Par nelaimi, brīnumi vienmēr neatgadījās, bet princeses sliktais garastāvoklis neuzlabojās.
Pēc nedēļas karalis nevarēja ne paskatīties uz Lavaljēru, lai nesastaptos ar princeses aizdomīgo skatienu.
Kad tika izziņota pastaiga, princese nakavējoties saslima, nevēlēdamās, ka atkārtojas aina lietusgāzes laikā vai zem karaļu ozola. Slimības dēļ viņa nekur negāja, un viņas galma dāmas palika pie viņas.
Nebija ne mazākās iespējas sarīkot tikšanos arī naktī.
Jau pats pirmais karaļa mēģinājums cieta nožēlojamu neveiksmi.
Tāpat kā Fontenblo viņš paņēma līdz Sentenjanu un kopā ar viņu devās pie Lavaljēras. Diemžēl Ludviķis sastapa tikai Tonē-Šarantu, kura sāka kliegt: «Ugunsgrēks! Zagļi!" Atdrāzās vesels leģions aptekšņu, uzraudžu un pāžu. Rezultātā Sentenjans, kurš bija palicis notikuma vietā, lai glābtu sava kunga godu, izpelnījās stingru karalienes mātes un princeses rājienu.
Bez tam nākamajā dienā viņš saņēma divus izaicinājumus no Mort- maru ģimenes locekļiem.
Nācās iejaukties karalim.
Šī kļūda atgadījās tāpēc, ka princese negaidīti lika galma dāmām samainīt istabas, un tagad Lavaljērai un Montalē vajadzēja nakšņot savas pavēlnieces kabinetā.
Pat sarakste kļuva neiespējama: sarakstīties tik barga Argusa acu priekšā, kāda bija princese, nozīmēja pakļaut sevi lielām briesmām.
Var iedomāties, kā lauvu saniknoja un kaitināja šie kniepadatu dūrieni.
Karalis bojāja sev omu, meklēdams dažādus līdzekļus, bet tā kā viņš savus sirds noslēpumumus neuzticēja ne Malikornam, ne d'Artanjanam, tad šos līdzekļus tā arī neizgudroja.
Malikorns veltīgi pūlējās, laiku pa laikam varonīgi mēģinādams izraisīt karaļa atzīšanos.
Karalis jau sāka piekosties, bet tad kauna vai neuzticības dēļ atkal izspļāva āķi.
Piemēram, kādu vakaru viņš gāja caur dārzu, skumji vērodams princeses logus. Malikorns, kas kopā ar Manikanu sekoja karalim, paklupa uz kāpnēm, kas gulēja krūmā, un ieteicās savam ceļabiedram:
— Vai jūs ievērojāt, ka es tikko paklupu pār trepēm un gandrīz nokritu?
— Nē, — Manikans kā parasti izklaidīgi attrauca, — bet jūs, šķiet, nenokritāt?
— Tikai nejaušības dēļ. Trepes tā nedrīkst pamest.
— Jā, tā var viegli nolauzt kaklu, sevišķi, ja cilvēks ir izklaidīgs.
— Es nedomāju to, bet gan gribēju teikt, ka ir bīstami atstāt trepes zem galma dāmu logiem.
Ludviķis tikko manāmi sarāvās.
— Kāpēc? — Manikans apvaicājās.
— Runājiet skaļāk, — Malikorns pačukstēja, iebakstīdams viņam sānos.
— Kāpēc? — Manikans pacēla balsi.
Karalis kļuva uzmanīgs.
— Piemēram, šīs trepes ir kādas deviņpadsmit pēdas garas un tieši sniedzas līdz augšējā stāva logiem.
— Pajautājiet taču, līdz kādiem logiem, — Malikorns suflēja.
— Par kādiem logiem jūs runājat? — Manikans skaļi noprasīja.
— Par princeses logiem.
— Ā-a!
— Protams, es nesaku, ka kāds uzdrošināsies rāpties pie princeses, bet viņas kabinetā aiz šķērssienas guļ divas skaistas meitenes, Lavaljēra un Montalē.
— Vai šķērssiena ir plāna? — Manikans vaicāja.
— Vai redzat divus spoži apgaismotos logus princeses istabās?
— Jā.
— Un nākamo logu, kurš nav tik spožs?
— Lieliski redzu.
— Tas ir galma dāmu logs. Ir karsts; paskatieties, de Lavaljēras jaunkundze atver logu. Ak, uzņēmīgs mīlētājs viņai varētu daudz ko pateikt, ja zinātu, ka šīs trepes sniedzas līdz logam.
— Bet jūs taču sacījāt, ka viņa nav viena, kopā ar viņu ir de Montalē jaunkundze?
— No de Montalē jaunkundzes nav jābaidās; tā ir bērnības draudzene un bezgalīgi uzticama; visi noslēpumi, ko nedrīkst izpaust, viņā noglabāti kā akā.
Karalis nepalaida garām ne vārdu no šī dialoga.
Malikorns pat ievēroja, ka Ludviķis palēnina soli, lai viņš paspētu izteikt līdz galam.
Nonācis līdz durvīm, viņš visus atlaida, izņemot Malikornu.
Neviens nebrīnījās; zinādami, ka Ludviķis XIV ir iemīlējies, visi nolēma, ka viņš sacerēs dzejoļus mēness gaismā.
Tovakar gan mēness nespīdēja, bet karalim tomēr varēja būt vēlēšanās dzejot.
Visi izklīda.
Tad karalis pievērsās Malikornam, kurš padevīgi gaidīja, kad karalis viņu uzrunās.
— Ko jūs tur pļāpājāt par trepēm, Malikorna kungs? — viņš jautāja.
— Par trepēm?
Malikorns pacēla acis pret debesīm, it kā tur būtu meklējami aizlidojušie vārdi.
— Jā, par deviņpadsmit pēdu augstām trepēm.
— Ak jā, atcerējos, valdniek! Es nemaz nebūt atvēris muti, ja zinātu, ka jūsu majestāte var noklausīties manu sarunu ar Manikana kungu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka man negribētos, lai nabaga dārznieks, kurš te atstājis trepes, saņemtu rājienu.
— Neuztraucieties… Kas tās par trepēm?
— Vai jūsu majestāte vēlas tās redzēt?
— Jā.
— Nekas nav vienkāršāk, tās ir tur, valdniek.
— Krūmos?
— Jā gan.
— Parādiet man.
Malikorns aizveda karali pie kāpnēm.
— Te tās ir, valdniek.
— Izvelciet tās no krūma.
Malikorns izvilka kāpnes uz celiņa.
Karalis ar soļiem tās izmērīja.
— Hm… Jūs sakāt, ka te ir deviņpadsmit pēdu?
— Jā, valdniek.
— Man šķiet, ka jūs maldāties; tās ir īsākas.
— Kad tās ir horizontāli, grūti spriest, valdniek. Pieliksim pie koka vai sienas, tad varēs salīdzināt un vieglāk noteikt garumu.
— Vienalga es neticēšu, ka šīs trepes ir deviņpadsmit pēdu garas, Malikorna kungs.
— Es zinu, ka jūsu majestātei ir apbrīnojams acumērs, tomēr varētu derēt, ka nekļūdos.
Karalis papurināja galvu.
— Ir kāds labs līdzeklis, kā pārbaudīt manus vārdus, — Malikorns ierosināja.
— Kāds?
— Valdniek, visi zin, ka pils apakšējais stāvs ir astoņpadsmit pēdu augsts.
— Jā, šķiet, ka tā ir.
— Tātad, ja piesliesim trepes pie sienas, tad varēsim noteikt to augstumu.
— Jā, tā gan.
Malikorns pacēla kāpnes tik viegli kā pūciņu un pielika pie sienas.
Pavisam nejauši kāpnes izrādījās pie Lavaljēras loga.
To augšgals atspiedās pret dzegu, tā ka, stāvēdams uz augšājā pakāpiena, vidēja auguma cilvēks, tāds kā Ludviķis XIV, viegli varēja sarunāties ar istabas iemītniekiem, vai drīzāk iemītniecēm.
Tiklīdz kāpnes bija pieslietas, karalis, neko vairs neteikdams, sāka kāpt augšup. Viņš nebija paguvis pieveikt vēl ne pusi, kad dārzā parādījās šveiciešu patruļa un virzījās tieši uz kāpņu pusi.
Karalis acumirklī pasteidzās nokāpt un paslēpās krūmos.
Malikorns saprata, ka viņam sevi jāupurē. Ja viņš sekotu karaļa piemēram, patruļa sāktu meklēt un galu galā atrastu karali vai viņu, vai arī abus.
Būs labāk, ja atradīs tikai viņu.
Tāpēc Malikorns paslēpās tik nemākulīgi, ka viņu uzreiz notvēra.
Patruļa viņu arestēja un aizveda uz posteni; tur Malikorns pateica savu vārdu, viņu pazina un atlaida.
Pa to laiku, lavīdamies no krūma uz krūmu, karalis nokļuva līdz savu apartamentu otrajai ieejai, juzdamies vīlies un apkaunots.
Balsu trokšņi Lavaljēru un Montalē pievilināja pie loga; arī princese paskatījās ārā un sāka taujāt, kas noticis.
Malikorns pasauca d'Artanjanu. Kapteinis acumirklī atsteidzās.
Malikorna paskaidrojumi bija veltīgi, un d'Artanjans veltīgi izlikās, ka tiem tic; abi šie gudrie un izmanīgie cilvēki nespēja iztēlot to par nevainīgu piedzīvojumu: Malikorns pavēstīja, ka gribējis iekļūt pie de Montalē jaunkundzes, tāpat kā pirms dažām dienām de Sentenjana kungs pūlējās ielauzties de Tonē-Šarantas jaunkundzes istabā.
Princese palika nepielūdzama: ja Malikorns patiesi gribējis naktī pa kāpnēm iekļūt viņas istabās, lai satiktu Montalē, tad par šo nodomu viņš pelnījis kārtīgu sodu.
Ja Malikorns nav rīkojies pēc paša gribas, bet kā starpnieks starp Lavaljēru un personu, kuru viņa nevēlējās pieminēt, tad viņa nodarījums ir vēl smagāks, jo to neattaisno pat kaislība.
Vārdu sakot, princese bija pārskaitusies un panāca, ka Malikornu princis atlaida; savā aklumā viņa nebija ņēmusi vērā, ka viņa ir Montalē un Malikorna rokās, pateicoties nakts vizītei pie de Giša kunga un citām tikpat kutelīgām lietām.
Satracinātā Montalē gribēja tūlīt pat atriebties, bet Malikorns viņu pārliecināja, ka karaļa atbalsts izpērk jebkuru netaisnību un ir jauki ciest par karali.
Malikornam bija taisnība. Tāpēc viņš spēja pārliecināt Montalē, kaut arī viņa bija sieviete.
Pasteigsimies piebilst, ka arī karalis krietni vien palīdzēja viņam nomierināties.
Vispirms Malikorns saņēma piecdesmit tūkstošus livru par zaudēto vietu.
Tad Ludviķis XIV pieņēma viņu savā dienestā, juzdamies ļoti apmierināts, ka tā var atriebties princesei par visām nepatikšanām, kas bija jācieš viņam un Lavaljērai.
Toties Malikorns vairs nevarēja zagt viņam lakatiņus un mērīt kāpņu garumu, un nabaga mīlētājs jutās pavisam bezpalīdzīgs.
Kamēr Lavaljēra palika Palērojālā, nebija nekādu cerību ar viņu satikties.
Te nespēja līdzēt nekāda nauda vai balvas.
Par laimi Malikorns nesnauda.
Viņam izdevās satikties ar Montalē. Tiesa, arī Montalē darīja visu iespējamo, lai šī tikšanās notiktu.
— Ko jūs darāt pie princeses naktī? — Malikorns noprasīja.
— Guļu, — meitene atteica.
— Kā, jūs guļat?
— Protams.
— Tas nu gan ir nelāgi! Cik slikti, ka meitene, kuras sirdi nomāc lielas ciešanas, vienkārši guļ!
— Kādas ciešanas tad mani nomāc? — Vai tad jūs neesat izmisusi par šķiršanos no manis?
— Nemaz. Jūs taču saņēmāt piecdesmit tūkstošus livru un vietu pie karaļa.
— Vienalga jūs esat ārkārtīgi nobēdājusies, jo nevarat kā agrāk tikties ar mani; bez tam jūs droši vien esat izmisusi, ka es pazaudēju princeses uzticību. Vai tā nav?
— O jā, tas tiesa.
— Nu, tātad šis ciešanas nejauj jums naktīs gulēt, un jūs ik pa brīdim šņukstat, nopūšaties un skaļi šņaukājaties.
— Bet mīļo Malinkorn, princese necieš ne mazāko troksnīti.
— To es lieliski zinu! Tāpēc, redzēdama jūsu neremdināmās bēdas, viņa pacentīsies jūs pēc iespējas ātrāk pārcelt citur.
— Saprotu.
— Tieši tas mums vajadzīgs.
— Un kas būs tālāk?
— No jums šķirtā Lavaljēra sāks pa naktīm tā stenēt un raudāt, ka princese zaudēs pacietību.
— Tad viņu pārcels uz citu istabu.
— Jā, bet uz kādu?
— Uz kādu? Te nu jūs pazaudējāt ceļu, asprātīgais jaunekli.
— Nemaz! Jebkura istaba būs labāka nekā princeses istaba.
— Jums taisnība.
— Tad šonakt pat sāciet savas Jeremijas raudu dziesmas.
— Varat būt mierīgs.
— Un pastāstiet Lavaljērai, ko es jums teicu.
— Nebaidieties, viņa jau tāpat pietiekoši daudz klusiņām raud.
— Tad lai raud skaļi. Tā viņš šķīrās.