Planšē mājā visi labi paēda.
Portoss salauza vienas kāpnes un nolauza divus ķiršu kokus, patuk- šoja avenājus, bet līdz zemenēm netika, jo, kā viņš teica, traucēja josta. Jau apradusi ar milzi, Trišēna viņam sacīja:
— Jums traucē noliekties nevis josta, bet gan vēderiņš. Sajūsminātais Portoss noskūpstīja Trišēnu, kad tā norāva veselu sauju
zemeņu un lika ogas viņam tieši mutē.
D'Artanjans, kas tieši tobrīd pārradās, draudzīgi pārmeta Portosam slinkumu un klusībā nožēloja Planšē.
Portoss lieliski pabrokastoja. Paēdis viņš pašķielēja uz Trišēnu un noteica:
— Man te patīk. Trišēna pasmaidīja.
Planšē sekoja viņas piemēram, tikai viņa smaids bija mazliet piespiests.
Tad d'Artanjans uzrunāja Portosu:
— Gādība, ar kādu mūs apveltī Planšē, nedrīkst traucēt jums paturēt prātā mūsu ceļojuma uz Fontenblo patieso mērķi.
— Stādīt mani priekšā karalim?
— Tieši tā. Es tūlīt došos veikt priekšdarbus. Jūs, lūdzu, palieciet
šeit.
— Labi, — Portoss piekrita.
Planšē pameta izbiedētu skatienu uz d'Artanjanu.
— Jūs taču neaizejat uz ilgu laiku? — viņš apjautājās.
— Nē, mans draugs, vēl šovakar pat es atbrīvošu tevi no abiem apgrūtinošajiem viesiem.
— Vai tad tā drīkst runāt, d'Artanjana kungs!
— Zini, tev ir brīnišķīga sirds, bet ļoti maza māja. Gadās, ka cilvēkam ir tikai divas desetīnas, bet viņš spēj uzņemt karali un nodrošināt viņam vislielākās ērtības. Bet tu, Planšē, neesi dzimis augstmanis.
— Portosa kungs arī, — Planšē nomurmināja.
— Viņš tāds kļuva, mans dārgais; jau divdesmit gadus viņš saņem simt tūkstošus livru gadā un piecdesmit gadus viņam pieder divas dūres un mugura, kurām līdzīgu nav visā skaistajā Francijā. Portoss ir īsts lielkungs salīdzinājumā ar tevi, draugs, un… es neturpināšu, tu esi pietiekoši gudrs.
— Nē, kungs, lūdzu, turpiniet.
— Paskatieties uz savu izpostīto dārzu un tukšo pieliekamo, uz iztīrīto pagrabu un salauzto gultu un uz… Trišēnas kundzi.
— Ak Dievs! — Planšē iesaucās.
— Zini, Portosam pieder trīsdesmit ciemi, kuros dzīvo trīssimt jautru vasaļu, un bez tam Portoss ir skaistulis.
— Ak Dievs! — Planšē atkārtoja.
— Trišēnas kundze ir lieliska sieviete, — d'Artanjans turpināja, — sargā viņu, vai saproti?
Viņš uzsita veikalniekam uz pleca.
Tobrīd Planšē pamanīja, ka Trišēna un Portoss nozūd lapenē.
Trišēna, draiskulīga kā jau īsta flāmiete, bija no ķiršiem izveidojusi Portosam auskarus, un Portoss vai kusa aiz mīlestības, kā Samsons Da- lilas priekšā.
Planšē sagrāba d'Artanjana roku un aizvilka viņu uz lapeni.
Portosam par godu jāsaka, ka viņš nemaz nesamulsa… acīmredzot, uzskatīja, ka nedara neko (aunu.
Planšē par nepatiku, neapmulsa arī Trišēna. Veikalnieks tomēr bija redzējis savā bodē daudz svarīgu cilvēku un bija iemācījies mierīgi uzņemt nepatikšanas.
Viņš paņēma Portosu zem rokas un piedāvāja iet apskatīt zirgus.
Tad Planšē piedāvāja baronam di Valonam nogaršot pašbrūvētu aprikožu vīnu, kurš, kā viņš apgalvoja, bija brīnum labi padevies.
Barons piekrita.
Tā nu visu dienu Planšē bija spiests iztapt savam ienaidniekam. Savu dzērienu bufeti viņš upurēja patmīlībai.
D'Artanjans atgriezās pēc divām stundām.
— Viss ir sagatavots, — viņš pavēstīja. — Es satiku viņa majestāti pirms mācībām; šovakar karalis mūs gaida.
— Karalis mani gaida? — Portoss iekliedzās sasliedamies.
Cilvēka sirds ir nepastāvīga kā viļņi, un jāatzīst, ka no šī brīža Portoss
pārstāja skatīties uz Trišēnas kundzi ar maigumu, kas bija atkausējis flā- mietes sirdi.
Planšē visiem spēkiem centās uzpūst viņā godkārības liesmas. Viņš izstāstīja, vai, pareizāk sakot, atdzīvināja Portosa atmiņā iepriekšējā karaļa valdīšanas laika spožumu: kaujas, aplenkumus, svinīgās ceremonijas. Viņš atgādināja angļu greznību, trīs drosmīgo draugu panākumus un to, kā d'Artanjans, sākumā visneievērojamākais no viņiem, vēlāk kļuva par vadoni.
Planšē atmodināja Portosa entuziasmu, tēlodams viņam aizgājušās jaunības ainas; viņš slavēja dižā kunga dvēseles cēlumu un to, kā tas ievērojis draudzības svētumu; Planšē bija daiļrunīgs un prata to meistarīgi izmantot. Viņš apbūra Portosu, iedvesa bijību Trišēnai un lika d'Artanjanam iegrimt atmiņās.
Sešos musketieris pavēlēja sedlot zirgus un lika, lai Portoss pārģērbjas.
Viņš pateicās Planšē par viesmīlību un izmeta dažus vārdus par kādu amatu galmā, ko varētu viņam sameklēt, un tas tūlīt cēla Planšē Trišēnas acīs, jo citādi nabaga bodnieks, par spīti savai labsirdībai, devīgumam un uzticībai daudz zaudēja salīdzinājumā ar abiem dižciltīgajiem viesiem.
Sievietes vienmēr ir tādas: viņas kaislīgi vēlas to, kā viņām nav, bet, tiklīdz vēlamais sasniegts, viņas jūtas vīlušās.
Izpalīdzējis savam draugam Planšē, d'Artanjans klusi ieminējās Portosam:
— Mans draugs, jums ir ļoti skaists gredzens.
— Trīssimt pistoļu, — Portoss atteica.
— Trišēnas kundze jūs atcerētos labāk, ja jūs viņai atstātu šo gredzenu.
Portoss svārstījās.
— Vai jums šķiet, ka tas nav pietiekoši skaists? — musketieris vaicāja. — Es jūs saprotu; tik varens lielkungs kā jūs nevar apmesties bijušā kalpa mājā un devīgi neatlīdzināt viņam par viesmīlību. Bet, ticiet man, Planšē ir zelta sirds, un viņš aizmirsīs par jūsu simttūkstoš livru lielajiem ienākumiem.
— Man gribētos, — ārkārtīgi glaimotais Portoss sacīja,— uzdāvināt Trišēnas kundzei nelielu fermu Brasjē; tā arī nav slikts gredzentiņš… divpadsmit desetīnu.
— Tas ir par daudz, mīļo Portos… Pataupiet to uz vēlāku laiku.
Novilcis Portosam no pirksta briljanta gredzenu, d'Artanjans piegāja
pie Trišēnas.
— Kundze, barons nezina, kā lai pierunā jūs pieņemt šo gredzentiņu aiz mīlestības pret viņu. Di Valona kungs ir viens no devīgākajiem un kautrīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš gribēja uzdāvināt jums fermu Brasjē; es viņu no tā atrunāju.
— Ak! — Trišēna iesaucās, vai aprīdama ar acīm briljantu.
— Cik jūs esat devīgs, baron! — iesaucās aizkustinātais Planšē.
— Mans labais draugs! — Portoss nomurmināja, apmierināts ar to, cik labi d'Artanjans izteicis viņa domas.
Šie izsaucienu radīja patētisku izskaņu dienai, kura Planšē varēja beigties ne visai patīkami.
Tomēr darbojošos personu vidū bija d'Artanjans, bet tur, kur izrīkoja viņš, viss beidzās pēc viņa gaumes un vēlēšanās.
Visi saskūpstījās. Pateicoties barona devībai, Trišēna saprata savu stāvokli un, kautrīgi sarkdama, pastiepa augstmanim pretī tikai pieri, kaut vēl nesen bija izturējusies pret viņu visai familiāri.
Pats Planšē kļuva izcili padevīgs.
Devības uzplūdos labsirdīgais barons Portoss būtu iztukšojis visu savu kabatu saturu un atdevis virtuvenei un Selestīnam, bet d'Artanjans viņu atturēja.
— Tagad mana kārta, — viņš noteica un iedeva vienu pistoļu kalponei un divus večukam.
Pat Arpagons* justos iepriecināts un kļūtu devīgāks, dzirdēdams, kā viņi svētīja musketieri.
D'Artanjans lūdza, lai Planšē pavada viņu līdz pilij, un ielūdza Portosu pie sevis. Viņam izdevās iekļūt pilī tā, ka viņu nepamanīja neviens no tiem, ar kuriem viņš nevēlējās satikties.