Otrā rītā visi trīs varoņi gulēja ciešā miegā.
Trišēna tālredzīgi bija aizvērusi slēģus, baidīdamās, ka pirmie saules stari varētu kaitēt gulētāju acīm.
Tāpēc aiz Portosa aizkara un Planšē baldahīna bija tumšs kā pagrabā, kad d'Artaņanu pamodināja kāds nekautrīgs saules stars, izspiedies cauri slēgiem, musketieris zibenīgi izlēca no gultas, kā gatavodamies pirmais iet uzbrukumā.
Vispirms viņš ieņēma Portosa istabu, kas atradās blakus. Portoss cieši gulēja un krāca tā, ka trīcēja sienas. Viņš bija izlaidies gultā visā savā milža augumā un nokāris dūrē sažņaugto roku līdz paklājam pie gultas.
D'Artanjans pamodināja Portosu, un tas sāka berzēt acis.
Pa to laiku arī Planšē bija apģērbies un atnāca apsveicināties ar saviem viesiem, kuri pēc vakardienas vēl stingri neturējās kājās.
Neskatoties uz agro ritu, mājā jau valdīja rosība: virtuvene bija uzsākusi nežēlīgu slaktiņu putnu kūtī, bet Selestīna tētiņš dārzā lasīja ķiršus.
Portoss rotaļīgi pastiepa roku Planšē, bet d'Artanjans palūdza atļauju noskūpstīt Trišēnas kundzi, kura nespēja atteikt šo nevainīgo lūgumu. Flāmiete piegāja pie Portosa un tikpat labvēlīgi atļāva sevi noskūpstīt.
Portoss noskūpstīja Trišēnas kundzi, smagi nopūzdamies.
Pēc tam Planšē satvēra draugu rokas un sacīja:
— Es jums parādīšu savu māju; vakar vakarā bija tumšs kā krāsnī, un mēs neko nevarējām saskatīt. Dienas gaismā viss mainās, un jūs būsiet apmierināti.
— Sāksim ar perspektīvu, — d'Artanjans ierosināja. — Mani visvairāk vilina skats pa logu. Es vienmēr esmu dzīvojis karaļnamos, bet karaļi prot izvēlēties ainavu.
— Man arī vienmēr patikuši dabas skati, — Portoss piekrita. — Savā Pjerfonas pilī es pavēlēju izcirst četras alejas, no kurām paveras brīnišķīga perspektīva.
— Tūlīt jūs redzēsiet manu perspektīvu, — noteica Planšē.
Viņš pieveda viesus pie loga.
— Tā taču ir Lionas iela, — d'Artanjans pazina.
— Uz to iziet divi logi, skats nav nekāds izcilais: tikai krogs, kur vienmēr daudz cilvēku un trokšņu — tas nav nekāds patīkamais kaimiņš. Uz ielu izgāja četri logi, divus es aizmūrēju.
— Ejam tālāk, — d'Artanjans skubināja.
Viņi atgriezās gaitenī, kurš veda uz istabām, un Planšē atvēra slēģus.
— Ehē, kas tad tas? — Portoss brīnījās.
— Mežs, — Planšē atteica. — Pie apvāršņa vienmēr ir šī svītra — pavasarī dzeltenīga, vasarā zaļa, rudenī sarkana un ziemā balta.
— Brīnišķīgi; bet tas traucē redzēt tālāk.
— Jā, — Planšē piekrita, — bet no šejienes var redzēt…
— Ā, tāds plašs lauks…— Portoss teica. — Kas tur rēgojas?… Krusti, akmeņi…
— Tā taču ir kapsēta! — d'Artanjans iesaucās.
— Tieši tā, — Planšē apstiprināja. — Varu apgalvot, ka tas ir ļoti interesants skats. Nepaiet ne diena, kad te kādu neglabātu. Fontenblo ir diezgan biezi apdzīvota vieta. Reizēm nāk balti tērptas meitenes, reizēm bagātie pilsētnieki ar apdziedātājiem, reizēm galma virsnieki.
— Man tas nepatīk, — Portoss noteica.
— Jā, tas nav sevišķi jautri, — d'Artanjans piekrita.
— Kapsēta izraisa svētas domas, — Planšē iebilda.
— O, es nemaz nedomāju to apstrīdēt!
— Mums visiem taču būs jāmirst, — Planšē turpināja, — un es kaut kur izlasīju teicienu, kas man palika prātā: „Domas par nāvi ir svētīgas."
— Netaisos iebilst, — Portoss sacīja.
— Un tomēr, — d'Artanjans piezīmēja, — domas par zaļumiem, ziediem, upēm, zilām debesīm un plašām ielejām arī ir svētīgas…
— Ja man tas viss būtu, es neatteiktos, — Planšē iebilda, — bet manā rīcībā ir tikai šī mazā kapsēta, kas arī ir ziedoša, ēnaina, klusa un sūnām apaugusi, tāpēc es baudu to un domāju, piemēram, par nabaga pilsētniekiem, kuri dzīvo Lombarda ielā un katru dienu dzird tikai kā dārd divtūkstoš ratu un mīcās pa dubļiem kādi piecdesmit tūkstoši gājēju-
— Bet tie ir dzīvi! — Portoss iesaucās. — Dzīvi!
— Tieši tāpēc es arī mazliet atpūšos, skatīdamies uz mirušajiem, — Planšē pieticīgi noteica.
— Planšē tik ir malacis! — d'Artanjans noteica. — Viņš ir dzimis dzejnieks un veikalnieks!
— Kungs, — Planšē atteica, — es esmu no tiem cilvēkiem, kas radīti, lai priecātos par visu, ko vien sastop savā zemes dzīves ceļā.
D'Artanjans apsēdās uz palodzes un sāka pārdomāt Planšē dzīves filozofiju.
— Nudien mums tūlīt būs izrāde! — Portoss iesaucās. — Liekas, es dzirdu dziedāšanu.
— Jā, jā, dzied, — d'Artanjans apstiprināja.
— Tās ir zemākās šķiras bēres, — Planšē nievīgi noteica. — Kapsētā ir tikai garīdznieks, psalmu lasītājs un viens dziedātājs. Kungi, jūs redzat, ka mirušais vai mirusī nav bijuši nekādi prinči.
— Neviens nepavada mirušo.
— Man gan liekas, ka es kādu redzu, — Portoss apstrīdēja.
— Jā, tur iet kāds cilvēks apmetnī, — d'Artanjans apstiprināja.
— Nav vērts skatīties, — Planšē noteica.
— Mani tas interesē, — d'Artanjans strauji sacīja, atspiezdamies pret palodzi.
— Ahā, jums sāk iepatikties, — Planšē jautri ieteicās. — Ar mani bija tāpat: pirmajās dienās man krustīšanās no rīta līdz vakaram iedzina skumjas, bet gaudulīgā dziedāšana urbās man smadzenēs kā nagla. Tagad šī dziedāšana mani iemidzina, un es nekur neesmu redzējis tik skaistus putniņus kā kapsētā.
— Nu, es gan nejūtos jautri, — Portoss paziņoja, — es labāk kāpšu
lejā.
Ar vienu lēcienu Planšē atradās blakus Portosam un piedāvāja viņam roku, lai izietu dārzā.
— Kā, vai jūs paliksiet šeit? — Portoss griezās pie d'Artanjana.
— Jā, mans draugs; drīz es pievienošos jums.
— O, d'Artanjana kungs nepaliks zaudētājos! — Planšē sacīja. — Vai jau glabā?
— Vēl ne.
— Ak jā, kapracis gaida, kamēr zārku apsies ar virvēm… Paskatieties, otrā kapsētas pusē parādījās sieviete.
— Jā, jā, Planšē! — d'Artanjans ātri piekrita. — bet tagad atstāj mani vienu! Es sāku gremdēties pārdomās par dvēseles glābšanu, tāpēc netraucē mani.
Planšē nesteidzīgi aizgāja, bet d'Artanjans sāka saasinātā ziņkārībā vērot bēres.
Divi kaprači noņēma zārku no nestuvēm un lēni ielaida izraktajā bedrē.
Vienīgais šīs drūmās ainas skatītājs, cilvēks apmetnī, stāvēja dažus soļus tālāk, atspiedis muguru pret augstu cipresi un aizsedzis seju tā, lai to nevarētu redzēt ne kaprači, ne garīdznieks. Bēres ilga tikai piecas minūtes.
Kapu aizbēra, un baznīcas kalpotāji devās atpakaļ. Kapracis pārmija dažus vārdus ar garīdznieku un arī aizgāja.
Cilvēks apmetnī palocījās aizejošajiem un ielika kapracim rokā kādu monētu.
— Tie nu gan ir brīnumi! — d'Artanjans nomurmināja. — Tas taču ir Aramiss!
Aramiss (jo tas patiešām bija viņš) palika viens, bet tikai uz isu brīdi, jo, tiklīdz viņš iegriezās blakusceliņā, atskanēja soļi un varēja dzirdēt nočaukstam sievietes kleitu.
Aramiss ceremoniālā pieklājībā tūlīt pat noņēma cepuri un aizveda dāmu kastaņu un liepu paēnā, kas auga pie kādas lepnas kapličas.
— Oho, Vannas bīskaps laikam norunājis satikšanos! — d'Artanjans norūca. — Viņš palicis tas pats abats, kurš lakstojās ap sievietēm Nuazī- lesekā. — Jā, bet, — musketieris piebilda, — kas tā par dīvainu satikšanos kapsētā.
Viņš sāka smieties.
Saruna ilga vairāk par pusstundu.
D'Artanjans nevarēja saskatīt dāmas seju, jo viņa stāvēja ar muguru pret musketieri. Tomēr viņš noprata, ka abi nerunā par mīlestību, jo viņi bija pārāk nekustīgi, atturīgi un arī visas kustības izkatījās pārāk mierīgas.
Sarunas beigās dāma zemu palocījās Aramisa priekšā.
— Ehē, viņiem ir īsta galanta satikšanās… Vispirms kavalieris nometas uz viena ceļgala; pēc tam dāma kaut ko lūdz viņam… Kas gan ir šī dāma? Es būtu gatavs ziedot nagu, lai ieraudzītu viņu.
Saskatīt tomēr nebija iespējams. Aramiss devās uz priekšu; dāma nolaida plīvuru un sekoja viņam.
D'Artanjans vairs nespēja izturēt: viņš pieskrēja pie loga, kas izgāja uz Lionas ielu.
Aramiss iegāja viesnīcā.
Dāma devās pretējā virzienā, droši vien uz mežmalā redzamo karieti, kurā bija iejūgti divi zirgi.
Viņa gāja lēnām, galvu nodūrusi un iegrimusi dziļās pārdomās.
— Man par katru cenu jādabū zināt, kas ir šī sieviete, — musketieris apņēmās.
Neko vairāk neprātodams, viņš devās dāmai pa pēdām.
Pa ceļam d'Artanjans apsvēra, kā lai piespiež viņu pacelt plīvuru.
— Viņa nav jauna, — viņš noteica. — Tā ir augstākās sabiedrības dāma. Nudien, pazīstama gaita!
Viņa piešu šķindoņa un soļu troksnis tukšajā ieliņā bija labi dzirdams. Pēkšņi viņam uzsmaidīja laime, uz kādu viņš pat nebija cerējis.
Soļu troksnis satrauca dāmu. Viņa iedomājās, ka viņai kāds dzenas pakaļ vai seko, — kas, starp citu, bija pareizi, — un atskatījās.
D'Artanjans salēcās, it kā viņam lielos būtu ielaists skrošu lādiņš un, strauji pagriezies, nočukstēja:
— De Ševrēzas kundze.
Tagad viņš nolēma jebkuriem līdzekļiem izdibināt visu.
D'Artanjans palūdza, lai Selestīna tētiņš noskaidro pie kapračiem, ko šorīt apbedīja.
— Nabadzīgu franciskāņu mūku, — sekoja atbilde. — Viņam nebija pat suņa, kas viņu pavadītu uz pēdējo atdusas vietu.
„Ja tā būtu, Aramiss viņa bērēs vis nepiedalītos, — d'Artanjans nosprieda. — viņa svētībai Vannas bīskapam nepiemīt suņa padevība; pavisam cita lieta — suņa oža."