Montalē bija teikusi patiesību — de Giša kungu meklēja visās malās, un uzkavēties pie princeses bija bīstami.
Tāpēc princese, neraugoties uz aizskarto lepnumu un slēpto naidu, vismaz tobrīd neko nevarēja pārmest Montalē, kas tik nekautrīgi bija iztraucējusi mīlētāju divvientulību.
De Gišs arī bija pazaudējis galvu, kaut gan tas notika vēl pirms Montalē ierašanās; tādēļ, tiklīdz viņš izdzirda galma dāmas balsi, grāfs aizdrāzās kā traks, pat neatvadījies no princeses, kā to prasīja pieklājība pat vienāda stāvokļa cilvēku starpā, un pamezdams princesei atvadu sveicienā paceltu roku.
De Gišs būtu varējis leikt to pašu, ko pēc simt gadiem Kerubīno* — ka uz savām lūpām aiznes laimi, kuras pietiks veselai mūžībai.
Tātad Montalē sastapa mīlētājus dziļā mulsumā; apjucis bija gan tas, kurš aizbēga, gan tā, kura palika.
Kerubīno — personāžās Bomarše komēdija „Figaro kāzas", grāfa Almavivas pāžs, kas iemīlējies grāfienē Rozīnā.
Jautājoši skatīdamās apkārt, vērīgā galma dāma pie sevis nočukstēja:
— Šķiet, ka Šoreiz es uzzināšu tik daudz, ka pat visziņkārīgākā sieviete varēs mani apskaust.
Princesi šis pētījošais skatiens tā mulsināja, it kā viņa būtu to dzirdējusi, tāpēc viņa, acis nolaidusi, devās uz savu guļamistabu. To redzēdama, Montalē kļuva uzmanīgāka.
Montalē saprata, ka nu viņas rīcībā ir visa nakts. Veltījusi durvīm visai negodbijīgu žestu, it kā teikdama: „Ar labu nakti, princese", viņa noskrēja lejā sameklēt Malikornu, kurš tobrīd uzmanīgi vēroja putekļiem klāto kurjeru, kas iznāca no grāfa de Giša istabām.
Saprazdama, ka Malikornu nodarbina kaut kas svarīgs, Montalē viņu netraucēja un tikai tad, kad viņš pārstāja bolīt acis un staipīt kaklu, uzsita viņam uz pleca.
— Nu, — meitene noprasīja, — kas jauns?
— De Giša kungs mīl princesi, — Malikorns atbildēja.
— Tad nu gan ir jaunums! Es zinu kaut ko svaigāku.
— Ko tad?
— To, ka princese mīl de Gišu.
— Viens nosaka otru.
— Ne vienmēr, mīļais.
— Vai tas domāts man?
— Par klātesošajiem nerunā.
— Paldies, — Malikorns noteica. — Kā iet karalim?
— Karalis vēlējās satikt Lavaljēru šovakar pēc loterijas.
— Nu, un vai satika?
— Nē.
— Nē?
— Durvis bija aizslēgtas.
— Un?
— Un karalis bija spiests ar kaunu aiziet kā zaglis, kas aizmirsis savus instrumentus.
— Labi.
— Un kas jums jauns? — Montalē apvaicājās.
— Braželona kungs atsūtījis kurjeru pie de Giša kunga.
— Brīnišķīgi, — Montalē sasita plaukstas.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka gaidāma izklaidēšanās. Ja mēs tagad vēl garlaikosimies, tad paši būsim vainīgi.
— Jāsadala pienākumi, lai neiznāktu juceklis, — Malikorns ierosināja.
— Tas ir pavisam vienkārši, — Montalē atteica. Trīs svaigas intrigas, ja ar tām, kā nākas, nodarbojas, dod vismaz trīs zīmītes dienā.
— Ko jūs, dārgā! — Malikorns iesaucās, paraustīdams plecus. — Trīs zīmītes dienā! Tas der tikai sīkpilsoņu jūtām. Sardzes musketieris un klostera audzēkne apmainās katru dienu ar zīmītēiri pa klostera mūru spraugu. Viena zīmīte pauž visu šo nabaga sieviešu poēziju. Bet mums… Cik jūs gan slikti pazīstat karaļa maigumu, dārgā!
— Beidziet ātrāk, — Montalē viņu nepacietīgi pārtrauca. — Kāds var atnākt šurp.
— Beigt? Es esmu tikko sācis. Man vēl ir trīs punkti.
— Nudien viņš mani nobeigs ar savu flāmu flegmatismu, — Montalē iesaucās.
— Bet jūsu itāliskais temperaments mani galīgi izsitīs no sliedēm. Tātad es jums sacīju, ka mūsu mīlētāji sūtīs viens otram veselus sējumus. Nu, un kas par to?
— Tas, ka neviena no mūsu dāmām nedrīkst glabāt pie sevis saņemtās vēstules.
— Bez šaubām.
— Un arī de Giša kungs neuzdrošināsies glabāt vēstules.
— Iespējams.
— Tātad es glabāšu visu saraksti pie sevis.
— Tas ir pilnīgi neiespējami, — Malikorns iebilda.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs neesat savās mājās; jums ir kopīga istaba ar Lavaljēru; galma dāmu istabu bieži apskata un pārmeklē; karaliene ir greizsirdīga kā spāniete, karaliene māte greizsirdīga kā divas spānietes, un, beidzot, princese ir greizsirdīga kā desmit spānietes kopā…
— Jūs kaut ko aizmirstat.
— Ko?
— Princi.
— Es runāju tikai par sievietēm. Tātad visus sanumurēsim. Numurs viens — princis.
— Numurs divi — de Gišs.
— Numurs trīs — vikonts de Braželons.
— Numurs četri — karalis.
— Karalis?
— Protams; viņš ir ne tikai pats greizsirdīgākais, bet arī visvarenākais no visiem.
— Ak, mana dārgā!
— Turpiniet!
— Jūs nu gan esat iekļuvusi lapseņu pūznī!
— Vai jūs gribat man sekot?
— Protams, gribu. Tomēr…
— Tomēr…
— Tomēr prātīgāk būtu griezties atpakaļ, kamēr vēl ir laiks.
— Bet es, gluži otrādi, domāju, ka prātīgāk būtu visas šīs intrigas uzsākt uzreiz.
— Jūs netiksiet galā.
— Ja jūs palīdzēsiet, es tikšu galā pat ar desmit. Tā ir mana stihija, dārgais. Es esmu radīta galma dzīvei, tāpat kā salamandra radīta, lai dzīvotu ugunī.
— Dārgā, jūsu salīdzinājums mani nemaz nenomierina. Es esmu dzirdējis no ļoti mācītiem vīriem, ka, pirmkārt, tādu salamandru nemaz nav, bet, otrkārt, pat ja viņas būtu, tad no uguns iznāktu tikai ceptā veidā.
— Varbūt jūsu zinātnieki lieliski zina visu par salamandrām, bet viņi jums nevarēs pateikt to, ko es: pēc mēneša Orai de Mont alē lemts kļūt par pirmo diplomātu franču galmā!
— Labi, bet tikai ar noteikumu, ka es būšu otrais.
— Lai notiek; protams, uzbrukuma un aizsardzības savienība.
— Tikai uzmanīgi ar vēstulēm.
— Tiklīdz tās nonāks pie manis, es visas atdošu jums.
— Ko mēs teiksim karalim par princesi?
— Princese vēl joprojām mīl karali.
— Ko mēs teksim princesei par karali?
— Viņa rīkosies pārsteidzīgi, ja nesaudzēs viņu.
— Ko mēs teiksim Lavaljērai par princesi?
— Kas ienāks prātā. Lavaljēra ir mūsu.
— Mūsu?
— Un pie tam divkārt.
— Kā tā?
— Pirmkārt, pateicoties vikontam de Braželonam.
— Paskaidrojiet.
— Ceru, jūs neesat aizmirsis, ka de Braželona kungs rakstīja daudz vēstuļu de Lavaljēras jaunkundzei.
— Es neko neaizmirstu.
— Šīs vēstules saņēmu es, un es tās noslēpu.
— Tātad tās ir pie jums?
— Pie manis.
— Kur tad — vai šeit?
— O nē, tās atrodas Bluā, jums zināmajā istabiņā.
— Ak, mīļā istabiņa, ko pildīja mīlestība, tā ir priekštelpa tai pilij, kurā es kādreiz jūs ievedīšu! Piedodiet, jūs teicāt, ka visas vēstules ir tajā istabiņā?
— Jā.
— Vai jūs tās noslēpāt lādītē?
— Protams, tai pašā lādītē, kur es slēpu no jums saņemtās vēstules, kad darīšanas vai izklaides neļāva jums ierasties uz satikšanos.
— Lieliski! — Malikorns iesaucās.
— Kāpēc jūs esat tik apmierināts?
— Tāpēc, ka man nevajadzēs doties pēc vēstulēm uz Bluā. Tās ir pie manis šeit.
— Jūs atvedāt lādīti šurp?
— Tā man bija dārga, jo piederēja jums.
— Tad glabājiet to labi. Lādītē ir dokumenti, kas vēlāk dārgi maksās.
— Es to labi zinu. Tāpēc jau es smejos, un pie tam no visas sirds!
— Tagad vēl pēdējais.
— Kāpēc pēdējais?
— Vai mums nevajadzēs palīgus?
— Nekādus palīgus.
— Sulaiņus, istabenes?
— Ne par ko. Tas neder. Jūs pats atdosiet vēstules un pats saņemsiet. O, tikai nelepojieties! Ja Malikorna kungs un Oras jaunkundze nekārtos savas lietas paši, tad tās nokļūs svešās rokās.
— Jums taisnība. Bet kas notiek pie de Giša kunga?
— Nekas; viņš atver logu.
— Bēgsim ātrāk!
Abi pazuda; sazvērestība bija nodibināta.
Grāfa de Giša istabā patiešām atvērās logs.
Viņš to izdarīja ne tikai tāpēc, lai ieraudzītu princeses ēnu uz aizkariem; grāfu satrauca ne tikai mīlestības jūtas.
Kā jau teicām, pie viņa tikko bija ieradies Braželona sūtītais kurjers. Braželons rakstīja de Gišam.
Grāfs divreiz pārlasīja Raula vēstuli, kas atstāja uz viņu dziļu iespaidu.
— Cik savādi! — viņš čukstēja. — Cik vareni līdzekļi ir liktens rīcībā, lai vestu cilvēkus uz mērķi!
Atiedams no loga, lai būtu tuvāk gaismai, viņš trešo reizi pārlasīja vēstules rindas, kas dedzināja viņa smadzenes un acis.
„Kalē.
Dārgo grāf!
Kalē es sastapu grāfu de Vardu, kurš bija smagi ievainots divkaujā ar Bekingemas hercogu. Kā jūs zināt, de Vārds ir drosmīgs cilvēks, bet ļauns un atriebīgs.
Viņš man stāstīja par jums, apliecinādams savas simpātijas; runāja arī par princesi, ko uzskata par skaistu un laipnu. De Vārds ir nojautis jūsu mīlestību pret zināmo personu.
Vēl viņš pieminēja arī to, kuru es mīlu, un izteica man līdzjūtību, pavadīdams to visu noslēpumainiem mājieniem, tā ka vispirms es izbijos, bet tad izskaidroju tos ar viņa paradumu vienmēr izturēties noslēpumaini.
Lieta tā, ka viņš saņēmis ziņas no Fontenblo. Kā pats saprotat, tās viņam varēja sniegt tikai Lorēna kungs.
Runā, ka karaļa sirdi notikušas pārmaiņas (tā viņam ziņots). Jūs saprotat, uz ko tas attiecas.
Bez tam (tā teikts tālāk), runā par kādu galma dāmu, kas devusi pamatu baumām.
Šīs nenoteiktās frāzes man laupījušas miegu. Es nožēloju, ka mans tiešais, bet, par spīti zināmai neatlaidībai, vājais raksturs, neļāva man atbildēt uz šiem apgalvojumiem.
Tā kā de Vārds brauca uz Parīzi, tad es necentos viņu aizturēt, lai izskaidrotos. Teikšu atklāti, man bija neērti nopratināt cilvēku, kura brūces tikko aizdzijušas.
Vārdu sakot, viņš aizbrauca, kā pats izteicās, lai noskatītos interesantu izrādi, kas visā drīzumā notiks galmā.
Atvadoties viņš mani apsveica un pie viena izteica līdzjūtību. Es nesapratu ne vienu, ne otru. Biju galīgā neizpratnē gan savu domu dēļ, gan arī aiz neuzticības pret šo cilvēku.
Tiklīdz viņš aizbrauca, mans prāts noskaidrojās. Neiespējami, ka tāda rakstura cilvēks kā de Vārds sarunā ar mani nebūtu pievienojis krietnu indes devu.
Tāpēc de Varda kunga noslēpumainajos vārdos droši vien nemaz nav tās slepenās nozīmes, ko es varētu attiecināt uz sevi vai jums zināmo personu.
Tā kā es esmu spiests pēc karaļa pavēles nekavējoties doties uz Angliju, tad man nav ne mazākā nodoma drāzties pakaļ de Vardam, lai pieprasītu sīkākus paskaidrojumus; tomēr es sūtu pie jums kurjeru ar šo vēstuli, no kuras jūs uzzināsiet par visām manām šaubām. Rīkojieties manā vārdā; es pārdomāju, jūs darbojieties.
De Varda kungs drīz ieradīsies Fontenblo; noskaidrojiet, ko nozīmē viņa mājieni, ja tikai jūs jau to nezināt.
De Varda kungs vēl apgalvoja, ka princese aplaimojusi Bekingemas hercogu pirms aizbraukšanas no Parīzes. Es būtu atbildējis uz šiem vārdiem ar zobenu, ja neuzskatītu, ka karaļa dienests liek atteikties no personīgiem rēķiniem.
Sadedziniet šo vēstuli, ko jums atvedīs Olivēns.
Viņš ir pati uzticība.
Dārgo grāf, ļoti lūdzu, atgādiniet par mani de Lavaljēras jaunkundzei. Godbijīgi skūpstu viņas rociņu.
Apskauju jūs.
Vikonts de Braželons.
P.S. Ja notiks kaut kas nopietns — jāparedz viss — tad atsūtiet uz Londonu kurjeru ar vienu vienīgu vārdu: „Brauciet", un es būšu Parīzē trīsdesmit sešas stundas pēc jūsu vēstules saņemšanas."
De Gišs nopūtās, jau trešo reizi salocīja vēstuli un tā vietā, lai sadedzinātu, kā iika Rauls, iebāza to kabatā.
Viņam gribējās atkārtoti pārlasīt šīs rindas.
— Kāds satraukums un vienlaikus kāda uzticība! — grāfs čukstēja. — Vēstulē izpaužas Raula dvēsele; viņš aizmirst pat grāfu de Lafēru un runā par savu cieņu pret Luīzi. Ahā, — de Gišs turpināja, draudoši žestikulēdams, — jūs jaucaties manās darīšanās, de Varda kungs? Labi, tad es painteresēšos par jūsu personīgajam! Nabaga Raul, tava sirds uztic man savu dārgumu; es to apsargāšu, nebaidies!
Devis šo solījumu, de Gišs aizsūtīja pēc Malikorna, lūgdams viņu ierasties pēc iespējas ātrāk.
Malikorns tūlīt pat ieradās; šī steiga bija rezultāts sarunai ar Montalē.
Jo vairāk de Gišs viņu izprašņāja, jo dziļāk Malikorns izprata viņa nolūku.
Rezultātā pēc divdesmit minūšu ilgas sarunas de Gišs, kas bija cerējis noskaidrot visu patiesību par Lavaljēru un karali, uzzināja tikai to, ko bija redzējis savām acīm. Turpretim Malikorns uzzināja vai uzminēja, kā jums labāk tīk, to, ka Raulam radušās aizdomas un de Gišs apņēmies sargāt Hesperīdu* dārgumus.
Malikorns prata uzņemties pūķa lomu.
De Gišam šķita, ka nu viņš ir visu izdarījis sava drauga labā un var nodarboties ar savām darīšanām.
Hesperīdas — grieķu mitoloģijā Atlanta meitas, kas dievu dārzā, pašā rietumu malā sargāja zelta ābolus, un viņām palīdzēja pūķis, kurš nekad neaizvēra acis.
Otrās dienas vakarā kļuva zināms, ka atgriezies de Vārds un apmeklējis karali.
Pēc šīs vizītes viņam vajadzēja apmeklēt princi. De Gišs arī aizsteidzās pie prinča.