Lavaljēra izgāja aiz patruļas.
Patruļa nogriezās Sentonē ielā pa labi, Lavaljēra neviļus aizgāja pa kreisi.
Viņas nodomi noskaidrojās, un lēmums bija pieņemts: viņa iestāsies karmelītu klosterī Šaijo, kura priekšniece bija pazīstama kā ļoti stingra, ar to iedvesdama bailes galminiekiem.
Lavaljēra galīgi nepazina Parīzi. Viņa nekad pa to nestaigāja kājām un nespētu atrast ceļu pat būdama mierīgākā noskaņā. Tāpēc viegli saprast, ka meitene uzreiz nogriezās uz aplamo pusi.
Viņai gribējās tikai būt tālāk no pils, vienalga, kur.
Luīze bija dzirdējusi, ka Šaijo atrodas Sēnas krastā, tāpēc devās uz Sēnu.
Viņa nogriezās pa Koka ielu un, tā kā nevarēja iet caur Luvru, tad gāja uz Senžermēnas I'Ozeruā baznīcu pāri klajumam, kur Pero vēlāk uzcēla slaveno kolonādi.
Drīz vien meitene sasniedza krastmalu.
Viņa bija uzbudināta un soļoja ātri, gandrīz neievērodama savu vārgumu, kurš pa laikam lika viņai viegli pieklibot; tas bija atgādinājums par bērnībā gūto izmežģījumu.
Citā laikā viņas izskats radītu aizdomas pat ne visai vērīgiem cilvēkiem un piesaistītu vismaz ziņkārīgāko garāmgājēju skatienus.
Taču pustrijos no rīta Parīzes ielas ir gandrīz tukšas; tajās var sastapt vienīgi čaklos amatniekus, kas dodas dienas peļņā, vai arī dīkdieņus, kuri atgriežas mājās pēc jautri pavadītas nakts.
Pirmajiem diena sākas; otrajiem tā beidzas.
Lavaljēra baidījās no katra pretimnācēja, jo, būdama nepieredzējusi, viņa nespētu atšķirt godīgu cilvēku no nelieša. Viņu biedēja nabadzība, un visi sastaptie cilvēki izskatījās nabadzīgi.
Par spīti ne visai kārtīgajam apģērbam, viņa tomēr bija tērpusies eleganti, jo bija tai pašā kleitā, kādā vakar ieradās pie karalienes mātes; bez tam viņas bālā seja un daiļās acis, ko varēja redzēt, kad viņa atbīdīja apmetņa kapuci, lai varētu saskatīt ceļu, garāmgājējos modināja dažādas izjūtas: vieni sajuta neveselīgu ziņkāri, citi žēlumu.
Tā ārkārtīgi satrauktā Lavaljēra klupdama krizdama bija izsteigusies līdz Grēva laukumam.
Šad tad viņa apstājās, lai, atspiedusies pret sienu un piespiedusi roku pie sirds, atvilktu elpu, bet pēc tam vēl ātrāk soļoja uz priekšu.
Grēva laukumā Lavaljēra uzgrūdās trim iereibušiem skrandaiņiem, kuri bija nokāpuši no krastmalā noenkurotās baržas.
Barža veda vīna kravu, un varēja redzēt, ka šie cilvēki bija pratuši novērtēt tās saturu.
Neskanīgās balsīs viņi slavināja Bakhu un, nokāpuši krastā, aizšķērsoja meitenei ceļu.
Lavaljēra apstājās.
Ieraudzījuši sievieti galminieces tērpā, apstājās arī viņi, tad aplenca meiteni dziedādami:
Nabadzīte, skumsti tu,
Nav, kas tevi sildītu.
Lavaljēra noprata, ka šie cilvēki grib aizkavēt viņu doties tālāk. Viņa mēģināja izbēgt, bet visi mēģinājumi beidzās ar neveiksmi.
Viņai saļodzījās kājas un, juzdama, ka tūlīt nokritīs, viņa izmisīgi iekliedzās.
Tai pašā brīdī kāds varens spēks pārrāva loku ap viņu.
Viens no uzbrucējiem kā lielgaballode aizlidoja pa kreisi, otrs aizlidoja pa labi, trešais sagrīļojās.
Meitenes priekšā stāvēja musketieru virsnieks ar sarauktu pieri, sakniebtām lūpām, draudoši pacēlis roku.
Ieraudzījuši mundieri un sajutuši tā īpašnieka spēku, dzērāji aizbēga.
— Tas tikai ir pārsteigums! — virsnieks iesaucās. — Tā taču ir de Lavaljēras jaunkundze!
Notikušā apstulbināta un pārsteigta, dzirdot savu vārdu, Lavaljēra pacēla acis un pazina d'Artanjanu.
— Jā, kungs, tā esmu es.
Luīze saķēra musketiera roku.
— Vai jūs mani aizsargāsiet, d'Artanjana kungs? — viņa lūdzošā balsī izdvesa.
— Protams; bet kurp jūs tik agri dodaties?
— Uz Šaijo.
— Uz Šaijo caur Rapē? Jaunkundz, jūs taču attālināties no turienes.
— Tādā gadījumā, kungs, vai jūs nebūt tik laipns un neparādītu man ceļu?
— Labprāt!
— Bet kā jūs šeit gadījāties? Kāda debesu žēlastība atveda jūs man palīgā? Patiešām, man gandrīz šķiet, ka es sapņoju vai arī jūku prātā.
— Jaunkundz, es te nokļuvu, jo man pieder māja Grēva laukumā pie Dievmātes svētbildes baznīcas. Vakar es ierados pēc īres maksas un paliku te pa nakti. Tagad es gribu ātrāk atgriezties pilī, lai pārbaudītu sargposteņus.
— Pateicos, — Lavaljēra noteica.
„Es viņai paskaidroju, ko darīju, — d'Artanjans nodomāja, — bet ko šeit dara viņa un kāpēc tādā laikā iet uz Šaijo?"
Viņš pasniedza Luīzei roku.
Lavaljēra atbalstījās pret to un sāka ātri iet.
Varēja tomēr just, ka viņa ir ļoti vārga. D'Artanjans piedāvāja viņai atpūsties; meitene atteicās.
— Jūs laikam nezināt, kur atrodas Šaijo? — d'Artanjans pavaicāja.
— Nezinu.
— Tas ir ļoti tālu.
— Vienalga!
— Vismaz ljē attālumā.
— Nekas, es aiziešu.
D'Artanjans vairs neko neiebilda; pēc balss noskaņas viņš vienmēr prata atšķirt nopietnus lēmumus.
Musketieris drīzāk nesa, nekā pavadīja Lavaljēru.
Beidzot parādījās pakalni.
— Pie kā jūs ejat, jaunkundz? — d'Artanjans apvaicājās.
— Pie karmelītēm, kungs.
— Pie karmelītēm! — d'Artanjans izbrīnījies atkārtoja.
— Jā, un, tā kā Dievs sūtīja jūs man ceļā, tad atļaujiet jums pateikties un atvadīties.
— Pie karmelītēm! Un jūs atvadāties! Tātad jūs gribat kļūt mūķene!… — d'Artanjans iesaucās.
— Jā, kungs.
— Jūs!!!
Aiz šī „jūs" mēs ielikām trīs izsaukuma zīmes, lai padarītu to pēc iespējas izteiksmīgāku, jo tas izteica veselu poēmu. Tas atmodināja La- valjērā senās atmiņas par Bluā un viņas neseno pagātni Fontenblo; tas it kā pauda: „Jūs varējāt būt laimīga ar Raulu un kļūt varena kopā ar Ludviķi, un jūs gribat kļūt mūķene!"
— Jā, kungs, — Luīze atbildēja. — Es vēlos kalpot Dievam un atteikšos no laicīgās pasaules.
— Bet vai jūs nekļūdāties, domājot, ka tas ir jūsu aicinājums? Vai jūs nekļūdāties, uztverot to kā Dieva gribu?
— Nē, tāpēc ka tas bija Dievs, kas sūtīja jūs manā ceļā. Bez jums es droši vien nebūtu nonākusi šeit. Tātad Dievs vēlājās, lai es sasniedzu mērķi.
— Šaubos, — d'Artanjans atteica, — man jūsu secinājumi šķiet pārāk sarežģīti.
— Lai kā tas nebūtu, tagad jūs zināt manus plānus, — Lavaljēra turpināja. — Man atliek tikai palūgt jums vēl pēdējo laipnību, par ko jau iepriekš jums pateicos.
— Runājiet, jaunkundz.
— Karalis nezina par manu bēgšanu no pils.
D'Artanjans sakustējās.
— Karalis vēl nezina, ka es gribu kļūt mūķene, — Luīze padevīgi teica.
— Karalis nezina!… — d'Artanjans iesaucās. — Jaunkundz, piesar- gieties, jūs neesat paredzējusi visas savas rīcības sekas. Bez karaļa ziņas neko nedrīkst uzsākt, un it īpaši tas atiecas uz galminiekiem.
— Es vairs nepiederu pie galma, kungs.
D'Artanjans skatījās uz meiteni pieaugošā izbrīnā.
— Neuztraucieties, — viņa turpināja, — es visu esmu paredzējusi, un bez tam tagad jau par vēlu manīt lēmumu. Lieta darīta.
— Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz?
— Kungs, es ļoti lūdzu, apsoliet man kaut ko, apžēlojieties, ja jums piemīt augstsirdība un goda jūtas.
— Ko lai es apsolu?
— D'Artanjana kungs, apsoliet man, ka nestāstīsiet karalim par mūsu satikšanos un to, ka es atrodos karmelītu klosterī.
D'Artanjans pakratīja galvu.
— Tādu solījumu es jums nedošu, — viņš noteica.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es pazīstu karali un jūs, pazīstu arī pats sevi un cilvēka dabu vispār; nē, to es jums nesolu.
— Tādā gadījumā, — Lavaljēra iekliedzās ar tādu spēku, kādu no viņas nemaz nevarēja sagaidīt, — tā vietā, lai līdz mūža galam jūs svētītu, es teikšu — esiet nolādēts! Jūs mani padarāt par visnelaimīgāko sievieti!
Mēs jau teicām, ka d'Artanjans prata atšķirt sirds balsi; Luīzes kliedziens viņu satrauca.
Viņš redzēja, kā savelkas sievietes seja un kā dreb viss viņas maigais un trauslais augums; d'Artanjans saprata, ka pretošanās var viņu nogalināt.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, — viņš piekāpās. — Nomierinieties, jaunkundz, es neko neteikšu karalim.
— Paldies jums, paldies! — Lavaljēra iesaucās. — Jūs esat visaugstsirdīgākais cilvēks pasaulē.
Prieka uzplūdos viņa saķēra d'Artanjana roku un spēcīgi to saspieda.
Musketieris jutās aizkustināts.
— Paskat tik! — viņš iesaucās. — Viņa sāk ar to, ar ko citas beidz. Kā lai nejūt līdz!
Bēdu nomāktā Luīze uz mirkli apsēdās uz akmens, bet atkal saņēma spēkus, piecēlās un devās uz klosteri, kura siluets iezīmējās austošajā gaismā. D'Artanjans no tālienes sekoja viņai ar skatienu.
Durvis uz klostera pieņemamo istabu bija atvērtas. Lavaljēra kā ēna ieslīdēja pa tām un, pateikusies d'Artanjanam ar vieglu rokas mājienu, pazuda.
Palicis viens, d'Artanjans sāka pārdomāt nupat notikušo.
— Tā tik ir situācija! — viņš sprieda. — Glabāt tādu noslēpumu ir tas pats kas nēsāt kabatā degošu ogli un cerēt, ka tā neizdedzinās drēbēs caurumu. Savukārt atklāt noslēpumu pēc tam, kad esmu zvērējis to glabāt, būtu negodīgi. Parasti man acumirklī ienāk prātā labas domas; turpretim šoreiz, ja nemaldos, man nāksies krietni papūlēties, pirms atradīšu izeju… Kurp doties?… Nudien, pareizais ceļš būs uz Parīzi… Tikai vajadzēs skriet… bet skriet labāk ar četrām kājām nevis divām. Par nelaimi man šobrīd ir tikai divas… Zirgu! „Kroni par zirgu!" — es varētu teikt tāpat kā teātrī… Starp citu, es gan to dabūšu lētāk… Konferansas postenī stāv musketieri, un tur es atradīšu kaut vai desmit zirgus.
Pieņēmis lēmumu, d'Artanjans tūlīt pat devās uz posteni, izvēlējās sev labāko zirgu un pēc desmit minūtēm bija pilī. Pils tornī nosita piecas reizes.
D'Artanjans apjautājās par karali.
Karalis pēc Kolbēra audiences bija aizgājis gulēt kā parasti un droši vien vēl gulēja.
— Jā, — musketieris secināja, — viņa mani nav mānījusi. Karalis neko nezina. Ja viņš zinātu kaut pusi no notikušā, pilī visi būtu sacelti kājās.