Ieradies Parīzē, karalis devās uz valsts padomi un atlikušo dienas daļu strādāja. Palikusi divatā ar Austrijas Annu pēc karaļa aiziešanas, jaunā karaliene apraudājās.
— Ak, māmiņ, — viņa žēlojās, — karalis mani vairs nemīl. Ak Dievs, kas gan ar mani notiks?
— Vīrs vienmēr mīl tādu sievu kā jūs, — Austrijas Anna atbildēja.
— Var pienākt laiks, māmiņ, kad viņš iemīlēs kādu citu.
— Ko jūs saucat par mīlestību?
— Ak, tas nozīmē visu laiku par kādu domāt, vienmēr mēģināt satikt šo cilvēku!
— Vai tad jūs esat novērojusi karalim kaut ko tamlīdzīgu? — Austrijas Anna jautāja.
— Nē, kundze, — jaunā karaliene nedroši atteica.
— Nu redziet, Marija!
— Un tomēr jums jāpiekrīt, māmiņ, ka karalis mani pārāk maz ievēro.
— Mana meita, karalis pieder visai valstij.
— Lūk, tāpēc viņš nepieder man; tāpat kā daudzas karalienes, arī mani karalis aizmirsīs, pametīs, un visu mīlestību, slavu, godu iegūs citas! Ak, māmiņ, viņš ir tik skaists! Daudzas sievietes atzīsies viņam mīlestībā un daudzas viņu mīlēs!
— Sievietes reti mīl vīrieti, nevis karali. Ja tomēr tā notiktu, par ko es šaubos, tad, Marija, jums jāvēlas, lai šīs sievietes patiesi mīlētu jūsu vīru. Pirmkārt, vīrietim ātri apnīk sievietes pašaizliedzīgā mīlestība; otrkārt, iemīlējusies sieviete zaudē visu varu pār vīrieti, no kura viņa negūst ne varu, ne bagātību, bet tikai mīlestību. Tāpēc vēlieties, lai karalis mīlētu pēc iespējas mazāk, bet viņa izredzētā pēc iespējas vairāk.
— Ak, māmiņ, pašaizliedzīgai mīlestībai piemīt liels spēks.
— Un jūs sūdzaties, ka esat pamesta!
— Tiesa gan, es runāju galīgas muļķības… Vienu gan es nevarētu izturēt.
— Ko tad?
— Laimīgu izvēli, jaunu ģimeni, ko viņš atrastu pie citas sievietes. O, ja es kādreiz uzzināšu, ka karalim ir bērni… "es nomiršu!
— Marij, Marij! — karaliene māte pasmaidīja un saņēma jaunās karalienes roku. — Iegaumējiet, ko es jums teikšu, un lai mani vārdi vienmēr ir jums mierinājums: karalim nevar būt mantinieks bez jums, turpretim jums tas var būt bez karaļa.
To pateikusi, Austrijas Anna skaļi iesmējās un pameta vienu savu vedeklu, lai sagaidītu otru, par kuras ierašanos tieši tobrīd pavēstīja pāžs.
Princeses sejā jautās rūpes kā cilvēkam, kurš kaut ko nodomājis izdarīt.
— Es atnācu, — viņa iesāka, — lai uzzinātu, vai jūsu majestātes nenogurdināja mūsu ceļojums?
— Nemaz, — karaliene māte atbildēja.
— Mazliet, — noteica Marija Terēze.
— Es esmu ļoti norūpējusies.
— Par ko? — Austrijas Anna jautāja.
— Karalis droši vien jūtas noguris no jāšanas.
— Nē, viņam bija derīgi izjāt.
— Es pati to ieteicu, — Marija Terēze nobālēdama teica.
Neko neatbildēdama, princese tikai veltīja viņai vienu no sev raksturīgajiem smaidiem, saglabājot nekustīgu sejas izteiksmi, bet tikai viegli sašķiebjot lūpas. Viņa tūdaļ pat mainīja sarunas tematu:
— Parīzi mēs atrodam tādu pašu kā pametām: tās pašas intrigas, viltības, koķetēšana.
— Intrigas? Kādas?— karaliene māte vaicāja.
— Daudz runā par Fukē kungu un di Plesī-Beljēras kundzi.
— Kura tātad ieņēmusi desmittūkstošo numuru rindā? — karaliene māte pavīpsnāja. — Nu, bet viltības?
— Mums acīmredzot ir kaut kādas nepatikšanas ar Holandi.
— Princis man stāstīja par notikumu ar medaļām.
— Ā, Holandē kaltās medaļas, kur pāri saulei — karalim attēlots mākonis! — iesaucās jaunā karaliene. — Jūs veltīgi saucat to par viltību. Tas ir vienkārši nepiedienīgs izlēciens.
— Tik nožēlojams, ka karalis pat nepievērš tam uzmanību, — karaliene māte piezīmēja. — Bet ko jūs teiksiet par koķetēšanu? Vai tas ir mājiens uz Doblonas kundzi?
— Nē, nē! Meklējiet tuvāk.
— Casa de usted *
— Nekiļstinot lūpas, karaliene māte pačukstēja vedeklai pie auss.
Princese to nedzirdēja un turpināja:
— Vai jūs zināt drausmīgo jaunumu?
— Kā gan citādi! Par de Giša ievainojumu, vai ne?
— Vai jūs arī, tāpat kā citi, izskaidrojat to ar nelaimes gadījumu medībās?
— Jā, protams, — šoreiz ieinteresētas, abas karalienes atbildēja reizē.
Princese pienāca tuvāk.
— Divkauja! — viņa pačukstēja.
— Ā! — iesaucās Austrijas Anna, kuras ausīs vārdam «divkauja" bija nepatīkama skaņa: viņas valdīšanas laikā Francijā tās bija aizliegtas.
— Skumja divkauja, kurā princis gandrīz zaudēja divus savus labākos draugus, bet karalis — divus padevīgus kalpus.
— Kāds tad bija divkaujas iemesls? — vaicāja jaunā karaliene, kuru mudināja kaut kāds neskaidrs instinkts.
— Galantums, — princese svinīgi atteica. — Pretinieki sprieda par kādas tikumiem: vienam likās, ka salīdzinājumā ar šo dāmu Pallāda nav nekas; otrs apgalvoja, ka šī dāma drīzāk līdzinās Venērai, kas savaldzināja Marsu, un abi kungi saķildojās kā Ahillejs ar Hektoru.
Akmentiņš jusu dārzā (spān.)
— Venēra, kas savaldzināja Marsu? — jaunā karaliene nočukstēja, neuzdrošinādamās iedziļināties šajās alegorijā.
— Kas ir šī dāma? — Austrijas Anna tieši noprasīja. — Liekas, jūs teicāt, ka viņa ir galma dāma?
— Vai patiešām es to teicu? — princese brīnījās.
— Jā. Man pat šķiet, ka jūs minējāt viņas vārdu.
— Bet vai jūs zināt, ka šī sieviete nes lielu nelaimi karaļnamam?
— Tā ir de Lavaljēras jaunkundze? — karaliene māte vaicāja.
— Iedomājieties tikai, jā; tāda neglītene.
— Es domāju, ka viņa ir kāda muižnieka līgava, bet to gan nesauca de Gišs vai de Vārds.
— Ļoti iespējams, jūsu majestāte.
Jaunā karaliene paņēma izšuvumu un tēlotā mierā sāka to ārdīt; drebošie pirksti tomēr nodevīgi izpauda uztraukumu.
— Ko jūs teicāt par Venēru un Marsu? — karaliene māte turpināja izjautāt. — Vai tad ir kāds Marss?
— Viņa lielās, ka ir.
— Jūs sakāt, lielās?
— Tas arī bija divkaujas iemesls.
— Un de Giša kungs bija Marsa pusē?
— Protams, kā jau pieklājas padevīgam kalpam.
— Padevīgs kalps! — aizmirsusi jebkuru piesardzību, iesaucās jaunā karaliene, jo viņu pārāk mocīja greizsirdība. — Kam kalps?
— Aizstāvēt Marsu varēja tikai, upurējot Venēru, — princese turpināja. Tāpēc de Giša kungs apgalvoja, ka Marss ne pie kā nav vainīgs un Venēra ir parasta lielībniece.
— Un de Varda kungs neatlaidās, ka taisnība Venērai? — Austrijas Anna mierīgi apvaicājās.
„De Vard, jūs dārgi samaksāsiet par visaugstsirdīgākā cilvēka ievainojumu!" — princese nodomāja.
Viņa bez žēlastības uzbruka de Vardam, atmaksādama gan par ievainoto, gan arī par sevi pašu; princese bija pārliecināta, ka viņai izdosies galīgi pazudināt savu ienaidnieku. Viņa bija pateikusi tik daudz, ka, ja to dzirdētu Manikans, viņš nožēlotu savas rūpes par draugu — nelaimīgajam ienaidniekam tās sāgādāja pārāk lielas nepatikšanas.
— Tajā visā es saskatu galveno ļaunumu — Lavaljēru, — sacīja Austrijas Anna.
Jaunā karaliene pilnīgi aukstasinīgi atkal ķērās pie darba.
Princese klausījās.
— Vai jūs man nepiekrītat? — Austrijas Anna viņai jautāja. — Vai tad jūs nedomājat, ka iemeslu ķildai un divkaujai deva viņa?
Princese atbildēja ar nenoteiktu žestu, ko varēja uzskatīt tiklab par apstiprinājumu kā par noliegumu.
— Tad es nesaprotu, ko jūs teicāt par koķetēšanas briesmām, — Austrijas Anna piebilda.
— Nu, ja šī persona nebūtu koķetējusi, — princese strauji sacīja, — tad Marss nepievērstu viņai nekādu uzmanību.
Izdzirdot atkal vārdu „Marss", jaunās karalienes vaigi acumirklī pietvīka, tomēr viņa turpināja savu darbu.
— Es nevēlos, lai manā galmā vīriešus rīdītu citu pret citu, — Austrijas Anna rāmi noteica. — Tādas paražas varbūt varēja pieciest tajos laikos, kad sadrumstaloto muižniecību vienoja tikai galantums pret sievietēm. Toreiz valdīja sievietes, kas ar biežām divkaujām stiprināja vīriešu drosmi. Paldies Dievam, tagad Francijā ir tikai viens pavēlnieks. Viņam jāziedo visus spēkus un tieksmes. Es necietīšu, ka manam dēlam atrauj padevīgus kalpus.
Vērsdamās pie jaunās karalienes, viņa pajautāja:
— Ko lai mēs darām ar Lavaljēru?
— Lavaljēru? — Marija Terēze izbrīnīti vaicāja. — Es neesmu dzirdējusi tādu vārdu.
Teikto pavadīja tik ledains smaids, kāds iederas vienīgi karaļu lūpās.
Arī princese bija karaļa meita, turklāt ārkārtīgi lepna un apveltīta ar gudru prātu, tomēr šī atbilde viņu iznīcināja. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa atguvās.
— Tā ir viena no manām galma dāmām, — viņa palocījusies teica.
— Tad jau tas attiecas uz jums, māsa… nevis uz mums, — Marija Terēze tai pašā tonī piebilda.
— Atvainojiet, — Austrijas Anna iebilda, — uz mani tas attiecas. Es ļoti labi saprotu, — viņa turpināja, daudznozīmīgi skatīdamās uz princesi, — kāpēc jūsu augstība man to teica.
— Viss, kas nāk no jums, — angļu princese sacīja, — tikpat labi varētu nākt no pašas gudrības.
— Viņu varēs aizsūtīt uz provinci, — Marija Terēze maigi piebilda, — un piešķirt pensiju.
— No manas kases! — princese strauji piebilda
— Nē, nē, princese, — Austrijas Anna pārtrauca, — nevajag nekādu troksni. Karalim nepatīk, ja par dāmām izplatās sliktas valodas. Lai viss beidzas ģimenes ietvaros. Esiet tik laipna, princese, un ataiciniet šo meiteni šurp… Jūs, mana meita, esiet tik laba un atstājiet mūs uz dažām minūtēm.
Karaļa atraitnes lūgumi bija tikpat kā pavēles. Marija Terēze aizgāja uz savām istabām, bet princese lika pāžam pasaukt Lavaljēru.