Princese nebija ļauna, bet mēdza ātri iekarst. Karalis nebija neapdomīgs, bet tikai iemīlējies.
Tiklīdz viņi bija noslēguši kaut ko līdzīgu līgumam, kas atjaunoja Lavaljēras tiesības, abi centās gūt no tā kādu labumu.
Ludviķis vēlējās katru brīdi redzēt Lavaljēru.
Princese, kas bija saīgusi pēc scēnas ar karali, nevēlējās to pieļaut.
Tāpēc viņa radīja karalim šķēršļus uz katra soļa.
Lai satiktu iemīļoto, karalim bija jāflirtē ar brāļasievu.
Tieši uz to balstījās princeses taktika.
Viņa ņēma palīgā Montalē un, ierazdamies pie princeses, karalis vienmēr izrādījās aplenkumā. No viņa neatkāpās ne soli. Princese sarunās bija pati asprātība un elegance.
Montalē vienmēr pavadīja princesi. Drīz vien karalis viņu vairs nevarēja paciest.
Montalē to tikai gaidīja.
Viņa tūlīt laida darbā Malikornu: aizbildinājies ar kādu ieganstu, jauneklis karalim izmeta, ka galmā ir kāda ļoti nelaimīga sieviete.
Karalis noprasīja, kas tā tāda ir.
Malikorns atbildēja, ka tā ir de Montalē jaunkundze.
Karalis paziņoja, ka viņš tikai priecājas, ja ir nelaimīga būtne, kas padara nelaimīgus citus.
Malikorns to pateica de Monatalē jaunkundzei, un tā veica savus pienākumus.
Karalis atjauta, ka visur, kur vien viņš parādās, tūlīt uzrodas princese; viņa pavadīja Ludviķi, lai viņš priekštelpā neuzrunātu kādu no galma dāmām.
Reiz viņa uzdrošinājās iet vēl tālāk.
Karalis sēdēja dāmu vidū un zem aproces turēja rokā zīmīti, ko gribēja nemanot atdot Lavaljērai.
Princese uzminēja viņa nodomu. Bija grūti aizkavēt karali iet tur, kur viņš vēlas.
Tomēr nedrīkstēja pieļaut, lai viņš pieiet pie Lavaljēras un sasveicinādamies nomet zīmīti meitenei uz ceļgaliem, aiz vēdekļa vai kabatas lakatiņa.
Karalis arī bija modrs un sajuta lamatas.
Viņš piecēlās kājās, piestūma krēslu tuvāk de Šatiljonas jaunkundzei un sāka jokoties ar viņu.
Tika spēlēts burimē; no Šatiļjonas jaunkundzes Ludviķis pārgāja pie Montalē pēc tam pie de Tonē-Šarantas jaunkundzes. Pēc šī prasmīgā manevra viņš izrādījās blakus Lavaljērai, kuru pavisam aizsedza ar savu stāvu.
Princese izlikās, ka visa viņas uzmanība pievērsta rokdarbam.
Karalis parādīja Lavaljērai zīmītes maliņu, un viņa pastūma pretī lakatiņu, ar skatienu aicinādama: „Ielieciet zīmīti šeit".
Tad karalis veikli nometa zemē savu kabatas lakatiņu, kas atradās uz krēsla.
Lavaljēra tūlīt neuzkrītoši nolika tā vietā savu lakatiņu.
Karalis to paņēma, it kā nekas nebūtu noticis,, iebāza tajā zīmīti un nolika iepriekšējā vietā.
Lavaljērai atlika tikai pastiept roku un paņemt lakatiņu ar dārgo zīmīti.
Princese visu bija novērojusi.
Viņa skaļi pavēlēja Šatiljonai:
— Šatiljonas jaunkundz, lūdzu, paceliet karaļa kabatas lakatiņu. Tas nokrita uz paklāja.
Galma dāma acumirklī izpildīja rīkojumu; karalis sakustējās, Lavaljēra samulsa, un visi pamanīja, ka uz krēsla ir cits lakatiņš.
— Ak, piedodiet, izrādās jūsu majestātei ir divi lakatiņi, — galma dāma brīnījās.
Karalim nācās iebāzt kabatā Lavaljēras lakatiņu kopā ar savu. Tā viņš gan ieguva to par piemiņu no savas iemīļotās, toties viņa nesaņēma četrrindi, kas bija prasījusi karalim desmit stundas ilgu sasprindzinātu darbu un tāpēc bija veselas poēmas vērta.
Saprotams, ka Ludviķis sadusmojās, bet Lavaljēra izmisa.
Tad notika kaut kas neticams.
Kad karalis gāja prom, priekštelpā viņu sagaidīja Malikorns, kuru kāds bija brīdinājis.
Palērojālas priekštelpas bija tukšas un vakaros vāji apgaismotas.
Karalim patika puskrēsla. Vispārzināms, ka mīlestība gan iekvēlina sirdi un dvēseli, bet vairās no gaismas.
Tā nu priekštelpā bija tumšs; pāžs ar lāpu apgaismoja viņa majestātei ceļu.
Karalis soļoja lēnām, tikko valdīdams dusmas.
Malikorns gandrīz uzgrūdās karalim un pēc visām galma etiķetes prasībām atvainojās; karalis bija sliktā garastāvoklī un kaut ko nikni atburk- šķēja; Malikorns klusām nozuda.
Tovakar Ludviķis mazliet pastrīdējās ar karalieni, bet otrā rītā, ienākot kabinetā, sajuta vēlēšanos noskūpstīt Lavaljēras lakatiņu.
Viņš pasauca kambarsulaini.
— Atnesiet manu vakardienas tērpu, bet neko neaiztieciet kabatās.
Pavēle tika izpildīta. Karalis pašrocīgi pārmeklēja kabatas.
Viņš atrada tikai savu paša lakatiņu; Lavaljēras lakatiņš bija pazudis.
Kamēr karalis mocījās minējumos, viņam atnesa vēstulīti no Lavaljēras. Luīze rakstīja:
„Dārgo valdniek, cik jūs esat laipns, atsūtīdams man tik skaistu dzejoli! Cik jūs esat pastāvīgs un atjautīgs mīlestībā! Vai gan jūs var nemīlēt?"
„Ko tad tas nozīmē? — karalis domāja. — Tā ir kāda kļūda!" — Pameklējiet labi, — viņš teica skaļi kamabarsulainim. — Manā kabatā ir jābūt lakatiņam un, ja jūs to neatradīsiet, ja jūs būsiet to aizticis…
Ludviķis vēl laikā aprāvās. Būtu bijis pārsteidzīgi lakatiņa pazušanu iztēlot par valsts noziegumu. Tāpēc viņš piebilda:
— Šajā lakatiņā es ieliku svarīgu dokumentu.
— Valdniek, — kambarsulainis iebilda, — jūsu majestātes kabatās bija tikai viens lakatiņš, lūk, šis.
— Jums taisnība, — karalis caur sakostiem zobiem atteica. Ak, kā es apskaužu nabadzīgos! Laimīgie, kas paši izņem no kabatas lakatiņus un zīmītes!
Viņš pārlasīja Lavaljēras vēstuli, pūlēdamies izdomāt, kā viņa četrrinde varēja sasniegt adresātu. Vēstulē izrādījās piezīme:
„Es nosūtu savu atbildi ar to pašu sūtni, diemžēl mana atbilde nav jūsu dzejoļa cienīga."
— Ā! Man beidzot ir kāds pieturas punkts, — Ludviķis priecīgi iesaucās. — Kas atnesa šo zīmīti?
— Malikorna kungs, — sulainis bikli atbildēja.
— Lai ienāk.
Ienāca Malikorns.
— Vai jūs nākat no de Lavaljēras jaunkundzes? — karalis nopūzdamies jautāja.
— Jā, valdniek.
— Vai jūs kaut ko aiznesāt de Lavaljēras jaunkundzei no manis?
— Es?
— Jā, jūs.
— Neko, valdniek, pilnīgi neko.
— Bet Lavaljēras jaunkundze man tā raksta.
Karalis sarauca pieri.
— Kas tā par spēli? Kāpēc tad de Lavaljēras jaunkundze dēvē jūs par manu sūtni? Ko jūs šai dāmai aiznesāt? Atbildiet labi ātri, kungs!
— Valdniek, es de Lavaljēras jaunkundzei aiznesu tikai kabatas lakatiņu.
— Lakatiņu… Kādu lakatiņu?
— Valdniek, tobrīd, kad es vakar tik nelaimīgi pagrūdu jūs majestāti… to es pārdzīvošu visu mūžu, it īpaši pēc tam, kad jūsu majestāte izteica tādu neapmierinātību… tātad tobrīd es, apstulbis no bēdām, ieraudzīju uz grīdas kaut ko baltu.
— Ā! — karalis izteica.
— Es pieliecos, un tas izrādījās kabatas lakatiņš. Sākumā es domāju, ka to izmeta jūs majestāte, kad sagrūdās ar mani. Pēc tam es to apskatīju pamatīgāk un pamanīju monogrammu. Izrādījās, ka tā ir de Lavaljēras jaunkundzes; es nodomāju, ka de Lavaljēras jaunkundze pazaudējusi lakatiņu pa ceļam uz zāli un, kad viņa atgriezās, atdevu viņai to. Es zvēru jūsu majestātei, ka tā ir taisnība!
Malikorns runāja ar tādu naivumu un izskatījās tik apbēdināts un bikls, ka Ludviķis jutās ļoti apmierināts, to dzirdot.
Viņš bija pateicīgs par šo nejaušību kā lielāko pakalpojumu.
— Jau otro reizi tikšanās ar jums man nes laimi, kungs, — karalis noteica. — Varat paļauties uz manu labvēlību.
Patiesībā Malikorns lakatiņu bija vienkārši izvilcis no karaļa kabatas tik veikli, ka viņu apskaustu pat īstie vecās labās Parīzes kabatzagļi.
Princese tā arī neuzzināja par šo notikumu. Montalē šo to izpauda Lavaljērai, bet tā vēlāk izstāstīja karalim, kurš gardi smējās un nosauca Malikornu par dižu politiķi.
Ludviķim XIV bija taisnība; visiem zināms, ka viņš prata novērtēt cilvēkus.