Aramiss strauji apgriezās un piegāja pie Portosa, kas stāvēja aiz kolonnas. Sniegdams roku, viņš vaicāja:
— Nu, izbēgāt no mana ieslodzījuma?
— Nerājiet viņu, — d'Artanjans iejaucās, — tas biju es, dārgo Ara- mis, kas izlaida gūstekni brīvībā.
— Ak, mans draugs! — Aramiss noteica, skatīdamies uz Portosu. — Jums pietrūka pacietības?
D'Artanjans nāca Portosam palīgā.
— Jūs, garīdznieki, esat lieli politiķi, — viņš teica Aramisam. — Toties mēs, karavīri, ejam taisnā ceļā uz mērķi. Tas arī ir viss. Es apciemoju laipno Bezmo kungu.
Aramiss kļuva uzmanīgs.
— A, jūs man atgādinājāt, ka man ir Bezmo kunga vēstule.
Portoss iedeva bīskapam mums jau pazīstamo vēstuli.
Aramiss palūdza atļauju to izlasīt un tā arī izdarīja. D'Artanjans par to neuztraucās, jo vēstules saturs viņam jau bija zināms.
Turklāt Aramiss tik lieliski valdīja pār sevi, ka, skatīdamies uz viņu, d'Artanjans varēja tikai sajūsmināties.
Izlasījis vēstuli, Aramiss ar vienaldzīgu sejas izteiksmi to iebāza kabatā.
— Tātad, dārgo kaptein, jūs teicāt…
— Es teicu, — musketieris turpināja, — ka biju pie Bezmo dienesta vizītē.
— Dienesta? — Aramiss pārvaicāja.
— Jā, — d'Artanjans atbildēja. — Mēs, protams, runājām par jums un mūsu draugiem. Jāpiezīmē, ka Bezmo mani uzņēma vēsi. Es atvadījos no viņa. Kad es devos mājās, mani apturēja kāds kareivis un palūdza (viņš droši vien mani pazina, neskatoties uz to, ka nebiju formas tērpā): „Kaptein, vai jūs man nepalīdzētu izlasīt adresi uz šīs vēstules". Es izlasīju: „Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē". — „Lūk, kā! — es nodomāju. — Portoss nav atgriezies Pjerfonā vai Belilā, kā es domāju, bet gan dzīvo Senmandē pie Fukē kunga! Fukē kunga nav Senmandē. Tātad Portoss tur ir viens pats vai arī kopā ar Aramisu. Apciemosim viņu." Un tā es devos pie Portosa.
— Lieliski! — Aramiss izklaidīgi noteica.
— Man jūs to nestāstījāt, — Portoss pārmetoši iebilda.
— Nebija laika, mans draugs.
— Un jūs atvedāt Portosu uz Fontenblo?
— Pie Planšē.
— Vai Planšē dzīvo Fontenblo? — Aramiss vaicāja.
— Jā, blakus kapsētai! — Portoss neapdomīgi izgrūda.
— Ko, blakus kapsētai? — Aramiss kļuva aizdomīgs.
„Lieliski, — musketieris nosprieda, — izmantosim radušos apjukumu".
— Jā, blakus kapsētai, — Portoss apstiprināja. Planšē ir lāga puisis un vāra lielisku ievārījumu, bet viņa mājas logi iziet uz kapsētu. Tas atstāj nomācošu iespaidu. Piemēram, šorīt…
— Šorīt? — pārvaicāja Aramiss, uztraukdamies aizvien vairāk.
D'Artanjans uzgrieza viņiem muguru un sāka bungot maršu pa loga
stiklu.
— Šorīt, — Portoss turpināja, — mēs redzējām bēres.
— Ak tā!
— Šausmīgi skumjš skats. Es nu gan nedzīvotu mājā, no kuras pastāvīgi jāskatās uz miroņiem… Toties d'Artanjanam tas laikam patika.
— Vai d'Artanjans arī redzēja šo ceremoniju?
— Ne tikai redzēja, bet tīri vai aprija acīm.
Aramiss sarāvās un pagriezās pret musketieri, bet tas bija uzsācis dzīvu sarunu ar de Sentenjanu.
Aramiss turpināja izjautāt Portosu; viņš izspieda visu sulu no šī milzīgā citrona un tad to pameta.
Viņš piegāja pie d'Artanjana un, uzsitis musketierim uz pleca, sacīja:
— Draugs, mēs neēdam vakariņas pie karaļa.
— Es gan.
— Vai jūs varat man veltīt desmit minūtes?
— Kaut vai divdesmit. Agrāk viņa majestāte pie galda nesēdīsies.
— Kur mēs varam aprunāties?
— Kaut vai tepat uz soliņa. Karalis ir aizgājis, tas nozīmē, ka var apsēsties un zālē neviena nav.
Abi apsēdās. Aramiss saņēma d'Artanjana roku.
— Dārgais draugs, — viņš iesāka, — atzīstieties, ka jūs esat iedvesis Portosam zināmu neuzticību pret mani.
— Labprāt atzīstu, bet tikai ne to, par ko jūs mani turat aizdomās. Es redzēju, ka Portoss līdz nāvei garlaikojas un nolēmu, ka stādīšu viņu priekšā karalim un pie viena izdarīšu viņa un jūsu labā to, ko jūs pats nekad neizdarītu.
— Kas tas ir?
— Paslavēšu jūs karaļa klātbūtnē.
— Pateicos. Jums ļoti labi izdevās izpildīt savu nodomu.
— Tā es pastūmu uz jūsu pusi kardināla cepuri, kas jau grasījās izgaist.
— Es atzīstu, — Aramiss ar savādu smaidu noteica, — jūs esat neaizvietojams savu draugu aplaimošanā.
— Tātad jūs piekrītat, ka es tā rīkojos vienīgi Portosa interesēs?
— Es arī gribēju par viņu parūpēties, bet jūsu iespējas ir lielākas.
Tagad savukārt pasmaidīja d'Artanjans.
— Būsim pilnīgi atklāti viens pret otru, — Aramiss ierosināja. — Vai jūs mani mīlat tāpat kā agrāk, dārgais d'Artanjan?
— Pilnīgi tāpat, — d'Artanjans atbildēja, neuzņemdamies pārāk lielu atbildību par saviem vārdiem.
— Tādā gadījumā pateicos, un runāsim viens ar otru pilnīgi atklāti, — Aramiss sacīja. — Vai jūs ieradāties Belilā karaļa dēļ?
— Protams!
— Tātad jūs gribējāt sabojāt mums prieku uzdāvināt karalim nocietināto Belilu?
— Bet, mans draugs, lai kaut ko izjauktu, man iepriekš bija jāzina par jūsu nodomu.
— Vai tad jūs atbraucāt uz Belilu, neko nezinādams?
— Par jums — jā! Sakiet, lūdzams, kā es varēju iedomāties, ka Aramiss kļuvis par inženieri, kas būvē nocietinājumus kā Polībijs vai Arhi- mēds.*
— Tas tiesa. Un tomēr jūs nojautāt tur manu klātbūtni?
— O, jā.
— Un Portoss?
— Dārgais, es nevarēju uzminēt, ka Aramiss kļuvis par inženieri. Es nevarēju nojaust, ka par to kļuvis Portoss. Kāds latīņu rakstnieks teicis „Par oratoru kļūst, par dzejnieku piedzimst."**
Viņš neteica „Par Portosu piedzimst, par inženieri kļūst".
— Jūs vienmēr esat bijis apburoši asprātīgs, — Aramiss vēsi noteica. — Tomēr turpināsim.
— Turpināsim.
— Uzzinājis mūsu noslēpumu, jūs pasteidzāties to paziņot karalim?
— Dārgais, es steidzos tāpēc, ka jūs bijāt tik steidzīgi. Ja cilvēks, kurš sver divsimt piecdesmit astoņas mārciņas kā Portoss, aulekšo ar
Polībijs (apm. 201 — apm.120. p.m.ē.) — izcils sengrieķu vēsturnieks.
Arhimeds (apm. 287-212 p.m.ē.) — senās Gieķijas izcilākais matemātiķis un mehāniķis; vadīja Sirakūzu aizstāvēšanu romiešu aplenkuma laikā; pateicoties viņa izgudrotajām mašīnām, romieši trīs gadus nevarēja ieņemt Sirakūzas.
Šī teiciena autors ir Marks Tūlijs Cicerons (106-43 p.m.ē.) romiešu orators, politiskais darbinieks un rakstnieks.
pasta zirgiem, bet podagras mocīts prelāts (piedodiet, jūs man pats to izstāstljās) brāžas kā viesulis, tad man rodas aizdomas, ka abi mani draugi vēlas noslēpt kaut ko ļoti svarīgu, un tā nu jums par prieku drāžos ari es… cik vien atļauj mans kalsnums un podagras trūkums.
— Dārgais draugs, bet vai jums neienāca prātā, ka jūs varat izdarīt lāča pakalpojumu man un Portosam?
— Ienāca gan, bet arī jūs ar Portosu piespiedāt mani Belilā spēlēt visai neapskaužamu lomu.
— Piedodiet man, — Aramiss lūdza.
— Atvainojiet arī jūs mani, — d'Artanjans atbildēja.
— Vārdu sakot, — Aramiss turpināja, — tagad jūs zināt visu.
— Nudien ne!
— Jūs zināt, ka man vajadzēja nekavējoties brīdināt Fukē kungu, lai viņš ierastos pie karaļa pirms jums.
— Te viss nav īsti skaidrs.
— Nē taču! Fukē kungam ir daudz ienaidnieku. Jūs to zināt?
— O, jā!
— Viens ir sevišķi bīstams.
— Bīstams?
— Ārkārtīgi! Lai pārspētu šī ienaidnieka ietekmi, Fukē vajadzēja pierādīt karalim savu dziļo padevību un gatavību uz jebkuru upuri. Viņš sagādāja viņa majestātei pārsteigumu, uzdāvinādams Belilu. Ja jūs būtu pirmais, pārsteigums būtu sabojāts… Varētu rasties iespaids, ka mēs piekāpjamies aiz bailēm.
— Saprotu.
— Tas arī ir viss noslēpums, — Aramiss jutās apmierināts, ka viņam izdevies pārliecināt musketieri.
— Vienkāršāk gan būtu bijis pavest mani sāņus, kamēr mēs bijām Belilā un pateikt: „Dārgais draugs, mēs nocietinām Belilu, lai uzdāvinātu to karalim… Esiet tik laipns un pasakiet, kā pusē jūs esat — Kolbēra kunga vai Fukē kunga?" Var gadīties, ka es neko neatbildētu; bet, ja jūs man jautātu: „Vai jūs esat mans draugs?" — es atbildētu: „Jā".
Aramiss nodūra galvu.
— Ar to pašu es būtu atbruņots, — d'Artanjans turpināja. — Ieradies pie karaļa, es teiktu: „Valdniek, Fukē kungs nocietina Belilu un dara to lieliski; lūk, ko man lika pateikt jūsu majestātei Belilas pārvaldnieks". Vai ari: „Fukē kungs vēlas jūs apmeklēt, lai atklātu savus nodomus". Es nebūtu muļķa lomā, jūsu pārsteigums netiktu sabojāts, un mēs neskatītos šķībi viens uz otru.
— Bet tagad, — Aramiss ieteicās, — jūs rīkojāties kā Kolbēra draugs. Vai jūs esat viņa draugs?
— Nudien ne! — musketieris iesaucās. — Kolbēra kungs ir pedants, un es viņu ienīstu tāpat, kā ienīdu Mazarīni, bet es no viņa nebaidos.
— Es toties mīlu Fukē kungu, — Aramiss sacīja, — un esmu viņam uzticīgs. Jūs zināt manu stāvokli… Es biju nabags… Fukē kungs nodrošināja man ienākumus, izgādāja bīskapiju; viņš izdarīja man vēl daudzus pakalpojumus un bija ļoti laipns pret mani; es pietiekoši labi pazīstu cilvēkus, lai prastu novērtēt tik labvēlīgu attieksmi. Fukē kungs iekaroja manu sirdi, un es nodevu sevi viņa rīcībā.
— Lieliski. Jums ir brīnišķīgs pavēlnieks.
Aramiss saknieba lūpas.
— Es domāju, ka labāku neatrast.
Iestājās klusums.
D'Artanjans to nepārtrauca.
— Droši vien jūs jau zināt no Portosa, kā viņš tika iepīts visā šajā notikumā?
— Nē, — d'Artanjans iebilda. — Tiesa, es esmu ziņkārīgs, bet nekad neizprašņāju draugu, ja viņš grib kaut ko paturēt noslēpumā.
— Tūlīt es jums to atklāšu.
— Nav vērts, ja jūsu atzīšanās man uzliek kaut kādu pienākumu.
— Nebaidieties. Es vienmēr esmu ļoti mīlējis Portosu viņa vienkāršības un labsirdības dēļ; Portoss ir atklāts cilvēks. Kopš es esmu kļuvis par bīskapu, es meklēju vaļsirdīgus cilvēkus, kuri man iedveš mīlestību pret patiesību un naidu pret intrigām.
D'Artanjans noglaudīja ūsas.
— Saticis Portosu, es centos viņam tuvināties. Viņš nebija aizņemts, un viņa klātbūtne atgādināja man vecos labos laikus, pasargādama no drūmām domām. Es ataicināju Portosu uz Vannu. Fukē kungs mani mīl; uzzinājis, ka Portoss ir mans draugs, viņš apsolīja parūpēties par viņu pie karaļa. Tas arī ir viss noslēpums.
— Es to neizmantošu ļaunprātīgi, — d'Artanjans apsolīja.
— Ļoti labi to zinu, dārgais draugs; nevienam citam nepiemīt tik patiesas goda jūtas.
— Jūtos glaimots, Aramis.
— Bet tagad…
Prelāts centās ieskatīties drauga dvēseles dziļumos.
— Tagad parunāsim par mums pašiem. Vai vēlaties kļūt par Fukē kunga draugu? Nepārtrauciet mani, pirms neesat uzzinājis, ko es gribu teikt.
— Klausos.
— Vai gribat kļūt par Francijas maršalu, pēru, hercogu un pārvaldīt hercogisti ar miljonu iedzīvotāju?
— Kas tad jādara, mans draugs, lai to visu iegūtu? — d'Artanjans jautāja.
— Jābūt Fukē kunga pusē.
— Es esmu karaļa pusē, dārgais draugs.
— Es tomēr ceru, ka ne tikai viņa?
— Es nedalu savu uzticību.
— Man šķiet, ka jums ir ne tikai krietna sirds, bet arī mazliet godkāres?
— Jā, protams.
— Tātad…
— Tātad es vēlos būt Francijas maršals; bet par maršalu, hercogu, pēru mani iecels karalis; tikai karalis man dos to visu.
Aramiss vērīgi paskatījās uz d'Artanjanu.
— Vai tad nevalda karalis? — d'Artanjans noprasīja.
— Neviens to nepastrīd. Arī Ludviķis XIII bija valdnieks.
— Jā, bet starp Rišeljē un Ludviķi XIII nebija d'Artanjana, — musketieris mierīgi atteica.
— Ap karali ir daudz klupšanas akmeņu, — Aramiss turpināja.
— Tikai ne karalim.
— Protams, un tomēr…
— Klausieties, Aramis, es redzu, ka te katrs domā tikai par sevi un neviens par karali; tāpēc es atbalstīšu sevi, atbalstīdams viņu.
— Bet nepateicība?
— No tās baidās tikai vājie!
— Jūs esat ļoti pārliecināts par sevi.
— Liekas, jā.
— Bet varbūt ar laiku jūs vairs nebūsiet karalim vajadzīgs?
— Gluži otrādi, es domāju, ka nākotnē būšu viņam vajadzīgs vēl vairāk. Paklausieties, ja nu vajadzētu savaldīt jaunu Kondē, kas to izdarītu? Lūk, šis… vienīgi šis visā Francijā!
D'Artanjans uzsita pa savu zobenu.
— Jums taisnība, — Aramiss nobālis sacīja.
Viņš piecēlās un paspieda d'Artanjana roku.
— Uz vakariņām aicina pēdējo reizi, — musketieru kapteinis noteica. — Ja atļausiet…
Aramiss apskāva musketieri un sacīja viņam:
— Tāds draugs kā jūs ir brīnišķīgākā pērle karaļa kronī.
Viņi šķīrās.
„Man jau likās, ka tas nav tāpat vien", — d'Artanjanam pazibēja doma.
„Atrāk jāpieliek uguns pulverim, — Aramiss pie sevis nosprieda. — D'Artanjans jūt kaut ko nelāgu".