Karalis piegāja pie durvīm, pārliecinājās, ka neviens nenoklausās, un strauji atgriezās pie sava sarunu biedra.
— Tagad mēs esam vieni, de Manikana kungs, un es lūdzu paskaidrojumus.
— Būšu pilnīgi atklāts, valdniek, — jauneklis atbildēja.
— Vispirms gribu, lai jūs zinātu, ka pret dāmu godu es izturos ar visdziļāko cieņu, — karalis piebilda.
— Tāpēc jau es arī saudzēju jūsu jūtas, valdniek.
— Jā, tagad es saprotu jūs. Tātad jūs sakāt, ka tas attiecas uz manas brāļasievas galma dāmu un persona, par kuru mēs runājam, de Giša pretinieks — vārdu sakot, cilvēks, kura vārdu jūs nevēlaties nosaukt…
— Kuru jums nosauks de Sentenjana kungs…
— Jā, un tagad jūs sakāt, ka šis cilvēks aizvainoja vienu no princeses galma dāmām?
— Jā, valdniek, de Lavaljēras jaunkundzi.
— A! — karalis izdvesa kā cilvēks, kurš jau gaidījis šo vārdu, bet tik un tā trieciens ķēris viņu pašā sirdī. — Tātad tika apvainota de Lavaljēras jaunkundze?
— Es neteicu, ka viņa tika apvainota, valdniek.
— Bet tad jau…
— Es teicu, ka viņai tika veltīti ne pārāk godbijīgi izteicieni.
— Ne pārāk godbijīgi izteicieni! Un jūs atsakāties man nosaukt tā nekauņas vārdu?
— Valdniek, es uzskatīju, ka šis jautājums jau ir atrisināts un jūsu majestāte vairs nespiedīs mani kļūt par nodevēju.
— Jums taisnība, — karalis piekrita, valdīdams uztraukumu. — Turklāt drīz vien es tāpat uzzināšu tā cilvēka vārdu, kuru būšu spiests sodīt.
Manikans nojauta, ka notikums iegūst jaunu nokrāsu.
Savukārt karalis atskārta, ka pārāk aizrāvies un aizgājis par tālu. Viņš savaldījies turpināja:
— Es viņu sodīšu ne jau tāpēc, ka runa ir par de Lavaljēras jaunkundzi, kaut arī es viņu ļoti cienu, bet gan tāpēc, ka ķildas iegansts bija sieviete. Es prasu, lai manā galmā sievietes cienītu un neķildotos viņu dēļ.
Manikans palocījās.
— Un tagad, de Manikana kungs, — karalis turpināja, — ko teica par de Lavaljēras jaunkundzi?
— Vai jūsu majestāte to nevar uzminēt?
— Es?
— Jūsu majestātei ļoti labi zināms, kādus jokus atļaujas jauni cilvēki.
— Droši vien teica, ka viņa kādu mīl? — karalis uzdrošinājās pavaicāt.
— Ļoti iespējams.
— De Lavaljēras jaunkundze drīkst mīlēt, ko viņa vēlas, — karalis sacīja.
— To arī apglvoja de Gišs. — Un tādēļ viņš cīnījās?
— Jā, valdniek, tikai tādēļ.
Karalis nosarka.
— Vai vairāk jums nekas nav zināms?
— Par ko, jūsu majestāte?
— Par to interesanto lietu, par kuru jūs patlaban stāstāt.
— Ko karalis vēlas uzzināt?
— Piemēram, kas ir tas cilvēks, ko Lavaljēra mīl un kuru, pēc de Giša pretinieka domām, viņa nedrīkst mīlēt?
— Valdniek, es neko nezinu, neko neesmu dzirdējis un neko necentos izdibināt; bet es uzskatu, ka de Gišs ir cēlsirdīgs cilvēks un, ja viņš ieņēmis Lavaljēras īstā aizstāvja vietu, tad tikai tāpēc, ka šim aizstāvim ir pārāk augsts stāvoklis, lai viņš pats drīkstētu aizstāvēt jaunkundzi.
Tas bija vairāk nekā acīmredzams mājiens; karalis nosarka, bet šoreiz labpatikā.
Viņš laipni uzsita Manikanam uz pleca.
— Es redzu, ka jūs esat ne tikai gudrs jauneklis, bet arī labs muižnieks, un jūsu draugs de Gišs — bruņinieks, kādus es protu novērtēt; jūs viņam atstāstīsiet manus vārdus, vai ne?
— Tātad jūsu majestāte man piedod?
— Pilnīgi.
— Un es esmu brīvs?
Karalis pasmaidīja un pastiepa Manikanam roku.
Manikans to satvēra un noskūpstīja.
— Bez tam, — karalis vēl piebilda, — jūs esat brīnišķīgs stāstītājs.
— Es, jūsu majestāte?
— Jūs tik lieliski man pastāstījāt par nelaimes gadījumu ar de Gišu. Es pavisam skaidri redzu acu priekšā kuili, kas izskrien no meža, krītošo zirgu, redzu kā zvērs, pametis zirgu, metas virsū jātniekam. Kungs, jūs nevis vienkārši stāstāt, bet attēlojat veselu gleznu!
— Valdniek, man šķiet, ka jūsu majestāte par mani zobojas, — Manikans izteica.
— Gluži otrādi, — Ludviķis XIV nopietni atbildēja, — es nezobojos, de Manikana kungs, un vēlos, lai jūs par šo notikumu izstāstītu pēc iespējas plašākam cilvēku lokam.
— Par notikumu medībās?
— Jā, tieši tā, kā jūs to stāstījāt man, nemainot ne vārda, vai saprotat?
— Pilnībā, valdniek.
— Un vai jūs izstāstīsiet?
— Pirmajā izdevīgajā gadījumā.
— Tagad pasauciet d'Artanjana kungu. Ceru, ka jūs vairs no viņa nebaidāties?
— O, valdniek, tiklīdz es pārliecinājos par jūsu majestātes labvēlību pret mani, es nebaidos vairs ne no viena pasaulē!
— Tad ejiet un pasauciet! — karalis atkārtoja.
Manikans atvēra durvis.
— Kungi, — viņš sacīja, — jūs sauc karalis.
D'Artanjans, de Sentenjans un Valo atgriezās.
— Kungi, — karalis teica, — es jūs ataicināju, lai paziņotu, ka dc Manikana kunga paskaidrojumi mani pilnībā apmierināja.
D'Artanjans un de Sentenjans abi reizē paskatījās uz ārstu, un viņu skatieni pauda: „Nu, ko es jums teicu?"
Karalis pavadīja Manikanu līdz durvīm un klusiņām pateica:
— Lai de Giša kungs ārstējas kārtīgi, vēlu viņam drīzu izveseļošanos. Tiklīdz viņš atveseļosies, es viņam pateikšos visu dāmu vārdā, bet būtu labi, ja tādi gadījumi neatkārtotos.
— Valdniek, pat ja viņam būtu simtkārt jāmirst, viņš tik un tā simtreiz atkārtos to pašu, ja būs aizskarts jūsu majestātes gods.
Tas bija atklāti teikts. Bet, kā jau minējām, Ludviķis XIV mīlēja vīraku un nebija sevišķi izvēlīgs, ja tikai viņam to kūpināja.
— Labi, labi, — viņš teica, atlaizdams Manikanu, — es pats tikšos ar de Gišu un vedīšu viņu pie prāta.
Manikans virzījās uz durvju pusi.
Tad karalis uzrunāja trīs šīs ainas skatītājus:
— D'Artanjan, pasakiet man, kā varēja gadīties, ka jūsu parasti izcilā redze jūs pievīla?
— Mani pievīla, valdniek?
— Protams.
— Tad jau tā būs, ja jūsu majestāte to apgalvo. Par kādu gadījumu runā jūsu majestāte?
— Par to, kas notika Rošēnas birzī.
— A-a-a!
— Nu jā. Jūs redzējāt divu zirgu un divu cilvēku pēdas un iztēlojāties visos sīkumos divkauju. Iedomājietes, nekādas divkaujas nebija; tā bija tikai šķietamība!
— A-a! — d'Artanjans atkārtoja.
— Tas pats attiecas uz zirga dižāšanos un cīņas pēdām. De Gišs cīnījās vienīgi ar kuili un ne ar vienu citu; tomēr šī cīņa acīmredzot bija ilga un sīva.
— Ā-a! — trešo reizi novilka d'Artanjans.
— Iedomājieties tikai: man jūsu stāsts likās pilnīgi ticams, laikam tāpēc, ka jūs tik pārliecinoši runājāt.
— Laikam gan, valdniek, manas acis no vecuma būs kļuvušas pārāk miglainas, — d'Artanjans labsirdīgi piekrita, sajūsminādams karali ar savu atbildi.
— Tātad jūs piekrītat de Manikana kunga versijai?
— Un kā vēl, valdniek!
— Vai tagad jums ir skaidrs, kā viss notika?
— Es to redzu pavisam citā gaismā nekā pirms pusstundas.
— Kā jūs izskaidrosiet, ka jūsu domas tā mainījušās?
— Ļoti vienkārši, valdniek. Pirms pusstundas, kad es atgriezos no Rošēnas birzs, man bija tikai nožēlojams staļļa lukturis…
— Bet tagad?
— Tagad man spīd visas jūsu kabineta lustras, nerunājot nemaz par jūsu majestātes acīm, kas staro kā divas saules!
Karalis iesmējās, de Sentenjans smējās pilnā kaklā.
— Valo kungs arī iedomājās, ka de Gišam ir lodes ievainojums, — d'Artanjans turpināja, izteikdams vārdus, kas bija karalim uz mēles, — un pie tam vēl skaidri iztēlojās, ka izņēmis šo nelaimīgo lodi viņam no krūtīm.
— Patiešām, — Valo murmināja, — es…
— Tas taču jums tikai izlikās, vai ne? — d'Artanjans neatlaidās.
— Ne tikai izlikās, bet liekas vēl joprojām, esmu gatavs kaut vai apzvērēt.
— Un tomēr, dārgo doktor, tas jums tikai rādījās sapņos.
— Sapņos?
— De Giša kunga ievainojums — sapnis; lode — nosapņota… nevienam par to nestāstiet, citādi jūs izsmies.
— Labi teikts, — karalis uzlielīja, — d'Artanjans dod jums lielisku padomu. Valo kungs, nestāstiet nevienam par jūsu sapņiem, un es apsolu, ka jums nevajadzēs to nožēlot. Ar labu nakti, kungi. Ak, cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa!
— Cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa! — d'Artanjans skaļi atkārtoja.
Viņš atkārtoja šo frāzi katrā istabā, kurai gāja cauri.
— Tagad, kad mēs esam vieni, — karalis sacīja de Sentenjanam, — nosauc man de Giša pretinieka vārdu.
De Sentenjans paskatījās uz karali.
— Nemulsti, — karalis paskubināja, — tu taču zini, ka man vajadzēs piedot.
— De Vārds, — Sentenjans atbildēja.
— Labi.
Dodamies uz guļamistabu, Ludviķis XIV vēl piebilda:
— Piedot nenozīmē aizmirst.