Kamēr karalis deva pēdējos rīkojumus, lai noskaidrotu patiesību, d'Artanjans, nekavēdamies ne mirkli, aizskrēja uz stalli, paķēra lukturi, pats apsegloja zirgu un devās uz viņa majestātes norādīto vietu.
Saskaņā ar savu solījumu viņš nevienu neredzēja un ne ar vienu nerunāja, izpildīdams pavēli tik precīzi, ka pat nelūdza kalpu un sulaiņu palīdzību.
D'Artanjans bija no tiem cilvēkiem, kas uzskata par pienākumu grūtos brīžos parādīt savas vislabākās īpašības.
Palaidis zirgu rikšos, musketieris pēc piecām minūtēm jau bija birzī, piesēja zirgu pie pirmā koka, kas gadījās pa ceļam un kājām gāja uz pļaviņu.
Kādu pusstundu viņš visu rūpīgi apskatīja ar lukturi, tad klusēdams uzkāpa zirgā un, domās iegrimis, soļos atgriezās Fontenblo.
Ludviķis gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš bija viens un kaut ko rakstīja. D'Artanjans uzreiz pamanīja, ka rindiņas nav vienāda garuma un tajās ir daudz labojumu.
Viņš secināja, ka tas ir dzejolis.
Karalis pacēla galvu un pamanīja d'Artanjanu.
— Nu, vai kaut ko uzzinājāt?
— Jā, valdniek.
— Ko tad jūs redzējāt?
— Man šķiet, valdniek… — d'Artanjans iesāka.
— Es lūdzu precīzas ziņas.
— Centīšos būt pēc iespējas precīzāks. Laiks maniem pētījumiem bija labvēlīgs: šovakar lija, un ceļi bija slapji…
— Tuvāk pie lietas, d'Artanjana kungs!
— Valdniek, jūsu majestāte man teica, ka Rošēnas birzī pļaviņā guļ beigts zirgs; tāpēc es vispirms izpētīju, kādi ir ceļi. Es saku ceļi, tāpēc ka pļaviņā krustojas četri ceļi. Svaigas pēdas bija tikai uz tā, pa kuru jāju es. Divi zirgi bija soļojuši pa to plecu pie pleca; mīkstajā mālā varēja skaidri saskatīt astoņu pakavu pēdas. Viens no jātniekiem bija steidzies vairāk nekā otrs. Viena zirga pēdas apmēram par pusi ir priekšā otram.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņi jāja divatā? — karalis noprasīja.
— Jā, valdniek. Zirgi bijuši lieli un labi dresēti, jo gājuši mierīgā solī un krustojumā pagriezušies pilnīgi precīzā leņķī.
— Tālāk!
— Tur jātnieki uz mirkli apstājušies, droši vien, lai norunātu divkaujas noteikumus. Viens no jātniekiem runājis, otrs klausījies un īsi atbildējis. Viņa zirgs kārpījis zemi, tas nozīmē, ka viņš klausījies ļoti uzmanīgi un atlaidis pavadu.
— Tātad notikusi divkauja?
— Par to nav nekādu šaubu.
— Turpiniet, smalkais novērotāji
— Viens no jātniekiem palicis uz vietas — tas, kurš klausījās; otrs šķērsojis pļaviņu un vispirms pagriezies ar seju pret savu pretinieku, uz vietas palikušais palaidis zirgu rikšos un jau par trim ceturtdaļām šķērsojis pļaviņu, domādams, ka virzās pretim savam ienaidniekam. Turpretim tas pārvietojies gar pļaviņu koku aizsegā.
— Jūs taču nezināt viņu vārdus?
— Nezinu, valdniek, bet tas, kurš jāja gar mežmalu, sēdēja melnā zirgā.
— Kā jūs to uzzinājāt?
— Daži astri no zirga astes palikuši asajos krūmos, kas aug mežmalā.
— Turpiniet.
— Otru zirgu nav grūti aprakstīt, jo tas guļ beigts kaujas laukā.
— Kāds ir nāves iemesls?
— Lode, kas trāpījusi deniņos.
— Pistoles vai bises lode?
— Pistoles, valdniek. Zirga ievainojums man atklāja šāvēja taktiku. Viņš jājis gar meža malu, lai piekļūtu savam pretiniekam no sāniem. Es izsekoju viņa pēdas zālē.
— Melnā zirga pēdas?
— Jā, valdniek.
— Turpiniet, d'Artanjana kungs.
— Lai jūsu majestāte varētu skaidri iztēloties pretinieku pozīcijas, tagad es pametīšu stāvošo jātnieku un pāriešu pie tā, kurš jāja rikšos.
— Labi.
— Šī jātnieka zirgs bija uz vietas pagalam.
— Kā jūs to uzzinājāt?
— Jātnieks nepaguva nolēkt un nokrita kopā ar zirgu, es redzēju viņa kājas nospiedumu, jo viņš to ar grūtībām izvilcis no pakritušā zirga apakšas. Piesis bija iespiests zemē un atstājis dziļu vaigu.
— Labi. Ko viņš darīja, kad bija piecēlies?
— Gāja tieši virsū pretiniekam.
— Vai tas joprojām atradies mežmalā?
— Jā, valdniek. Piegājis tuvāk, viņš apstājās un ieņēma stabilāku pozīciju, jo viņa papēžu nospiedumi atrodas blakus, tad izšāvis, bet nav trāpījis.
— Kā jūs zināt, ka viņš netrāpīja?
— Es atradu lodes cauršautu cepuri.
— Ā, pierādījums! — karalis iesaucās.
— Tikai nepietiekams, valdniek, — d'Artanjans vēsi atteica. — Cepurei nav ne iniciāļu, ne ģerboņa; to rotā vienīgi sarkana spalva kā visiem; pat treses ir visparastākās.
— Vai cauršautās cepures īpašnieks izšāva otrreiz?
— Viņš jau bija šāvis divreiz, valdniek.
— Kā jūs to noskaidrojāt?
— Es atradu ložu čaulas.
— Kas notika ar otru lodi?
— Tā notrieca jātnieka cepures spalvu un nolauza bērziņu pļavas otrā pusē.
— Tad jau jātnieks uz melnā zirga bija neapbruņots, bet viņa pretiniekam bija vēl viens lādiņš.
— Valdniek, kamēr nokritušais piecēlās, viņa pretinieks paguva pielādēt pistoli. Viņš nervozēja, un viņam trīcēja rokas.
— Kā jūs to zināt?
— Puse pulvera izbirusi zemē, un viņš izmetis arī pistoles slauķi, nepaguvis to nolikt vietā.
— Jūs man stāstāt apbrīnojamas lietas, d'Artanjana kungs.
— Pietiek, ja cilvēks ir kaut nedaudz vērīgs, valdniek, un tad jebkurš varētu jums to pastāstīt.
— Jūsos klausoties, var skaidri visu iztēloties.
— Es patiešām domās to visu iztēlojos, varbūt ar nelielām neprecizitātēm.
— Atgriezīsimies pie nokritušā jātnieka. Jūs teicāt, ka viņš gāja pretī otram, kad tas lādēja pistoli?
— Jā, bet tobrīd, kad viņš nomērķēja, viņa pretinieks izšāva.
— O! — karalis iesaucās. — Un šāviens?…
— Sekas bija briesmīgas, valdniek; nokritušais jātnieks paspēra trīs nedrošus soļus un nogāzās.
— Kur viņam trāpīja?
— Divās vietās: vispirms labajā rokā, tad krūtīs.
— Kā jūs to uzminējēt? — sajūsminātais karalis vaicāja.
— Ļoti vienkārši: pistoles rokturis bija asiņains un uz tā varēja redzēt lodes un salauzto gredzenu pēdas. Domājams, ievainotais zaudējis divus pirkstus — zeltnesi un mazo pirkstiņu.
— Par roku es piekrītu; bet ievainojums krūtīs?
— Valdniek, divarpus collas viena no otras bija divas asins peļķes. Pie vienas no tām bija izrauta zāle, kramplaini sažņaudzoties rokai, bet otrā vietā zāli bija nospiedis auguma svars.
— Nabaga de Gišs! — karalis iesaucās.
— Tātad tas bija de Giša kungs? — musketieris mierīgi noteica. — Man jau bija tādas aizdomas, bet es negribēju jūsu majestātei tās izteikt.
— Kā jums tās radās?
— Es pazinu Gramonu ģerboni uz nogalinātā zirga apaušiem.
— Vai jūs domājat, ka viņa ievainojums ir smags?
— Ļoti, tāpēc ka viņš tūlīt pat nokrita un ilgi gulēja nekustīgi; tomēr viņam bija spēks aiziet, divu draugu atbalstītam.
— Tātad jūs viņus sastapāt?
— Nē; toties es redzēju trīs cilvēku pēdas: abās pusēs ejošie gājuši viegli un brīvi, bet trešais vilcies ar grūtībām. Turklāt vietām viņa pēdās redzamas asinis.
— Un tagad, pēc tam kad jūs tik skaidri esat attēlojis visu divkauju, pasakiet man kaut ko par de Giša pretinieku.
— Valdniek, es nezinu, kas viņš ir.
— Kā nezināt, jūs taču tik skaidri visu redzat?
— Jā, valdniek, — d'Artanjans atteica, — es visu redzu, bet nesaku visu, ko redzu, un, ja jau tam nabagam izdevies nozust, tad es ar jūsu majestātes laipnu atļauju teikšu, ka es viņu nenodošu.
— Katrs duelants ir noziedznieks, mans kungs.
— Tikai ne manās acīs, jūsu majestāte, — d'Artanjans vēsi noteica.
— Kungs, vai jūs saprotat, ko runājat? — karalis iekliedzās.
— Pilnīgi, bet manās acīs cilvēks, kurš labi cīnās, ir kārtīgs cilvēks. Tāds ir mans viedoklis. Varbūt jūs man nepiekrītat; tas ir dabiski, jo jūs esat valdnieks…
— D'Artanjana kungs, es pavēlēju…
D'Artanjans ar godbijīgu žestu pārtrauca karali.
— Jūs man pavēlējāt noskaidrot visus sīkumus par divkauju, valdniek; tie jums ir zināmi. Ja jūs pavēlēsiet man arestēt de Giša kunga pretinieku, es izpildīšu pavēli, bet neprasiet, lai es viņu nodotu, jo es atsakos izpildīt šo prasību.
— Tādā gadījumā arestējiet viņu.
— Jūsu majestāte, nosauciet man viņa vārdu.
Ludviķis piespēra kāju.
Pēc mirkļa pārdomām viņš noteica:
— Jums desmitkārt, divdesmitkārt, simtkārt taisnība.
— Es tā domāju, valdniek, un esmu laimīgs, ka jūsu majestāte ir vienisprātis ar mani.
— Vēl vienu vārdu… Kas de Gišam palīdzēja?
— Es nezinu.
— Jūs taču runājāt par diviem… Tas nozīmē, ka bija sekundants?
— Sekundanta nebija. Vēl vairāk, — kad de Giša kungs nokrita, viņa pretinieks aizgāja, pat necenzdamies viņam palīdzēt.
— Nelietis!
— Ko lai dara, valdniek,— tās ir jūsu rīkojumu sekas. Cilvēks godīgi cīnījies, viņam izdevies izbēgt no nāves un viņš grib to izdarīt arī otrreiz. Negribot jāatceras de Butvila kungs… Un kā vēl!
— Un jākļūst par gļēvuli?
— Nē, jābūt piesardzīgam.
— Tātad viņš aizjāja?
— Jā, cik vien ātri spēdams.
— Uz kuru pusi?
— Uz pili.
— Un pēc tam?
— Man jau bija tas gods teikt jūsu majestātei, ka pēc tam atnāca divi cilvēki un aizveda de Giša kungu.
— Kā jūs varat pierādīt, ka šie cilvēki atnāca pēc divkaujas?
— Neapgāžams pierādījums: divkaujas laikā lietus pārstāja, bet zeme nepaguva apžūt un mitrajā zemē palika skaidras pēdas. Pēc divkaujas, kad de Giša kungs gulēja bez samaņas, zeme apžuva, un pēdas vairs nav tik skaidras.
Ludviķis sajūsmā sasita rokas.
— D'Artanjana kungs, — viņš sacīja, — jūs nudien esat visveiklākais cilvēks karalistē.
— Tāpat domāja Rišeljē, un teica Mazarīni, valdniek.
— Tagad atliek vienīgi pārbaudīt jūsu vērīgumu.
— O, valdniek, cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, — musketieris filozofiski piezīmēja.
— Tad jau jūs neesat cilvēks, d'Artanjana kungs, jo man liekas, ka jūs nekad nekļūdāties.
— Jūsu majestāte teica, ka mēs to pārbaudīsim.
— Jā.
— Kādā veidā?
— Es aizsūtīju pēc de Manikana kunga, un viņš tūlīt ieradīsies.
— Vai tad de Manikana kungs zina noslēpumu?
— De Gišam nav noslēpumu no de Manikana kunga.
D'Artanjans pašūpoja galvu.
— Es atkārtoju, ka divkaujā neviens nebija klāt, un, ja de Manikans nav viens no tiem, kas aizveda grāfu…
— Cst! — karalis viņu apklusināja. — Te viņš nāk. Palieciet šeit un klausieties.
— Tieši tā, valdniek, — musketieris atbildēja.
Tobrīd uz sliekšņa parādījās Manikans un de Sentenjans.