Neviena neaicināti, Manikans un Malikorns sekoja karalim un d'Artanjanam.
Viņi abi bija lieli gudrinieki, bet tur, kur godkārība bieži aizveda Malikornu par agru, Manikans nokavēja sava slinkuma dēļ. Šoreiz abi ieradās īstajā laikā. Bija sagatavoti pieci zirgi.
Divi bija domāti karalim un d'Artanjanam; divi Manikanam un Mali- kornam.
Piekto paņēma foreitors.
Kavalkāde aizrikšoja.
D'Artanjans pats bija izvēlējies zirgus. Tie bija kā radīti šķirtiem mīlētājiem — zirgi nevis auļoja, bet lidoja.
Pēc desmit minūtēm viņi kā viesulis iebrāzās Šaijo, saceldami putekļu mākoni.
Karalis nevis lēca, bet nolidoja no zirga. Šī kustība gan bija strauja, un tomēr d'Artanjans jau bija paguvis satvert zirga apaušus.
Ludviķis ar mājienu pateicās musketierim un pameta pavadu forei- toram.
Tad viņš devās uz klosteri. Ātri atrāvis durvis, Ludviķis iegāja priekštelpā.
Manikans, Malikorns un foreitors palika aiz sētas, d'Artanjans sekoja karalim.
Pirmā, ko karalis ievēroja, ienācis pa durvīm, bija Luīze — nevis uz ceļiem, bet guļus liela akmens krucifiksa priekšā.
Meitene gulēja uz miklajām akmens plātēm, tikko saredzama zāles pustumsā, jo to apgaismoja tikai šaurs aizrestots lodziņš un to pašu gandrīz aizsedza vīteņaugi.
Viņa bija viena, nekustīga un auksta kā akmens, uz kura gulēja. Karalim šķita, ka viņa ir mirusi, un viņš skaļi iekliedzās; tūlīt pieskrēja d'Artanjans.
Karalis jau bija ar vienu roku apskāvis meiteni. D'Artanjans palīdzēja karalim piecelt nelaimīgo, kura bija kā sastingusi. Ludviķis cieši viņu apskāva un pūlējās ar skūpstiem sasildīt meitenes ledaini aukstās rokas un deniņus.
D'Artanjans paraustīja zvana auklu.
Uz šīm skaņām atskrēja karmelītes.
Mūķenes bija sašutušas, ieraugot divus vīriešus, kuri balstīja kādu sievieti.
Atskrēja arī klostera priekšniece.
Neskatoties uz savu stingrību, viņa tomēr bija augstmane un no pirmā acu uzmetiena pazina karali pēc godbijības, kādu viņam izrādīja pavadoņi, un arī pēc valdonīgās izturēšanās, ar kādu viņš iztraucēja visu klosteri.
Pazinusi karali, priekšniece tūlīt aizgāja. Tikai tā viņa varēja saglabāt savu cieņu.
Tomēr viņa lika atnest mūķenēm dažādas zāles un bez tam pavēlēja aizslēgt durvis.
Sen bija laiks to izdarīt: karaļa sāpes izpaudās aizvien vētraināk.
Viņš jau gribēja sūtīt pēc sava ārsta, bet tobrīd Lavaljēra atguva samaņu.
Pirmais, ko viņa ieraudzīja, pavērusi acis, bija pie viņas kājām nometies karalis. Acīmredzot viņa to nepazina, jo smagi nopūtās.
Ludviķis vai aprija viņu acīm.
Beidzot meitenes apkārt klīstošais skatiens apstājās pie karaļa. Viņa pazina Ludviķi un mēģināja izrauties no viņa apkampieniem.
— Kā! — viņa čukstēja. — Vai upurēšana vēl nav notikusi?
— Nē, nē! — karalis atbildēja. — Tā arī nenotiks, zvēru jums.
Par spīti vārgumam, Lavaljēra saslējās.
— Tomēr tai jānotiek, — viņa izdvesa. — Nekavējiet mani!
— Ko! Jūs vēlaties, lai es jums atļauju sevi upurēt? — karalis iesaucās. — Neparko un nekad!
— Nu, laiks iet prom! — d'Artanjans nosprieda. — Ja jau viņi sākuši sarunāties, tad tur vairs klausītāji nav vajadzīgi.
D'Artanjans aizgāja, un iemīlējušies palika vieni paši.
— Valdniek! — Lavaljēra lūdzās. — Dieva dēļ, vairāk neko nesakiet, nepazudiniet manu dzīvi un nākotni; neziedojiet savu slavu mirkļa iegribu dēļ.
— Iegribu! — karalis iesaucās.
— Valdniek, pašlaik es skaidri varu lasīt jūsu sirdī, — Lavaljēra turpināja.
— Jūs, Luīze?
— Jā.
— Paskaidrojiet.
— Neizprotama, bezprātīga aizraušanās var būt pietiekošs aizbildinājums uz dažiem mirkļiem. Jums tomēr ir pienākumi, kuri nav savienojami ar mīlestību pret nabaga meiteni. Aizmirstiet mani.
— Aizmirst?
— Viss jau ir izdarīts.
— Drīzāk es miršu!
— Valdniek, jūs mani nemīlat, ja varējāt šonakt tik cietsirdīgi nogalināt.
— Ko jūs runājat? Es nesaprotu.
— Ko jūs man lūdzāt vakar no rīta? Manu mīlestību? Un ko solījāt pretī? Nekad neaiziet gulēt, nesalīgstot mieru, ja jums gadītos sadusmoties uz mani.
— Piedodiet man, piedodiet, Luīze! Greizsirdība padarīja mani neprātīgu.
— Valdniek, greizsirdība ir ļaunas jūtas, un tā sazeļ kā nezāle, ja netiek izravēta. Jūs atkal būsiet griezsirdīgs un galīgi pazudināsiet mani. Apžēlojieties, ļaujiet man mirt.
— Vēl viens tāds vārds, jaunkundz, un es miršu pie jūsu kājām.
— Nē, nē, valdniek, es pazīstu sevi labāk nekā jūs. Nepazudiniet arī sevi tādas dēļ, ko visi nicina.
— O, pasakiet, kas ir jūsu vajātāji, lūdzu jūs!
— Es ne par vienu nesūdzos, valdniek; varu vainot vienīgi sevi, palieciet sveiks! Tā sarunādamies ar mani, jūs sevi kompromitējat.
— Sargieties, Luīze! Jūsu vārdi iedzen mani izmisumā; sargieties!
— Jūsu majestāte, lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, klosterī!
— Es jūs izraušu no paša Dieva rokām.
— Tad vispirms izraujiet mani no cietsirdīgu ienaidnieku rokām, kas apdraud manu dzīvību un godu. Ja jums pietiek spēka mani mīlēt, tad atrodiet arī spēku aizstāvēt. To, kuru jūs sākāties mīlam, izsmej, apber ar apvainojumiem, padzen, — Luīze iekliedzās.
Dziļās ciešanas lēnīgo meiteni piespieda žēloties, un viņa raudādama lauzīja rokas.
— Jūs padzina! — karalis iesaucās. — Es jau otro reizi to dzirdu.
— Padzina ar kaunu, valdniek. Tagad jūs redzat, ka man ir tikai viens aizstāvis — Dievs, tikai viens mierinājums — lūgšanas un viens patvērums — klosteris!
— Mana pils un galms būs jūsu. Nebaidieties, Luīze; tie, kuri vakar jūs padzina, rīt drebēs jūsu priekšā. Ko es saku: rīt, — jau šorīt viņi sajuta manu spēku. Luīze, jūs tiksiet bargi atriebta. Par jūsu asarām vaininieki raudās asiņainas asaras. Nosauciet man viņu vārdus.
— Nekad! Ne par ko!
— Kā tad es varēšu viņus sodīt?
— Valdniek, jūsu roka sastings, kad ieraudzīsiet, kas jāsoda.
— O, jūs mani nepazīstat! — Ludviķis dedzīgi protestēja. — Mani nekas neapturēs. Es pārvērtīšu pelnos visu karalisti un nolādēšu savu paša ģimeni. Es pat nocirtīšu sev roku, ja tā izrādīsies par gļēvu sodīt pašas maigākās un mīļākās būtnes ienaidniekus.
To teikdams, Ludviķis patiešām tik spēcīgi iesita ar dūri pa ozola starpsienu, ka tā iedunējās.
Lavaljēra izbijās. Visvarenā jaunekļa dusmas bija tik negantas un diženas, ka atgādināja satrakotu stihiju.
Luīze, kas bija domājusi, ka nekādas sāpes nevar salīdzināt ar viņas ciešanām, tagad jutās aizkustināta par karaļa sāpēm, kas izpaudās niknos draudos.
— Valdniek, — meitene tomēr sacīja, — lūdzu jūs pēdējo reizi — atstājiet mani. Šai svētajā vietā es jau esmu ieguvusi mieru. Dieva aizstāvības priekšā zūd sīkais ļaužu ienaids. Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu — ļaujiet man palikt šeit.
— Tādā gadījumā, — Ludviķis iekliedzās, — pasakiet atklāti, ka jūs nekad mani neesat mīlējusi, sakiet, ka mana pazemīgā atvainošanās gan glaimo jūsu lepnumam, bet manas sāpes jūs neskar. Sakiet, ka Francijas karalis jums nav vis iemīļotais, kura maigums darītu jūs laimīgu, bet gan despots, kura iegribas salauza jūsu sirdi. Nesakiet, ka jūs tiecaties pie Dieva; labāk sakiet, ka bēgat no karaļa. Nē, Dievs neatbalsta dzelžainus lēmumus; Dievs atļauj nožēlot vainu, piedod un nepretojas mīlestībai.
Klausīdamās šajos vārdos, kas lika viņas asinīm ritēt straujāk, Luīze izmisumā atkal lauzīja rokas.
— Vai tad jūs nedzirdējāt? — viņa ieteicās.
— Ko?
— Mani padzina, mani nicina, un es to esmu pelnījusi.
— Es jums dāvāšu savu cieņu, jūs būsiet pielūgtākā sieviete manā galmā, jūs visi apskaudīs.
— Pierādiet, ka jūs mani vēl mīlat.
— Kā?
— Atstājiet mani.
— Es jums pierādīšu savu mīlestību arī bez šķiršanās.
— Valdniek, vai jūs domājat, ka es to pieļaušu? Vai patiešam jums šķiet, ka es ļaušu jums pieteikt karu visai jūsu ģimenei? Vai jūs domājat, ka es atļaušu jums manis dēļ atgrūst māti, sievu un māsu!
— A, nu beidzot jūs nosaucāt savas apvainotājas! Zvēru pie visvarenā Dieva, es viņas sodīšu!
— Tāpēc arī mani biedē nākotne. Tāpēc es no visa atsakos. Tāpēc es nevēlos, lai jūs atriebtos par mani. Pietiek asaru, sāpju un žēlabu! Es nekad nesagādāšu nevienam ciešanas, mani nevarēs vainot par kāda asarām. Pietiekoši daudz es pati esmu cietusi un raudājusi!
— Bet manas ciešanas un sāpju vaidi, manas asaras jums neko nenozīmē?
— Dieva dēļ, valdniek, nerunājiet tā ar mani! Man nepieciešama visa mana drosme, lai nestu šo upuri.
— Luīze, Luīze, es tevi lūdzu! Pavēli, dod rīkojumus, sodi vai apžēlo, bet tikai nepamet mani!
— Diemžēl, valdniek, mums jāšķiras.
— Tātad tu mani nemīli?
— Dievs mans liecinieks, mīlu!
— Tie ir meli!
— Ja es nemīlētu, valdniek, tad nemēģinātu jūs aizkavēt; es atriebtos par apvainojumiem un triumfētu pār ienaidniekiem, kā jūs man piedāvājat. Bet, kā redzat, es pat nevēlos pieņemt jūsu mīlestību, kas būtu salda atriebība, jūsu mīlestību, kas ir visa mana dzīve: domādama, ka jūs mani vairs nemīlat, es gribēju mirt.
— Jā, jā, tagad es visu saprotu. Jūs esat svētā un pelnāt visdziļāko cieņu. Tāpēc es nevienu citu sievieti pasaulē nemīlēšu tā kā jūs, Luīze; nevienai citai sievietei nebūs tādas varas pār mani. Es zvēru, ka salauztu visu pasaulē, ja tas nostātos starp mums. Jūs man pavēlat nomierināties un aizmirst? Labi, es nomierināšos. Jūs vēlaties lēnprātību un žēlastību? Es būšu žēlīgs un lēnprātīgs. Pavēliet, un es paklausīšu…
— Mans Dievs! Vai gan tāda nabaga meitene kā es drīkst kaut pusvārdu pavēlēt tik varenam karalim kā jūs?
— Jūs esat mana dzīvība un dvēsele! Vai tad tā nav dvēsele, kas vada ķermeni?
— Tātad jūs mani mīlat, dārgo valdniek?
— Visiem dvēseles spēkiem. Ja jūs teiktu tikai vienu vārdu, es ar smaidu uz lūpām atdotu par jums savu dzīvību.
— Jūs mani mīlat?
— Jā, jā!
— Tad man nav ko nožēlot šai pasaulē. Dodiet man savu roku, valdniek, un atvadīsimies. Es esmu piedzīvojusi augstāko laimi, kāda man bija lemta šai dzīvē.
— Nē, nē! Tava dzīve tikko sākas. Tavai laimei nebija vakardienas, toties ir šodiena, rītdiena un visa nākotne! Dzen prom domas par šķiršanos un drūmo izmisumu. Mūsu Dievs ir mīlestība, tā ir mūsu dvēseļu tieksme. Tu dzīvosi man, bet es tev.
Nokritis meitenes priekšā ceļos, Ludviķis pārklāja skūpstiem viņas kājas, juzdams neizsakāmu prieku un pateicību.
— Valdniek! Valdniek! Tas ir tikai sapnis.
— Kāpēc sapnis?
— Tāpēc, ka es nevaru atgriezties galmā. Es esmu izraidīta; kā lai es ar jums satiekos? Vai tad nebūs labāk, ja es palikšu klostera mūros un dzīvošu atmiņās par mūsu mīlestību, par jūsu pēdējo atzīšanos un jūsu sirds dziņām?
— Jūs izraidīta? — Ludviķis XIV iekliedzās. — Kas jūs uzdrošinās izraidīt, ja es saucu atpakaļ?
— O, valdniek, pastāv spēks, pār kuru karaļiem nav varas. Tā ir augstākā sabiedrība un sabiedriskā doma. Padomājiet, vai tad karalis drīkst mīlēt sievieti, kas ir padzīta no galma un kuru viņa māte apkrāvusi aizdomām, bet māsa uzlikusi sodu? Tāda sieviete nav karaļa cienīga.
— Vai sieviete, kas pieder man, nav manis cienīga?
— Tieši tā, valdniek. Kopš tā brīža, kad viņa jums pieder, jūsu mīļākā nav jūsu cienīga.
— Jums taisnība, Luīze. Jūs vairs nebūsiet izraidītā.
— Var redzēt, ka jūs neesat runājis ar princesi.
— Es griezīšos pie savas mātes.
— Tātad jūs neesat saticis arī savu māti.
— Vai tad arī viņa?… Nabaga Luīze! Tātad visi ir pret jums?
— Jā, nelaimīgā Luīze, ko vētra jau bija salauzusi pirms jūsu ierašanās un kas tagad pavisam zaudējusi spēkus.
— Piedodiet man.
— īsi sakot, jūs nespēsiet atmaidzināt ne māti, ne māsu. Ticiet, šo jaunumu nevar labot, tāpēc ka es nekad neļaušu jums izmantot vardarbību.
— Labi, lai pierādītu savu mīlestību pret jums, Luīze, es paveikšu neiespējamo: es došos pie princeses.
— Jūs?
— Es pieprasīšu, lai viņa atsakās no sava lēmuma, es viņu piespiedīšu.
— Piespiedīsiet? Nē, nē!
— Tādā gadījumā es viņu pierunāšu.
Luīze pakratīja galvu.
— Ja vajadzēs, es pat lūgšu viņu, — Ludviķis neatlaidās. — Vai tad jūs ticēsiet manai mīlestībai?
Luīze pacēla galvu.
— Dieva dēļ, nepazemojieties manis dēļ, tad es labāk mirstu.
Ludviķis kļuva domīgs. Viņa seja sadrūma.
— Es mīlēšu tāpat kā mīlējāt jūs, — viņš noteica. — Es pārcietīšu visu, ko pārcietāt jūs; lai tas būtu manas vainas izpirkums jūsu acīs. Atmetīsim visu mazsvarīgo. Būsim lieli kā mūsu sāpes un spēcīgi kā mūsu mīlestība!
To teikdams, viņš apskāva Luīzi.
— Mans vienīgais prieks, mana dzīvība, brauciet man līdz!
Viņa saņēma pēdējos spēkus un sakopoja ne vairs savu gribu — viņas griba jau bija uzvarēta, — bet vēl atlikušo enerģiju.
— Nē, nē! — viņa tikko dzirdami izdvesa. — Es nomiršu no kauna.
— Jūs atgriezīsieties kā karaliene. Neviens nezina par jūs bēgšanu… tikai d'Artanjans…
— Tātad arī viņš mani nodevis?
— Kā tā?
— Viņš zvērēja…
— Es zvērēju neteikt karalim, — d'Artanjans pabāza galvu pa durvīm, — un es turēju savu vārdu. Es runāju ar de Sentenjana kungu, un tā nav mana vaina, ja karalis to izdzirdēja. Vai ne, valdniek?
— Viņš runā patiesību, piedodiet viņam, — karalis piekrita.
Lavaljēra smaidīdama pasniedza musketierim savu mazo, balto rociņu.
— D'Artanjana kungs, — teica sajūsminātais karalis, — tagad sameklējiet karieti jaunkundzei.
— Valdniek, — kapteinis atteica, — kariete gaida.
— īsts apsviedības paraugs! — karalis iesaucās.
„Pagāja ilgs laiks, kamēr tu mani novērtēji," — d'Artanjans nodomāja, tomēr juzdamies glaimots par uzslavu.
Lavaljēra bija uzvarēta; meitene ļāva savam karaliskajam iemīļotajam aizvest sevi.
Pie priekštelpas durvīm viņa tomēr izrāvās no karaļa skavām un metās atpakaļ pie krucifiksa, skūpstīdama un lūgdamās:
— Mans Dievs, tu mani atvedi pie sevis, tu arī atgrūdi; tava žēlastība ir bezgalīga. Kad es atkal atgriezīšos, aizmirsti, ka biju aizgājusi, jo tad es vairs tevi neatstāšu.
No karaļa krūtīm izlauzās elsas.
D'Artanjans notrausa asaru.
Ludviķis aizveda meiteni, iesēdināja karietē un lika tajā iekāpt arī d'Artanjanam.
Karalis pats uzkāpa zirgā un aizauļoja uz pili. Tikko ieradies, viņš lūdza princesi pieņemt viņu.