Karalis tobrīd sēdēja pie galda, un nedaudzi ielūgtie ieņēma savas vietas, kad viņš ar parasto rokas mājienu atļāva viņiem apsēsties.
Kaut gan tajā laikā etiķete vēl nebija pilnīgi nostiprinājusies, tomēr Francijas galms jau bija pametis vienkāršību un patriarhālo viesmīlību, ko varēja vērot vēl Indriķa IV laikā; Ludviķa XIII aizdomīgums tās bija pamazām iznīdējis, liekot vietā ārēju greznumu, ar kuru karalis it kā pūlējās aizsegt savu niecīgumu.
Tātad Ludviķis XIV sēdēja pie atsevišķa galdiņa, kas kā katedra pacēlās pāri blakus galdiem; mēs teicām: galdiņš, kaut gan jāpiebilst, ka šis galdiņš bija lielāks par pārējiem.
Bez tam tas bija nokrauts ar dažādiem ēdieniem: zivīm, medījumiem, mājlopu gaļu, augļiem, dārzeņiem, ievārījumiem.
Karalis bija jauns un spēcīgs, kaislīgs mednieks, mīlēja dažādus fiziskus vingrinājumus. Turklāt viņš bija mantojis Burbonu karstās asinis; kā zināms, tad barība tiek ātri sagremota, un ēstgriba drīz vien rodas atkal.
Ludviķis XIV bija vērā ņemams galda biedrs; viņam patika kritizēt savus pavārus, bet, ja tiem izdevās izdarīt viņam pa prātam, tad karalis nezināja, kā viņus slavēt.
Vispirms karalis izstrēba vairākas zupas, vai nu saliedams tās visas kopā, vai ari pēc kārtas, pa starpām iedzerdams glāzi veca vīna.
Viņš ēda ātri un diezgan kāri.
Portoss gaidīja d'Artanjana signālu sākt vakariņas, bet tad, skatīdamies uz karali, viņš pusbalsī sacīja musketierim:
— Man šķiet, var sākt. Viņa majestāte dod uzmundrinošu piemēru. Paskatieties.
— Karalis ēd, — d'Artanjans brīdināja, — bet vienlaikus arī sarunājas; uzmanieties, lai tad, ja viņš gadījumā vērsīsies pie jums, jūsu mute nebūtu piebāzta: tas nav glīti un pieklājīgi.
— Tad jau labāk neēst nemaz, — Portoss noteica. — Kaut gan jāatzīstas, ka es esmu izsalcis, bet te viss smaržo tik vilinoši, ka kutina nāsis un liek rīt siekalas.
— Pat nedomājiet nepieskarties ēdieniem, — d'Artanjans brīdināja. — Tā jūs apvainosiet viņa majestāti. Karalis parasti mēdz teikt, ka tas, kas labi ēd, labi strādā, un viņam nepatīk, ja pie galda kādam ir slikta ēstgriba.
— Kā tad var sēdēt ar tukšu muti, ja ēd? — Portoss nesaprata.
— Ļoti vienkārši, — musketieru kapteinis skaidroja, — ja karalis negaidīti jūs uzrunā, jānorij viss, kas ir mutē.
— Lieliski.
Pēc šīs sarunas Portoss ķērās pie ēšanas ar mērenu entuziasmu.
Karalis brīdi pa brīdim pavēroja viesus un ar lietpratēja skatienu novēroja jaunā viesa spējas.
— Di Valona kungs! — viņš griezās pie Portosa.
Portoss tobrīd bija aizņemts ar zaķa ragū un tikko bija ielicis mutē pusi zaķa muguras.
Izdzirdis savu vārdu, viņš sarāvās un ar zināmu piepūli norija kumosu.
— Klausos, valdniek, — Portoss atbildēja gan mazliet apslāpētā, bet diezgan saprotamā balsī.
— Lai di Valona kungam pasniedz jēra fileju, — karalis norīkoja. — Vai jums garšo jēra gaļa, di Valona kungs?
— Valdniek, man garšo viss, — Portoss atteica.
— Viss, ko man piedāvā jūs majestāte, — d'Artanjans pateica priekšā.
Karalis labvēlīgi pamāja ar galvu.
— Kas daudz strādā, daudz ēd, — viņš turpināja, priecādamies, ka uzradies tik varens galda biedrs kā Portoss.
Portosam atnesa jēru, un viņš labu gabalu iegāza savā šķīvī.
— Nu, kā? — karalis noprasīja.
— Lielisks! — Portoss mierīgi atteica.
— Vai jūsu provincē ir tik maigi jēri, di Valona kungs? — karalis turpināja izprašņāt.
— Valdniek, — Portoss atbildēja, — man liekas, ka manā provincē, tāpat kā visur citur, labākais pieder karalim. Es gan ēdu jēru citādi nekā jūsu majestāte.
— Kā tad jūs to ēdat?
— Parasti es lieku pagatavot sev veselu jēru.
— Veselu?
— Jā, valdniek.
— Kā tad?
— Nu, tā. Mans pavārs — viņš ir vācietis, valdniek, — piepilda jēru ar cīsiņiem, ko pasūta no Strasbūras, ar desiņām no Truā un ar cīruļiem, ko viņš saņem no Pitivjē. Es nezinu, kā viņam izdodas atdalīt kaulus, saglabājot ādu, kas veido apceptu garoziņu. Kad jēru griež gabalos kā milzīgu desu, no tā tek rozā sula, kas ir patīkama gan acij, gan garšai.
Portoss paklakšķināja mēli.
Karalis klausījās plaši ieplestām acīm un, ķerdamies pie sutinātā fazāna, noteica:
— Tas tik ir ēdājs, ko var apskaust. Nudien! Veselu jēru!
— Jā, valdniek, veselu!
— Pasniedziet di Valona kungam šos fazānus; es redzu, ka viņš ir lietpratējs.
Rīkojums tika izpildīts.
Tad, atgriezdamies vēlreiz pie jēriem, karalis apvaicājās:
— Bet vai tas nav pārāk trekns?
— Nē, valdniek; tauki iztek kopā ar sulu un peld pa virsu; tad mans galda pārzinis nosmeļ tos ar sudraba karoti, kas izgatavota speciāli šim nolūkam.
— Kur jūs dzīvojat? — karalis jautāja.
— Pjerfonā, valdniek.
— Pjerfonā? Kur tā atrodas, di Valona kungs, vai netālu no Beli-
las?
— Nē, valdniek, Pjerfonā ir netālu no Suasonas.
— Bet es domāju, ka jūs man stāstāt par jēriem, kas ganās piejūras pļavās.
— Nē, valdniek; manas pļavas gan nav pie jūras, bet tāpēc tās nav sliktākas.
— Jums ir lieliska ēstgriba, di Valona kungs! Ar jums ir patīkami kopā ieturēt maltīti.
— Ak, valdniek! Ja jūsu majestāte kādreiz apmeklētu Pjerfonu, mēs divatā apēstu jēru, jo jūs arī nevarat sūdzēties par sliktu ēstgribu.
D'Artanjans zem galda enerģiski piegrūda Portosam.
Portoss nosarka.
— Tai laimīgajā vecumā, kāds patalaban ir jūsu majestātei, es dienēju musketieros un nekad nevarēju pieēsties, cik gribas, — Portoss ierunājās, lai glābtu situāciju. — Jūsu majestātei ir lieliska ēstgriba, bet jūs esat pārāk izvēlīgs, lai varētu jūs saukt par kārtīgu izēdāju.
Karalim acīmredzot ļoti gāja pie sirds galda biedra laipnība.
— Vai nevēlaties nobaudīt putukrējumu? — viņš apvaicājās.
— Valdniek, jūsu majestāte izturas pret mani ar tādu laipnību, ka es pateikšu jums patiesību.
— Runājiet, di Valona kungs!
— Valdniek, no saldajiem ēdieniem es atzīstu tikai no miltiem gatavotos, un tiem jābūt bieziem; no visādiem uzpūteņiem uzpūšas arī mans vēders, un vispār tie aizņem pārāk daudz dārgās vietas, ko es negribu aizpildīt ar visādiem niekiem.
— Kungi, — karalis sacīja, norādīdams uz Portosu, — te ir īsts gas- tronoms! Tā mēdza izturēties mūsu tēvi, kas saprata, ko nozīmē ēdiens, turpretim mēs tikai knābājam.
To teikdams, viņš uzkrāva uz šķīvja balto vistas gaļu kopā ar šķiņķi.
Savukārt Portoss ķērās pie irbēm.
Sulainis piepildīja viņa majestātes glāzi.
— Pasniedziet di Valona kungam manu vīnu, — karalis pavēlēja.
Pie karaļa galda tā bija īpaša labvēlība.
D'Artanjans saspieda drauga ceļgalu.
— Ja jūs spēsiet notiesāt pusi no tur tās mežacūkas galvas, — viņš teica Portosam, — tad jūs pēc gada būsiet hercogs un pērs.
— Tūlīt ķeršos tai klāt, — Portoss flegmātiski atteica.
Viņam patiešām drīz vien pasniedza galvu, jo karalim sagādāja prieku vēl paskubināt cilvēku ar tādu apetīti; viņš nesūtīja Portosam ēdienus, kurus nebija pats nogaršojis, tāpēc mazliet iebaudīja arī no mežacūkas galvas. Portoss nepalika kaunā: viņš apēda nevis pusi, kā bija teicis d'Artanjans, bet gan trīs ceturtdaļas no galvas.
— Es nekad neticēšu, — karalis pusbalsī ieteicās, — ka muižnieks, kuram katru dienu ir tik laba ēstgriba, nav visgodīgākais cilvēks manā karalistē.
— Vai dzirdējāt? — d'Artanjans pačukstēja draugam pie auss.
— Jā, šķiet, ka esmu izpelnījies zināmu labvēlību, — Portoss piekrita, šūpodamies krēslā.
— Ceļavējš pūš jūsu burās. Jā, jā, jā!
Karalis un Portoss turpināja ēst ar abpusēju labvēlību; vēl viens otrs no viesiem mēģināja sacensties ar viņiem, bet drīz vien atpalika.
Karaļa seja pietvīka, un tas norādīja, ka viņš ir paēdis.
Ludviķis XIV, dzerdams vinu, nekļuva vis jautrs kā pārējie, bet gan sadrūma un apklusa.
Portoss turpretim kļuva aizvien mundrāks un draiskulīgāks.
Pasniedza desertu.
Karalis vairs nedomāja par Portosu; viņš brīdi pa brīdim skatījās uz durvīm un bieži jautāja, kur palicis de Sentenjana kungs.
Brīdī, kad viņa majestāte elsdams pabeidza plūmju ievārījuma burku, beidzot parādījās de Sentenjana kungs.
Jau diezgan blāvās karaļa acis tūlīt iemirdzējās.
Grāfs devās pie karaļa galda, un, kad viņš pienāca, Ludviķis XIV piecēlās no galda.
Visi piecēlās līdz ar karali, pat Portoss, kurš tieši tobrīd zelēja vīģes, kas varētu salipināt arī krokodila žokļus. Vakariņas bija beigušās.