Princis uzņēma de Vardu izcili labvēlīgi, kā jau vieglprātīgs cilvēks, kas cer uzzināt interesantus jaunumus.
De Vardu neviens nebija redzējis jau veselu mēnesi, tāpēc Viņš šķita gards kumosiņš. Izrādīt viņam labvēlību nozīmēja kļūt neuzticīgam saviem vecajiem draugiem, un neuzticība vienmēr slēpj sevī zināmu burvību; bez tam ar šo laipnību varēja nogludināt agrākās nesaskaņas. Tātad princis uzņēma de Vardu visai laipni.
Ševaljē de Lorēns gan baidījās no sāncenša, bet arī cienīja viņa raksturu, kas visādā ziņā līdzinājās viņa raksturam, tikai bija drosmīgāks, un tā ševaljē sagaidīja de Vardu laipnāk nekā princis.
Kā jau teicām, arī de Gišs bija prinča mīlulis, bet viņš turējās mazliet nostāk, gaidīdams, kad aprims šīs maigās jūtas.
Sarunādamies ar prinča viesiem un arī ar pašu princi, de Vārds neizlaida no acīm de Gišu; instinktīvi viņš juta, ka tas ieradies tieši viņa dēļ.
Sasveicinājies ar citiem, de Vārds tūlīt devās pie de Giša.
Abi pārmija sevišķi izsmalcinātus sveicienus.
Pēc tam de Vārds atgriezās pe prinča un viņa svītas.
Vēl skanēja apsveikumi par laimīgo atgriešanos, kad pieteica princeses ierašanos.
Princese jau zināja par de Varda atgriešanos. Viņa zināja visus sīkumus par viņa braucienu un divkauju ar Bekingemu, tāpēc labprāt vēlējās būt klāt, kad viņas ienaidniekam nāksies par to runāt.
Princese ieradās dažu galma dāmu pavadībā.
De Vārds ļoti laipni sveicināja princesi un, it kā pieteikdams karu, paziņoja, ka gatavs pastāstīt par Bekingemas hercogu.
Tā bija atbilde uz princeses vēso izturēšanos.
Uzbrukums bija enerģisks; princese juta triecienu, bet izlikās, ka tas nav trāpījis mērķī. Viņa uzmeta skatienu princim un de Gišam.
Princis nosarka, de Gišs nobāla.
Vienīgi princese saglabāja vienaldzīgu izskatu. Saprazdama, cik daudz nepatikšanu var sagādāt šis ienaidnieks, viņa pasmaidīja un pievērsās ceļotājam, kas sāka runāt par kaut ko citu.
Princese bija drosmīga pat līdz pārgalvībai; tiklīdz pretinieks atkāpās, viņa metās uzbrukumā. Pēc īsas vilcināšanās viņa bezbailīgi metās tieši ugunī.
— Vai jūsu brūces ļoti sāpēja, de Varda kungs? — viņa jautāja. — Mēs uzzinājām, ka jums neveicās un jūs tikāt ievainots.
Tagad savukārt sarāvās de Vārds; viņš saknieba lūpas.
— Nē, princese, es gandrīz nemaz nejutu sāpes.
— Tomēr tik karstā laikā…
— Jūras gaiss atsvaidzina, princese; bez tam man bija neliels mierinājums.
— Ak tā! Jo labāk!… Kāds tad?
— Es zināju, ka mans pretinieks cieš vairāk.
— O! Vai viņa ievainojums bija nopietnāks? Es to nezināju, — princese pilnīgi vienaldzīgi noteica.
— Jūs maldāties, princese, vai, pareizāk sakot, izliekaties, ka nesaprotat. Viņa miesa necieta tādas sāpes kā mana, toties bija skarta sirds.
De Gišs sajuta, kur var novest šī cīņa; viņš deva princesei zīmi, lūgdams beigt cīniņu.
Princese neatbildēja un izlikās, ka viņu neredz. Viņa jautāja, turpinādama smaidīt:
— Kā, vai tad Bekingemas hercogs bija ievainots sirdī? Līdz šim es domāju, ka ievainojumi sirdī nav ārstējami.
— Ak vai, — de Vārds atbildēja izsmalcinātā laipnībā, — tā domā visas sievietes, tāpēc viņas ir tik pašpārliecinātas.
— Mīļā, jūs īsti nesapratāt, — princis nepacietīgi aizrādīja. — De Varda kungs grib teikt, ka Bekingemas hercoga sirdi bija ievainojis nevis zobens, bet cits ierocis.
— Ak tā! — princese iesaucās. — De Varda kungs jokoja; ļoti jauki. Interesanti, vai hercogam šis joks patiktu? Žēl gan, ka viņa nev šeit, de Varda kungs.
Jaunekļa acis nozibsnīja.
— Man arī žēl, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem.
De Gišs sakustējās.
Princese, liekas, gaidīja, ka viņš nāks palīgā.
Princis svārstījās.
Tad ševaljē de Lorēns sacīja:
— Princese, de Vārds lieliski zina, ka tādam cilvēkam kā Bekingems ievainota sirds nav nekas jauns.
— Tā vietā, lai iegūtu kādu sabiedroto, man jācīnās ar diviem ienaidniekiem, — princese čukstēja, — un tie ir cietsirdīgi un labi saskaņojuši savu uzbrukumu.
Viņa mainīja sarunas tematu.
Kā zināms, prinčiem uz to ir tiesības, un etiķete prasa tās ievērot.
Pacilātība izgaisa; galvenie varoņi savas lomas bija notēlojuši.
Princese agri devās prom, un princis, kas vēlējās viņu iztaujāt, piedāvāja Henrietei savu roku.
Ševaljē de Lorēns pārāk baidījās, ka starp vīru un sievu varētu atjaunoties labas attiecības, tādēļ pat nedomāja likt viņus mierā.
Viņš devās uz prinča apartamentiem, cerēdams sastapt princi atpakaļceļā un ar diviem trim vārdiem iznīcināt labo iespaidu, ko princese būtu varējusi atstāt viņa sirdī. De Gišs paspēra soli tuvāk de Vardam, ko bija ielencis galminieku pulciņš.
Tā viņš pauda savu vēlēšanos parunāt ar viņu. De Vārds ar galvas mājienu un skatienu parādīja, ka ir sapratis.
Apkārtējiem tas izskatījās pēc draudzīga mājiena.
Tagad de Gišs varēja pagaidīt.
Ilgi viņam nenācās gaidīt. Atbrīvojies no saviem sarunu biedriem, de Vārds pienāca pie de Giša un, vēlreiz apmainījušies skatieniem, viņi sāka staigāt pa istabu.
— Vai atgriezāties bez starpgadījumiem, dārgo de Vard? — grāfs jautāja.
— Kā redzat, pavisam labi.
— Un, kā vienmēr, esat jautrs?
— Vairāk kā jebkad.
— Es par to priecājos.
— Ko lai dara! Šajā pasaulē ir tik daudz ākstu un smieklīgu dīvaiņu.
— Jums taisnība.
— Tātad jūs man piekrītat?
— Un kā vēl! Vai jūs mums atvedāt kādas jaunas ziņas?
— Dieva vārds, nē: es pats ierados uzzināt jaunumus.
— Stāstiet nu! Jūs taču Buloņā satikāties ar dažādiem cilvēkiem un nesen redzējāt kādu manu draugu.
— Satikos ar cilvēkiem?… Redzēju jūsu draugu?…
— Jums nu gan ir īsa atmiņa.
— Ak jā: Braželonu!
— Jā gan.
— Viņš dodas ar uzdevumu pie karaļa Kārļa?
— Pilnīgi pareizi. Vai tad viņš jums neko nestāstīja, un arī jūs viņam neko neteicāt?…
— Nudien, es neatceros, ko es viņam teicu, bet ļoti labi atceros, ko neteicu.
De Vardam bija smalka oža. Pēc de Giša vēsās, cieņas pilnās izturēšanās viņš skaidri juta, ka saruna ievirzās nevēlamās sliedēs. Viņš nolēma izturēties nepiespiesti, bet uzmanīties.
— Sakiet lūdzu, ko tad jūs no viņa noslēpāt? — de Gišs noprasīja.
— Visu, kas attiecas uz Lavaljēru.
— Lavaljēru?… Neko nesaprotu! Cik dīvaini, ka jūs kaut ko uzzinājāt, atrazdamies tālu no Parīzes, bet Braželonam šeit tas nebija zināms?
— Vai jūs visā nopietnībā man to jautājat?
— Cik vien iespējams, nopietni.
— Ko! Jūs — galminieks, kas visu laiku pavadāt pilī, prinča draugs un daiļās princeses favorīts?
De Gišs dusmās pietvīka.
— Par kādu princesi jūs runājat? — viņš vaicāja.
— Es zinu tikai vienu, mans dārgais. Es runāju par prinča sievu. Sakiet, lūdzu, vai tad galmā ir vēl kāda princese?
De Gišs tikko valdījās; viņš nojauta viltību.
Strīds bija neizbēgams. De Vārds vēlējās, lai iegansts būtu princese, bet de Gišs to uzsāka tikai Lavaljēras dēļ. No šī brīža sākās izlikšanās, un šī spēle varēja turpināties, kamēr viens no pretiniekiem jutīsies nopietni aizskarts.
Tātad de Gišs savaldījās.
— Man nav nekādas daļas gar princesi, dārgo .de Vard, — Gišs sacīja. — Mani interesē tas, ko jūs nupat sacījāt.
— Ko tad es teicu?
— Jūs kaut ko noslēpāt no Braželona.
— Citiem vārdiem sakot — to, ko jūs zināt tikpat labi kā es, — de Vārds atcirta.
— Dodu jums goda vārdu, ka ne!
— Nu, nu!
— Ja jūs man to pateiksiet, tad es zināšu, bet citādi gan ne, zvēru!
— Ko! Es ierados no Buloņas, bet jūs atradāties šeit un pats savām acīm redzējāt visu, par ko ziņas atklīdušas jau līdz Buloņai — un jūs man cenšaties iegalvot, ka neko nezināt? Grāf, apžēlojieties!
— Sakiet, ko gribat, dc Vard, bet es atkārtoju, ka neko nezinu.
— Jūs to slēpjat; tas ir ļoti tālredzīgi.
— Tātad jūs arī man neteiksiet vairāk kā Braželonam?
— Jūs izliekatics par kurlu; esmu pārliecināts, ka pat princese nespētu būt tik savaldīga kā jūs.
„Ak tu, divkāršais liekuli, — de Gišs nodomāja, — atkal tu atgriezies pie princeses."
— Nu, ja jau mēs nespējam vienoties par Lavaljēru un Braželonu, — de Vārds turpināja, — tad parunāsim par jūsu darīšanām.
— Man nav nekādu personisko darīšanu, — de Gišs iebilda. — Es ļoti ceru, ka jūs Braželonam neesat teicis neko tādu, ko nevarētu atkārtot?
— Nē. Tomēr, de Giš, saprotiet: ja es par kaut ko neesmu informēts, tad par citu toties jo labāk. Piemēram, ja mēs runātu par Bekingemas hercoga Parīzes sakariem, tad es varētu jums pastāstīt daudz ko interesantu, jo biju viņa ceļabiedrs. Vai nevēlaties paklausīties?
De Gišs noslaucīja no pieres sviedrus.
— Nē, — viņš atteica, — tūkstoškārt nē! Es nepavisam neesmu ziņkārīgs un nevēlos zināt to, kas uz mani neattiecas. Bekingemas hercogs man ir vienkārši paziņa, turpretim Rauls — tuvs draugs. Tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kas noticis ar hercogu, bet ļoti interesē viss, kas attiecas uz Raulu.
— Viss, kas notika ar viņu Parīzē?
— Gan Parīzē, gan Buloņā. Saprotiet, es atrodos šeit; ja kaut kas notiks, es rīkošos. Rauls ir aizbraucis, un vienīgi es varu viņu aizstāvēt. Raula darīšanas man ir svarīgākas, nekā manas paša.
— Rauls drīz atgriezīsies.
— Jā, kad izpildīs uzdevumu. Kā jūs saprotat, līdz tam laikam es nevaru neieklausīties nelabvēlīgās runās par viņu.
— Vēl jo vairāk tāpēc, ka Londonā viņš pavadīs diezgan ilgu laiku, — de Vārds ar izsmieklu noteica.
— Jums tā šķiet? — de Gišs šķietami naivi noprasīja.
— Protams! Vai tad jūs domājat, ka viņu aizūtīja uz Londonu, lai viņš tūlīt pat atgrieztos? Nu nē, uz Londonu viņu aizsūtīja tāpēc, lai viņš tur paliktu.
— O, grāf! — de Gišs enerģiski saspieda de Varda roku. — Tas ir ļoti nepatīkams pieņēmums, un tas pilnīgi sakrīt ar to, ko viņš man rakstīja no Buloņas.
De Vārds atguva aukstasinību; viņš bija pārāk aizrāvies ar savu izsmieklu un tā neviļus ļāvis pretiniekam iegūt pārsvaru.
— Pastāstiet, ko tad viņš jums rakstīja? — viņš apvaicājās.
— Jūs esat nelietīgi apmelojis Lavaljēru un acīmredzot izsmējis viņa uzticēšanos šai jaunavai.
— Tā ir taisnība, — de Vārds atzina. — Es gaidīju, ka Braželons man atbildēs tā, kā to parasti dara vīrietis, kad otrs izsaka apvainojošus mājienus. Piemēram, ja es meklētu ķildu ar jums, tad teiktu, ka vispirms princese apveltīja ar savu uzmanību Bekingemas hercogu, bet pēc tam aizsūtīja viņu prom jūsu dēļ.
— O, tas mani nemaz neapvainotu, dārgo de Vard, — noteica de Gišs, piespiesti smaidīdams, par spīti tam, ka viņa asinis kūsāja. — Tāds kompliments jau ir saldāks par medu.
— Piekrītu. Ja nu es tomēr katrā ziņā gribētu ar jums sastrīdēties, tad pacenstos jūs atmaskot melos; es jums pastāstītu par kādu birzi, kur jūs sastapāties ar šo slaveno princesi, par krišanu ceļos un roku skūpstīšanu, un tad jūs, būdams straujš un viegli aizskarams, turklāt nemīlēdams atklāt savus noslēpumus…
— Es jums zvēru, ka tas mani neaizskartu un' es nepūlētos apstrīdēt jūsu vārdus, — de Gišs viņu pārtrauca, krampjaini smaidīdams. — Ko lai dara, dārgo grāf, es tāds esmu: visu, kas skar mani, es uztveru ar ledainu vienaldzību. Cita lieta, ja tiek runāts par kādu promesošu personu, kas aizbraukdams lūdza man aizstāvēt viņa godu. Viss, kas attiecas uz šo draugu, mani ārkārtīgi satrauc.
— Es jūs saprotu, de Giša kungs; lai ko jūs arī neteiktu, šobrīd mūs nespēj sevišķi interesēt ne Braželons, ne arī tā nenozīmīgā meiča Lavaljēra.
Tobrīd cauri salonam gāja vairāki galminieki, kuri dzirdēja tikko teikto un kuriem neizbēgami bija jāsadzird arī tālākais.
De Vārds to ievēroja un tīši skaļi turpināja:
— Ja nu vēl Lavaljēra būtu tāda koķete kā princese, jo es esmu pārliecināts, ka tikai viņas viltību dēļ (protams, pilnīgi nevainīgu) vispirms uz Angliju tika aizsūtīts hercogs Bekingems, bet pēc tam padzina arī jūs. Jūs taču iekļuvāt viņas tīklos, vai ne, kungs?
Galminieki pienāca tuvāk; tie bija de Sentenjans un Manikans.
— Ko lai dara, dārgais! — de Gišs smiedamies atteica. — Visiem zināma mana vieglprātība. Es pārāk nopietni uztvēru joku un par to tiku padzīts. Tomēr pēc tam es atzinu savu kļūdu, pārvarēju patmīlību un piekāpos. Es lūdzu piedošanu un saņēmu atļauju atgriezties, apsolīdams sev, ka atteikšos no šiem maldiem. Jūs jau redzat, ka patlaban es esmu mundrs un varu smieties par to, kas vēl pirms četrām dienām būtu salauzis manu sirdi. Turpretim Rauls tiek mīlēts; viņš vis nesmejas par tenkām, kuras var satriekt viņa laimi; tās viņam izstāstījāt jūs, kaut gan jūs, grāf, zinājāt ne sliktāk par mani vai par šiem kungiem, vai visiem citiem, ka tās ir tikai riebīgs apmelojums!
— Apmelojums! — de Vārds iesaucās, satracināts, ka, de Giša aukstasinības dēļ iekritis sslazdā.
— Protams, apmelojums. Te būs vēstule, kurā Rauls man paziņo, ka jūs esat slikti izteicies par de Lavaljēras jaunkundzi, un vaicā man, kas no jūsu teiktā ir patiesība. De Varda kungs, vai jūs vēlaties, lai es uzaicinātu šos kungus par šķīrējtiesnešiem?
De Gišs aukstasinīgi nolasīja rindas, kas attiecās uz Lavaljēru.
— Tagad, — viņš turpināja, — man ir pilnīgi skaidrs, ka jūs gribējāt laupīt mieru Braželonam un jūsu teikto radīja vienīgi ļaunums.
De Vārds paskatījās visapkārt cerībā atrast kādu atbalstu. Tā kā viņš tieši vai netieši bija apvainojis Lavaljēru, kura patlaban bija dienas varone, tad galminieki tikai noraidoši pašūpoja galvas, un de Vārds ne no viena nesaņēma gaidīto līdzjūtību.
— Kungi, — de Gišs sacīja, instinktīvi nojauzdams visus pārņēmušās jūtas, — mūsu strīds ar de Varda kungu skar kutelīgus jautājumus, tāpēc nevienam neko vairāk nevajadzētu dzirdēt. Tāpēc, lūdzu, atļaujiet mums pabeigt šo sarunu divatā, kā pieklājas muižniekiem, kad viens no viņiem pieķēris otru melos.
— Kungi, kungi! — atskanēja saucieni.
— Vai jums šķiet, ka man nebija taisnība, aizstāvot de Lavaljēras jaunkundzi? — de Gišs vaicāja. — Tādā gadījumā es atzīstu savu kļūdu un ņemu atpakaļ visus vārdus, kuri varēja aizskart de Varda kungu.
— Ko jūs! — de Sentenjans atsaucās. — De Lavaljēras jaunkundze ir eņģelis!
— Tikumības un saprāta iemiesojums! — Manikans viņu dedzīgi atbalstīja.
— Redziet nu, de Varda kungs, — de Gišs sacīja, — es neesmu vienīgais, kas aizstāv nabaga meiteni. Kungi, es vēlreiz lūdzu atstāt mūs divatā. Jūs taču redzat, ka mēs abi esam pilnīgi mierīgi.
Galminieki nepretodamies izklīda.
Jaunekļi palika divatā.
— Nav slikti nospēlēts, — de Vārds sacīja grāfam.
— Vai ne? — uzrunātais atsaucās.
— Neko darīt, provincē es esmu ierūsējis, turpretim jūs, grāf, te esat iemācījies pārāk labi savaldīties, un jums izdevās mani apmulsināt; sieviešu sabiedrībā vienmēr var kaut ko iegūt. Atļaujiet jūs apsveikt.
— Atļauju.
— Pieņemiet arī apsveikumus princesei.
— Manu dārgo de Vard, tagad varat kaut vai kliegt par to.
— Nekaitiniet mani!
— O, es no jums nebaidos! Visi zina, ka jūs esat ļaunprātīgs. Ja jūs ierunāsieties par princesi, jūs uzskatīs par gļēvuli, un princis pavēlēs jūs šovakar pat pakārt pie sava loga. Runājiet vien, dārgo de Vard, runājiet, cik vien vēlaties!
— Es esmu pieveikts.
— Vēl ne tā, kā jūs to esat pelnījis.
— Es redzu, ka jūs labprāt noliktu mani uz lāpstiņām.
— Pat vairāk!
— Tad jūs esat izvēlējies neizdevīgu brīdi, dārgo grāf; pēc spēlītes, ko es jau izspēlēju, man nav spēka rotaļāties ar jums. Buloņā es pazaudēju pietiekoši daudz asiņu; pie mazākās piepūles manas brūces atvērsies, un jūs gūsiet pārāk vieglu uzvaru.
— Tas tiesa, — de Gišs piekrita, — kaut gan, parādīdamies mūsu sabiedrībā, jūs izlikāties, ka esat pavisam vesels un jūsu rokas darbojas lieliski.
— Rokas gan, bet kājas kļuvušas vārgas, un bez tam pēc tās nolādētās divkaujas es vēl ne reizes neesmu ķēries pie zobena, bet varu zvērēt, ka jūs nu gan esat katru dienu vingrinājies paukošanā, lai spēle nebūtu bīstama.
— Dodu vārdu, ka jau sešus mēnešus neesmu vingrinājies, — de Gišs atbildēja.
— Nē, grāf, es visu pārdomāju un nolēmu, ka necīnīšos, vismaz ne ar jums. Pagaidīšu labāk Braželonu, kurš, kā jūs teicāt, dusmojas uz mani.
— Nekā, Braželonu jums nesagaidīt! — de Gišs iesaucās, zaudēdams savaldību. — Jūs pats teicāt, ka Braželons var aizkavēties Londonā, bet pa to laiku jūsu ļaunprātības var sasniegt mērķi.
— Man ir attaisnojums. Sargieties!
— Dodu nedēļu, lai jūs varētu pilnīgi izveseļoties.
— Tas jau ir labāk. Pēc nedēļas paskatīsimies.
— Jā, jā, es saprotu — nedēļas laikā var aizmukt no ienaidnieka. Nē, es nepiekrītu un nedošu jums ne dienu…
— Kungs, jūs esat jucis! — de Vārds iekliedzās, kāpdamies atpakaļ.
— Toties jūs esat bezgodis, ja atsakāties cīnīties.
— Nu?
— Es pateikšu karalim, ka jūs apvainojāt Lavaljēru un atsakāties cīnīties.
— O, jūs esat viltīgs kā velns, godātais kungs!
— Visbīstamākā viltība ir vienmēr izturēties godīgi.
— Tad palīdziet manām kājām atgūt bijušo spēku, vai arī lieciet, lai jums kārtīgi nolaiž asinis, tad mūsu izredzes līdzsvarosies.
— Nē, es izdomāju kaut ko labāku.
— Ko?
— Mēs cīnīsimies jāšus ar pistolēm. Katrs drīkstēs šaut trīs reizes. Jūs esat lielisks šāvējs. Es redzēju, kā jūs trāpījāt bezdelīgai, jādams galopā. Nedomājiet noliegt, es to redzēju!
— Labi, jums taisnība, — de Vārds atzina. — Var gadīties, ka es jūs nogalinu.
— Jūs man izdarīsiet pakalpojumu.
— Pacentīšos.
— Tātad nolemts?
— Jūsu roku.
— Te būs… Tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Apsoliet, ka karalis par to neko neuzzinās.
— Zvēru.
— Es eju pēc zirga.
— Es arī.
— Kurp mēs jāsim?
— Uz pļaviņu. Es zinu ērtu vietu.
— Jāsim kopā.
— Kāpēc gan ne?
Dodamies uz staļļiem, abi ienaidnieki pagāja garām vāji apgaismotajiem princeses logiem. Aiz mežģīņu aizkariem varēja saskatīt ēnu.
— Te nu ir sieviete, — de Vārds smaidīdams noteica, — un viņa pat nenojauš, ka mēs viņas dēļ dodamies nāvē.