Mēs redzējām, ka grāfs de Gisš atstāja zāli tobrīd, kad Ludviķis XIV tik galanti pasniedza Lavaljērai brīnišķīgās rokassprādzes, ko bija laimējis loterijā.
Kādu laiku grāfs pastaigājās gar pili. Viņš jutās aizdomu mākts un satraukts.
Pēc tam viņš uz terases sāka gaidīt princesi.
Pagāja vairāk par pusstundu. Diez vai vientulība rosināja grāfā jautras domas.
Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un pec ilgām pārdomām uzrakstīja:
«Princese, lūdzu veltiet man dažus mirkļus sarunai. Neuztraucieties par šo lūgumu, to radījusi tikai dziļā cieņa, kādu es… u.t.t., u.t.t.".
Viņš parakstīja šo neparasto lūgumu, salocīja četrkārt lapiņu, bet tobrīd pamanīja, ka karalienes viesi sāk izklīst.
Viņš ieraudzīja Lavaljēru, tad Montalē, kas sarunājās ar Malikornu.
De Gišš palaida garām visus karalienes mātes viesus, kas tikko vēl bija drūzmējušies viņas salonā.
Princese nerādījās. Tomēr, lai atgrieztos mājās, viņai bija jāšķērso šis pagalms, un Gišs uzmanīgi to vēroja.
Beidzot viņš ieraudzīja princesi; viņu pavadīja divi pāži, kas apgaismoja lāpām ceļu; Henriete gāja ātri un, sasniegusi durvis, uzsauca:
— Pāži, noskaidrojiet, kur ir grāfs de Gišs. Viņam man jāiztāsta par kāda uzdevuma izpildi. Ja viņš ir brīvs, palūdziet viņu atnākt pie manis.
De Gišs, paslēpies ēnā, cieta klusu. Tiklīdz princese iegāja pa durvīm, viņš strauji noskrēja no terases un ar visvienaldzīgāko sejas izteiksmi devās pretī pāžiem, kuri gāja uz viņa istabu.
„Lūk, kā — princese sūtīja pēc manis!" — viņš satraukti nodomāja un saburzīja savu vairs nevajadzīgo zīmīti.
— Grāf! — pamanījis viņu, teica viens no pāžiem. — Mēs ļoti priecājamies, ka sastapām jūs.
— Ko jūs vēlaties, kungi?
— Mēs nākam princeses uzdevumā.
— Princeses uzdevumā? — de Gišs izlikās brīnāmies.
— Jā. Viņas augstība jūs aicina: jums jāatskaitās viņai par kāda uzdevuma izpildi. Vai jūs esat brīvs?
— Es esmu pilnībā viņas augstības rīcībā.
— Tādā gadījumā, lūdzu, sekojiet man.
Ieradies de Gišs sastapa princesi bālu un satrauktu.
Pie durvīm stāvēja Montalē, kurai ļoti gribējās zināt, ko nodomājusi viņas kundze.
— Ā, tas esat jūs, de Giša kungs, — ieraudzījusi grāfu, princese teica, — lūdzu… De Montalē jaunkundze, jūs esat brīva un varat iet.
Vēl vairāk ieintriģēta, Montalē paklanījās un aizgāja. Princese un de Gišs palika vieni.
Priekšrocības bija grāfa pusē: princese pati bija uzaicinājusi viņu uz satikšanos. Bet kā gan grāfs varēja izmantot savas priekšrocības? Princese bija tik patvaļīga, un viņas noskaņojums tik mainīgs. To viņa nodemonstrēja tūlīt pat; sarunas sākumā viņa pēkšņi noprasīja:
— Vai jums patiešām nav nekā, ko man teikt, grāf?
Viņam likās, ka Hernriete uzminējusi viņa domas; likās (iemīlējušies ir lētticīgi un akli kā dzejnieki vai pareģi), ka viņa uzminējusi sava pielūdzēja dedzīgo vēlmi viņu redzēt un arī tās mērķi.
— Jā, princese, — viņš atbildēja, — es esmu ļoti pārsteigts.
— Par notikumu ar rokassprādzēm, vai ne? — princese strauji ieteicās.
— Jā, princese.
— Vai, pēc jūsu domām, karalis ir iemīlējies? Sakiet!
De Gišs vērīgi paskatījās uz viņu, un princese nolaida acis, jo šis skatiens iespiedās viņā līdz sirds dziļumiem.
— Manuprāt, — viņš atbildēja, — karalis droši vien vēlas kādu pamocīt, jo citādi viņš necenstos tik atklāti paust savas jūtas; viņš neuzdrošinātos tik mierīgi kompromitēt meiteni, kura līdz šim uzvedusies nevainojami.
— Šī nekauņa? — princese augstprātīgi noteica.
— Varu galvot jūsu augstībai, — de Gišs godbijīgi, bet stingri noteica, — de Lavaljēras jaunkundzi mīl kāds cilvēks, kas pelna visdziļāko cieņu.
— Vai tikai tas nav Braželons?
— Mans draugs. Jā, princese.
— Bet kāda daļa karalim, ka viņš ir jūsu draugs?
— Karalis zina, ka Braželons ir Lavaljēras jaunkundzes līgavainis; tā kā Rauls godīgi kalpo karalim, karalis nevēlēsies izraisīt neglābjamu nelaimi.
Princese skaļi iesmējās, un šie smiekli sāpīgi atbalsojās de Giša sirdī.
— Es vēlreiz atkārtoju, princese, — es nedomāju, ka karalis ir iemīlējies Lavaljērā, un par pierādījumu gribu vaicāt jums: kuras patmīlību viņa majestāte šajā gadījumā gribēja aizskart? Jūs pazīstat galmu un palīdzēsiet man atrast atbildi uz šo jautājumu, jo sevišķi tāpēc, ka galmā runā par jūsu augstības tuvajām atiecībām ar karali.
Princese iekoda lūpā un, nespēdama izdomāt atbildi, mainīja sarunas tematu.
— Pierādiet man, — viņa teica, skatīdamās uz grāfu un ielikdama šajā skatienā visu savu dvēseli, — pierādiet, ka jūs gribējāt ar mani runāt, kaut gan tā biju es, kas jūs uzaicināja.
De Gišs izvilka savu zīmīti un svinīgi to pasniedza.
— Mūsu vēlmes sakrita.
— Jā, — grāfs sacīja ar nepārspējamu maigumu, — un es jau paskaidroju, kāpēc vēlējos jūs redzēt; jūs gan vēl neesat pateikusi, kāpēc likāt mani aicināt.
— Tiesa gan.
Princese šaubījās.
— Es kļūstu vai traka to rokassprādžu dēļ, — viņa pēkšņi izteica.
— Vai jūs gaidījāt, ka karalis tās uzdāvinās jums? — de Gišs vaicāja.
— Kāpēc gan ne?
— Princese, bet karalim taču bez jums, brāļasievas, ir arī sieva?
— Bet bez Lavaljēras, — aizskartā princese iekliedzās, — viņam esmu es! Viņam ir viss galms!
— Varu jums apgalvot, ka, ja kāds dzirdētu jūsu vārdus un redzētu apsarkušās acis un, lai Dievs man piedod, šo asaru, kas trīc jūsu skropstās… — grāfs godbijīgi teica, — jā, ja kāds to redzētu, tad sacītu, ka jūsu augstība ir greizsirdīga.
— Greizsirdīga! — princese augstprātīgi noteica. — Greizsirdīga uz Lavaljēru?
Viņa cerēja apvaldīt de Gišu ar savu augstprātīgo žestu un nievīgo toni.
— Jā, uz Lavaljēru, princese! — viņš droši atkārtoja.
— Kungs, man liekas, ka jūs uzdrošināties mani apvainot, — Hen- riete nočukstēja.
— Nē, princese, — mazliet satraukts, grāfs atbildēja, nolēmis tomēr nepakļauties šim niknuma uzplūdam.
— Ārā! — princese uzkliedza, vairs nespēdama valdīties, jo de Giša aukstasinība un mierīgā godbijība bija viņu galīgi satracinājušas.
De Gišs atkāpās dažus soļus, paklanījās, tad izslējās un bāls kā nāve viegli drebošā balsī izteica:
— Man nevajadzēja tā pūlēties, ja saņemu tik netaisnīgu spriedumu.
Nesteidzoties viņš uzgrieza princesei muguru.
De Gišs vēl nebija paspēris ne pāris soļu, kad princese kā tīģeriene metās viņam pakaļ, saķēra aiz piedurknes un vilka atpakaļ:
— Jūsu liekulīgā godbijība ir aizvainojošāka nekā tiešs apvainojums. Apvainojiet mani, bet tikai runājiet!
Viņa niknumā trīcēja.
— Princese, — grāfs maigi atbildēja, izvilkdams zobenu, — duriet man tieši sirdī, bet nemociet!
Viņai pievērstais mīlas, apņēmības un pat izmisuma pilnais skatiens pārliecināja princesi, ka šis ārēji mierīgais cilvēks caururbs sevi ar zobenu, ja viņa bildīs vēl kaut vārdu.
Viņa izrāva de Gišam ieroci un, spiezdama viņa roku, kā neprātā teica:
— Grāf, apžēlojieties par mani! Jūs redzat, kā es ciešu, bet jūsos nav ne kripatiņas žēluma.
Lēkme beidzās ar asarām, kas apslāpēja viņas balsi. Redzēdams, ka princese raud, de Gišs satvēra viņu un aiznesa uz krēslu. Viņai trūka elpas.
— Kāpēc jūs nesakāt man, kas jūs skumdina? — viņš čukstēja, nometies ceļos. — Vai jūs kādu mīlat? Pasakiet man! Tā būs mana nāve, bet pirms tam es pratīšu jūs nomierināt, atvieglot jūsu sāpes un izdarīt jums vienalga kādu pakalpojumu.
— Vai jūs patiešām mani tā mīlat?
— Jā, es jūs mīlu, princese!
Viņa pastiepa viņam pretī abas rokas.
— Jā, es mīlu, — viņa nočukstēja tik klusi, ka to nespētu sadzirdēt neviens, izņemot de Gišu.
— Karali? — viņš jautāja.
Viņa viegli pamāja, un viņas smaids līdzinājās plaisai mākoņos, kur pēc negaisa atspīd paradīze.
— Tomēr dižciltīgas sievietes sirdī mājo arī citas kaislības, — viņa piebilda. — Mīlestība — tā ir dzeja; bet cēla sirds īsti izpaužas lepnumā. Es esmu dzimusi uz troņa, grāf, tāpēc esmu lepna un protu novērtēt savu stāvokli. Kāpēc gan karalis pievēršas viņa necienīgām?
— Atkal! Jūs atkal apvainojat nabaga meiteni, kas būs mana drauga sieva.
— Vai jūs patiešām esat tik naivs, ka tam ticat?
— Ja es neticētu, — stipri nobālis, de Gišs atbildēja, — Braželons jau rit pat visu uzzinātu; uzzinātu, ja man būtu pamats domāt, ka nabadzīte Lavaljēra aizmirsusi Raulam dotos zvērestus. Kaut gan nē, jo būtu zemiski atklāt sievietes noslēpumu un noziedzīgi traucēt drauga dvēseles mieru.
— Vai jūs domājat, ka neziņa ir laime? — princese sāka histēriski smieties.
— Jā, domāju, — de Gišs atbildēja.
— Pierādiet man to! — viņa strauji teica.
— Nav grūti pierādīt. Princese, galmā visi runā, ka karalis mīlēja jūs, un jūs mīlējāt karali.
— Nu! — smagi elpodama, viņa skubināja.
— Nu tad pieņemsim, ka mans draugs Rauls būtu atnācis pie manis un teiktu: „Jā, karalis mīl princesi, karalis iekarojis viņas sirdi". Tad es varbūt nogalinātu Raulu!
— Braželona kungam vajadzētu pierādīt savus vārdus, — princese ietiepīgi noteica, juzdamās neaizskarama.
— Tomēr, kamēr es nezināju un necentos tajā iedziļināties, mana neziņa glāba man dzīvību.
— Vai jūs patiešām esat tik egoistisks un vienaldzīgs, ka ļausiet tam nelaimīgajam jauneklim joprojām veltīgi mīlēt Lavaljēru? — princese pārmeta.
— Jā, līdz tam brīdim, kamēr Lavaljēras vaina nebūs pierādīta.
— Bet rokassprādzes?
— Princese, jūs taču cerējāt, ka karalis tās uzdāvinās jums. Ko tad es varētu teikt?
Tas bija neapgāžams arguments; princese bija uzvarēta un vairs nespēja pretoties.
Tā kā viņai bija cēla dvēsele un smalks, ass prāts, tad viņa prata novērtēt de Giša smalkjūtību.
Princese noprata, ka sirds dziļumos viņš nojauš par karaļa mīlestību pret Lavaljēru, bet nevēlas izmantot tik vulgārus līdzekļus, lai pazudinātu sāncensi sievietes acīs un pārliecinātu, ka viņš pievērš uzmanību kādai citai.
Grāfa sirdī viņa saskatīja patiesu diženumu un augstsirdību, juzdama, ka arī viņas sirds iekvēlojas, saskardamās ar tik tīru liesmu.
Neskatoties uz bailēm, ka princesei tas varētu nepatikt, de Gišs stingri saglabāja savu uzticību, un tas padarīja viņu par varoni, paceldams pāri sīkumainai, greizsirdīgai sievietei.
Henriete sajuta pret viņu tādu maigumu, ka nespēja to neizrādīt.
— Cik daudz nevajadzīgu vārdu, — viņa teica, satverdama grāfa roku. — Aizdomas, nemiers, neuzticība, ciešanas — vai patiešām mēs par to visu runājām!
— Diemžēl, jā, princese.
— Izmetiet tos no savas sirds tāpat kā es. Lai Lavaljēra mīl karali vai nemīl, lai karalis mīl Lavaljēru vai ne, mums abiem, grāf, jānoskaidro mūsu pašu lomas. Jūs ieplešat acis? Varu derēt, ka jūs mani nesaprotat!
— Jūs esat tik untumaina, ka es vienmēr baidos neizdarīt kaut ko jums pa prātam.
— Paskatieties tikai, kā viņš trīc bailēs! — apburoši uzsmaidīdama, princese zobgalīgi noteica. — Jā, kungs, man jāspēlē divas lomas. Es esmu karaļa brāļasieva. Vai, pamatojoties uz šo radniecību, man jāiejaucas viņa darīšanās? Kā jums šķiet?
— Cik iespējams mazāk, princese.
— Piekrītu. Tas ir pašcieņas jautājums. Otrkārt, es esmu prinča sieva.
De Gišs nopūtās.
— Tas jums liek vienmēr runāt ar mani tikai ar vislielāko cieņu.
— O! — de Gišs izsaucās, noslīgdams zemē pie viņas kājām un skūpstīdams tās kā dievībai.
— Man šķiet, — Henriete čukstēja, — man ir vel viena loma. To es biju aizmirsusi.
— Kāda tad?
— Es esmu sieviete, — viņa čukstēja vēl klusāk, — un es mīlu.
De Gišs piecēlās kājās. Viņi apskāvās, un viņu lūpas sakļāvās.
Aiz portjeras bija dzirdami soļi. Ienāca Montalē.
— Ko jūs vēlaties, jaunkundz? — princese noprasīja.
— De Giša kungu meklē, — Montalē atbildēja, ievērojusi, cik sa- mulsuši ir abi aktieri, kas spēlēja četras lomas, jo arī de Gišs varonīgi notēloja savu.