Lavaljēra ienāca karalienes mātes istabās, nemaz nenojauzdama, cik bīstama sazvērestība vērsta pret viņu.
Meitene domāja, ka uzaicināta uz dežūru, un tādās reizēs karaliene māte vienmēr bija pret viņu ļoti laipna. Turklāt Lavaljēra nebija tieši pakļauta Austrijas Annai, un viņu attiecības bija tikai oficiālas. Aiz savas iedzimtās laipnības un augstās kārtas karaliene māte uzskatīja par savu pienākumu padarīt oficiālās attiecības maigākas.
Tā nu Lavaljēra tuvojās karalienei mātei ar savu mierīgo un lēnprātīgo smaidu, kas viņā bija visvaldzinošākais.
Austrijas Anna pamāja, lai viņa pienāk pēc iespējas tuvāk.
Tobrīd atgriezās princese un ar dziļi vienaldzīgu izskatu apsēdās blakus vīramātei, paņēmusi Marijas Terēzes rokdarbu.
Lavaljēra gaidīja, ka tūlīt saņems kādu rīkojumu, bet, ievērojusi šo sagaidīšanu, ziņkārīgi sāka vērot karalienes un princeses sejas.
Anna pārdomāja.
Princese šķita pilnīgi vienaldzīga, bet viņas izskats varēja satraukt pat mazāk biklus cilvēkus nekā Lavaljēra.
— Jaunkundz, — karaliene māte pēkšņi ierunājās, nemaz necenšoties mīkstināt savu spāņu akcentu, kā darīja vienmēr, ja runāja mierīgi, — panāciet tuvāk, un parunāsim par jums, ja jau jūsu vārds ir visu lūpās.
— Mans vārds? — nobālēdama iesaucās Lavaljēra.
— Neizliecieties, skaistulīti Vai jūs zināt par de Giša divkauju ar de Vardu?
— Ak Dievs, jā, jūsu majestāte, vakar es dzirdēju baumas par to, — Lavaljēra atbildēja.
— Vai tad jūs nenojautāt, ka tādas baumas radīsies?
— Kā es to varēju nojaust, jūsu majestāte?
— Divkauja nekad nemēdz būt bez iemesla, un jūs droši vien zinājāt abu pretinieku naida cēloni.
— Es neko par to nezināju, jūsu majestāte.
— Spītīga liegšanās ir banāls aizsardzības veids, un jūs, jaunkundz, esat pārāk gudra, lai ķertos pie banalitātēm. Labāk izdomājiet kaut ko citu.
— Ak Dievs, jūsu majestātes ledainais tonis mani biedē! Vai patiešām es, sev par nelaimi, esmu izsaukusi jūsu nelabvēlību?
Princese iesmējās. Lavaljēra izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Nelabvēlību? — Austrijas Anna pārvaicāja. — Izsaukusi nelabvēlību? Jūs nedomājat, ko runājat, de Lavaljēras jaunkundz, es izrādu nelabvēlību tikai tiem, par kuriem es domāju. Jūs es atcerējos vienīgi tāpēc, ka par jums pārāk daudz runā, bet man nepatīk, ja manas galma dāmas tiek tā apspriestas.
— Jūsu majestāte parāda man godu, runādama ar mani, — pārbiedētā Lavaljēra iebilda, — bet es nesaprotu, kāpēc kādam būtu jāinteresējas par mani.
— Tad es jums to pateikšu. De Giša kungam vajadzēja jūs aizstāvēt.
— Mani?
— Jā, jūs. Viņš rīkojās bruņnieciski, un skaistām piedzīvojumu meklētājām taču patīk, kad bruņinieki viņu dēļ krusto šķēpus. Toties es ienīstu divkaujas un sevišķi neciešu tādus piedzīvojumus… Izdariet no tā secinājumus.
Lavaljēra nokrita pie karalienes kājām, bet tā uzgrieza viņai muguru. Viņa pastiepa roku pret princesi, bet tā smējās viņai acīs.
Lepnums lika meitenei saslieties.
— Jūsu majestāte, — viņa izteica, — sakiet, ko es esmu nogrēkojusies? Es redzu, ka jūsu majestāte mani par kaut ko vaino, nedodot iespēju attaisnot sevi.
— Ak tā! — Austrijas Anna iesaucās. — Princese, vai jūs dzirdat šīs skaistās frāzes! Cik cēlas jūtas! Ne ko pielikt, ne atņemt — infante, dižā Ķīra* saderinātā, maiguma un varonīgu jūtu iemiesojums! Var redzēt, skaistulīt, ka jums bijusi darīšana ar konkrētām personām.
Lavaljēra jutās ievainota pašā sirdī un ne tikai nobālēja, bet kļuva baltāka par liliju, juzdama, ka spēki viņu atstāja.
— Es gribēju jums sacīt, — karaliene nicīgi turpināja, — ja jūsu jūtas turpinās izpausties tādā pašā veidā, tad mums, sievietēm, būs kauns stāvēt jums blakus, jo jūs mūs apkaunojat. Esiet pieticīgāka, jaunkundz. Starp citu, es dzirdēju, ka jūs esat līgava. Vai tas tiesa?
Lavaljēra piespieda roku pie sirds, kurai bija dots vēl viens trieciens.
— Atbildiet taču, kad ar jums runā!
— Jā, jūsu majestāte.
— Kas ir jūs līgavainis?
— Vikonts de Braželons.
— Zināt, jaunkundz, tā ir liela laime un jums — meitenei bez īpašuma un stāvokļa sabiedrībā jābūt pateicīgai debesīm, kas jums dāvā tādas nākotnes izredzes.
Lavaljēra klusēja.
— Kur ir vikonts de Braželons? — karaliene turpināja.
— Anglijā, — atteica princese. — Droši vien drīz arī tur nokļūs runas par jaunkundzes panākumiem.
— Ak Dievs! — Lavaljēra izmisumā nočukstēja.
— Tātad, jaunkundz, — Austrijas Anna noteica, — šis jauneklis atgriezīsies, un jūs abus kaut kur aizsūtīs. Ja jums būtu citādi nodomi —
Karaliene runā par Skiderī romāna „Artamēns jeb dižais Kīrs" varoņiem — par persiešu valdnieka Kambiza dēlu Artamēnu jeb Ķīru un viņa iemīļoto princesi Mandanu.
meitenēm mēdz būt dīvainas iegribas, — varat ticēt, es jūs uzvēdīšu uz pareizā ceļa: man ir bijusi darīšana ne ar tādām vien kā jūs.
Lavaljēra vairs neko nedzirdēja. Nežēlīgā karaliene turpināja:
— Es jūs aizsūtīšu vienu pašu uz tādu vietu, kur jūs varēsiet nopietni visu pārdomāt. Pārdomas atvēsina verdošās asinis un izgaisina jaunības ilūzijas. Es domāju, jūs mani sapratāt?
— Jūsu majestāte!
— Ne vārda vairāk!
— Jūsu majestāte, es neesmu vainīga tajā, par ko jūs mani turat aizdomās. Jūs redzat manu izmisumu. Es tik ļoti mīlu un godāju jūsu majestāti.
— Labāk būtu, ja jūs mani negodātu, — karalienes balsī skanēja ledaina ironija. — Labāk būtu, ja jūs nebūtu nevainīga. Vai tik jūs neiedomājaties, ka es skatītos caur pirkstiem, ja jūs būtu vainīga?
— Jūsu majestāte, jūs mani nogalināsiet!
— Lūdzu iztiksim bez komēdijām, citādi es sarīkošu tādu atrisinājumu, kas jūs nemaz neiepriecinās. Varat iet un ņemiet vērā šo mācību.
— Jūsu augstība, — Lavaljēra vērsās pie Orleānas hercogienes un satvēra viņas roku, — jūs esat tik laba, lūdzu, aizlieciet par mani kādu vārdu!
— Es! — pincese sāka smieties. — Es esot laba?… Jūs pati neticat tam, ko runājat, jaunkundz!
Viņa asi izrāva savu roku.
Tā vietā, lai līdz mielēm izciestu savu pazemojumu, Lavaljēra pēkšņi nomierinājās un atguva savaldību; viņa atvadījās ar zemu reveransu un aizgāja.
— Nu, kā jūs domājat, — Austrijas Anna vaicāja, — vai viņa vēl turpinās?
— Es neuzticos lēnprātīgiem un pacietīgiem raksturiem, — princese atteica. — Pacietīgas sirdis ir neparasti vīrišķīgas, bet lēnprātīgie ir pārliecināti par sevi.
— Varu jums galvot, ka tagad viņa vairākkārt pārdomās, vai vēlreiz mest acis uz dievu Marsu.
— Ja tikai neapbruņosies ar viņa vairogu, — princese iebilda.
Karalienes mātes lepnais skatiens atbildēja uz šo visai smalko piezīmi. Tad abas dāmas, gandrīz pārliecinātas par uzvaru, devās pie Marijas Terēzes, kura, gaidīja viņas ar šķietamu vienaldzību.
Bija apmēram pusseptiņi. Karalis tikko bija beidzis dienas darbus un paēdis. Velti netērēdams laiku, viņš paņēma zem rokas de Sentenjanu un pavēlēja viņam pavadīt sevi uz Lavaljēras istabu. Galminieks izrādīja dziļu pārsteigumu.
— Kas tur savāds? — karalis sacīja. — Man jāapgūst šis maršruts un jāpierod pie tā.
— Bet, valdniek, galma dāmu istabas šeit ir kā lukturis: visi var novērot, kas tur ieiet un kas iziet. Man liekas, vajadzīgs kāds iegansts. Nu, piemēram…
— Kāds?
— Vai jūsu majestāte nepagaidītu, kamēr atgriežas princese?
— Nekādus ieganstus! Nekādu gaidīšanu! Pietiek slēpties un taisīt noslēpumus! Francijas karalim nav nekas apkaunojošs sarunāties ar gudru meiteni. Lai kaunas tās, kas par to domās kaut ko sliktu!
— Jūsu majestāte, piedodiet, varbūt es pārcenšos…
— Runā.
— Bet karaliene?
— Jā, tas gan tiesa! Es gribu, lai karaliene vienmēr baudītu visdziļāko cieņu. Nu labi, šovakar es apmeklēšu de Lavaljēras jaunkundzi tāpat, bet pēc tam izdomāšu, kādus ieganstus vien tu vēlies. Rīt mēs ar to nodarbosimies, šodien man nav laika.
De Sentenjans neko neatbildēja. Viņš gāja pa priekšu, nokāpa pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu, juzdams kaunu, ko nespēja nomākt pat augstais gods pakalpot karalim.
Iemesls bija tāds, ka de Sentenjans gribēja saglabāt savu nevainojamo reputāciju princeses un abu karalieņu acīs. Bez tam viņam gribējās iztapt arī de Lavaljēras jaunkundzei, bet savienot vienu un otru bija diezgan grūti.
Jāpiebilst, ka princeses un karalieņu logi izgāja uz pagalmu. Redzēdamas, kurp viņš pavada karali, šīs trīs dāmas vairs par viņu neliktos ne zinis, bet šo augsti stāvošo personu autoritāti nespēja atsvērt favorītes acumirklīgā ietekme.
Nabaga de Sentenjans, kurš tik vīrišķīgi aiztāvēja Lavaljēru Fonteblo parkā, zaudēja visu savu pašpārliecinātību, atrazdamies Parīzē, visu acu priekšā. Viņš saskatīja meitenē tūkstošiem trūkumu un nevarēja vien sagaidīt, kad varēs par tiem izstāstīt karalim.
Drīz viņa mocības beidzās; pagalms bija pāriets. Nepacēlās neviens aizkars, un neatvērās neviens logs. Karalis soļoja ātri: viņu skubināja paša nepacietība un de Sentenjana garās kājas, kas rādīja viņam ceļu.
Pie durvīm de Sentenjans gribēja pazust, bet karalis viņu aizturēja.
Tā bija laipnība, bez kuras galminieks būtu labprāt izticis.
Viņam nācās ieiet pie Lavaljēras kopā ar Ludviķi.
Parādoties karalim, jaunava noslaucīja acis; karalis to pamanīja. Mīlētāja uzstājībā viņš sāka izprašņāt meiteni.
— Tas nav nekas, valdniek, — viņa teica.
— Bet jūs taču raudājāt?
— Nē, valdniek.
— Skatieties, de Sentenjan, vai tad es maldos?
De Sentenjanam vajadzēja atbildēt, bet viņš bija galīgi apjucis.
— Jums ir sarkanas acis, — karalis neatlaidās.
— Tas no putekļiem, valdniek.
— Nē, nē, jūsu sejā nav tā miera, kas jums tā piestāv un padara jūs tik pievilcīgu. Jūs nemaz neskatāties uz mani.
— Valdniek!
— Ko es runāju: jūs izvairāties no mana skatiena!
Viņa patiešām aizgriezās.
— Dieva dēļ, kas noticis? — jautāja Ludviķis, drudžaina uzbudinājuma pārņemts.
— Es atkārtoju, valdniek, tie ir tīrie nieki; es varu pierādīt jūsu majestātei, ka esmu pavisam mierīga.
— Jūs apgalvojat, ka esat mierīga, bet es redzu, ka esat apjukusi. Varbūt jūs kāds apvainoja vai sadusmoja?
— Nē, nē, valdniek!
— Jums man jāizstāsta, kas noticis! — karaļa acis nozibsnīja.
— Valdniek, neviens mani nav aizvainojis, neviens pats!
— Nu tad lai jūsu sejiņa atgūst sapņaini priecīgo izteiksmi, par kuru es jūsmoju šorīt; dariet man to prieku!
— Valdniek, lūdzu neprasiet to!
Karalis piecirta kāju.
— Kāda neizskaidrojama pārvērtība! — viņš iesaucās.
Ludviķis pameta skatienu uz Sentenjanu, kurš skaidri saskatīja Lavaljēras nomāktību.
Ludviķa lūgumi izrādījās veltīgi, tāpat kā mēģinājumi izkliedēt viņas skumjas un atbrīvot viņu no stinguma.
Karalim tāda noslēgtība likās aizvainojoša; viņš sāka aizdomīgi vērties apkārt.
Lavaljēras istabā karājās miniatūrs Atosa portrets.
Karalis pamanīja portretu, kura vaibsti ļoti atgādināja Braželonu, tāpēc, ka tas bija gleznots grāfa jaunībā.
Ludviķis vairs nenolaida no miniatūras savu draudīgo skatienu.
Lavaljēra jutās tik nospiesta un tāla no jebkurām domām par šo portretu, ka nespēja iedomāties, kāpēc karalis ir sadrūmis.
Ludviķis neviļus atcerējās, ka Lavaljēra un Braželons bijuši tuvi kopš agras bērnības.
Viņš atcerējās saderināšanos, kas sekoja pēc tam.
Viņš atcerējās, kā Atoss lūdza Lavaljēras roku Raulam.
Ludviķis iedomājās, ka pēc atgriešanās Parīzē Lavaljēra saņēmusi vēstis no Londonas, un tās aizēnojušas karaļa tēlu.
Tūlīt pat viņam iedzēla dundurs, ko sauc par greizsirdību.
Sarūgtināts viņš atkal sāka meiteni izprašņāt.
Lavaljēra neuzdrošinājās atbildēt: tad taču viņai vajadzētu visu izstāstīt, apvainot karalieni un princesi.
Tas nozīmētu pieteikt karu abām augsti stāvošajām un varenajām sievietēm.
Sākumā viņai likās, ka karalim, par spīti viņas klusēšanai, jānojauš patiesība, ja jau viņa neslēpa neko, kas norisinājās viņas sirdī.
Meitenei šķita, ka viņam viss jāsaprot un jāuzmin, ja jau Ludviķis viņu patiesi mīl.
Vai gan savstarpēja mīlestība nav kā dievišķa uguns, kas apgaismo visu sirdī notiekošo un atsvabina patiesi mīlošos no nepieciešamības izskaidroties?
Tāpēc viņa apklusa, aizsegusi seju ar rokām, izdvesdama tikai nopūtas un liedama asaras.
Asaras un nopūtas, kuras sākumā Ludviķi XIV aizkustināja, bet pēc tam izbiedēja, tagad sāka viņu kaitināt.
Viņš necieta pretošanos, kaut arī tā izpaustos asarās vai nopūtās. Karalis kļuva dzēlīgs, ass un prasīgs.
Ludviķa izturēšanās vēl padziļināja meitenes ciešanas, bet viņa vīrišķīgi pārcieta arī šo jauno pārbaudījumu.
Karalis pārgāja uz atklātiem apvainojumiem.
Lavaljēra pat nemēģināja aizstāvēties; par atbildi uz karaļa apvainojumiem viņa tikai noraidoši purināja galvu un izteica pāris vārdus, kas parasti izlaužas no dziļi sarūgtinātām sirdīm.
— Ak Dievs, ak mans Dievs!
Diemžēl šis sāpju sauciens ne tikai nenomierināja karali, bet vēl palielināja viņa dusmas… Tā bija vēršanās pie viņam pāri stāvoša spēka, būtnes, kas varēja aizsargāt Lavaljēru no viņa.
Bez tam de Sentenjans viņu atbalstīja. Kā jau mēs redzējām, de Sentenjans juta draudošo negaisu; viņš nezināja, cik spēcīga ir Ludviķa XIV mīlestība, toties skaidri apzinājās, ka pār nabaga Lavaljēru birs karalieņu un princeses triecieni. Viņš nebija tāds bruņinieks, kurš nebaidītos no šī atvara, kas varēja ieraut arī viņu.
Tāpēc de Sentenjans atbildēja karalim pusbalsī vai aprautiem žestiem, kas tikai pavairoja Ludviķa žulti. Galminieks vēlējās nesaprašanos novest līdz atklātam strīdam, zinādams, ka pēc tam viņam vairs nevajadzēs sevi kompromitēt, pavadot savu augsto aizgādni pie Lavaljēras.
Karalis saniknojās arvien vairāk un vairāk.
Sakrustojis rokas, viņš apstājās meitenes priekšā.
— Jaunkundz, es jums jautāju pēdējoreiz, vai jūs atbildēsiet? Vai jūs paskaidrosiet savas nepastāvības un kaprīžu cēloni, kāpēc jūs esat tā pārmainījusies?
— Ak Dievs, ko jūs no manis vēlaties? — Lavaljēra čukstēja. — Valdniek, jūs taču redzat manas dvēseles smagās ciešanas. Jūs redzat, ka man nav ne gribas, ne domu, ne vārdu!
— Vai tad tik grūti pateikt patiesību? Tam vajadzētu mazāk vārdu, nekā jūs tikko izteicāt!
— Kādu patiesību?
— Visu.
Patiesība jau bija gatava izlauzties pār Lavaljēras lūpām, jo sirds bija pārpilna. Viņas rokas sakustējās, bet lūpas palika mēmas, un rokas atkal nolaidās. Nabadzīte vēl nejutās tik nelaimīga, lai sadūšotos uz tādu atklātību.
— Es neko nezinu, — viņa nomurmināja.
— O, tas jau ir kaut kas vairāk, nekā koķetēšana vai kaprīze! — karalis iesaucās. — Tā ir nodevība!
Šoreiz nekas viņu neapturēja, un viņš neatskatīdamis, ar izmisuma pilnu žestu izskrēja pa durvīm.
De Sentenjans viņam sekoja, ļoti apmierināts ar tādu iznākumu.
Ludviķis XIV apstājās tikai uz kāpnēm un, drudžaini ķerdamies pie margām, ieteicās:
— Cik necienīgi mani apmuļķoja.
— Kā tad, valdniek? — favorīts apvaicājās.
— De Gišs cīnījās vikonta de Braželona dēļ. Šo Braželonu…
— Jā, valdniek?
— Viņa vēl joprojām mīl Braželonu. De Sentenjan, es nudien nomiršu no kauna, ja pēc trim dienām manī būs palikusi kaut drusciņa mīlestības pret viņu.
Ludviķis XIV ātri aizgāja.
— Ak, es jau teicu jūsu majestātei! — de Sentenjans čukstēja, steigdamies pakal karalim un bailīgi šķielēdams uz visiem logiem.
Par nelaimi, šoreiz tā neveicās kā pa ceļam pie Lavaljēras.
Aizkars pavērās, un princese palūkojās pa logu.
Tiklīdz Ludviķis pazuda skatienam, viņa steidzīgi piecēlās un aizdrāzās uz istabu, ko karalis tikko bija atstājis.