De Sentenjans apstājās pie kāpnēm, kas veda uz trešo stāvu pie galma dāmām un uz otro pie princeses.
Garāmejošam sulainim viņš lika pasaukt Malikornu, kurš vēl bija pie prinča.
Pēc desmit minūtēm Malikorns ieradās un sāka vērīgi skatīties tumsā.
Karalis atkāpās vistumšākajā vestibila kaktā.
De Sentenjans toties pagāja uz priekšu.
Izdzirdis viņa lūgumu, Malikorns galīgi apstulba.
— Oho, — viņš noteica, — jūs gribat, lai es jūs ievedu galma dāmu istabā?
— Jā.
— Jūs sapratīsiet, ka es nevaru izpildīt tādu lūgumu, nezinādams jūsu apmeklējuma mērķi?
— Dārgo Malikorn, diemžēl es nespēju jums to paskaidrot; jums tikai jāuzticas man kā draugam, kurš vakar izdarīja jums pakalpojumu un šodien lūdz to pašu no jums.
— Kungs, es jums pateicu, kas man bija vajadzīgs: es vienkārši nevēlējos gulēt zem klajām debesīm. Šādu atzīšanos var izteikt katrs godīgs cilvēks, turpretim jūs man nesakāt neko.
— Ticiet man, dārgais Malikorn, — Sentenjans neatlaidās, — ja es drīkstētu, tad atklātu jums visu.
— Tādā gadījumā es nevaru atļaut jums ieiet pie Montalē jaunkundzes.
— Kāpēc?
— Jūs to labi zināt. Jo jūs pārsteidzāt mani uz žoga, kad es atzinos mīlestībā Montalē jaunkundzei; jums jāpiekrīt, ka tā būtu pārliecīga laipnība, ja es, viņas pielūdzējs, pats atvērtu jums durvis uz viņas istabu.
— Kas tad jums teica, ka es lūdzu viņas istabas atslēgu?
— Kādu tad?
— Šķiet, vina nedzīvo viena?
— Nē.
— Kopā ar de Lavaljēras jaunkundzi?
— Jā; bet jums nevar būt nekādas darīšanas ne ar de Lavaljēras jaunkundzi, ne arī ar de Montalē jaunkundzi. Ir tikai divi cilvēki, kuriem es dodu šo atslēgu: de Braželona kungam, ja viņš man to lūgtu, un karalim, ja viņš to pavēlētu.
— Tādā gadījumā dodiet man šo atslēgu, kungs, es jums to pavēlu, — karalis sacīja, iznākdams no tumsas un pavērdams apmetni. — De Montalē jaunkundze nokāps lejā pie jums, bet mēs uzkāpsim pie de Lavaljēras jaunkundzes; mums ir vajadzīga tikai viņa.
— Karalis! — Malikorns iesaucās, nokrizdams pie karaļa kājām.
— Jā, karalis, — Ludviķis smaidīdams teica, — un viņš jums pateicas gan par jūsu pretošanos, gan kapitulāciju. Piecelieties, kungs, un izpildiet, ko mēs jums lūdzam.
— Klausos, valdniek, — Malikorns piecēlās kājās.
— Palūdziet de Montalē jaunkundzei nokāpt lejā, — karalis norīkoja, — un ne vārda par manu vizīti.
Malikorns padevīgi paklanījās un sāka kāpt augšup pa kāpnēm.
Karalis pēkšņi mainīja savu nodomu un strauji sekoja viņam. Kaut gan Malikorns jau bija uzkāpis līdz pusei, pie galma dāmu istabas viņi abi nonāca reizē.
Caur pusatvērtajām durvīm Ludviķis redzēja krēslā sēdošo Lavaljēru un otrā istabas kaktā Montalē, kas pie spoguļa ķemmējās un sāka sarunāties ar Malikornu.
Karalis strauji atgrūda durvis un iegāja.
Montalē iekliedzās, ieraudzījusi karali, un aizbēga.
To redzēdama, Lavaljēra arī izslējās, it kā viņas ķermenim būtu izlaista cauri strāva, bet tūlīt pat atkal atkrita krēslā.
Karalis lēni piegāja pie viņas.
— Jaunkundz, jūs vēlējāties audienci, — viņš vēsi uzrunāja meiteni, — un es esmu gatavs jūs uzklausīt. Runājiet.
Palikdams uzticīgs savai kurlā, aklā un mēmē lomai, de Sentenjans piemetās stūrītī pie durvīm uz ķebļa, kas tur bija nolikts it kā tieši viņam. Paslēpies aiz durvju aizkara, viņš sēdēja kā labs sargsuns, kas apsargā savu saimnieku, bet netraucē viņu.
Lavaljēra, kas bija pārbijusies, ieraudzīdama sadusmoto karali, tagad piecēlās vēlreiz un lūdzoši paskatījās uz Ludviķi.
— Valdniek, — viņa nomurmināja, — piedodiet man.
— Ko lai es jums piedodu, jaunkundz? — Ludviķis XIV noprasīja.
— Valdniek, es esmu vainīga. Pat vēl vairāk — es izdarīju smagu noziegumu.
— Jūs?
— Valdniek, es aizvainoju jūsu majestāti.
— Nemaz, — Ludviķis XIV to noliedza.
— Valdniek, es jūs lūdzu, nerunājiet tik bargi ar mani. Es jūtu, ka esmu jūs aizvainojusi. Tomēr vēlos paskaidrot, ka es to nedarīju tīšam.
— Kā tad jūs, jaunkundz, mani esat aizvainojusi? — karalis atteica. — Es neko nesaprotu. Vai ar savu pavisam naivo jaunas meitenes jociņu? Jūs pazobojāties par lētticīgu jaunekli; tas ir dabiski; jebkura sieviete jūsu vietā būtu darījusi to pašu.
— O, jūsu majestāte nogalina mani ar šiem vārdiem.
— Kā tad tā?
— Ja es būtu izdomājusi šo joku, tas nebūtu tik nevainīgs.
— Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt man sacīt, kad lūdzāt audienci?
Karalis sakustējās, it kā gatavodamies aiziet.
Tad Lavaljēra aprautā balsī, kas ik pa brīdim pārtrūka, iesaucās:
— Vai jūsu majestāte dzirdēja visu?
— Ko visu?
— Visu, ko es teicu zem karaļu ozola?
— Jaunkundz, es nepalaidu garām nevienu vārdu.
— Un vai, dzirdēdams mani, jūsu majestāte varēja iedomāties, ka es ļaunprātīgi izmantoju jūsu lētticību?
— Jā gan, lētticību, to jūs pareizi pateicāt.
— Vai tad jūsu majestāte nezina, ka nabaga meitenēm reizēm jāpakļaujas svešai gribai?
— Piedodiet, bet es nespēju saprast, kā tā griba, kura acīmredzot zem karaļu ozola tika brīvi izpausta, varēja nonākt tik lielā atkarībā no svešas gribas.
— O, bet draudi, valdniek!
— Draudi?… Jums kāds draudēja? Kas gan uzdrošinājās jums draudēt?
— Tie, kam ir tādas tiesības, valdniek.
— Es neuzskatu, ka manā valstī kādam būtu tiesības draudēt.
— Piedodiet man, valdniek, bet pat starp jūsu tuvākajiem cilvēkiem ir pietiekoši augstu stāvošas personas, kam nesagādā nekādas grūtības pazudināt meiteni, kurai jau tāpat nav nekādas nākotnes, kurai nav bagātības un nekā cita kā vienīgi viņas godīgais vārds.
— Kā tad šīs personas var viņu pazudināt?
— Sabojāt viņas reputāciju, ar kaunu padzenot.
— Jaunkundz, — karalis, dziļi sarūgtināts, teica, — man nepatīk cilvēki, kuri taisnodamies uzveļ visu vainu citiem.
— Valdniek!
— Atzīstos, ka man ir smagi noskatīties, kā jūs te aužat veselu apvainojumu un pārmetumu tīklu, tā vietā, lai bez jebkādas izlikšanās paskaidrotu notikušo.
— Tātad manu teikto jūs neņemat vērā?… — Luīze iesaucās.
Karalis klusēja.
— Atbildiet taču! — Lavaljēra dedzīgi lūdza.
— Man ir sāpīgi to atzīt, — karalis vēsi noteica, viegli palocīdamies.
Meitene sasita plaukstas.
— Tas nozīmē, ka jūs man neticat? — viņa vaicāja.
Karalis neko neatbildēja.
— Tātad jūs uzskatāt, ka es… es izgudroju šo smieklīgo un negodīgo sazvērestību, lai tik muļķīgi pasmietos par jūsu majestāti?
— Ak Dievs, tas nemaz nav smieklīgi un negodīgi, — karalis protestēja. — Tā pat nav sazvērestība, bet tikai diezgan jautrs joks un nekas vairāk.
— O! — Lavaljēra izmisumā čukstēja. — Karalis man netic! Karalis nevēlas man ticēt!
— Jā, nevēlos.
— Ak Dievs!
— Paklausieties, kas tad var būt dabiskāk? Karalis man seko, noklausās visu, ko es saku, novēro; varbūt viņš tikai grib izjokot mani; nu ko, mēs savukārt izjokosim viņu. Tā kā karalim ir sirds, tad ievainosim to.
Lavaljēra aizsedz seju ar rokām, pūlēdamās apslāpēt raudas.
Karalis nežēlīgi turpināja, izgāzdams pār nabaga upuri visu, ko bija izcietis:
— Izdomāsim pasaciņu. Pateiksim, ka es viņu mīlu un esmu viņu izvēlējusies starp visiem citiem. Karalis ir tik naivs un pašpaļāvīgs, ka noteikti noticēs; tad mēs visu izstāstīsim par šo karaļa naivitāti un pa- smiesimies par viņu.
— O, — Lavaljēra iesaucās, — tā domāt… tas taču ir vienkārši šausmīgi!
— Tas vēl nav viss, — karalis turpināja. — Ja iedomīgais karalis noticēs šai pasakai un citu klātbūtnē izpaudīs kaut ko līdzīgu priekam, tad mēs varēsim viņu pazemot visa galma priekšā; būs ļoti patīkami to izstāstīt manam iemīļotajam: karalis, ko piemuļķojusi viltīga meitene — tas tik būs pūrs nākamajam vīram!
— Valdniek, — Lavaljēra, galīgi izmisusi, iekliedzās, — nerunājiet vairs tā, es jūs ļoti lūdzu! Vai tad jūs neredzat, ka vienkārši nogalināt mani!
— Smalks joks, — karalis klusi noteica, jau sākdams atmaigt.
Pēkšņi Lavaljēra nokrita uz ceļiem, sāpīgi atsizdamās pret parketa
dēļiem.
— Valdniek, — viņa izdvesa, rokas lauzīdama, — es labāk izvēlos kaunu, nekā nodevību!
— Ko jūs darāt, — karalis noprasīja, bet nepakustināja ne pirkstu, lai meiteni pieceltu.
— Valdniek, ja es jums upurēšu savu godu un dzīvību, tad jūs varbūt noticēsiet, ka es esmu patiesa. Stāsts, ko jūs dzirdējāt pie princeses, ir meli, bet tas, ko es teicu zem ozola…
— Nu?
— Tikai tā ir patiesība.
— Jaunkundze! — iesaucās karalis.
— Valdniek, — dedzīgā aizrautībā Lavaljēra turpināja, — pat, ja man būtu jāmirst šajā vietā, kur es stāvu ceļos, arī tad es turpinātu apgalvot, kamēr zaudētu balsi: es sacīju, ka mīlu jūs… un es patiešām jūs mīlu!
— Jūs?
— Valdniek, es jūs mīlu kopš tās dienas kad pirmoreiz ieraudzīju, kopš mirkļa Bluā, kur es lēni nīku, kamēr jūsu starojošais un dzīvinošais skatiens man pievērsās; es jūs mīlu, valdniek! Es zinu: nabaga meitene, kas iemīlējusies karalī un atzīstas viņam, apvaino viņa majestāti. Sodiet mani par tādu pārdrošību, niciniet par manu neprātu, bet tikai nesakiet un nedomājiet, ka es zobojos par jums, ka es jūs esmu nodevusi! Manās dzīslās rit asinis, uzticīgas karalim, un es mīlu… mīlu savu karali!… Ak, es mirstu!
Bez spēka un bez elpas viņa nokrita kā aizpļauta, Vergllija vārdiem sakot, kā ziediņš, ko nopļauj izkapts.*
Pēc šiem vārdiem un dedzīgā lūguma karalis juta, ka šaubas izgaist; viņa sirds atvērās šīs mīlestības karstajai dvašai, mīlestībai, ko pauda tik varonīgi un cildeni.
Izdzirdīs kaislīgo atzīšanos, Ludviķis sajuta vājumu un aizsedza seju ar rokām.
Taču Lavaljēras karstie pirksti satvēra viņa rokas, un mīlošas meitenes rokas spiediens tās atkausēja, iedegās arī viņš un, apskāvis Lavaljēru, piecēla to kājās un piekļāva sev pie sirds.
Meitenes galva bezspēcīgi noslīga viņam uz pleca.
Pārbiedētais karalis sauca de Sentenjanu.
De Sentenjans, kas bija nekustīgi sēdējis savā kaktā, pieskrēja klāt, izlikdamies, ka slauka asaras.
Vergīlijs „Eneīdā" salīdzina jaunekli Erialu, ko ievainojis ienaidnieka šķēps un kas noslīdzis zemē, ar asa arkla lemeša norautu purpura ziediņu.
Viņš palīdzēja Ludviķim apsēdināt meiteni krēslā un mēģināja palīdzēt, uzšļakstīdams viņai ungāru karalienes ūdeni. Pie tam viņš nemitīgi atkārtoja:
— Kundze! Uzklausiet, kundze! Viss ir beidzies! Karalis jums tic, karalis jums piedod. Atjēdzieties taču! Viņa majestāte ir jūtīgs, arī viņam ir sirds. Velns parāvis! Kundze, ņemiet vērā, karalis ir ārkārtīgi bāls!
Lavaljēra joprojām bija bez samaņas.
— Kundze, kundze! — de Sentenjans runāja tālāk. — Es jūs lūdzu, atjēdzieties taču, lūdzu, ir laiks! Padomājiet: ja karalim kļūs slikti, man vajadzēs ataicināt ārstu. Ak Dievs, kāda nelaime! Dārgā, atjēdzieties taču! Lūdzu, papūlieties. Ātrāk, ātrāk!
Būtu grūti runāt vēl daiļrunīgāk un pārliecinošāk nekā Sentenjans; tomēr Lavaljērai lika atgūt samaņu daudz spēcīgāks līdzeklis nekā daiļrunība.
Karalis nometās viņas priekšā uz ceļiem un pārklāja viņas rokas dedzīgiem skūpstiem. Meitene beidzot atguvās un atvēra gurdenās acis, kurās dzīvības dzirkstelīte tik tikko kvēloja. Luīze čukstēja:
— O, valdniek, vai tas nozīmē, ka jūsu majestāte man piedod?
Karalis neatbildēja… Viņš bija pārāk satraukts.
De Sentenjans uzskatīja, ka padotā pienākums liek viņam atkal paiet malā.
Viņš pamanīja, ka viņa majestātes acis iekvēlojas.
Lavaljēra piecēlās.
— Un tagad, — viņa drosmīgi teica, — kad es esmu attaisnota vismaz jūsu acīs, ļaujiet man doties uz klosteri. Tur es visu mūžu lūgšu Dievu par manu karali un miršu, pateikdamās Dievam, kurš man dāvāja vienu laimes dienu.
— Nē, nē, — karalis protestēja, — jūs dzīvosiet šeit, pielūgdama Dievu un mīlēdama Ludviķi, kurš jūsu dzīvē ienesīs svētlaimi, kurš jūs mīl un apzvēr to!
— O, valdniek!
Lai izgaisinātu Lavaljēras šaubas, karalis viņu tik dedzīgi noskūpstīja, ka de Sentenjans uzskatīja par labāku paslēpties aiz aizkariem.
Skūpsti, kurus viņai pietrūka spēka noraidīt, neprātīgi iekvēlināja meiteni.
— Ak, valdniek! — viņa pēkšņi iesaucās.— Nelieciet man nožēlot manu atklātību, jo tas pierādītu, ka jūsu majestāte vēl joprojām mani nicina.
— Jaunkundz, — karalis sacīja, godbijīgi atkāpdamies, — visā pasaulē es nevienu tā nemīlu un necienu kā jūs. Es jums zvēru, ka kopš šī brīža neviens galmā nebaudīs tādu cieņu kā jūs. Lūdzu piedodiet manu nesavaldību, to radīja tikai pārlieku lielā mīlestība; es to pierādīšu un izturēšos pret jums ar tik lielu cieņu, kādu vien jūs vēlēsieties.
Viņš palocījās Luīzei un saņēma viņas roku:
— Jaunkundz, vai atļausiet noskūpstīt jūsu roku?
Tad Ludviķis godbijīgi piespieda lūpas meitenes viegli drebošajai rokai.
— Kopš šī brīža jūs esat manā aizgādnībā, — Ludviķis piebilda, iz- sliedamies un pārlaizdams Lavaljērai glāstošu skatienu. — Nekad nevienam nestāstiet, cik ļauns es biju pret jums, un piedodiet arī citiem viņu pāridarījumus. Tagad jūs būsiet tik augstu pāri viņiem, ka tie neizraisīs jums bailes, bet gan drīzāk nožēlu.
Godbijīgi palocījies tā, it kā atstātu svētnīcu, karalis pasauca de Sen- tenjanu.
— Grāf, — viņš ieteicās, — es ceru, ka jaunkundze piekritīs dāvāt jums kaut mazliet labvēlības tās draudzības vietā, ko es uz mūžiem atdodu viņai.
De Sentenjans nometās uz viena ceļgala Luīzes priekšā.
— Es būšu laimīgs, ja jaunkundze mani pagodinās! — viņš klusi teica.
— Es atsūtīšu pie jums draudzeni, — karalis sacīja. — Palieciet sveika, jaunkundz, vai labāk — uz redzēšanos!
Karalis priecīgs aizgāja, aizvezdams sev līdz Sentenjanu.
Tādu atrisinājumu princese nebija paredzējusi. Ne najāda, ne driāda viņai to nepateica.