Pēc karaļa aiziešanas Lavaljēra paslējās un pastiepa uz priekšu rokas, it kā gribētu mesties pakaļ Ludviķim un aizturēt viņu; kad durvis aiz iemīļotā aizvērās un soļu troksnis izgaisa tālumā, viņa spēja vienīgi nokrist krucifiksa priekšā.
Tur viņa satriekta palika, ciešanu nomākta un neapzinādamās neko citu, vienīgi savas sāpes.
Pēkšņi viņa izdzirda, ka atvērās durvis. Meitene nodrebēja un atskatījās, domādama, ka atgriezies karalis.
Viņa maldījās — tā bija princese.
Vai gan Luīzi patlaban spēja interesēt princese? Viņa atkal aizgriezās, nokārdama galvu. Uztrauktā princese bija sadusmota, lai neteiktu nikna.
— Jaunkundz, — princese noskaldīja, apstādamās Lavaljēras priekšā, — tas, protams, ir slavējami — stāvēt uz ceļiem, lūgties un izlikties ļoti dievbijīgai. Tomēr, lai cik padevīga jūs būtu debesu valdniekam, jums tomēr jāizpilda arī zemes valdnieku griba.
Lavaljēra ar pūlēm pacēla galvu, lai parādītu savu godbijību.
— Es atceros, — princese turpināja, — jums tikko deva kādu pavēli.
Lavaljēras nekustīgais un neko neredzošais skatiens pauda, ka viņa
aizmirsusi visu uz pasaules.
— Karaliene jums pavēlēja uzvesties tā, lai nedotu iemeslu nekādām tenkām, — princese runāja tālāk.
Lavaljēras skatiens pauda jautājumu.
— Turpretim no jūsu istabas nupat iznāca kāda persona, kuras klātbūtne šeit ir nosodāma.
Lavaljēra klusēja.
— Mans nams, karalisku asiņu nams, nedrīkst kļūt par sliktu piemēru, un šo slikto piemēru dodat jūs. Tāpēc, jaunkundz, es jums paziņoju aci pret aci, lai nepazemotu jūs, ka no šī brīža jūs esat brīva un varat atgriezties pie savas mātes Bluā.
Lavaljēra vairs nespēja sajust ne apvainojumu, ne ciešanas.
Viņa nepakustējās; rokas joprojām bija saliktas uz ceļiem kā Magdalēnai.
— Jūs dzirdējāt? — princese noprasīja.
Vienīgā atbilde bijs trīsas, kas pārskrēja visam Lavaljēras augumam.
Tā kā upuris neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, princese aizgāja.
Tikai tad Lavaljēra savā sastingušajā sirdī un asinīs sajuta pulsu, kurš kļuva aizvien straujāks deniņos, kaklā un roku locītavās. Kļūdama aizvien stiprāka, šī pulsācija pārgāja neprātīgos drudža murgos, kuros kā virpulī meitenes priekšā griezās viņas draugu un ienaidnieku tēli.
Viņas ausīs cauri zvanīšanai un trokšņiem jaucās draudi un mīlestības apliecinājumi; viņa pārstāja apzināties sevi; Luīzi pacēla it kā varens viesulis, aiznesdams no iepriekšējās dzīves, un pie apvāršņa viņa saskatīja kapakmeni, kas slējās viņas priekšā, pavērdams baismīgu, tumšu mūžīgās nakts patvērumu.
Pamazām tomēr drausmīgie murgi pārgāja, un Luīze atguva sev raksturīgo padevību liktenim.
Viņas sirdī atmirdzēja cerību gaismiņa kā saules stariņš nabaga cietumnieka tumšajā kamerā.
Domās viņa atgriezās uz ceļa no Fonteblo, redzēja karali jāšus pie karietes, dzirdēja, kā viņš runā par savu mīlestību un lūdz viņas mīlu, likdams viņai apzvērēt un zvērēdams arī pats, ka viņiem neviena diena nebeigsies ar strīdu un dienas satraukumus vienmēr remdinās tikšanās, vēstule vai kāda cita ziņa. Karalis nevar neturēt vārdu, ko pats pieprasīja, jo viņš nav despots, kas neņem vērā nekādus solījumus, vai arī auksts egoists, ko var apturēt pirmais ceļā gadījies šķērslis.
Vai patiešām viņas maigais aizstāvis karalis, kurš ar vienu vienīgu vārdu spēj izbeigt šīs ciešanas, arī pievienojies vajātājiem?
O, viņa dusmas nevar būt ilgstošas! Palicis viens, patlaban Ludviķis droši vien cieš tāpat kā viņa. Turklāt viņu atšķirībā no Luīzes nekas nesaista; viņš var rīkoties, kustēties, atnākt, bet viņa… viņa var vienīgi gaidīt.
Meitene ar drebošu sirdi gaidīja; nevar būt, ka Ludviķis neatnāks!
Bija pusvienpadsmit.
Viņš atnāks, vai uzrakstīs, vai vismaz pateiks kādu labu vārdu ar de Sentenjana starpniecību.
Ja karalis atnāks, viņa tūdaļ pieskries pie viņa un atmetīs jebkādu klīrīgumu, jo tas šobrīd likās nevajadzīgs. Cik dedzīgi viņa apliecinās: „Es joprojām jūs mīlu; tās ir viņas, kas negrib, lai es jūs mīlētu."
Pārdomādama Luīze pamazām nonāca pie secinājuma, ka Ludviķis nav nemaz tik vainīgs kā viņai likās. Ko gan viņš varēja domāt par viņas spītīgo klusēšanu? Jābrīnās vēl, ka nepacietīgais un viegli aizkaitināmais karalis tik ilgi saglabāja mieru. Protams, Luīze gan tā nerīkotos: viņa visu saprastu, visu nojaustu. Tomēr viņa bija tikai vienkārša meitene, bet ne visvarens karalis.
O, ja tikai viņš atnāktu, ja atnāktu!… Viņa piedotu visas ciešanas, ko viņš tai sagādājis! Mīlestība uz viņu kļūtu vēl stiprāka šo nepanesamo ciešanu dēļ!
Pagriezusi galvu uz durvju pusi, pavērtām lūpām viņa gaidīja skūpstu, ko karaļa lūpas no rīta bija tik maigi solījušas vārdā «mīlestība".
Ja arī karalis neatnāks, viņš uzrakstīs; šis otrais mierinājums gan nesolīja tādu saldmi un laimi kā pirmais, bet tomēr arī tas liecinās par mīlestību, kaut arī biklāku. Cik gan aizrautīgi viņa to lasīs, cik ātri atbildēs uz to! Kad sūtnis aizies, viņa šo svēto vēstulīti noskūpstīs, pārlasīs vēlreiz un piespiedīs pie savas sirds, jo šī lapiņa atnesīs viņai mieru, atpūtu un laimi!
Ja karalis neatnāks un nerakstīs, tad viņš vismaz atsūtīs de Senten- janu, vai arī de Sentenjans pats atnāks pie viņas. Tad viņa visu izstāstīs, karaliskā varenība nespēs slēgt viņas lūpas, un tad karaļa sirdī vairs nepaliks nekādu šaubu.
Lavaljēra visa — gan sirds, gan skatiens, gan dvēsele, gan miesa — bija saspringtu gaidu iemiesojums.
Viņa sev teica, ka cerībām palikusi vēl stunda; līdz pusnaktij karalis var atnākt, atrakstīt vai atsūtīt de Sentenjanu; tikai pēc pusnakts gaidīšana būs veltīga, un pēdēja cerība mirs.
Tiklīdz pilī atskanēja kāds troksnis, nabadzīte domāja, ka nāk pie viņas; tiklīdz kāds gāja pa pagalmu, viņai likās, ka tas ir karaļa sūtnis. Nosita vienpadsmit; tad ceturksni pāri vienpadsmitiem; pēc tam pusdiv- padsmit.
Viņai šķita, ka minūtes velkas, kaut gan vienlaikus tās ritēja pārāk
ātri.
Nosita trīs ceturtdaļstundas.
Pusnakts, pusnakts! Pienācis gals arī vēl palikušajai cerībai.
Ar pēdējo pulksteņa sitienu nodzisa pēdējā gaisma; līdz ar pēdējo gaismas staru izdzisa arī pēdējā cerība.
Tātad karalis viņu ir piemānījis un pārkāpis solījumu, kuru deva viņai vēl šorīt; zvērestu un tā pārkāpšanu šķīra tikai divpadsmit stundas. Viņai nebija lemts ilgi izbaudīt savas ilūzijas!
Acīmredzot karalis ne tikai nemīlēja viņu, bet arī nicināja to, kam visi uzbruka; šis nicinājums bija tik dziļš, ka viņš pat nenovērsa kaunpilno izraidīšanu, kas līdzinājās apkaunojošam spriedumam; bet šī negoda iemesls taču bija viņš pats, karalis.
Upura eņģelim līdzīgajā sejiņā parādījās rūgts smaids, vienīgā šīs ilgās cīņas dusmu izpausme.
Kas gan viņai uz zemes vēl bija bez karaļa? Nekas. Palika vienīgi Dievs debesīs.
Viņa pievērsās Dievam, paskatījās uz krucifiksu un to noskūpstīja.
Ja kāds tobrīd būtu ieskatījies viņas istabā, tad redzētu, ka līdz izmisumam novestā nabaga meitene pieņēmusi izšķirošo lēmumu.
Kājas vairs nespēja Luīzi noturēt un, smagi elpodama, viņa noslīga uz altāra pakāpieniem, piespieda galvu pie krucifiksa, ieurbās ar acīm logā un sāka gaidīt rītausmu.
Divos no rīta Luīze vēl joprojām atradās tādā pat stingumā, vai, pareizāk sakot, tādā pat ekstāzē. Viņa vairs sev nepiederēja.
Redzēdama, ka pils jumti kļūst violeti un tumsā viegli iezīmējas ziloņkaula krucifiksa kontūras, kam viņa bija piekļāvusies, Lavaljēra ar pūlēm piecēlās un nokāpa pagalmā, aizsegusi seju ar apmetni.
Viņa sasniedza izeju tieši tad, kad sardzes musketieri atvēra vārtus, lai izlaistu pirmo šveiciešu patruļu.
Neviena neievērota, Lavaljēra izslīdēja pakaļ sardzei uz ielas, un patruļas priekšnieks nepaguva saskatīt, kas tā par sievieti, kura tik agri pamet pili.