Divas apmetņos ietinušās sievietes ar melnām samta maskām uz acīm bikli sekoja Manikanam.
Aiz sarkanajiem aizkariem otrajā stāvā spīdēja maiga lampas gaisma.
Istabas otrā galā, gultā, ko balstīja vītas kolonnas, aiz tādas pašas krāsas aizkara kā pie logiem, gulēja de Gišs. Viņa galvu balstīja divi spilveni, acis bija blāvas, garās, tumšās matu cirtas bija izjukušas pa spilvenu un izspūrušas aizsedza jaunekļa bālos deniņus.
Varēja just, ka šeit valda drudzis.
De Gišs murgoja. Viņa prātu bija pārņēmušas vīzijas, kādas Dievs sūta cilvēkiem, kurus aizsauc no šīs saules.
Uz grīdas varēja redzēt dažus nenožuvušus asiņu traipus.
Manikans ātri uzskrēja pa kāpnēm; viņš apstājās uz sliekšņa, klusām pavēra durvis un pabāza galvu istabā. Redzēdams, ka viss ir mierīgi, viņš uz pirkstgaliem piegāja pie lielā Indriķa IV ādas krēsla; pārliecinājies, ka slimnieku kopēja, kā jau to varēja sagaidīt, aizmigusi, Manikans viņu pamodināja un palūdza iziet blakus istabā.
Tad viņš piegāja pie gultas un apstājās, jautādams sev, vai nevajadzētu pamodināt de Gišu, lai pavēstītu viņam patīkamo ziņu.
Taču viņš izdzirdēja, kā aiz aizkariem jau čaukst zīds un saraustīti elpo viņa pavadones, turklāt pamanīja, ka aizkars nepacietīgi paveras, un tāpēc līdz ar kopēju izgāja blakus istabā.
Tiklīdz viņš pazuda aiz durvīm, aizkars tika atbīdīts, un istabā ienāca divas sievietes.
Pirmā no viņam pavēloši pamāja ar roku, un otra apsēdās uz ķeblīša pie durvīm.
Pirmā apņēmīgi devās uz gultas pusi, atrāva aizkaru un aizmeta tā galus aiz pagalvja.
Viņa ieraudzīja grāfa bālo seju un viņa labo roku, kas gulēja žilbinoši baltā pārsējā, kurš ļoti skaidri izdalījās uz cietēja guļasvietas tumšās segas fona.
Sieviete nodrebēja, redzēdama, ka sarkanais plankums uz pārsēja pakāpeniski palielinās.
Jaunekļa baltās krūtis bija atsegtas, it kā lai nakts svaigums atvieglinātu viņa elpu.
No jaunās sievietes krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņa atspiedās pret gultas balstu un ilgi caur masku vēroja skumjo ainu.
Caur grāfa sakostajiem zobiem plūda gārdzoši elpas vilcieni.
Maskotā dāma satvēra ievainotā kreiso roku. Tā bija karsta kā kvēlojošas ogles. Salīdzinājumā ar šo roku dāmas rokas bija aukstas kā ledus, un no viņas pieskāriena de Gišs tūlīt pat atvēra acis un ar pūlēm mēģināja atgriezties dzīvē, sasprindzinādams redzi.
Pirmo viņš pamanīja rēgu, kas stāvēja pie viņa gultas kolonnas. Slimā acis iepletās, bet tajās nepavīdēja ne mazākā apziņas dzirksts.
Tad stāvošā dāma pamāja savai pavadonei, kura sēdēja uz ķebļa pie durvīm; bez šaubām, tā labi zināja savu uzdevumu, jo, skaļi un skaidri izrunādama vārdus, bez aizķeršanās pateica:
— Grāf, viņas augstība princese vēlas uzzināt, kā jūs jūtaties, un ar manu muti izteikt visdziļāko līdzjūtību.
Izdzirdis vārdu «princese", de Gišs sakustējās; viņš nevarēja saskatīt sievieti, kas to teica.
Tāpēc viņš neviļus pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss.
Tā kā ledainā roka joprojām neatlaida viņa roku, tad viņš atkal sāka skatīties uz kustīgo rēgu.
— Kundze, vai jūs man to sakāt, — viņš vārgā balsī vaicāja, — vai arī šai istabā atrodas vēl kāds?
— Jā, — tik tikko dzirdami atbildēja rēgs, zemu nodūris galvu.
— Tad pasakiet princesei, ka es miršu bez nožēlas, jo viņa mani ir atcerējusies, — ievainotais ar pūlēm izdvesa.
Dzirdēdama vārdu „miršu", dāma maskā nespēja apvaldīt asaras.
Ja de Giša apziņa būtu skaidrāka, viņš pamanītu, ka tās kā mirdzošas pērles krīt viņa gultā.
Aizmirsusi par savu masku, dāma pacēla roku pie acīm, vēlēdamās tās noslaucīt, bet, uzdūrusies aukstam, bezjūtīgam samtam, nikni norāva masku un nometa to uz grīdas.
Ieraudzījis seju, kas pēkšņi parādījās kā no miglas, de Gišs iekliedzās un pastiepa roku.
Viņš bija pārāk vājš, lai kaut ko teiktu, un spēki viņu acumirklī pameta.
Labā roka, kas instinktīvi stiepās pretī rēgam, atkal bezspēcīgi nokrita uz gultas, un asiņu plankums uz pārsēja kļuva vēl lielāks.
Jaunekļa acis apmiglojās un aizvērās, it kā viņš jau cīnītos ar nežēlīgo nāves eņģeli.
Galva vairākkārt konvulsīvi noraustījās un pamira uz spilvena.
Grāfa seja bija nāves bālumā.
Dāma izbijās, bet šīs bailes nevis aizdzina viņu no slimā gultas, bet gan pievilka vēl tuvāk.
Viņa noliecās pār ievainoto, viņas siltā elpa skāra auksto seju, kurai viņa gandrīz pieskārās, un pēc tam ātri noskūpstīja de Giša kreiso roku; kā no strāvas trieciena ievainotais atguvās vēlreiz, pavēra neko neredzošās acis un atkal ieslīga nesamaņā.
— Iesim prom, — dāma teica savai pavadonei. — Mēs nedrīkstam ilgāk te palikt, jo citādi es izdarīšu kādu neprātību.
— Jūsu augstība aizmirsa masku, — modrā pavadone atgādināja.
— Paņemiet to, — dāma atteica, dziļā satraukumā izskriedama kāpņu telpā.
Durvis uz ielu bija palikušas vaļā, un tās abas kā putniņi izlidoja pa tām un pasteidzās atgriezties pilī.
Viena no dāmām iegāja princeses apartamentos un nozuda.
Otra uzkāpa uz galma dāmu istabu augšstāvā.
Iegājusi savā istabā, viņa apsēdās pie galda un, nepaguvusi pat elpu atvilkt, uzrakstīja dažas rindiņas:
«Šovakar princese apmeklēja de Gišu.
No šīs puses viss iet brīnišķīgi.
Rīkojieties arī jūs; galvenais, neaizmirstiet sadedzināt šo zīmīti."
Viņa salocīja vēstulīti un uzmanīgi aizzagās pa gaiteni uz prinča svītai ierādītajām telpām.
Tur viņa apstājās kādu durvju priekšā, divreiz pieklauvēja, tad iestūma pa spraugu zīmīti un aizskrēja.
Atgriezusies viņa iznīcināja visas savas pastaigas pēdas un jebkādus pierādījumus, ka viņa būtu rakstījusi.
Aizņemta ar šīm rūpēm, viņa pamanīja uz galda princeses masku, ko bija atnesusi pēc savas pavēlnieces rīkojuma, bet aizmirsusi atdot viņai.
— Rīt nedrīkstu aizmirst izdarīt to, ko aizmirsu šodien.
Viņa paņēma masku un sajuta mitrumu. Paskatījusies uz savu pirkstu, viņa ieraudzīja, ka tas ir ne tikai slapjš, bet arī sarkans.
Maska bija iekritusi vienā no vēl nenožuvušajiem asiņu plankumiem, kas, kā jau teicām, bija šur tur uz Giša istabas grīdas, un maskas baltā batista odere bija nosmērēta asinīm.
— Ak tā! — noteica Montalē, ko lasītāji jau droši vien pazinuši pēc viņas manierēm. — Nē, tagad nu gan es viņai šo masku neatdošu. Tagad tā ir pārāk vērtīga!
Montalē piesteidzās pie kļavas koka lādītes, kur viņai glabājās tualetes piederumi un smaržas.
„Nē, te gan ne, — viņa pie sevis noteica, — tādas lietas nedrīkst pakļaut dažādām nejaušībām."
Kādu laiku pārdomājusi, viņa savilka seju sev raksturīgajā grimasē un noteica:
— Drosmīgā bruņinieka asinīm slacītā brīnišķīgā maska! Tu dosies uz rietumu noliktavu, kur jau glabājas Lavaljēras un Raula vēstules — vārdu sakot, visa mana mīlestības kolekcija. Kādreiz no tās varēs pētīt Francijas un franču karaļu vēsturi! Tu dosies pie Malikorna kunga, — nebēdne smiedamās turpināja, sākdama izģērbties, — jā, jā, pie cienījamā Malikorna kunga, — viņa nopūta sveci, — kurš domā, ka viņš tikai pārrauga prinča apartamentus, bet nemaz nenojauš, ka es viņu esmu iecēlusi par Burbonu nama un citu labāko karalistes dzimtu arhivāru un histo- riogrāfu. Lai tikai tas lācis Malikorns tagad pamēģina žēloties!
Pēc šiem vārdiem viņa aizrāva aizkaru un aizmiga.