Karalis deva zīmi vispirms musketierim, tad de Sentenjanam. Zīme pavēlēja:
— Klusējiet, ja jums dārga dzīvība. D'Artanjans, kā jau kareivis, pagāja sāņus.
De Sentenjans, kā jau favorīts, atspiedās pret karaļa krēsla atzveltni. Manikans paspēra uz priekšu labo kāju, laipni uzsmaidīja un, graciozi izstiepis savu balto roku, sveicināja karali ar reveransu. Karalis viņam atbildēja ar galvas mājienu.
— Labvakar, de Manikana kungs! — viņš sacīja.
— Jūsu majestāte man parādīja godu, aicinādams pie sevis, — Manikans atbildēja.
— Jā, lai uzzinātu no jums visos sīkumos, kā notika nelaimes gadījums ar grāfu de Gišu.
— Ak, valdniek, tas ir tik skumji!
— Jūs bijāt kopā ar viņu?
— Ne gluži.
— Bet jūs ieradāties notikuma vietā dažas minūtes vēlāk?
— Jā, valdniek, pēc kādas pusstundas.
— Kur notika nelaime?
— Liekas, tā pazīstama kā Rošēnas birzs pļaviņa, valdniek.
— Jā, mednieku pulcēšanās vieta.
— Pilnīgi pareizi, jūsu majestāte.
— Pastāstiet man visu, ko zināt par nelaimes gadījumu, de Manikana kungs.
— Varbūt jūsu majestātei jau kaut kas ir zināms? Es baidos atkārtoties un nogurdināt jūs.
— Nekas, nebaidies.
Manikans pameta apkārt skatienu. Viņš ieraudzīja tikai d'Artanjanu, kas bija atspiedies pret sienu un izskatījās mierīgs, labsirdīgs un labvēlības pilns, un de Sentenjanu, ar kuru kopā viņš bija atnācis un kurš joprojām stāvēja pie karaļa krēsla, arī rādīdams laipnu sejas izteiksmi.
Manikans saņēma dūšu un iesāka:
— Jūsu majestāte jau zina, ka medībās bieži notiek nelaimes gadījumi.
— Medībās?
— Jā, valdniek. Es gribēju teikt — tad, kad medī no slēpņa.
— Ak tā! — karalis noteica. — Tātad nelaimes gadījums notika slēpnī?
— Jā, valdniek,— Manikans pārliecinoši apstiprināja. — Vai tad jūsu majestāte to nezināja?
— Tikai vispārīgos vilcienos, — karalis ātri teica, jo viņam vienmēr bija pretīgi meli. — Tātad jūs sakāt, ka nelaime notika slēpnī?
— Diemžēl jā, valdniek!
Karalis kādu bridi cieta klusu.
— Kādu zvēru tad gaidīja slēpnī de Gišs? — viņš jautāja.
— Mežacūku, jūsu majestāte.
— Kāpēc tad de Gišs izdomāja viens pats iet mežacūkas medībās? Tā taču ir zemnieku nodarbošanās un piemērota nevis maršalam de Gra- monam, bet tiem, kam nav suņu un dzinēju kārtīgām medībām.
Manikans paraustīja plecus.
— Neapdomīgā jaunatne, — viņš pamācoši noteica.
— Turpiniet, — karalis skubināja.
— Vārdu sakot, — Manikans turpināja, tik tikko uzdrošinādamies runāt un veldams vārdus tik lēni, kā cilā kājas cilvēks, kas iet pa purvu, — vārdu sakot, valdniek, nabaga Gišs devās uz slēpni viens pats.
— Viens! Tas nu gan ir mednieks! Vai tad de Giša kungs nezina, ka mežacūkas mēdz uzbrukt medniekam?
— Tā arī notika, valdniek.
— Vai viņš zināja, kas tas būs par zvēru?
— Jā, valdniek, zemnieki to bija redzējuši kartupeļu laukā.
— Kāds tad bija šis zvērs?
— Divgadīgs kuilis.
— Tad jums, kungs, vajadzēja mani brīdināt, ka de Gišs grib izdarīt pašnāvību. Es esmu redzējis viņu medībās un zinu, cik viņš ir prasmīgs mednieks. Šaujot suņu trenktu kuili, viņš parasti ir ļoti piesardzīgs un šauj no karabīnes, bet šoreiz viņš devies medībās ar parastām pistolēm.
Manikans sarāvās.
— Pistoles gan lieliski der divkaujai, bet nepavisam ne mežacūku medībām!
— Jūsu majestāte, mēdz notikt grūti izskaidrojamas lietas.
— Jums taisnība, un mūs interesējošais notikums pieder pie tādiem. Turpiniet.
Šī stāsta laikā de Sentenjans, kurš, iespējams, būtu devis Manikanam zīmi pārāk neaizrauties, bija spiests rādīt pilnīgi vienaldzīgu seju, jo karalis viņu cieši uzraudzīja.
Tā nu viņš nekā nevarēja sazināties ar Manikanu. Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad Klusētāja statuja Atēnās droši vien bija par viņu izteiksmīgāka un skaļāka.
Un tā Manikans, turpinādams iet pa izvēlēto ceļu aizvien vairāk sapinās izliktajos tiklos.
— Jūsu majestāte, — viņš stāstīja, — droši vien notika tā: de Gišs uzglūnēja mežakuilim.
— Jāšus vai kājām? — karalis apvaicājās.
— Jāšus. Viņš izšāva uz zvēru, bet netrāpīja.
— Cik viņš gan ir neveikls!
— Zvērs metās viņam virsū.
— Un nogalināja zirgu?
— Ā, jūsu majestāte to zina?
— Man stāstīja, ka Rošēnas birzī, pļaviņā atrasts beigts zirgs. Es iedomājos, ka tas varētu būt de Giša zirgs.
— Tā ari ir, valdniek.
— Labi, tātad zirgs bija pagalam; kas notika ār de Gišu?
— De Gišs nokrita zemē, kuilis viņam uzbruka un ievainoja rokā un krūtīs.
— Drausmīgs gadījums! Tomēr jātzīst, ka vainīgs ir pats de Gišs. Kas tad tāda zvēra medībās iet tikai ar pistolēm! Viņš laikam aizmirsis teiku par Adonīdu?*
Manikans pakasīja pakausi.
— Tas patiešām bija ļoti nepiesardzīgi.
— Kā jūs to varat izskaidrot, de Manikana kungs?
— Valdniek, kas nolemts, tas arī notiks!
— O, jūs esat fatālists!
Manikans kļuva nemierīgs, juzdamies ļoti neērti.
— Es uz jums dusmojos, de Manikana kungs, — karalis turpināja.
— Uz mani, valdniek?
— Protams! Jūs, būdams de Giša draugs un zinādams, ka viņš spējīgs uz tādām neprātībām, tomēr neatturējāt viņu!
Adonids — auglības dievs, kas nomirst un atkal atdzīvojas. Grieķu mītos vēstī par daiļu jaunekli, ko iemīlēja Afrodīte. Adonīdu medībās nogalināja mežakuilis. Mītu par Afrodītes mīlestību pret Adonīdu izmantoja itāļu dzjnieks Marīni savā episkajā poēmā, kas veltīta jaunajam karalim Ludviķim XIII.
Manikans nezināja, ko lai dara, jo karaļa balss nemaz neliecināja, ka viņš būtu lētticīgs.
No otras puses, tā neizklausījās arī tik barga vai uzstājīga kā tiesnesim. Tajā drīzāk skanēja izsmiekls nekā draudi.
— Tātad jūs apgalvojat, — karalis turpināja, — atrastais beigtais zirgs piederēja de Gišam?
— Jā, jā, protams.
— Vai tas jūs nepārsteidz?
— Nē, valdniek. Iepriekšējās medībās, kā jūsu majestāte droši vien atceras, tieši tāpat tika nogalināts de Senmoira kunga zirgs.
— Jā, bet tam saplosīja vēderu.
— Tieši tā, valdniek.
— Ja de Giša zirgam būtu saplosīts vēders tāpat kā de Senmoira kunga zirgam, tad es nemaz nebrīnītos!
Manikans ieplēta acis.
— Mani pārsteidz, ka de Giša zirgam vēders ir vesels, toties ievainota galva, - karalis turpināja.
Manikans apmulsa.
— Varbūt es maldos, — karalis sacīja, — un de Giša zirgs nav ievainots deniņos? Piekrītiet, de Manikana kungs, ka tas ir ļoti dīvains ievainojums?
— Valdniek, jūs jau zināt, ka zirgs ir ļoti gudrs dzīvnieks; tas droši vien mēģināja aizstāvēties.
— Zirgi mēdz aizstāvēties ar pakaviem, nevis ar galvu.
— Droši vien izbiedētais zirgs nokrita, — Manikans murmināja, — un kuilis, valdniek, jūs saprotat, kuilis…
— Jā, es saprotu visu par zirgu, bet kā tad ar jātnieku?
— Ļoti vienkārši — piebeidzis zirgu, kuilis uzbruka jātniekam un, kā man jau bija tas gods jūsu majestātei ziņot, sašķaidīja de Gišam roku, kad viņš grasījās otrreiz šaut; pēc tam kuilis ar ilkni iedūra viņam krūtīs.
— Nudien, tas skan ļoti ticami, de Manikana kungs, un jūs veltīgi šaubījāties par savām runātāja spējām; jūs esat lielisks stāstītājs.
— Karalis ir pārāk laipns, — Manikans teica, ārkārtīgi neveikli paklanīdamies.
— Tomēr kopš šīs dienas es aizliedzu maniem muižniekiem rīkot slēpņus. Atļaut tos nozīmētu to pašu ko atļaut divkaujas.
Manikans nodrebēja un sakustējās uz promiešanu.
— Vai karalis ir apmierināts? — viņš pajautāja.
— Es esmu sajūsmināts! Lūdzu, neejiet prom, de Manikana kungs, — Ludviķis sacīja, — man ar jums vēl kaut kas jānokārto.
„Hm… hm… — d'Artanjans nodomāja, — šis nav tāda kaluma kā mēs."
Viņa nopūta nozīmēja: „0, mums līdzīgie cilvēki! Kur lai tos tagad atrod?"
Tobrīd kambarsulainis atbīdīja aizkaru un paziņoja par karaļa ārsta ierašanos.
— Ā, tas ir Valo kungs, kurš tikko apmeklēja de Giša kungu! — Ludviķis izsaucās. — Tūlīt mēs uzzināsim, kā jūtas ievainotais.
Manikans sāka justies vēl neērtāk kā iepriekš.
— Tad mums vismaz būs tīra sirdsapziņa, — karalis piebilda.
Viņš paskatījās uz d'Artanjanu, kuram nenotrīcēja ne skropsta.