>
Ieradies pilī, d'Artanjans uzzināja gandrīz visu, ko mēs tikko stāstījām; viņam bija daudz draugu pils kalpotāju vidū, kuri lepojās, ka ar viņiem sasveicinās tik svarīga persona kā musketieru kapteinis; tika apmierināta viņu godkāre, un bez tam viņi lepojās, ka tāds drošsirdis kā d'Artanjans interesējas par viņiem.
Katru rītu d'Artanjans uzzināja visu, ko nebija redzējis vai uzzinājis iepriekšējā dienā, jo arī viņš nespēja būt klāt visur. No paša redzētā un citu paziņotā viņam sakrājās vesels kamols zināšanu, ko viņš pēc vajadzības atritināja un izvilka vajadzīgo.
Tā d'Artanjana acis kalpoja viņam ne sliktāk kā mītiskajam simtacim Argusam*
Politiskie un alkovu noslēpumi, frāzes, ko izmeta galminieki, iznākuši no pieņemšanas pie karaļa, — d'Artanjans to visu zināja un glabāja milzīgā un nepieejamā krātuvē — savā atmiņā, kopā ar dārgi iegūtajiem un saudzīgi glabātajiem karaļa noslēpumiem.
Tāpēc d'Artanjans uzzināja arī par karaļa tikšanos ar Kolbēru, par rītdien norunāto sūtņu pieņemšanu un to, ka tur runās par medaļām; musketieris uzminēja visu sarunu pēc dažiem vārdiem, kas nonāca līdz
Arguss — grieķu mitoloģijā milzis ar simt acīm — zvaigžņotās debess iemiesoļums. Pēc dievietes Hēras, Zeva sievas, pavēles viņam bija jāsargā Io, Zeva iemīļotā.
viņam, un ieņēma savu posteni kara)a apartamentos, lai būtu savā vietā, kad karalis modīsies.
Karalis pamodās ļoti agri; tas pierādīja, ka viņš bija slikti gulējis. Septiņos viņš klusi pavēra durvis.
D'Artanjans bija savā postenī.
Viņa majestāte bija bāls un šķita noguris; viņa rīta tualete vēl nebija pabeigta.
— Lieciet, lai pasauc de Sentenjana kungu, — viņš norīkoja.
De Sentenjans jau bija gaidījis aicinājumu, jo, kad nāca viņu meklēt, viņš jau bija saģērbies.
Galminieks tūlīt pat aizsteidzās pie karaļa.
Pēc neilga brīža d'Artanjanam garām pagāja karalis un de Sentenjans; karalis gāja pa priekšu.
D'Artanjans stāvēja pie loga, kas izgāja uz pagalmu un pa kuru viņš, nekustēdamies ne no vietas, varēja novērot karali. Musketieris jau nojauta, kurp Ludviķis dodas.
Karalis gāja pie galma dāmām.
D'Artanjans nemaz nejutās pārsteigts. Kaut ari Lavaljēra viņam neko nebija teikusi, viņu tomēr māca aizdomas, ka viņa mejestāte cenšas izpirkt savu vainu.
De Sentenjans jutās mazliet mierīgāks nekā vakar, jo cerēja, ka visa karaliskā dzimta, izņemot karali, vēl guļ.
D'Artanjans stāvēja pie loga bezrūpīgā mierā. Varētu galvot, ka viņš neko neredz un viņu nepavisam neinteresē apmetņos ietinušies piedzīvojumu meklētāji, kas staigā pa pagalmu.
Patiesībā d'Artanjans, izlikdamies, ka nemaz neskatās uz to pusi, nenolaida no viņiem acis. Svilpodams senu musketieru maršu, ko darīja tikai svarīgos brīžos, viņš iztēlojās, cik nikna vētra sacelsies pēc karaļa atgriešanās.
Iegājis pie Lavaljēras un atklājis, ka istaba ir tukša, karalis patiešām izbijās un pasauca Montalē.
Montalē tūlīt pat atskrēja un izbijās tāpat kā karalis.
Viņa varēja valdniekam tikai pateikt, ka viņai licies, it kā naktī Lavaljēra raudājusi. Zinādama par karaļa apciemojumu, viņa nav uzdrošinājusies iztaujāt par cēloņiem.
— Kā jūs domājat, kur viņa varēja aiziet? — karalis vaicāja.
— Valdniek, — Montalē atteica, — Luīze ir ļoti sentimentāla. Es esmu bieži redzējusi, ka viņa pieceļas rītausmā un iet uz dārzu. Varbūt arī pašlaik viņa ir dārzā.
Karalim šis pieņēmums likās ticams, un viņš tūlīt pat devās meklēt bēgli.
Kad d'Artanjans atkal ieraudzīja karali, Ludviķis bija bāls un par kaut ko dzīvi sarunājās ar savu pavadoni.
Viņa majestāte iegāja dārzā. De Sentenjans aizelsies viņam sekoja.
D'Artanjans neatgāja no loga. Viņš bezrūpīgi svilpoja un it kā neko neievēroja, bet patiesībā redzēja visu.
— Lūk, kā! — viņš pie sevis noteica, kad karalis izzuda skatienam. — Viņa majestāte iemīlējies vairāk, nekā es domāju; viņš dara tādas lietas, ko nebūtu darījis Mančīni jaunkundzes dēļ.
Pēc ceturtdaļstundas karalis atkal parādījās; viņš bija pārmeklējis katru dārza stūrīti.
Nav nemaz jāteic, ka viņa meklējumi izrādījās neveiksmīgi.
De Sentenjans gāja aiz viņa majestātes, vēdinādamies ar cepuri, un izbiedētā balsī izprašņāja par Lavaljēru visus kalpus un katru, ko satika ceļā.
Viņš sadūrās ar Manikanu, kurš tikko bija ieradies no Fontenblo. Manikans nebija steidzies, un tāpēc viņam vajadzēja diennakti ceļam, kur citiem vajadzētu tikai sešas stundas.
— Vai jūs neredzējāt de Lavaljēras jaunkundzi? — de Sentenjans noprasīja.
Mūžam aizsapņojies un izklaidīgs, Manikans iedomājās, ka viņam jautā par de Gišu, un atteica:
— Paldies, grāfam klājas mazliet labāk.
Pēc tam viņš aizgāja; ienācis karaļa apartamentos, Manikans sastapa d'Artanjanu un palūdza paskaidrot, kāpēc karalis izskatās tik sašļucis.
D'Artanjans atteica, ka Manikana acis viļ, un karalis patiesībā ir ārkārtīgi jautrs.
Nosita astoņi.
Parasti šai laikā karalis brokastoja.
Etiķete paredzēja, ka astoņos no rīta karalim vienmēr jābūt izsalkušam.
Ludviķis lika pasniegt sev brokastis guļamistabā uz īpaša galdiņa un ļoti ātri paēda.
Tā kā karalis nevēlējās šķirties no Sentenjana, tad tas apkalpoja viņa majestāti pie galda. Pēc brokastīm karalis pieņēma vairākus virsniekus un pa to laiku aizsūtīja de Sentenjanu izlūkos.
Kad pieņemšana beidzās, Ludviķis nepacietīgi sāka gaidīt de Sentenjana atgriešanos, kurš bija sacēlis kājās visus savus kalpus; tā pagāja laiks līdz deviņiem.
Nosita deviņi, un karalis iegāja savā kabinetā.
Pie pirmā pulksteņa sitiena ienāca sūtņi, pie pēdējā parādījās karalienes un princese.
Holandi pārstāvēja trīs diplomāti, Spāniju divi.
Karalis palocījās, viņus sveicinādams.
Tobrīd ienāca de Sentenjans.
Viņa ierašanās karalim bija daudz svarīgāka par sarunu ar sūtņiem, lai kādas valstis arī viņi pārstāvētu un cik daudz viņu būtu.
Tāpēc vispirms karalis jautājoši paskatījās uz de Sentenjanu, bet tas noraidoši papurināja galvu.
Karalis gandrīz zaudēja savaldību, bet, tā kā viņam bija pievērstas karalieņu, augstmaņu un sūtņu acis, tad viņš ar pūlēm savaldījās un lūdza sūtņus izteikties.
Viens no Spānijas pārstāvjiem teica garu runu, kurā slavēja, cik izdevīga būs savienība ar Spāniju.
Karalis viņu pārtrauca:
— Kungs, es ceru, ka visam, kas nāk par labu Francijai, jābūt lieliskam Spānijai.
Šie vārdi un jo sevišķi kategoriskais tonis, kādā tie tika izteikti, iedarbojās uz sūtni kā auksta duša un radīja sārtumu karalieņu vaigos; viņu nacionālais spāņu lepnums bija aizskarts.
Tad sāka runāt Holandes sūtnis un pažēlojās, ka karalim ir aizspriedumi pret viņa zemes valdību.
Karalis viņu pārtrauca:
— Kungs, tas ir savādi, ka man jāklausās jūsu žēlabas, kaut gan man pašam būtu vairāk tiesību sūdzēties, un tomēr, kā jūs redzat, es to nedaru.
— Par ko gan jūsu majestāte varētu sūdzēties?
Karalis rūgti pasmaidīja.
— Vai jūs, kungi, nosodīsiet mani par aizspriedumiem pret valdību, kas pieļauj mani publiski apvainot un vēl pamudina apvainotājus?
— Valdniek!…
— Es atkārtoju, ka Holande dod patvērumu visiem, kas mani neieredz un jo sevišķi tiem, kas mani apvaino, — karalis turpināja, juzdamies daudz vairāk sarūgtināts par savām personiskajām, nevis politiskajām problēmām.
— Valdniek, apžēlojieties!…
— Jums vajadzīgi pierādījumi? Tos var viegli dabūt. Kur top nekaunīgi pamfleti, kas attēlo mani kā nožēlojamu un niecīgu monarhu? Jūsu spiestuves sten no to svara. Ja klāt būtu mani sekretāri, es jums nosauktu šo sacerējumu virsrakstus un tipogrāfiju īpašnieku vārdus.
— Valdniek, — sūtnis iebilda, — pamflets nav visas nācijas radīts. Vai tad ir taisnīgi, ka tik varens karalis kā jūsu majestāte liek visai tautai atbildēt par dažu velna apsēsto darbiem, kuri mirst badā?
— Tam es varētu piekrist, kungs. Bet, ja Amsterdamas naudas kaltuve kaļ mani aizvainojošas medaļas, vai arī tajā vainīgi daži velna apsēstie?
— Medaļas? — sūtnis nomurmināja.
— Medaļas, — karalis apstiprināja, skatīdamies uz Kolbēru.
— Vai jūsu majestāte ir pilnīgi pārliecināts… — holandietis uzdrošinājās iebilst.
Karalis nenolaida acis no Kolbēra, bet tas izlikās, ka neko nesaprot un cieta klusu.
Tad d'Artanjans paspēra pāris soļus uz priekšu un, izņēmis no kabatas medaļu, pasniedza to karalim.
— Te ir medaļa, ko minēja jūsu majestāte.
Karalis to paņēma. Viņa acis, kas bija pieradušas raudzīties uz visu no augšas kopš tā brīža, kad viņš pārņēma varu, tagad skatīja apvainojošo attēlu, kur Holande kā Jēzus apturēja sauli. Par to liecināja arī uzraksts: In conspectuo meo, stetit sol.
— „Manā klātbūtnē apstājas saule", — karalis nikni iekliedzās. — Es ceru, jūs neturpināsiet liegties?
— Te ir šī saule, — d'Artanjans sacīja.
Viņš norādīja uz krāšņo saules emblēmu visās ailēs ar lepno devīzi: Nec pluribus impar*
Ludviķim nemaz nevajadzēja vēl šo jauno ieganstu, jo viņš jau tāpat bija saniknots par savām paša nepatikšanām. Acis meta zibeņus, kas liecināja, ka tūlīt būs vētra.
Kolbēra skatiens apvaldīja karali.
Sūtnis saņēma drosmi un sāka atvainoties.
Viņš sacīja, ka nevajag pievērst tik lielu uzmanību nacionālajai godkārei; Holande lepojas, ka ir spēcīga valsts, un šo stāvokli tā sasniegusi par spīti savai nelielajai teritorijai; ja sūtņa tautasbrāļus šie panākumi nedaudz apreibinājuši, tad viņš lūdz karalim būt iecietīgam.
Likās, karalis lūdz padomu. Viņš paskatījās uz Kolbēru, bet tas nekustējās.
Tad Ludviķis XIV uzmeta skatienu d'Artanjanam.
D'Artanjans paraustīja plecus.
Šī kustība it kā atvēra slūžas, pa kurām izvirda karaļa ilgi apslāpētā dusmu straume.
Neviens nezināja, kurp šī straume var novirzīties, tāpēc iestājās smags klusums.
To izmantoja otrs sūtnis un arī sāka atvainoties.
Viņa runas laikā karalis atkal iegrima pārdomās, klausīdamies holandieša balsī tā, kā izklaidīgs cilvēks strautiņa burbuļošanā. Ievērojis to, d'Artanjans pieliecās tuvāk de Sentenjanam un sacīja viņam pietiekoši skaļi, lai karalis sadzirdētu:
— Vai jūs zināt jaunumus, grāf?
— Kādus jaunumus?
— Par Lavaljēru.
Karalis nodrebēja un neapzinīgi pievirzījās tuvāk runātājam.
— Kas tad ar viņu noticis? — de Sentenjans jautāja balsī, ko nav grūti iedomāties.
— Nabadzīte aizgājusi uz klosteri, — d'Artanjans atbildēja.
— Uz klosteri? — iesaucās de Sentenjans.
Daudziem nelīdzinos.
— Uz klosteri?— kā atbalss atsaucās karalis sūtņa runas vidū. Pakļaudamies etiķetei, viņš driz vien savaldījās, bet turpināja noklausīties sarunu.
— Uz kādu klosteri? — de Sentenjans vaicāja.
— Uz karmelītu klosteri Šaijo.
— Kā jūs to zināt?
— Viņa pati teica.
— Vai tad jūs viņu satikāt?
— Es pats pavadīju viņu uz klosteri.
Karalis tvēra katru vārdu; viņā viss kūsāja; viņš bija gatavs sākt stenēt no nepacietības.
— Kāpēc viņa bēga? — de Sentenjans prasīja.
— Tāpēc, ka vakar nabadzīti padzina no pils, — d'Artanjans atbildēja.
Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, karalis pavēloši pamāja.
— Diezgan, kungs, — viņš apturēja sūtni, — pietiek! Tad Ludviķis piegāja pie musketiera.
— Kas te stāsta, ka Lavaljēra atrodas klosterī? • — D'Artanjana kungs, — favorīts atbildēja.
— Vai tā ir taisnība? — karalis noprasīja, skatīdamies uz musketieri.
— Pilnīga patiesība. Karalis nobālēja.
— Jūs teicāt vēl kaut ko, d'Artanjana kungs?
— Neatceros, valdniek.
— Jūs teicāt, ka de Lavaljēras jaunkundze padzīta no pils.
— Jā, valdniek.
— Un tā arī ir patiesība?
— Pārliecinieties pats, valdniek.
— Kā?
— O! — d'Artanjans noteica, rādīdams, ka viņš nevar izpildīt šo lūgumu.
Karalis strauji pagāja sāņus, pamezdams gan sūtņus, gan ministrus un galminiekus.
Karaliene māte piecēlās; viņa bija visu dzirdējusi, un pat ja arī ne gluži visu, tad pārējo nojauta.
Princese aiz dusmām un bailēm gandrīz zaudēja samaņu; viņa arī mēģināja piecelties, bet tūlīt pat atkrita atpakaļ krēslā, kurš paslīdēja atpakaļ.
— Kungi, — karalis pavēstīja, — audience beigusies; rītdien es došu atbildi, pareizāk sakot, paziņošu savu gribu Spānijai un Holandei.
Viņš pavēloši pamāja, atlaizdams sūtņus.
— Uzmanieties, mans dēls! — karaliene māte sašutusi aizrādīja. — Šķiet, jūs neprotat savaldīties.
— Ja arī es neprotu valdīt pār sevi, — ar draudīgu žestu ierūcās jaunais lauva, — tad varu galvot jūsu majestātei, ka pratīšu savaldīt tos, kas mani apvaino. Ejam, d'Artanjana kungs.
Karalis izgāja no kabineta, atstādams aiz sevis vispārējas šausmas un pārsteigumu.
Viņš noskrēja pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu.
— Valdniek, — aizrādīja d'Artanjans, — jūsu majestāte neiet pareizā virzienā.
— Es eju uz staļļiem.
— Nav vērts, jūsu majestāte. Jūsu zirgi jau gaida.
Karalis tikai paskatījās uz savu padoto, bet šis skatiens solīja vairāk, nekā varētu vēlēties trīs godkārīgi d'Artanjani.