Atgriezies no Lavaljēras, karalis sastapa Kolbēru, kurš gaidīja viņa rīkojumus par rītdienai nozīmēto ceremoniju.
Kā jau teicām, tā bija Holandes un Spānijas sūtņu pieņemšana.
Ludviķim XIV bija nopietni iemesli būt neapmierinātam ar Holandi. Tā jau vairākkārt mēģināja lietot dažādas viltības attiecībās ar Franciju un, it kā nemaz neņemdama vērā draudošo attiecību pārtraukšanu, atkal un atkal atkāpās no līguma ar Francijas kristīgo karali, lai perinātu intrigas ar Spāniju.
Kad Ludviķis XIV saņēma visu varu savās rokās, tas ir, pēc Mazarīni nāves, viņš uzreiz sastapās ar šo situāciju.
Jaunajam karalim nebija viegli risināt šo problēmu, bet, tā kā tolaik visa nācija bija vienota ar karali, tad ķermenis bija gatavs izpildīt galvas pieņemtos lēmumus. Pietika ar vienu dusmu uzliesmojumu, kad galvā iesitās jaunas un karstas asinis, lai iepriekšējais politiskais kurss mainītos un rastos jauna kombinācija.
Diplomātiem tolaik bija tikai jāsagatavo pārrunas, kas varēja būt derīgas valdniekiem.
Savā pašreizējā noskaņojumā Ludviķis nespēja pieņemt gudrus lēmumus.
Vēl satraukts pēc strīda ar Lavaljēru, viņš mētājās pa kabinetu, dedzīgi vēlēdamies atrast ieganstu, lai pēc tik ilgas savaldīšanās varētu izgāzt savas dusmas.
Ieraudzījis karali, Kolbērs uzreiz saprata situāciju un monarha nodomus. Viņš sāka lavierēt.
Kad valdnieks jautāja, ko lai rītdien saka sūtnim, intendanta palīgs izteica izbrīnu, ka Fukē kungs nav informējis viņa majestāti.
— Fukē kungam, — viņš sacīja, — zināms viss, kas attiecas uz Holandi; visa korespondence nonāk viņa rokās.
Karalis bija pieradis pie Kolbēra intrigām pret Fukē un tāpēc neņēma vērā šo piezīmi.
Redzēdams, ka viņa teiktais neiespaido karali, Kolbērs sāka atkāpties, paziņodams, ka Fukē kungs nemaz nav tik vainīgs, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, ja ņem vērā viņa pašreizējās rūpes. Karalis kļuva uzmanīgs.
— Kādas rūpes? — viņš noprasīja.
— Valdniek, katrs ir tikai cilvēks, un arī Fukē kungam līdzās izcilām īpašībām piemīt trūkumi.
— Kam gan viņu nav, Kolbēra kungs!
— Jūsu majestātei arī tādi ir, — Kolbērs droši noteica, prasmīgi izmantodams vieglu nosodījumu, lai izceltu savus paraupjos glaimus.
Karalis pasmaidīja.
— Kāds tad trūkums piemīt Fukē kungam? — viņš jautāja.
— Nu, tas pats vien, valdniek; stāsta, ka viņš ir iemīlējies.
— Kurā?
— Jūsu majestāte, es īsti nezinu; es ļoti maz jaucos mīlestības lietās.
— Ja jau jūs tā sakāt, tātad kaut ko zināt?
— Tikai baumas.
— Ko jūs esat dzirdējis?
— Kādu vārdu.
— Kādu?
— Neatceros.
— Tomēr pasakiet.
— Šķiet, ka tā bija viena no princeses galma dāmām.
Karalis sarāvās.
— Jūs zināt vairāk, nekā gribat teikt, Kolbēra kungs, — viņš izdvesa.
— Jūsu majestāte, es galvoju, ka ne!
— Princeses galma dāmu nemaz nav tik daudz, un, ja es jums nosaukšu viņu vārdus, jūs varbūt atcerēsieties.
— Nē, valdniek.
— Pacentieties.
— Veltas pūles, valdniek. Ja runā par kompromitētu dāmu, tad mana atmiņa noslēdzas kā dzelzs lāde, no kuras pazaudēta atslēga.
Karaļa seja apmācās; tad, vēlēdamies parādīt, ka ir pilnīgi savaldījies, Ludviķis pakratīja galvu un sacīja:
— Tagad pāriesim pie Holandes.
— Vispirms, cikos jūsu majestāte pieņems sūtņus?
— Agri no rīta.
— Vienpadsmitos?
— Tas ir par vēlu… Deviņos.
— Tas ir pārāk agri.
— Draugiem tas nav svarīgi un ar viņiem var neievērot ceremonijas; ja ienaidnieks apvainosies, jo labāk. Jāatzīst, ka es labprāt tiktu galā ar tiem purva putniem, kuru kliedzieni man galīgi apnikuši.
— Valdniek, tiks izdarīts pēc jūsu majestātes vēlēšanās. Tātad deviņos… Es došu rīkojumus. Vai būs svinīga pieņemšana?
— Nē. Es gribu izskaidroties ar viņiem, nepasliktinot situāciju, kā parasti gadās pārāk daudzu cilvēku klātbūtnē. Tai pat laikā gribu panākt skaidrību, lai vairs pie šī jautājuma nebūtu jāatgriežas.
— Vai jūsu majestāte norādīs personas, kam jāpiedalās pieņemšanā?
— Es sastādīšu sarakstu… tagad parunāsim par sūtņiem. Kas viņiem vajadzīgs?
— Holande neko neiegūst no savienības ar Spāniju, toties daudz zaudē no savienības ar Franciju.
— Kāpēc?
— Noslēgdama savienību ar Spāniju, Holande iegūst sava sabiedrotā aizsardzību; lai kā vēlētos, viņi nespēj iecirst zobus spāniešos. No Antver- penes līdz Roterdamai ir tikai viens solis caur Šeldu un Masu. Ja viņi vēlētos iekost spāņu pīrāgā, tad jūsu majestāte kā Spānijas karaja znots jau pēc divām dienām varat ierasties Briselē ar kavalēriju. Tāpēc viņiem gribas jūs savest naidā ar Spāniju, lai jums rastos aizdomas un zustu vēlēšanās iejaukties tās darīšanās.
— Vai tad nebūtu vienkāršāk, — karalis iebilda, — ja viņi noslēgtu ar mani stingru vienošanos, kas arī man dotu zināmu labumu, bet viņiem būtu daudz izdevīgāka?
— Nē; ja Francijai nejauši rastos kopīga robeža ar Holandi, tad jūsu majestāte būtu visai neērts kaimiņš. Jauns, dedzīgs un kareivīgs franču karalis var dot Holandei jūtamu triecienu, it īpaši, ja viņš atradīsies tik tuvu.
— Es to visu lieliski saprotu, Kolbēra kungs, jūs lieliski protat spriest. Lūdzu, tikai pasakiet man, kādi ir jūsu secinājumi?
— Jūsu majestātes lēmumi vienmēr ir ļoti gudri.
— Ko šie sūtņi man teiks?
— Viņi jūsu majestātei apgalvos, ka ļoti vēlas savienību ar jums, bet tie ir meli; spāniešiem viņi teiks, ka visām trim lielvalstīm nepieciešams apvienoties un aizkavēt Anglijas uzplaukumu; tie arī ir meli, jo pašlaik tieši Anglija ir jūsu majestātes sabiedrotais, tā kā tai ir flote, bet jums nav. Tieši Anglija var neitralizēt Holandes milzīgo ietekmi Indijā. Un beidzot — Anglija ir monarhija, un ar to jūsu majestāti saista radniecības saites.
— Labi, bet ko jūs viņiem atbildētu?
— Valdniek, es viņiem visai atturīgi atbildētu, ka Holande nav sevišķi labvēlīga pret Francijas karali un tās sabiedriskā doma nav draudzīgi noskaņota, bez tam Holandē izkaltas medaļas ar aizvainojošu uzrakstu.
— Man aizvainojošu uzrakstu? — karalis uzbudināts iesaucās.
— Nē, valdniek; „aizvainojošs" nav īstais vārds, es pārteicos. Es gribēju teikt, ar uzrakstu, kurš pārāk glaimo holandiešiem.
— Nu, holandiešu lielība mani pārāk neuztrauc, — karalis nopūzdamies atteica.
— Jūsu majestātei tūkstoškārt taisnība… Tomēr — karalim tas labāk zināms nekā man — lai panāktu piekāpšanos, politikā attaisnojama netaisnība. Sūdzēdamies par viņiem, jūs tikai iegūsiet holandiešu acīs lielāku autoritāti.
— Kas tās ir par medaļām? — Ludviķis noprasīja.. — Ja jau es tās pieminēšu, tad man jāzin, ko teikt.
— Valdniek, es patiešām īsti nezinu… Kaut kāda briesmīgi iedomīga devīze… Tas arī ir galvenais, vārdiem nav lielas nozīmes.
— Ļoti labi. Es uzsvēršu vārdu „medaļa", un lai viņi to saprot kā
grib.
— Gan jau sapratīs! Jūsu majestāte var piemetināt arī dažus vārdus par pamfletiem, kas tiek izplatīti.
— Nekad! Pamfleti apmētā ar dubļiem nevis tos, pret kuriem tie vērsti, bet gan autorus. Es jums pateicos, Kolbēra kungs, varat iet.
— Valdniek!
— Sveiki! Neaizmirstiet norunāto laiku; es lūdzu jūs piedalīties pieņemšanā.
— Valdniek, es gaidu no jūsu majestātes ielūgto sarakstu.
— Jā, jā.
Karalis iegrima domās, bet ne jau par sarakstu. Pulkstenis nosita pus- divpadsmit.
Karaļa sejā cīnījās lepnums un mīlestība.
Saruna par politiku Ludviķi nomierināja; Lavaljēras bālā, sāpju pārvērstā seja nerosināja viņa iztēlē domas par holandiešu medaļām un pamfletiem.
Desmit minūtes viņš pārdomāja, vai vajadzētu atgriezties pie Luīzes. Tad Kolbērs godbijīgi atgādināja viņam par sarakstu, un karalis nosarka, juzdamies vainīgs, ka viņu tā pārņēmusi mīlestība, kad jādomā par valsts lietām.
Viņš sāka diktēt:
— Karaliene māte… karaliene… princese… de Motvilas kundze… de Šatiljonas jaunkundze… de Navilas kundze… Vīrieši: princis… de Gra- mona kungs… de Manikana kungs… de Sentenjana kungs… un dežūrējošie virsnieki.
— Bet ministri? — Kolbērs apvaicājās.
— Pats par sevi saprotams, tāpat kā sekretāri.
— Valdniek, es došu rīkojumus, viss tiks izpildīts.
Pulkstenis nosita divpadsmit.
Tieši tad nabaga Lavaljēra vai mira no bēdām.
Karalis devās uz guļamistabu. Tur viņu jau veselu stundu gaidīja karaliene.
Ludviķis nopūzdamies gāja pie viņas; tomēr, par spīti nopūtām, viņš jutās lepns, ka mīlestībā ir tikpat stingrs kā politikā.