Taja pašā vakarā septiņos karalis lielajā salonā pieņēma Holandes sūtni.
Audience ilga ceturtdaļstundu.
Pēc tam Ludviķis pieņēma dažas dāmas un kungus, kas nesen bija ievesti galmā.
Aiz kolonnas kaktiņā stāvēja Portoss un d'Artanjans un, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās.
— Vai jūs zināt jaunumu? — musketieris vaicāja Portosam.
— Nē.
— Nu, tad paskatieties!
Portoss pacēlās pirkstgalos un ieraudzīja Fukē kungu parādes tērpā; ministrs veda pie karaļa Aramisu.
Arpagons — Moljera komēdijas „Skopulis" galvenais varonis. Viņa vārds kļuvis par sugas vārdu, lai izteiktu pārmērīgu skopumu.
— Aramiss! — Portoss iesaucās.
— Fukē kungs stāda viņu priekšā karalim.
— Ak! — Portosam izlauzās.
— Par Bclilas nocietinājumiem, — d'Artanjans piemetināja.
— Bet es?
— Jūs? Kā man jau bija tas gods jums aizrādīt, jūs esat lāga dvēsele, Portos, un svēta vientiesība; tāpēc jūs palūdza mazliet apsargāt Senmandē.
— Ak! — Portoss vēlreiz izdvesa.
— Bet par laimi es esmu šeit, — d'Artanjans noteica, — un tūlīt būs mana kārta.
Tobrīd Fukē vērsās pie karaļa, teikdams:
— Valdniek, es lūdzu jūsu majestātes labvēlību. D'Erblē kungs nav godkārīgs, bet viņš zina, ka var būt jums noderīgs. Jūsu majestātei vajadzīgs aģents Romā, un tam jābūt ietekmīgam cilvēkam; mēs varētu iegūt kardināla cepuri d'Erblē kungam.
Karalis sakustējās.
— Es reti kaut ko lūdzu jūsu majestātei, — Fukē teica.
— Es padomāšu, — karalis atbildēja kā vienmēr, kad par kaut ko šaubījās.
Uz šiem vārdiem nebija, ko atbildēt.
Fukē un Aramiss saskatījās.
Karalis turpināja:
— D'Erblē kungs var pakalpot mums arī Francijā, piemēram, kā arhibīskaps.
— Valdniek, — Fukē iebilda ar sev piemītošo galantumu, — jūsu majestāte apveltī d'Erblē kungu ar savu labvēlību; arhibīskapija var kļūt par labu papildinājumu kardināla cepurei un apliecinājumu karaļa devīgumam; tie nemaz neizslēdz viens otru.
Karalim patika Fukē atjautība, un viņš pasmaidīja.
— Pats d'Artanjans nebūtu atbildējis labāk, — viņš noteica.
Karalis vēl nepaguva izteikt līdz galam, kad viņa priekšā kā no zemes
izauga d'Artanjans.
— Vai jūsu majestāte mani sauca? — viņš apjautājās.
Aramiss un Fukē atkāpās.
— Valdniek, atļaujiet man stādīt priekšā jūsu majestātei baronu di Valonu, vienu no drosmīgākajiem Francijas muižniekiem,— d'Artanjans strauji sacīja, vezdams sev līdz Portosu.
Ieraudzījis Portosu, Aramiss nobālēja; Fukē zem mežģīņu aprocēm sažņaudza rokas dūrēs.
— Portoss šeit! — Fukē pačukstēja Aramisam.
— Cst! Nodevība! — uzrunātais atšņāca.
— Valdniek,— d'Artanjans turpināja, — vēl pirms sešiem gadiem man vajadzēja di Valona kungu stādīt priekšā jūsu majestātei. Taču daži cilvēki. līdzinās zvaigznēm: viņiem vajadzīgi pavadoņi. Plejāde nevar sadalīties. Tāpēc es izvēlējos brīdi, kad, stādot priekšā di Valona kungu, jūsu majestāte var redzēt blakus viņam d'Erblē kungu.
Aramiss tikko valdījās. Viņš uzmeta d'Artanjanam lepnu skatienu, kā pieņemdams mesto izaicinājumu.
— Lūk, kā! Tātad viņi ir draugi? — karalis vaicāja.
— Vistuvākie, valdniek, un viens par otru atbild. Pajautājiet Vannas bīskapam, kas nocietināja Belilu.
Fukē atkāpās vēl tālāk.
— Belilu nostiprināja barons,— Aramiss vēsi noteica.
Viņš norādīja uz Portosu, kurš paklanījās otrreiz.
Ludviķis skatījās un neticēja savām acīm.
— Jā, — d'Artanjans apstiprināja, — bet tagad esiet tik laipns un pajautājiet barona kungam, kas viņam palīdzēja darbos.
— Aramiss, — Portoss atklāti pavēstīja un nepārprotami norādīja uz bīskapu.
„Ko gan tas viss nozīmē, — bīskaps domāja, — un kā šī komēdija beigsies?"
— Kā! — karalis iesaucās. — Kardināla kungu… es gribēju teikt — bīskapu… sauc Aramiss?
— Tā ir armijas laika iesauka, — d'Artanjans paskaidroja.
— Draudzīga, — Aramiss izlaboja.
— Kāpēc kautrēties? — d'Artanjans iesaucās. — Valdniek, zem šī garīdznieka apģērba slēpjas visspožākais virsnieks, bezbailīgākais muižnieks un mācītākais teologs jūsu karalistē.
Ludviķis pacēla galvu.
— Un arī inženieris! — viņš noteica, apbrīnodams Aramisa neparasto seju.
— Nejaušības pēc inženieris, valdniek, — Aramiss paskaidroja.
— Valdniek, mana drauga musketiera padomi simtiem reižu palīdzēja jūsu tēva ministriem… Vārdu sakot, d'Erblē kungs kopā ar di Valona kungu, mani un jūsu majestātei pazīstamo grāfu de Lafēru veidoja kvartetu, par kuru tika daudz runāts nelaiķa karaļa laikā un jūsu majestātes bērnībā.
— Un viņš nostiprināja Belilu! — karalis daudznozīmīgi atkārtoja.
Aramiss paspēra soli uz priekšu.
— Lai pakalpotu dēlam tāpat, kā es kalpoju tēvam, — viņš ierunājās.
D'Artanjans nenolaida acis no Aramisa, kamēr viņš runāja. Šajos vārdos viņš uztvēra tik patiesu cieņu, dedzīgu padevību un atklātību, tā ka pat viņš — mūžīgais skeptiķis un nekļūdīgais d'Artanjans — noticēja.
„Tādā balsī nemelo", — viņš nodomāja.
Ludviķis jutās aizkustināts.
— Tādā gadījumā, — viņš teica Fukē, kurš satraukti gaidīja, kā viss beigsies, — kardināla mantija jums ir nodrošināta. Es jums apsolu, d'Erblē kungs, ka, tiklīdz atbrīvosies kāda vieta, jūs kļūsiet par kardinālu. Varat pateikties Fukē kungam.
Kolbērs dzirdēja šos vārdus, un tie sāpīgi atbalsojās viņa sirdī.
Viņš strauji atstāja zāli.
— Tagad jūsu kārta, di Valona kungs, — karalis sacīja, — piedodiet… Man patīk atlgot mana tēva kalpus.
'— Valdniek… — Portoss iesāka.
Citu neko viņš nespēja izteikt.
— Valdniek! — d'Artanjans iesaucās. — Šo cienījamo muižnieku nomācis jūsu diženums, kaut gan viņš vīrišķīgi izturējis tūsktošiem ienaidnieku uzbrukumu. Es tomēr zinu, ko viņš domā un, tā kā es esmu vairāk pieradis skatīties uz sauli… tad es atklāšu jums viņa domas: viņam nekas nav vajadzīgs, un viņš nevēlas neko vairāk, kā tikai baudīt laimi redzēt jūsu majestāti kādas piecpadsmit minūtes.
— Šodien jūs vakariņosiet pie manis, — karalis veltīja Portosam laipnu smaidu.
Portoss pietvīka lepnumā un priekā.
Karalis viņu atlaida, un d'Artanjans, noskūpstījis draugu, paveda viņu sāņus.
— Pie galda sēdieties man blakus, — Portoss viņam sacīja pie auss.
— Labi, draugs.
— Aramiss dusmojas uz mani, vai ne?
— Aramiss vēl nekad nav jūs tā mīlējis, kā patlaban. Iedomājieties tikai: es tikko izgādāju viņam kardināla cepuri.
— Tiesa gan, — Portoss noteica. — Starp citu, vai karalim patīk, ja pie galda daudz ēd?
— Tas viņam glaimo, — d'Artanjans atteica. — Viņam ir karaliska apetīte.
— Tas mani iepriecina, — Portoss jūsmoja.