»
Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un izgāja blakus istabā.
— Jūs ierodaties tik vēlu, grāf! — karalis pārmeta.
— Valdniek, es gaidīju atbildi.
— Vai tad viņai vajadzēja tik ilgu laiku, lai atbildētu uz to, ko es uzrakstīju?
— Valdniek, jūsu majestātei labpatika izteikties dzejā; de Lavaljēras jaunkundze vēlējās atmaksāt ar to pašu, tātad zeltu.
— Viņa atbildēja dzejā, de Sentenjan? — iesaucās sajūsminātais karalis. — Dod šurp!
Ludviķis salauza mazās vēstulītes zīmogu, un tajā patiešām izrādījās dzejolis, kuru vēsture mums saglabājusi; tā iecere ir labāka, nekā izpildījums.
Karalis tomēr bija sajūsmināts un vētraini izpauda savu sajūsmu. Zālē iestājās vispārējs klusums, un tas mazliet samulsināja Ludviķi, kurš bija ļoti jūtīgs pret etiķetes prasībām. Viņš nodomāja, ka tāda sajūsma var izraisīt nevēlamas tenkas.
Tādēļ karalis iebāza vēstuli kabatā, un, pagriezies pret viesiem, noteica:
— Di Valona kungs, jūsu klātbūtne mani ļoti iepriecināja, un es priecāšos redzēt jūs atkal.
Portoss paklanījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no istabas.
D'Artanjana kungs, — karalis turpināja, — pagaidiet galerijā manus rīkojumus; es esmu jums ļoti pateicīgs, ka jūs iepazīstinājāt mani ar di Valona kungu. Kungi, rīt es atgriezīšos Parīzē sakarā ar holandiešu sūtņa aizbraukšanu. Līdz rītam.
Zāle tūdaļ pat kļuva tukša.
Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un lika viņam vēlreiz pārlasīt de Lavaljēras dzejoli.
— Kā tev tas patīk? — viņš noprasīja.
— Valdniek… dzejolis ir burvīgs!
— Jā, tas mani apbur, un, ja par to uzzinātu…
— Tad to apskaustu dzejnieki, bet viņi par to neuzzinās.
— Vai jūs atdevāt viņai manu dzejoli?
— O, valdniek, viņa to tīri vai aprija!
— Baidos, ka tas bija vājš.
— De Lavaljēras jaunkundze domā citādi.
— Vai jūs domājat, ka viņai patika?
— Es esmu pārliecināts, valdniek…
— Tādā gadījumā man jāsacer atbilde.
— Valdniek… tagad… pēc vakariņām… tas nogurdinās jūsu majestāti.
— Šķiet, jums taisnība… tādas nodarbības pēc vakariņām ir kaitīgas.
— Sevišķi jau dzejošana; bez tam patlaban de Lavaljēras jaunkundze ir ļoti norūpējusies.
— Par ko tad?
— Ak, valdniek, tāpat kā visas pārējās dāmas!
— Kas noticis?
— Nelaime ar nabaga de Gišu!
— Ak Dievs, ar Gišu?
— Jā, valdniek, viņam sadragāta rokas locītava un cauršautas krūtis, viņš mirst.
— Mirst? Kas jums to teica?
— Manikans tikko aizvedis viņu pie ārsta uz Fontenblo, un ziņa par to nonāca līdz šejienei.
— Nabaga de Gišs! Kā tas viņam atgadījās?
— Kā tas atgadījās, valdniek?
— Jūs to sakāt ļoti dīvainā tonī, de Sentenjan. Pastāstiet sīkāk… ko viņš saka?
— Viņš neko nesaka, valdniek. Runā citi.
— Kas?
— Tie, kas viņu aizveda pie ārsta, valdniek.
— Kas tie ir?
— Nezinu, valdniek; to zina de Manikana kungs, viņš ir de Giša kunga draugs.
— Viņam ir daudz draugu, — karalis noteica.
— O nē, — de Sentenjans iebilda, — jūs maldāties, valdniek — de Giša kungam netrūkst ienaidnieku.
— Kā jūs to zināt?
— Vai karalis vēlas, lai es paskaidrotu?
— Protams.
— Valdniek, es dzirdēju par strīdu starp diviem galminiekiem.
— Kad?
— Šovakar, pirms jūsu majestātes vakariņām.
— Tas neko nepierāda. Es esmu devis tik stingru pavēli par divkaujām, ka man šķiet, neviens to neuzdrošināsies pārkāpt.
— Lai Dievs pasarga, es negribu nevienu apvainot! — de Sentenjans iesaucās. — Jūsu majestāte pavēlēja man runāt, un es paklausu.
— Tad izstāstiet, kā grāfu de Gišu ievainoja.
— Valdniek, runā, ka medībās.
— Šovakar?
— Šovakar.
— Sadragāta roka un cauršautas krūtis! Kas bija medībās kopā ar de Giša kungu?
— Nezinu, valdniek… Bet de Manikana kungs zina, vai vismaz viņam vajadzētu zināt.
— Jūs kaut ko slēpjat no manis, de Sentenjan.
— Neko, valdniek, patiešām neko.
— Tad paskaidrojiet man, kā tas notika — varbūt sasprāga muske-
te?
— Var jau būt. Tomēr, visu apsverot, es domāju, ka ne, jo blakus de Gišam tika atrasta pielādēta pistole.
— Viņa pistole? Vai tad medībās iet ar pistolēm?
— Valdniek, vēl runā, ka nogalināts de Giša zirgs un tā līķis līdz šim brīdim guļ pļaviņā.
— Zirgs? De Gišs bija jāšus? De Sentenjan, es neko nesaprotu. Kur tas viss notika?
— Rošēnas birzī, apaļajā pļaviņā, valdniek.
— Labi, pasauciet d'Artanjana kungu.
De Sentenjans paklausīja. Ienāca musketieris.
— D'Artanjana kungs, — karalis sacīja, — jūs iziesiet no šejienes pa rezerves kāpnēm.
— Klausos, valdniek.
— Uzkāpsiet zirgā.
— Klausos.
— Un dosieties uz Rošēnas birzi, uz apaļo pļaviņu. Vai jūs zināt šo vietu?
— Valdniek, es tur esmu divreiz cīnījies divkaujā.
— Ko! — iekliedzās karalis, kuru šī atbilde bija apstulbinājusi.
— Tas bija pirms de Rišeljē kunga rīkojuma, — d'Artanjans atbildēja kā parasti, nesatricināmā mierā.
— Tā ir cita lieta. Tātad jūs aizjāsiet turp un rūpīgi apskatīsit apkārtni. Tur ievainoja cilvēku, un jūs tur atradīsiet beigtu zirgu. Pēc tam ziņosiet man, ko jūs domājat par šo notikumu.
— Labi, valdniek.
— Protams, es vēlos dzirdēt jūsu paša, nevis citu domas.
— Jūs tās dzirdēsiet pēc stundas, valdniek.
— Es jums aizliedzu ar kādu sarunāties.
— Izņemot cilvēku, kas man iedos lukturi, — d'Artanjans piebilda.
— Saprotams, — karalis iesmējās par atbildi uz šo pārdrošo piezīmi, kādu viņš neciestu ne no viena, izņemot musketieru kapteini.
D'Artanjans izgāja pa rezerves kāpnēm.
— Tagad pasauciet manu ārstu, — Ludviķis pavēlēja.
Pēc desmit minūtēm aizelsies atsteidzās karaļa ārsts.
— Kungs, — karalis viņu uzrunāja, — jūs dosieties kopā ar de Sentenjana kungu turp, kur viņš jūs aizvedīs, un pēc tam sniegsiet man ziņojumu, kā jūtas slimnieks, ko jūs apskatīsiet.
Ārsts bez ierunām paklausīja: tolaik neviens vairs neuzdrošinājās neklausīt Ludviķim XIV. Viņš izgāja kopā ar de Sentenjanu.
— De Sentenjan, atsūtiet pie manis Manikanu, pirms ar viņu paguvis runāt ārsts.
De Sentenjans paklanījās un izgāja.