Manikans iznāca no karaļa istabas ļoti apmierināts, ka viņam izdevies tik laimīgi izķepuroties, un pēkšņi, kāpdams lejup pa kāpnēm, sajuta, ka kāds parausta viņu aiz piedurknes.
Viņš atskatījās un ieraudzīja Montalē, kura pieliecās viņam un noslēpumaini pačukstēja:
— Kungs, lūdzu, nāciet ātrāk šurp.
— Kur, jaunkundz? — Manikans jautāja.
— īsts bruņinieks gan nekad neuzdotu tādu jautājumu, bet vienkārši sekotu man, neprasot nekādus paskaidrojumus.
— Lai notiek, jaunkundz, — Manikans atteica, — es esmu gatavs izturēties bruņnieciski.
— Par vēlu. Tagad tas vairs nav jūsu nopelns. Mēs ejam pie princeses.
— Ak tā, pie princeses?
Viņš vēroja Montalē, kas slīdēja pa priekšu viegli kā Galateja.*
— Šoreiz mednieku stāsti laikam nederēs, — Manikans pie sevis noteica. — Tomēr pamēģināsim, bet, ja vajadzēs tad izdomāsim vēl kaut ko.
Montalē turpināja drāzties uz priekšu.
«Visai nogurdinoši darbināt reizē galvu un kājas",— domāja Manikans.
Beidzot viņi bija klāt.
Princese bija beigusi savu nakts tualeti un parādījās elegantā vakartērpā; viņa kādu gaidīja ar acīmredzamu nepacietību.
Tāpēc Montalē un Manikans sastapa viņu jau pie durvīm.
— Nu, beidzot! — princese iesaucās.
— Te ir de Manikana kungs, — Montalē atbildēja.
Manikans godbijīgi paklanījās.
Princese deva zīmi Montalē aiziet. Galma dāma paklausīja.
Henriete klusēdama pavadīja viņu ar acīm un pagaidīja, kamēr aizvērsies durvis; tad viņa uzrunāja Manikanu:
— Kas noticis? Stāsta, ka kāds no pils esot ievainots?
— Par nelaimi jā, princese… De Giša kungs.
— Jā, de Giša kungs, — princese atkārtoja. — Es jau to zināju, bet tikai no baumām. Tātad nelaime patiešām ir notikusi ar de Grša kungu?
— Jā, princese.
— De Manikana kungs, — princese strauji ieteicās, — vai jūs zināt, ka karalis izjūt nepatiku pret divkaujām?
— Protams, jūsu augstība. Viņa majestāte tomēr nenosoda divkauju ar meža zvēru.
— Ceru, jūs mani neapvainosiet, domājot, ka es varētu noticēt nejēdzīgajai pasakai par de Giša ievainojumu no kuiļa ilkņiem, kura nezin kāpēc tiek izplatīta. Nē, nē, kungs, patiesība ir nākusi gaismā, un de
Galateja — grieķu mītos daiļa jūras nimfa, kas iemīlēja jauno Akī- du. Viņai ar savu mīlestību uzmācās neglītais ciklops Politēms, kurš savās dziesmās sūrojās, ka Galateja bēg no viņa vēja ātrumā un straujāk nekā briedis no suņiem.
Giša kungs patlaban ne tikai cieš no sava ievainojuma, bet viņam draud ari briesmas zaudēt brīvību.
— Ak vai, jūs augstība, — Manikans sūkstījās, — man tas labi zināms, bet ko tagad lai dara?
— Vai jūs satikāt viņa majestāti?
— Jā, princese.
— Ko jūs viņam teicāt?
— Es viņam izstāstīju, kā de Giša kungs sēdēja slēpnī, kad no Rošēnas birzs izdrāzās kuilis, kā de Gišs izšāva uz viņu, bet saniknotais zvērs metās virsū medniekam, nogalināja viņa zirgu un arī viņu pašu nopietni savainoja.
— Un karalis tam visam noticēja?
— Pilnīgi.
— Jūs mani pārsteidzat, de Manikana kungs, jūs mani ļoti pārsteidzat!
Princese sāka staigāt pa istabu, brīžiem pamezdama uz Manikanu jautājošus skatienus, bet muižnieks nekustīgi un bezkaislīgi stāvēja turpat, kur bija apstājies, ienākot istabā. Beidzot Henriete apstājās.
— Starp citu, visi vienā balsī izskaidro ievainojumu pavisam citādi, — viņa noteica.
— Kā tad, princese? — Manikans vaicāja. — Piedodiet, ka es uzdodu jūsu augstībai tik nekautrīgu jautājumu.
— Un to jautājat jūs, de Giša kunga tuvākais draugs un viņa noslēpumu līdzzinātājs?
— Tuvākais draugs — jā, bet noslēpumu līdzzinātājs gan ne. De Gišs ir viens no tiem, kuri savus noslēpumus neuztic nevienam. Viņš ir ļoti noslēgts, princese.
— Labi, tādā gadījumā es labprāt jums pastāstīšu noslēpumus, kurus tā prot glabāt de Giša kungs, — princese īgni noteica, — jo varbūt karalis vēlēsies jūs iztaujāt vēlreiz un, ja jūs atkal stāstīsiet to pašu pasaciņu, viņš jums vairs neticēs.
— Jūsu augstība, man šķiet, ka jūsu uzskati par karali ir maldīgi. Zvēru jums, ka viņa majestāte bija ļoti apmierināts ar mani.
— Tad atļaujiet man teikt, de Manikana kungs, ka tas tikai pierāda viņa majestātes lētticību.
— Es domāju, ka jūsu augstība kļūdās. Kā zināms, viņa majestāte ņem vērā tikai nopietnus argumentus.
— Un vai jūs domājat, ka karalis būs jums pateicīgs par jūsu iztapīgajiem meliem, kad rīt uzzinās, ka de Giša kungs izraisījis ķildu sava drauga, de Braželona kunga, dēļ un šī ķilda novedusi pie divkaujas?
— Strīds Braželona kunga dēļ? — Manikans visnevainīgākajā balsī apvaicājās. — Ko jūsu augstība ar to t grib teikt?
— Kas tur ko brīnīties? De Giša kungs ir aizdomīgs, viegli aizkaitināms un ātri aizmirstas.
— Es, gluži pretēji uzskatu, ka de Gišs ir ļoti pacietīgs un skaišas tikai tad, kad tam ir nopietns iemesls.
— Vai tad aizstāvēt drauga godu nav nopietns iemesls? — princese vaicāja.
— O, protams, jūsu augstība! Sevišķi, ja cilvēkam ir tāda sirds kā viņam.
— Jūs taču nenoliegsiet, ka de Braželona kungs ir de Giša draugs?
— Pie tam liels draugs.
— Tāpēc de Giša kungs aizstāvēja de Braželona kunga godu, un, tā kā Braželona šeit nav un viņš pats nevarēja cīnīties, tad grāfs to darīja viņa vietā.
Manikans smaidīdams klausījās princesē un pa reizei paraustīja plecus un pašūpoja galvu, it kā teikdams: „Ja nu jūs noteikti gribat…"
— Ko jūs klusējat? — princese zaudēja pacietību. — Liekas, jūs man nepiekrītat un gribat kaut ko iebilst?
— Princese, es jums varu pateikt tikai vienu: es nesaprotu ne vārda no tā visa, ko jūs man pastāstījāt.
— Kā! Vai jūs nesaprotat, kas izraisīja de Giša kunga strīdu ar de Vardu? — princese saniknota iesaucās.
Manikans klusēja.
— Strīdu, kas radās vienas diezgan nelabvēlīgas, bet visai pamatotas frāzes dēļ, kas bija veltīta kādas dāmas uzvedībai.
— Ak, dāmas! Tā ir cita lieta, — Manikans atteica.
— Jūs sākat saprast, vai ne?
— Piedodiet, jūsu augstība, bet es neuzdrošinos…
— Jūs neuzdrošināties? — princese zaudēja savaldību. — Tad es uzdrošināšos!
— Princese, princese! — iesaucās Manikans, izlikdamies briesmīgi izbijies. — Apdomājiet labi, ko jūs gribat teikt.
— Ja es būtu vīrietis, tad varētu domāt, ka jūs izsauktu mani uz divkauju, neņemot vērā viņa majestātes aizliegumu, tāpat kā de Gišs izsauca uz divkauju de Vardu, jo tas uzdrošinājās apšaubīt de Lavaljēras jaunkundzes tikumību.
— De Lavaljēras jaunkundzes! — Manikans, izbrīnā salēkdamies, izsaucās, it kā viņš nemaz nebūtu domājis dzirdēt šo vārdu.
— Kas jums noticis, de Manikana kungs, ka jūs tā lēkājat? — princese ironiski noprasīja. — Vai tad arī jūs uzdrošināties šaubīties par viņas tikumiem?
— Bet, jūsu augstība, visā šajā notikumā de Lavaljēras jaunkundzes tikumība nemaz netika pieminēta.
— Kā! Divi cilvēki šāvās sievietes dēļ, bet jūs apgalvojat, ka viņai ar to nav nekāda sakara un viņa nav pat pieminēta? Es nedomāju, ka jūs esat tik veikls galminieks, de Manikana kungs.
— Piedodiet, jūsu augstība, — jauneklis atteica, — mēs viens otru galīgi pārprotam; jūs ar mani runājat vienā valodā, bet es acīmredzot atbildu citā.
— Ko?
— Atvainojiet, bet man likās, ka jūsu augstība minēja, ka de Giša kungs un de Vārds cīnījušies de Lavaljēras jaunkundzes dēļ.
— Jā.
— De Lavaljēras jaunkundzes dēļ, vai ne? — Manikans atkārtoja.
— Ak Dievs, es neapgalvoju, ka de Giša kungu personīgi skāra de Lavljēras jaunkundzes intereses, viņš aizstāvēja tās kā pilnvarotais.
— Pilnvarotais?
— Beidziet tēlot izbrīnu! Vai tad jūs nezināt, ka de Braželona kungs ir de Lavaljēras līgavainis un, karaļa uzdevumā dodamies uz Londonu, viņš lūdza savu draugu de Gišu aizsargāt viņu interesējošās personas godu?
— Es vairs neteikšu ne vārda; jūsu augstība ir informēta daudz labāk par mani.
— Brīdinu jūs, ka ne visā.
Manikans iesmējās, un tas gandrīz lika princesei zaudēt pacietību, kura, kā zināms, nebija nekāda lielā.
— Princese, — Manikans palocīdamies turpināja, — nodosim šo lietu aizmirstībai, jo pilnībā noskaidrot patiesību tik un tā nekad neizdosies.
— Pilnīgi skaidrs, ka jūs maldāties! Karalis uzzināja, ka de Gišs aizstāvējis to avantūristi, kas izliekas par svarīgu personu; viņš noskaidroja, ka de Braželona kungs par hesperīdu dārza sargu iecēlis savu draugu de Gišu un tas iekodis marķīzam de Vardam, kurš uzdrošinājās pastiept roku pēc zelta ābolīša. Tāpat jūs, de Manikana kungs, zināt (Jo jūs zināt daudz ko), ka karalim arī ļoti gribas nobaudīt šo ābolīti un viņš nebūs sevišķi pateicīgs de Giša kungam par to, ka tas uzņēmies pūķa lomu. Vai tagad jums viss ir skaidrs, vai arī vajadzīgas vēl kādas ziņas? Runājiet, uzdodiet jautājumus.
— Nē, princese, man pietiek.
— Tomēr jums jāzina, de Manikana kungs, ka viņa majestātes neapmierinātībai var būt drausmīgas sekas. Valdniekam ar tādu raksturu kā viņam mīlestības kaisle līdzinās viesuļvētrai.
— Jūs to nomierināsiet, jūsu augstība.
— Es? — princese ironiski iesaucās. — Es? Kāpēc gan?
— Tāpēc, ka jūs nevarat ciest netaisnību.
— Vai tad, pēc jūsu domām, ir netaisnīgi traucēt karalim noņemties ar savām mīlestības lietām?
— Un tomēr jūs aizstāvēsiet de Giša kungu?
— Jūs aizmirstaties, mans kungs, — princese augstprātīgi noteica.
— Nebūt ne, es spriežu saprātīgi un atkārtoju, ka jūs aizstāvēsiet de Gišu pie karaļa.
— Es?
— Jā.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka de Giša kunga intereses ir arī jūsu intereses, — Manikans dedzīgi nočukstēja, un viņa acis iedegās.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu izteikt izbrīnu, ka jūsu augstība nenojauta, ka Lavaljēras vārds bija tikai aizsegs, lai it kā aizsargātu viņu promesošā de Braželona kunga vietā.
— Aizsegs?
— Jā.
— Kam? — princese čukstēja; Manikana skatieni bija tik daiļrunīgi, ka viņa sāka saprast.
— Tagad, jūsu augstība, man šķiet, es esmu pateicis diezgan, lai pārliecinātu jūsu augstību neuzbrukt nabaga de Gišam karaļa klātbūtnē; tāpat jau pār viņu gāzīsies visu to naids, kuri nav labvēlīgi noskaņoti arī pret jums.
— Man gan liekas, jūs gribat teikt, ka par grāfa rīcību ir sašutuši visi, kam nepatīk de Lavaljēras jaunkundze, un varbūt arī daži no tiem, kam viņa patīk.
— Vai jūs, princese, patiešām esat tik ietiepīga, ka atsakāties saprast padevīgu draugu? Vai tad man, riskējot krist jūsu nežēlastībā un pretēji savai gribai, vajadzēs nosaukt tās vārdu, kura bija patiesais ķildas iemesls?
— Tās vārdu? — princese nosarkusi iesaucās.
— Vai patiešām man jums jāattēlo nabaga de Giša neapmierinātība, sašutums un niknums, kad viņu sasniedza baumas par šo būtni? Ja jūs spītīgi nevēlēsieties uzminēt vārdu, ko es neuzdrošinos nosaukt aiz cieņas pret to, tad man būs jums jāatgādina scēnas starp princi un milordu Bekingemu, vai arī tenkas, kādas klīda par hercoga izraidīšanu? Vai patiešām man jāstāsta jums, kā grāfs pūlas izpatikt būtnei, kuras vienīgās dēļ viņš dzīvo un elpo, kuru viņš cenšas aizsargāt no vismazākā satraukuma? Labi, es to darīšu, un, kad viss būs atgādināts, tad varbūt jūs sapratīsiet, kāpēc de Varda ļaunprātības nomocītais grāfs zaudēja pacietību un iekvēlojās atriebības vēlmē, tiklīdz padzirdēja pirmo necienīgo vārdu par šo būtni.
Princese aizsedz seju ar rokām.
— Ak, de Manikana kungs, — viņa iesaucās, — vai jūs esat apdomājis savus vārdus un kam jūs to sakāt?
— Tad, princese, — Manikans turpināja, izlikdamies, ka nav dzirdējis princeses izsaucienu, — jūs vairs nebrīnīsieties, kāpēc grāfs tik dedzīgi velējās uzsākt šo strīdu, un jūs nepārsteigs veiklība, ar kādu viņš pavērsa ieganstu tā, lai tas neskartu jūsu intereses. Viņš parādīja izcilu meistarību un aukstasinību; un ja šī būtne, kuras dēļ de Gišs cīnījās un izlēja savas asinis, grib būt viņam pateicīga, tad pirmām kārtām ne jau par izlietajām asinīm vai pārciestajām sāpēm, bet gan par viņa rūpēm aizsargāt godu, kas viņam ir dārgāks nekā paša gods.
— Ak, — princese iesaucās, aizmirstot par Manikana klātbūtni, — vai tad tas viss notika manis dēļ?
Manikans beidzot varēja atvilkt elpu; viņš bija godam nopelnījis atpūtu.
Arī princese kādu laiku gremdējās skumjās pārdomās. Par viņas satraukumu varēja spriest pēc straujās elpas, gurdenā skatiena un rokas, ko viņa atkal un atkal piespieda pie sirds.
Tomēr pat tādā brīdī viņa nezaudēja savu koķetes dabu; tā kā uguns atrada sev barību visur.
— Tādā gadījumā, — princese sacīja, — grāfs izpaticis vienlaikus divām personām. De Braželona kungam arī jābūt pateicīgam de Gišam, vēl jo vairāk tāpēc, ka visur un vienmēr uzskatīs, ka augstsirdīgais bruņinieks aizsargājis Lavaljēras godu.
Manikans noprata, ka princeses sirdī vēl mājo zināmas šaubas, un šī pretestība divkāršoja viņa enerģiju.
— Tad nu gan viņš izdarījis lielisku pakalpojumu de Lavaljēras jaunkundzei un de Braželona kungam! Divkauja sacēlusi troksni, un tas kaitēs meitenes labajai slavai un neizbēgami novedīs pie strīda ar vikontu. Tā nu de Vārds ar vienu pistoles šāvienu nogalināja sievietes godu, vīrieša laimi un varbūt nāvīgi ievainoja vienu no labākajiem Francijas muižniekiem. Ak, princese, jūsu aukstais prāts tikai visus nosoda, bet nevienu neattaisno.
Manikana vārdi izkliedēja pēdējās šaubas, kas vēl bija saglabājušās ja ne princeses sirdī, tad prātā. Nu jau vairs ne klīrīga princese, ne aizdomu pilna sieviete, bet gan mīloša sirds sajuta briesmas, kas draudēja de Gišam.
— Nāvīgi ievainots! — viņa bez elpas izdvesa. — Vai jūs tiešām domājat, ka viņš ir nāvīgi ievainots, de Manikana kungs?
Manikana vienīgā atbilde bija smaga nopūta.
— Tātad jūs sakāt, ka ievainojums ir bīstams? — princese turpināja.
— Viņam sadragāta plauksta un sašautas krūtis.
— Ak Dievs! — princese iesaucās drudžainā satraukumā. — Tas ir briesmīgi, de Manikana kungs! Jūs teicāt, sadragāta roka un lode krūtīs? Un to visu izdarījis tas gļēvulis, tas slepkavīgais nelietis de Vārds! Nudien, debesīs nav taisnības.
Manikans šķita ļoti uzbudināts. Kā nekā savas aizstāvības runas pēdējā daļā viņš bija ielicis visai daudz enerģijas.
Princese bija pilnīgi aizmirsusi par etiķeti; ja viņā tika atmodināta kaisle, — vai nu tās būtu dusmas vai mīlestība, — nekas to nespēja savaldīt.
Princese tuvojās Manikanam, kas bija bezspēcīgi atslīdzis krēslā; lielais satraukums it kā deva viņam tiesības pārkāpt etiķetes prasības.
— Kungs, — princese saņēma viņa roku, — esiet atklāts.
Manikans pacēla galvu.
— Vai de Giša kunga stāvoklis patiešām ir tik nopietns? — princese noprasīja.
— Ļoti nopietns, jūsu augstība, — Manikans atbidēja. — Pirmkārt, viņš zaudējis daudz asiņu, jo skarta rokas artērija, otrkārt, ievainojums krūtīs un, pēc ārsta domām, lode skārusi kaut kādu svarīgu orgānu.
— Tātad viņš var nomirt?
— Jā, princese, var, un pat negūdams mierinājumu apziņā, ka jūs zināt par viņa uzupurēšanos.
— Jūs viņam to pateiksiet.
— Es?
— Jā, jūs taču esat viņa draugs.
— Nē, princese, ja nelaimīgais de Gišs vēl būs spējīgs mani uzklausīt, es pastāstīšu viņam tikai to, ko redzēju savām acīm — tas ir, cik jūs esat cietsirdīga pret viņu.
— Kungs, tas būtu barbariski no jūsu puses.
— Nē, jūsu augstība, es viņam izstāstīšu visu patiesību; viņa vecumā ir spēcīgs organisms, turklāt viņa ārsti ir zinoši un prasmīgi. Ja nabaga grāfs izveseļosies, tad es nevēlos, lai viņš mirtu no ievainotas sirds.
To pateicis, Manikans piecēlās un, godbijīgi palocījies, gribēja aiziet.
— Pasakiet vismaz, kā slimais jūtas un kas viņu ārstē? — princese gandrīz lūdzoši viņu aizturēja.
— Grāfa stāvoklis ir ļoti slikts, un viņu ārstē viņa majestātes ārsts Valo kungs kopā ar vienu savu kolēģi, pie kura aizveda de Giša kungu.
— Ko! Vai viņš nav pilī?
— Diemžēl, princese, nelaimīgais jutās tik slikti, ka viņu nebija iespējams atvest šurp.
— Kungs, iedodiet man viņa adresi, — princese strauji ieteicās, — es aizsūtīšu kādu apvaicāties par viņa veselību.
— Fēna ielā ķieģeļu māja ar baltiem slēģiem; uz durvīm uzrakstīts ārsta uzvārds.
— Vai jūs tagad iesiet pie ievainotā, de Manikana kungs?
— Jā, princese.
— Tādā gadījumā izdariet man kādu pakalpojumu.
— Esmu jūsu augstības rīcībā.
— Izdariet to, ko jau gribējāt darīt: atgriezieties pie de Giša kunga, aizsūtiet visus prom un aizejiet arī pats.
— Princese…
— Netērēsim laiku veltīgiem strīdiem. Jums nav jāmeklē manos vārdos kāda apslēpta jēga, apmierinieties ar to, ko es jums saku. Es aizsūtīšu turp kādu no savām galma dāmām, varbūt pat divas, jo ir jau vēls; man negribētos, lai viņas jūs redz, vai, atklāti runājot, lai jūs ieraudzītu viņas. Es domāju, ka šī piesardzība ir labi saprotama, sevišķi jau jums, de Manikana kungs: jūs taču uztverat visu no pusvārdiem.
— Jā, princese. Mēs varam izdarīt vēl labāk, — es pats iešu pa priekšu jūsu galma dāmām; tad viņām nevajadzēs meklēt ceļu, un es varēšu viņām palīdzēt, ja, Dievs nedod, rastos tāda vajadzība.
— Pie tam viņas varēs ieiet namā, kur atrodas de Giša kungs, bez kādām grūtībām, vai ne?
— Protams, jūsu augstība; es ieiešu pirmais un novērsīšu visus šķēršļus, ja gadījumā tādi rastos.
— Labi, ejiet, de Manikana kungs, un gaidiet lejā pie kāpnēm.
— Es eju, jūsu augstība.
— Pagaidiet.
Manikans apstājās.
— Kad jūs izdzirdēsiet, ka divas sievietes kāpj lejā pa kāpnēm, neatskatīdamies ejiet prom.
— Bet ja nu nejauši tās izrādās divas pilnīgi citas dāmas, un es kļū- dos?
— Viņas trīsreiz klusi sasitīs plaukstas.
— Klausos, princese.
— Nu, tad ejiet!
Manikans vēl pēdējoreiz palocījās princesei un priecīgs aizgāja. Viņš zināja, ka princeses vizīte būs labākais balzāms de Giša brūcēm.
Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad viņš izdzirda klusinātu durvju čīkstoņu. Pēc tam atskanēja viegli soļi, un kāds trīsreiz sasita plaukstas, dodams norunāto signālu.
Manikans tūlīt izgāja ārā un, kā bija solījis, neatskatīdamies devās pa Fontenblo ielām uz ārsta māju.