs"
Bez elpas no prieka d'Artanjans pamāja Kolbēra sūtnim; tas pienāca, turēdams rokās lādīti. Kad maršals jau gribēja paskatīties, kas tur ir iekšā, no nocietinājumu puses atskanēja apdullinošs sprādziens un piesaistīja d'Artanjana uzmanību.
— Dīvaini, — viņš noteica, — dīvaini, ka es līdz šim brīdim neredzu virs mūriem balto karogu un nedzirdu padošanās signālu.
Viņš raidīja pret cietoksni vēl trīssimt karavīru ar svaigiem spēkiem, kurus veda kaujā apņēmības pilns virsnieks, kas bija saņēmis pavēli izsist cietokšņa murī vēl vienu caurumu. Tad, mazliet nomierinājies, d'Artanjans atkal pagriezās pret Kolbēra sūtni; tas vēl joprojām stāvēja viņam blakus, turēdams lādīti.
D'Artanjans jau pastiepa roku, lai to atvērtu, kad pēkšņi ienaidnieka lielgabala lode izsita lādīti no virsnieka rokām un atsitās pret d'Artanjana krūtīm, nogāzdama ģenerāli uz tuvākā zemes uzbēruma.
Maršala zizlis izkrita pāri lādītes sadragātajai malai, nokrita zemē un aizripoja pie maršala bezspēcīgās rokas.
D'Artanjans mēģināja to satvert. Apkārtējie cerēja, ka maršals vismaz nav ievainots, kaut arī lode viņu atsvieda sānis. Tomēr šī cerība nepiepildījās; atskanēja pārbiedēto virsnieku satrauktās balsis — maršals bija vienās asinīs; pamazām viņa cildeno, vīrišķīgo seju pārklāja nāves bālums.
No visām pusēm stiepās rokas, lai viņu atbalstītu, un tā viņš varēja paskatīties uz cietoksni un ieraudzīt virs tā galvenā bastiona balto karaļa karogu; ausis vairs īsti nespēja saklausīt dzīves trokšņus, bet tomēr vēl sadzirdēja tikko dzirdamu bungu rīboņu, kas vēstīja par uzvaru.
Sažņaudzis stingstošajā rokā maršala zizli, ko rotāja zelta lilijas, viņš nolaida acis, jo vairs nebija spēka raudzīties debesīs, un nokrita, murminādams dīvainus, nepazīstamus vārdus, kas pārsteigtajiem kareivjiem likās tīrā kabalistika [33] , vārdus, kuri kādreiz nozīmēja tik daudz, bet kurus tagad neviens, izņemot pašu mirēju, nesaprata:
— Uz drīzu redzēšanos, Atos un Portos! Aramis, sveiks uz mūžiem!
No četriem drosmīgajiem vīriem, par kuriem ir šis stāsts, palikuši vienīgi pīšļi; viņu dvēseles pieņēmis Dievs.
piemineklis dArtanjanam