Vērodami, kā beidzas sūtņu pieņemšana, pat vismazāk tālredzīgie sajuta karu.
Paši sūtņi, kas slikti orientējās galma intīmās dzīves hronikā, attiecināja uz sevi frāzi, kuru izmeta karalis „Varbūt es nespēju valdīt pār sevi, toties pratīšu savaldīt tos, kuri mani apvaino."
Par laimi Francijai un Holandei, Kolbērs izgāja sūtņiem līdz un šo to viņiem paskaidroja. Toties karalienes un princese zināja visus notikumus, tāpēc karaļa draudi viņas stipri kaitināja un arī ne pa jokam izbiedēja.
Princese nojauta, ka karaļa dusmas sevišķi vērsīsies pret viņu. Lepnums viņai tomēr neļāva lūgt karalienes mātes atbalstu, un viņa aizgāja gan satraukta, bet nemaz necenzdamās izvairīties no cīņas. Brīdi pa brīdim Austrijas Anna sūtīja kādu uzzināt, vai karalis nav atgriezies.
Tas, ka par Luīzes pazušanu pilī neviens nerunāja, liecināja par draudošajām nepatikšanām: karaļa ātro un viegli aizkaitināmo dabu visi pazina.
Nepievērsdama nekādu uzmanību baumām, princese ieslēdzās savā istabā, pasauca Montalē un mierīgi sāka izprašņāt par notikušo. Kad daiļrunīgā Montalē pašlaik pieticīgi beidza savu stāstu un deva princesei padomu būt iecietīgai, teikdama, ka tad arī pretējā puse izrādis iecietību, uz sliekšņa parādījās Malikorns ar ziņu, ka karalis lūdz audienci.
Montalē cienīgā drauga seja pauda dziļu satraukumu. Viņš juta, ka tikšanās, ko lūdz Ludviķis, varbūt kļūs par vienu no interesantākajām nodaļām stāstā par karaļu sirdīm.
Princesi satrauca vīrabrāļa apmeklējums; tik drīz viņa to nebija gaidījusi un, galvenais, nedomāja, ka Ludviķis rīkosies tik tieši.
Sievietes pieradušas karot paslepus un izrādās nesagatavotas, ja jācīnās aci pret aci.
Kā jau teicām, princese nepiederēja pie tiem, kas atkāpjas, drīzāk gan viņai piemita pretēja vājība vai arī laba īpašība.
Viņa visādi mēģināja saņemt dūšu, tāpēc Malikorna atnestā ziņa iedarbojās kā signāls, ko dod radziņš, uzsākot karadarbību. Viņa lepni pacēla mesto cimdu.
Pēc piecām minūtēm karalis jau kāpa augšup pa kāpnēm.
Viņš bija pietvīcis no ātrā jājiena. Saburzītais un putekļainais tērps asi kontrastēja ar nobālušās princeses svaigo un izsmalcināto apģērbu.
Negaidīdams uzaicinājumu, Ludviķis apsēdās.
Montalē nozuda.
Princese arī apsēdās.
— Māsa, — Ludviķis iesāka, — vai jūs zināt, ka šorīt de Lavaljēras jaunkundze aizbēga, jo bija spiesta ar savām skumjām un izmisumu griezties klosterī?
Tas tika izteikts visai satrauktā balsī.
— Es par to dzirdu pirmoreiz no jūsu majestātes mutes, — princese atbildēja.
— Es turpretim domāju, ka jūs uzzinājāt šo jaunumu no rīta sūtņu pieņemšanā, — atteica karalis.
— Tā kā jūs, valdniek, bijāt tik satraukts, es patiešām domāju, ka noticis kaut kas neparasts, bet, kas tieši, es nenoskaidroju.
Karalis rīkojās atklāti un gāja tieši uz mērķi.
— Māsa, — viņš turpināja, — kādēļ jūs atlaidāt de Lavaljēras jaunkundzi?
— Tāpēc, ka viņas pakalpojumi man nepatika,' — princese sausi atbildēja.
Karalis kļuva sarkans, un viņa acis tā nozibsnīja, ka princese ar pūlēm izturēja viņa skatienu.
Tomēr viņš savaldījās un turpināja:
— Mana māsa, vajadzīgs ļoti nopietns iemesls, lai tik krietna sieviete kā jūs aizdzītu un nolemtu negodam ne tikai šo meiteni, bet arī visu viņas ģimeni. Jūs zināt, ka pilsēta vērīgi seko galma dāmu uzvedībai. Atvaļināt galma dāmu nozīmē apvainot viņu noziegumā vai nopietnā pārkāpumā. Kādu noziegumu vai pārkāpumu izdarījusi de Lavaljēras jaunkundze?
— Ja jau jūs uzņematies de Lavaljēras jaunkundzes aizstāvja lomu, — princese vēsi atcirta, — tad es jums paskaidrošu, kaut arī man ir tiesības to nedarīt.
— Pat karalim? — Ludviķis nikni iesaucās.
— Jūs mani nosaucāt par māsu, — princese iebilda, — un es atrodos savās mājās.
— Vienalga! — Ludviķis nokaunējās par savu straujumu. — Ne jūs, ne arī kāds cits manā karalistē nedrīkst atteikties paskaidrot, ja es to prasu.
— Ja jūs tā skatāties uz šo lietu, — princese slēptās dusmās noteica, — tad man atliek vienīgi paklausīt jūsu majestātei un apklust.
— Nespēlēsimies ar vārdiem.
— Aizstāvība, ko jūs sniedzat de Lavaljēras jaunkundzei, liek man izturēties godbijīgi pret to.
— Es atkārtoju — nespēlēsimies ar vārdiem. Jūs zināt, ka es esmu franču bruņniecības galva, un man jāaizstāv visu muižnieku ģimeņu gods. Ja jūs padzenat de Lavaljēras jaunkundzi vai kādu citu galma dāmu…
Princese paraustīja plecus.
— Atkārtoju vēlreiz — vai kādu citu galma dāmu, — karalis turpināja, — tad jūs apkaunojat viņu, un tāpēc es lūdzu jums to paskaidrot, lai tad vai nu apstiprinātu vai noliegtu jūs lēmumu.
— Noliegt manu lēmumu? — princese augstprātīgi iesaucās. — Kā! Ja es esmu padzinuši vienu no savām kalponēm, vai jūs pavēlēsiet man to pieņemt atpakaļ?
Karalis cieta klusu.
— Tā jūs ne tikai pārsniegtu savu varu; tas būtu nepiedienīgi.
— Princese!
— Ja es nebūtu sašutusi par tādu savas cieņas apvainojumu, tad es nebūtu jūsu karaļu dzimtas cienīga, es nebūtu princese un karaļa meita; es nolaistos pat zemāk par savu padzīto kalponi.
Karalis satracināts pielēca kājās.
— Princese, jums nav sirds, — viņš iekliedzās. — Ja jūs tā izturaties pret mani, tad arī es varu Pikoties bargi pret jums.
Reizēm nejauša lode izmaina kaujas rezultātu. Karaļa bez īpaša nodoma izteiktie vārdi pārsteidza princesi un uz mirkli padarīja viņu svārstīgu: viņa nobijās, vai tikai nedraud izraidījums.
— Lūdzu, paskaidrojiet, valdniek, — viņa sacīja.
— Es jums jautāju, ko nogrēkojusies de Lavaljēras jaunkundze?
— Viņa ir liela intrigante; viņas dēļ notika divkauja starp diviem draugiem; viņa izraisījusi nelāgas tenkas, tā ka viss galms rauc pieri, jau tikai padzirdot viņas vārdu.
— Lavaljēra? — karalis pārvaicāja.
— Aiz viņas lēnprātīgās un liekulīgās ārienes slēpjas viltīga un ļauna dvēsele, — princese turpināja.
— Lavaljērai?
— Valdniek, jūs viegli varat maldīties, bet es viņu labi pazīstu: viņa ir spējīga sanaidot pat vistuvākos radiniekus un draugus. Kā redzat, viņa jau iesējusi nesaprašanos starp mums.
— Es jums galvoju… — karalis iesāka.
— Valdniek, mēs taču dzīvojām labā saskaņā, bet tad viņa ar savām sūdzībām un viltīgajām žēlabām izraisīja jūsu majestātes nelabvēlību pret mani.
— Es zvēru, ka pār viņas lūpām nav nācis neviens ļauns vārds, — karalis noteica, — redzot manas dusmas, viņa lūdza mani nevienam neatriebties; jums nav uzticamākas un godbijīgākas draudzenes par viņu.
— Draudzenes? — princese nošņāca ar visdziļāko nicinājumu.
— Piesargieties, princese, — karalis uzsvēra, — jūs aizmirstat par manu attieksmi pret Lavaljēru. No šī brīža viss ir izlīdzināts. De Lavaljēras jaunkundze būs tā, par ko es viņu padarīšu un, ja es gribēšu, rīt pat viņa kāps tronī.
— Un tomēr viņa nav tam dzimusi; jūs varat noteikt viņas nākotni, bet mainīt pagātni nav jūsu varā.
— Princese, es biju pret jums ļoti laipns un pieklājīgs. Nelieciet man atgādināt, ka es esmu karalis.
— Valdniek, jūs man to atkārtojat jau otro reizi. Man bija tas gods atbildēt jums, ka es esmu jūsu varā.
— Vai tādā gadījumā jūs piekrītat izrādīt man laipnību un atkal pieņemt de Lavaljēras jaunkundzi?
— Kāpēc gan? Jums taču, valdniek, ir tronis, ko jūs varat viņai dot. Es esmu pārāk niecīga, lai būtu tik varenas personas aizgādne.
— Diezgan dusmu un nicinājuma! Esiet žēlsirdīga manis dēļ!
— Nekad!
— Vai jūs gribat mani piespiest karot ar paša ģimeni?
— Man arī ir ģimene, un tur es atradīšu patvērumu.
— Vai tie ir draudi? Jūs pārāk aizmirstaties. Vai tad jūs domājat, ka tad, ja notiks šķelšanās, jūsu radinieki jūs atbalstīs?
— Ceru, valdniek, ka jūs nespiedīsiet mani rīkoties mana stāvokļa necienīgi.
— Es cerēju, ka jūs atcerēsieties mūsu draudzību un izturēsieties pret mani kā pret brāli.
Princese uz mirkli kļuva domīga.
— Es nedomāju, ka mūsu radniecība cieš no tā, ka es atsakos rīkoties netaisnīgi.
— Netaisnīgi?
— Ak, valdniek, ja es visiem izstāstītu par Lavaljēras uzvedību un ja to uzzinātu karalienes…
— Diezgan, Henriete, nevajag apslāpēt savu sirdsbalsi; atcerieties, ka jūs mani mīlējāt un ka cilvēka sirdij jābūt tikpat žēlsirdīgai kā Visaugstākā sirdij. Neesiet stūrgalvīga un nežēlīga, piedodiet Lavaljērai.
— Nevaru. Viņa mani aizvainoja.
— Bet manis dēļ!
— Valdniek, jūsu dēļ es darīšu visu, bet tikai ne to.
— Jūs mani dzenat izmisumā… Jūs mani piespiežat ķerties pie vāju cilvēku pēdējā līdzekļa — naida un atriebības.
— Jūsu majestāte, es aicinu jūs būt saprātīgam.
— Saprātīgam? Māsa, es esmu zaudējis prātu.
— Dieva dēļ, valdniek!
— Apžēlojieties par mani, māsa, es lūdzu pirmoreiz dzīvē; jūs esat mana pēdējā cerība.
— Valdniek, jūs raudat?
— Jā, aiz trakām dusmām un pazemojuma. Es — karalis, esmu spiests nolaisties līdz lūgumiem! Visu mūžu es nolādēšu šo mirkli. Vienā sekundē jūs man izdarījāt vairāk ļaunuma nekā var iedomāties visdrūmākajos dzīves brīžos.
Karalis ļāva vaļu asarām, kuras patiešām plūda aiz niknuma un kauna.
Princese bija ne tik daudz aizkustināta — pat visjūtīgākās sievietes pārāk nejūt līdz lepnuma mokām, — bet viņa nobijās, kaut tikai šīs asaras neaizskalotu no karaļa sirds visu cilvēcīgo.
— Pavēliet, valdniek! — viņa piekāpās. — Ja jūs labāk gribat, lai pazemojos es, tad esmu gatava jums pakļauties, kaut gan par manu pazemojumu zinās visi, bet jūsu redzēju vienīgi es.
— Nē, nē, Henriete! — Ludviķis iesaucās augstsirdības uzplūdos. — Jūs tikai piekāpjaties brāļa lūgumam!
— Es pakļaujos — un tātad man vairs nav brāļa!
— Vai vēlaties par atmaksu visu manu karalisti?
— Kā jūs protat mīlēt, kad mīlat!
Ludviķis neatbildēja. Satvēris princeses roku, viņš to pārklāja skūpstiem.
— Tātad jūs pieņemsiet atpakaļ nabaga meiteni, piedosiet viņai un atzīsiet, cik viņa ir lēnprātīga un labsirdīga?
— Es viņu atstāšu savā namā.
— Nē, jūs atkal dāvāsiet viņai savu draudzību, dārgā māsa!
— Man viņa nekad nav patikusi.
— Nu tad aiz mīlestības pret mani jūs izturēsieties laipni, vai ne, Henriete?
— Labi, es izturēšos pret viņu kā pret jūsu iemīļoto.
Karalis piecēlās. Šie nevietā izmestie vārdi iznīcināja visus viņas pašuzupurēšanās nopelnus. Karalim pret viņu vairs nebija nekādu pienākumu. Aizskarts un nāvīgi aizvainots viņš atbildēja: *
— Pateicos, princese. Es mūžam atcerēšos jūsu laipnību.
Viņš uzsvērti ceremoniāli atvadījās.
Iedams garām spogulim, viņš pamanīja savas apsarkušās acis un nikni piecirta kāju.
Bija jau par vēlu, jo Malikorns un d'Artanjans, stāvēdami pie durvīm, bija pamanījuši saraudātās acis.
„Karalis ir raudājis", — Malikorns nodomāja.
D'Artanjans godbijīgi tuvojās Ludviķim.
— Valdniek, atgriezieties savās istabās pa mazajām kāpnēm, — viņš pačukstēja.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jums uz sejas palikuši ceļa putekļi. Ejiet, valdniek, ejiet.
„Hm, hm! — viņš nodomāja, kad karalis paklausīja viņam kā mazs
bērns. — Vai tam, kas saraudinās sievieti, kura tā pratusi sāpināt karali".