Izvēlējušies zirgus, de Vārds un de Gišs tos pašrocīgi apsedloja.
De Vardam nebija pistoļu, toties de Gišam atradās divi pāri. Viņš tās atnesa, pielādēja un ļāva de Vardam izvēlēties.
De Vārds izvēlējās pistoles, no kurām jau bija desmitiem reižu šāvis, tās pašas, ar kurām viņš bija trāpījis bezdelīgām, kad de Gišs bija noskatījies.
— Nebrīnieties, ka esmu tik piesardzīgs, — viņš teica. — Jūs savus ieročus pazīstat. Tātad es tikai izlīdzinu izredzes.
— Jūs to velti sakāt, — de Gišs atteica, — neviens jūsu tiesības neapstrīd.
— Tagad es palūgšu jūs palīdzēt man uzkāpt zirgā, jo man vēl ir grūti izdarīt tādas kustības, — de Vārds teica.
— Tad mums vajadzētu cīnīties stāvus.
— Nē, sēžot sedlos, es jūtos lieliski.
— Labi, tad par to vairs nav ko runāt.
De Gišs palīdzēja Vardam uzsēsties zirgā.
— Mēs tā aizrāvāmies vēlmē viens otru nogalināt, ka pilnīgi aizmirsām kādu apstākli, — de Vārds turpināja.
— Kādu?
— Tumsu; mums būs jāšauj uz labu laimi.
— Tas nekas; rezultāts ir viens un tas pats.
— Jāņem vērā vēl kaut kas: godīgi cilvēki nekad necīnās bez sekundantiem.
— O, — de Gišs iesaucās, — mēs taču rīkosimies pēc visiem noteikumiem.
— Jā; bet es negribu dot iemeslu runām, ka jūs mani esat nogalinājis kā slepkava aiz stūra, tāpat arī negribu tikt apvainots slepkavībā, ja nogalināšu jūs.
— Vai tad pēc jūsu divkaujas ar hercogu Bekingemu kāds jūs apvainoja? — de Gišs jautāja. — Tā notika tādos pašos apstākļos kā šī mūsu.
— Toties tad bija gaišs; mēs stāvējām ūdenī gandrīz līdz jostas vietai, un bez tam krastā bija pietiekoši daudz skatītāju.
De Gišs kādu brīdi pārdomāja. Viņš nolēma, ka de Vārds grib uzaicināt lieciniekus, lai atsāktu sarunu par princesi un dotu divkaujai citu ieganstu.
Tādēļ viņš neko neatbildēja, un, kad de Vārds pēdējo reiz jautājoši uz viņu paskatījās, deva mājienu, ka nolēmis palikt pie iepriekš norunātajiem noteikumiem.
Tā nu abi pretinieki devās ceļā, atstādami pili pa tiem pašiem vārtiem, pie kuriem mēs nesen redzējām Montalē un Malikornu.
It kā gribēdami pieveikt tveici, tumšajās debesīs parādījās mākoņi, un nakts tos lēnām virzīja no austrumiem uz rietumiem. Smagie padebeši nospiedoši gūlās uz zemi un nelaida cauri ne gaismas stariņu; nebija arī zibens. Tad vēja brāzieni lēnām sāka purināt padebesi kā audeklu, kas atrāvies no sienas.
Sāka krist lielas un siltas lietus lāses, saveldamas putekļus mazās bumbiņās.
Mitrumu alkstošie ziedi, koki un krūmi pirms negaisa spēcīgi smaržoja, raisīdami saldas atmiņas par jaunību, domas par dzīves mūžīgumu, laimi un mīlestību.
— Cik jauki smaržo zeme, — de Vārds ieteicās, — tā it kā koķetē ar mums, pūlēdamās piesaistīt sev.
— Starp citu, man ienāca prātā dažas domas, kurās es gribu dalīties ar jums, — de Gišs sacīja.
— Par ko?
— Par mūsu divkauju.
— Tiešām, man arī liekas, ka mums laiks sākt.
— Vai tā būs parasta divkauja pēc visiem noteikumiem?
— Varat izteikt savus nosacījumus.
— Mēs izvēlēsimies ērtu pļaviņu, nokāpsim no zirgiem, kaut kur pie- siesim tos un satiksimies bez ieročiem. Tad katrs aties simtpiecdesmit soļu un atkal nāks pretī otram.
— Labi! Tieši tā es pirms trim nedēļām Sendenī nogalināju nabaga Folivanu.
— Atvainojiet, jūs aizmirsāt kādu sīkumu.
— Kādu?
— Divkaujā ar Folivanu jūs gājāt viens otram pretī ar zobeniem zobos un pistolēm rokās.
— Tiesa.
— Toties šoreiz mēs, kā jūs vēlējāties, atkal kāpsim zirgos un jāsim viens otram pretī; pirmais šaus tas, kurš vēlēsies.
— Bez šaubām tā ir vislabāk. Tā kā ir tumšs, vieglāk kļūdīties nekā dienā.
— Var jau būt. Katrs drīkst šaut trīs reizes. Pirmajiem diviem šāvieniem pistoles ir pielādētas, trešajam vajadzēs pielādēt no jauna.
— Ļoti labi! Kur tad notiks mūsu divkauja?
— Vai jūs vēlaties cīnīties kādā noteiktā vietā?
— Nē.
— Vai jūs redzat priekšā birztaliņu?
— Rošēnu? Ļoti skaidri.
— Jūs to pazīstat?
— Lieliski.
— Tātad zināt, ka tās vidū ir pļaviņa?
— Jā.
— Jāsim uz šo pļaviņu.
— Labi!
— Tā līdzinās dabiski iežogotam laukumam, un tur ir papilnam visādu celiņu, taciņu, grāvju un aleju; īsāk sakot, vieta mums kā radīta.
— Piekrītu. Šķiet, mēs esam klāt?
— Jā. Paskatieties, cik brīnišķīgs laukumiņš. Šai vietā koncentrēta zvaigžņu gaisma, kā teiktu Kornejs; laukumu visapkārt ierobežo koki, kuri veido sienu.
— Labi! Rīkosimies, kā jūs teicāt.
— Tādā gadījumā precizēsim noteikumus.
— Mani nosacījumi ir tādi; ja jums ir iebildumi, sakiet.
— Es klausos.
— Ja nogalina zirgu, jātnieks var turpināt cīnīties arī bez tā.
— Neiebilstu, jo mums nav rezerves zirgu.
— Otram divkaujas dalībniekam tāpēc nav jānokāpj no zirga.
— Viņš drīkst rīkoties pēc savas izvēles.
— Nonākuši viens pret otru, pretinieki var neattālināties un tātad šaut tiešā tēmējumā.
— Pieņemts.
— Trīs lādiņi un ne vairāk, vai ne?
— Domāju, ka ar tiem pietiks. Te būs pulveris un lodes jūsu pistolēm; paņemiet trīs lodes un iemēriet pulveri trīs lādiņiem; es darīšu to pašu, un tad mēs izbērsim atlikušo pulveri un izmetīsim lodes.
— Zvērēsim pie krusta, ka mums nav vairāk ne pulvera, ne ložu, — de Vārds vēl piebilda.
— Zvēru, — de Gišs pacēla roku pret debesīm.
De Vārds sekoja viņa piemēram.
— Bet tagad, mīļo grāf, — viņš sacīja, — ļaujiet man pateikt, ka jums mani neizdevās piemuļķot. Jūs vai nu esat, vai drīz būsiet princeses mīļākais. Es uzminēju jūsu noslēpumu, un jūs baidāties, ka es to izpaudīšu tālāk. Jūs gribat mani nogalināt, lai nodrošinātu manu klusēšanu — tas ir saprotami, un jūsu vietā es rīkotos tieši tāpat.
De Gišs nodūra galvu.
— Tomēr nevajadzēja man vēl sagādāt nepatikšanas ar Braželonu, — de Vārds svinīgi turpināja. — Piesargieties, draugs — bezizejā nokļuvusi mežacūka sāk trakot; vajāta lapsa kļūst nikna kā jaguārs. Jūs esat mani novedis tik tālu, ka es aizsargāšos visiem spēkiem.
— Tās ir jūsu tiesības.
— Jā, bet sargieties, es jums sagādāšu daudz nepatikšanu. Droši vien jūs varat uzminēt, ka es nebiju tāds muļķis un savu, vai, pareizāk sakot, jūsu noslēpumu neieslēdzu vis savas sirds dziļumos? Viens no maniem draugiem, ļoti gudrs cilvēks, ko jūs arī pazīstat, zina manu noslēpumu; tādēļ iegaumējiet labi: ja jūs mani nogalināsiet, mana nāve jums nedos nekādu lielo labumu, bet, ja es nogalinšu jūs… hm!… viss ir iespējams, vai saprotat?
De Gišs notrīsēja.
— Ja es jūs nogalināšu, — de Vārds turpināja, — tad divi princeses ienaidnieki darīs visu, lai viņu pazudinātu.
— Ā, kungs — iekliedzās satracinātais de Gišs, — neceriet uz manu nāvi! Vienu no šiem ienaidniekiem es domāju nogalināt tūliņ, bet otru — pie pirmās izdevības.
De Vārds atbildēja ar tik sātaniskiem smiekliem, ka māņticīgs cilvēks noteikti izbītos.
De Gišs nebija tik viegli iespaidojams.
— Man šķiet, ka mēs par visu vienojāmies, de Varda kungs, — viņš noteica. — Varat ieņemt savu vietu, ja nevēlaties, lai turp ietu es.
— Nē, kāpēc gan, — de Vārds atbildēja. — Es esmu ārkārtīgi priecīgs, ka varu jūs atbrīvot no šīm pūlēm.
Viņš palaida zirgu rikšos, šķērsoja pļaviņu un apstājās tieši pretim vietai, ko bija ieņēmis de Gišs.
De Gišs nekustējās.
Simt soļu attālumā pretinieki viens otru neredzēja, jo viņus slēpa gobu un kastaņu ēnas.
Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums.
Tad katrs no ēnas slēptajiem pretiniekiem izdzirda, ka divreiz noklikšķ pistoļu gaiļi.
De Gišs izvēlējās parasto taktiku un palaida zirgu rikšos, pārliecināts, ka ritmiskā šūpošanās un ātrums viņu aizsargās.
Viņš devās taisni uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties de Vardam.
Pusceļā viņš cerēja sastapties ar pretinieku, bet kļūdījās.
Viņš turpināja ceļu, domādams, ka de Vārds nav kustējies un gaida viņu.
Veicis jau divas trešdaļas ceļa, viņš pēkšņi pamanīja, ka laukumā uzzibsnī gaisma, un tajā pašā brīdī lode svilpdama ķēra spalvu, kas rotāja viņa cepuri.
Gandrīz tūlīt pēc pirmā šāviena, kas bija izgaismojis laukumu, sekoja otrs šāviens, un otrā lode ķēra de Giša zirga galvu mazliet zem auss.
Dzīvnieks nokrita.
De Gišs nebija gaidījis šāvienu no turienes, jo viņš domāja sastapties ar de Vardu pilnīgi pretējā pusē; tā kā viņš prata valdīt pār sevi, tad sagatavojās kritienam, kaut gan tas neizdevās īsti pareizs, jo viņa kāja palika zem nokritušā zirga.
Par laimi dzīvnieks agonijā noraustījās, un de Gišam izdevās atbrīvot kāju.
Tiklīdz viņš juta, ka zirgs saļimst, viņš iebāza pistoles makstī, baidīdamies, ka tās varētu kritienā izšaut, un tad viņš paliktu pilnīgi nepabruņots.
Piecēlies kājās, viņš atkal izņēma pistoles un devās uz vietu, kur pēc šāvienu uzliesmojumiem bija redzējis de Vardu. De Gišs tūlīt uzminēja pretinieka manevru, kas būtībā bija ļoti vienkāršs.
De Vārds nevis jāja pretim de Gišam vai palika uz vietas un gaidīja viņu, bet gan pajāja tālāk pa apli kādus piecpadsmit soļus, visu laiku turēdamies ēnā; kad pretinieks sasniedza laukuma vidu; viņš kārtīgi nomērķēja un izšāva, pie tam zirga vienmērīgie rikši viņam drīzāk palīdzēja, nekā traucēja.
Kā mēs redzējām, pirmā lode aizlidoja tikai pirksta attālumā no de Giša galvas, neskatoties uz to, ka bija tumšs.
De Vārds tik cieši bija pārliecināts par savu veiksmi, ka viņam likās, it kā de Gišs nokristu. Viņš bija stipri izbrīnījies, kad, labāk ieskatījies, atklāja, ka jātnieks joprojām turas sedlos.
Tad viņš steidzīgi izšāva vēlreiz, bet viņa roka iedrebējās, un viņš nošāva zirgu.
Šī kļūda viņam varēja nākt par labu, ja de Gišs būtu palicis guļam zem zirga. De Vārds varētu no jauna pielādēt pistoli, un de Gišs būtu pilnīgi viņa varā.
De Gišs tomēr pielēca kājās, un viņa rīcībā bija trīs šāvieni.
De Gišs acumirklī novērtēja situāciju. Vajadzēja apsteigt de Vardu. Viņš sāka skriet, lai sasniegtu pretinieku, pirms tas paspējis pārlādēt pistoli.
De Vārds ieraudzīja, ka grāfs drāžas kā viesulis. Lode slikti gāja stobrā un nepadevās slauka spiedienam. Slikti pielādēt nozīmēja pazaudēt pēdējo šāvienu. Pielādēt labi — zaudēt laiku un vienlaikus pazaudēt dzīvību.
Viņš piecirta piešus, un zirgs saslējās pakaļkājās.
De Gišs pagriezās, un tai brīdi, kad zirgs laidās lejup, atskanēja šāviens, kas notrieca de Varda cepuri.
Redzēdams, ka pretinieks palicis sedlos, de Gišs nometa vairs nederīgo pistoli un, pacēlis otru, tuvojās de Vardam.
Viņš vēl nebija paguvis paspert ne trīs soļus, kad de Vārds notēmēja un izšāva.
Atskanēja nikns kliedziens; grāfa roka krampjaini sarāvās un bezspēcīgi nokārās. Pistole nokrita zemē.
De Vārds ieraudzīja, ka de Gišs noliecas, satver pistoli kreisajā rokā un sper vēl vienu soli uz priekšu.
— Es esmu pagalam, — de Vārds izdvesa, — viņš ir tikai ievainots.
Brīdī, kad de Gišs jau tēmēja uz de Vardu, viņa galva, pleci, kājas pēkšņi zaudēja spēku. Viņš smagi nopūtās un saļima pie de Varda zirga kājām.
— Gatavs! — de Vārds nočukstēja.
Paraustījis pavadu, viņš paskubināja zirgu.
Zirgs pārlēca pāri nekustīgajam ķermenim un ātri nogādāja de Vardu uz pili.
Pēc ierašanās de Vārds kādu ceturtdaļstundu apdomāja situāciju.
Viņš bija tik steidzīgi pametis divkaujas vietu, ka pat nepārliecinājās, vai de Gišs patiešām ir miris.
De Varda satrauktajā prātā pavīdēja divas iespējas.
Vai nu de Gišs ir beigts, vai arī tikai ievainots.
Ja de Gišs ir miris, vai vajadzēja atstāt viņa ķermeni vilkiem saplo- sīšanai? Tā bija bezjēdzīga cietsirdība, jo mirušais de Gišs nevienam divkaujas noslēpumu neizpaudīs.
Ja tomēr viņš nav pagalam, tad kāpēc atstāt viņu bez palīdzības un izskatīties citu acīs pēc mežoņa, kam nav nekādas nojēgas par cēlsirdī- bu?
Pēdējais apsvērums uzvarēja.
De Vārds apjautājās, kur ir Manikans.
Viņš uzzināja, ka Manikans vaicājis pēc de Giša un, neatradis viņu, licies gulēt.
De Vārds pamodināja Manikanu un izstāstīja par divkauju; Manikans neteica ne vārda, bet klausījās tik saspringtā uzmanībā, kādu no šī sliņķa nemaz nevarētu gaidīt.
Kad de Vārds bija beidzis, Manikans izteica tikai vienu vārdu:
— Ejam!
Pa ceļam Manikans aizvien vairāk iztēlojās notikušo un, klausīdamies sīkumos, kļuva ar katru brīdi drūmāks.
— Tātad jūs domājat, ka viņš ir miris? — viņš noteica, kad de Vārds apklusa.
— Diemžēl jā.
— Jūs cīnījāties bez lieciniekiem?
— Tā bija viņa vēlēšanās.
— Dīvaini!
— Kas jums te šķiet dīvains?
— Tas nemaz neizskatās pēc de Giša kunga.
— Ceru, ka jūs nešaubāties par manu vārdu patiesīgumu?
— Hm, hm!
— Jūs šaubāties?
— Mazliet… Manas šaubas pieaugs, ja nelaimīgais patiešām būs miris.
— Manikana kungs!
— De Varda kungs!
— Man liekas, ka jūs mani apvainojat.
— Kā jūs vēlaties. Ko lai dara! Man nekad nav patikuši cilvēki, kuri ierodas un saka: „Es tumšā nostūrī nogalināju tādu un tādu; tā ir liela nelaime, bet es cīnījos godīgi."
— Klusāk, mēs esam klāt.
Patiešām, skatienam jau atklājās pļaviņa, kuras vidū kā tumša masa melnēja beigtais zirgs.
Pa kreisi no zirga, asinīm noplūdis, zālē gulēja nelaimīgais grāfs.
Viņš atradās tai pašā vietā, kur pakrita, un pa šo laiku acīmredzot nebija kustējies.
Manikans nometās ceļos, pacēla grāfu un pārliecinājās, ka tas ir auksts un vienās asinīs.
Viņš atkal nolaida grāfu zemē.
Tad viņš pieliecās un, taustīdamies pa zāli, atrada de Giša pistoli.
— Ak vai! — viņš teica, pieceldamies ar pistoli rokā, bāls kā nāve. — Diemžēl jūs neesat kļūdījies, viņš patiešām ir miris.
— Miris? — de Vārds atkārtoja.
— Jā, un viņa pistole ir pielādēta, — Manikans piebilda, rādīdams uz stobru.
— Es taču jums teicu, ka izšāvu brīdī, kad viņš tēmēja uz mani.
— Vai jūs esat pārliecināts, ka cīnījāties ar viņu divkaujā, de Varda kungs? Es atzīšos, ka baidos, vai tikai te nenotika vienkārša slepkavība. Nē, nē, uzklausiet mani! Jūs izšāvāt trīs reizes, bet viņa pistole ir pielādēta! Jūs nogalinājāt viņa zirgu un viņu pašu, bet de Gišs, viens no labākajiem šāvējiem Francijā, netrāpīja ne jums, ne jūsu zirgam! De Varda kungs, jūs mani atvedāt šurp sev pašam par nelaimi; jūsu izlietās asinis man iesitušās galvā, es esmu mazliet apdullis un zvēru pie sava goda, ka sašķaidīšu jūsu pauri: de Varda kungs, aizlūdziet par savu dvēseli!
— De Manikana kungs, jūs jokojat!
— Gluži otrādi, esmu pilnīgi nopietns.
— Jūs mani nogalināsiet?
— Bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, vismaz pašlaik.
— Un jūs esat muižnieks?
— Ja jau es biju pāžs, tātad esmu muižnieks.
— Tad ļaujiet man aizstāvēties.
— Lai jūs izrīkotos ar mani tāpat kā ar nabaga de Gišu?
Uzacis saraucis, Manikans izvilka savu pistoli un notēmēja de Vardam krūtīs.
De Vārds bija tik pārsteigts, ka pat nemēģināja bēgt.
Baigajā klusumā, kas, kā Vardam likās, ilga veselu mūžību, pēkšņi atskanēja nopūta.
— Dzirdat, — de Vārds iekliedzās, — viņš ir dzīvs! Dzīvs! De Giša kungs, palīgā! Mani grib nogalināt!
Manikans pakāpās atpakaļ un ieraudzīja, ka grāfs ar grūtībām pa- slējies, atbalstīdamies uz rokas.
Manikans aizmeta pistoli un, priecīgi iesaukdamies, pieskrēja pie drauga.
De Vārds no pieres noslaucīja aukstus sviedrus.
— Viņš atguvās īstajā brīdī! — viņš izdvesa.
— Kas jums kaiš? — Manikans jautāja de Gišam. — Kur jūs esat ievainots?
De Gišs norādīja uz sakropļotajiem pirkstiem un asiņojošajām krūtīm.
— Grāf! — de Vārds iesaucās. — Mani apvaino slepkavībā. Lūdzu, aplieciniet, ka es cīnījos godīogi.
— Tā ir taisnība, — ievainotais sacīja. — De Varda kungs cīnījās godīgi un, ja kāds to noliegs, tad kļūs par manu ienaidnieku.
— Kungs, vispirms palīdziet man nelaimīgo nogādāt mājās, — Manikans lūdza, — bet pēc tam es esmu ar mieru sniegt jums gandarījumu pēc jūsu izvēles. Ja nu jūs steidzaties, tad pārsiesim grāfa brūces ar mūsu kabatas lakatiņiem un tad izšausim divas atlikušās lodes.
— Pateicos, — de Vārds noteica. — Stundas laikā es jau divreiz skatījos nāvei acīs; man tā nemaz nešķiet pievilcīga, un es labprātāk pieņemtu jūsu atvainošanos.
Manikans iesmējās, un viņa piemēram sekoja arī de Gišs, par spīti savām ciešanām.
Jaunekļi gribēja grāfu nest, bet tas paziņoja, ka jūtas pietiekoši spēcīgs, lai ietu pats. Lode bija sadragājusi viņa mazo pirkstiņu un zeltnesi un noslīdējusi gar ribām, neskardama krūtis. De Gišs bija zaudējis samaņu drīzāk no sāpēm nekā smaga ievainojuma dēļ.
Manikans veda viņu zem rokas no vienas puses, de Vārds — no otras; tā viņi aizveda grāfu uz Fontenblo pie tā paša ārsta, ko izsauca pie mirstošā franciskāņa, kura titulu mantoja Aramiss.