Malikorna ieteikums tika pastāstīts Lavaljērai, kura gan to atzina par nesaprātīgu, bet pēc nelielas pretošanās, ko izraisīja vairāk kautrība nekā vēsums, piekrita tam sekot.
Divu sieviešu raudas un žēlabas princeses istabās — tā bija ģeniāla Malikorna izdoma.
Tā kā neticamais izrādās visticamākais, un neiespējamais kļūst par realitāti, tā arī šī „Tūkstoš un vienas nakts" pasaka deva tieši tos rezultātus, kurus Malikorns paredzēja.
Vispirms princese aizsūtīja prom Montalē.
Pēc trim dienām, vai, pareizāk, trim naktīm, viņai sekoja Lavaljēra.
Viņu pārcēla uz mansarda istabiņu, kura atradās virs galminieku istabām.
Tikai viens stāvs, jeb, pareizāk sakot, grīda, atdalīja galma dāmas no virsniekiem.
Uz galma dāmu istabām veda īpašas kāpnes, kuras atradās de Na- vaijas kundzes uzraudzībā.
De Navaijas kundze bija dzirdējusi par viņa majestātes iepriekšējiem uzbrukumiem, tādēļ lielākas drošības labad pavēlēja aizrestot logus un kamīnu atveres.
Tā de Lavaljēras jaunkundzes gods tika aizsargāts uz to labāko, un viņas istaba sāka līdzināties būrim.
Kad de Lavaljēras jaunkundze bija savā istabā, — bet tur viņa sēdēja gandrīz vienmēr, jo princese reti izmantoja viņas pakalpojumus kopš tā laika, kad viņa nonāca de Navaijas kundzes uzraudzībā, — viņai palika tikai viena izklaidēšanās: skatīties cauri restēm pa logu. Tā sēdēdama, viņa reiz pretējā logā pamanīja Malikornu.
Turēdams rokā svērteni, viņš pētīja ēku un rakstīja kaut kādas algebras formulas. Malikorns līdzinājās inženierim, kurš ierakumos mērā nocietinājumu leņķi vai cietokšņa sienu augstumu.
Lavaljēra pazina Malikornu un pamāja viņam.
Malikorns savukārt atbildēja, zemu paklanīdamies, un pazuda.
Lavaljēru pārsteidza viņa vēsā izturēšanās, kas nemaz nebija raksturīga Malikornam. Tad viņa atcerējās, ka nabaga jauneklis viņas dēļ zaudēja vietu, un tātad nevarēja gaidīt, lai viņš izturētos labi pret Luīzi, sevišķi vēl, ja ņem vērā, ka viņa diez vai spēja viņam šo stāvokli atdot.
Lavaljēra prata piedot pāridarījumus un just līdzi nelaimē.
Viņa būtu lūgusi padomu Montalē, ja draudzene būtu kopā ar viņu; bet Montalē šeit nebija.
Tobrīd Montalē rakstīja vēstules.
Pēkšņi Luīze ieraudzīja, ka no loga, kur tikko bija redzams Malikorns, tiek izmests kāds priekšmets; tas pārlidoja pāri pagalmam un cauri restēm nokrita uz grīdas.
Ziņkārības pārņemta, viņa pieliecās un to pacēla. Tā bija spolīte, uz kuras tin zīda diegus: patlaban diegu vietā tai bija aptīts papīrs.
Lavaljēra to iztaisnoja un izlasīja:
„Jaunkundz!
Es ļoti vēlos uzzināt divas lietas.
Pirmkārt, kāda jūsu istabā ir grīda: koka vai ķieģeļu?
Otrkārt, kādā attālumā no loga stāv jūsu gulta?
Atvainojiet par traucējumu un lūdzu atsūtiet atbildi tādā pat veidā, kā saņēmāt manu vēstuli.
Jums būs grūti iemest spolīti pa manu logu, tādēļ esiet tik laipna un vienkārši nometiet to zemē.
Galvenais, es lūdzu jūs uzskatīt mani par jūsu padevīgāko kalpu.
Malikorns.
Atbildi lūdzu uzrakstiet šai pašā vēstulē."
— Nabadziņš, — Lavaljēra iesaucās, — viņš laikam sajucis.
Viņa līdzjūtīgi paskatījās uz to pusi, kur atradās viņas korespondents, ko varēja saskatīt pretējās istabas pustumsā.
Malikorns saprata un papurināja galvu, it kā atbildēdams:
— Nē, nē, es esmu pie vesela saprāta, nomierinieties.
Viņa neticīgi pasmaidīja.
— Nē, nē, — viņš žestikulēja. — Ar galvu viss kārtībā.
Malikorns piesita sev pie pieres.
Pēc tam viņš ar žestiem un mīmiku sāka skubināt: „Rakstiet ātrāk".
Lavaljēra Malikorna lūgumā nesaskatīja nekā ļauna, pat ja viņš būtu traks. Viņa paņēma zīmuli un uzrakstīja:
„Koka".
Tad ar soļiem izmērīja attālumu starp logu un gultu un atkal uzrakstīja:
„Desmit soļu".
To izdarījusi, viņa paskatījās uz Malikornu, kurš viņai palocījās un ar zīmēm parādīja, ka tūlīt nokāps pagalmā.
Lavaljēra saprata, ka viņš iet pēc spolītes.
Viņa piegāja pie loga un, kā viņš bija lūdzis, nometa spolīti.
Tiklīdz spolīte pieskārās zemei, Malikorns to paķēra un aizskrēja uz de Sentenjana istabu.
De Sentenjans bija izvēlējies vai drīzāk izdiedelējis sev istabu pēc iespējas tuvāk karaļa istabām; viņš līdzinājās augiem, kuri tiecas pēc saules stariem, lai uzplauktu visā krāšņumā un nestu augļus.
Abas viņa istabas atradās tai pašā pils korpusā, kur dzīvoja Ludviķis XIV.
De Sentenjans lepojās ar šo tuvumu, kas ļāva viņam viegli piekļūt viņa mejestātei un bez tam vairoja iespējas it kā nejauši satikties ar karali.
Pašlaik viņš bagātīgi iekārtoja savas istabas, cerēdams, ka karalis pagodinās viņu ar savu apmeklējumu. Iekvēlojies kaislībā pret Lavalajēru, viņa majestāte bija izvēlējies de Sentenjanu par savu uzticības personu un nespēja iztikt bez viņa ne dienu, ne nakti.
Grāfs tūlīt pat pieņēma Malikornu, jo karalis pret viņu bija labvēlīgs.
De Sentenjans pavaicāja apmeklētājam, vai viņam nav kādu jaunumu.
— Ir, un pie tam lieli, — Malikorns atteica.
— Ak tā! — de Sentenjans bija ziņkārīgs kā visi favorīti. Kāds ir jūsu jaunums?
— De Lavaljēras jaunkundze pārcelta uz citu istabu.
— Kā! — Sentenjans iesaucās, izbolīdams acis.
— Jā.
— Viņa taču dzīvoja pie princeses?
— Tieši tā. Princesei apnika tāda kaimiņiene, un viņa to nomitināja istabā, kas atrodas tieši virs jūsu nākamā dzīvokļa.
— Kā virs mana dzīvokļa? — de Sentenjans iekliedzās, ar pirkstu rādīdams uz augšstāvu.
— Nē, — Malikorns iebilda, — ne jau šeit, bet tur.
Viņš norādīja uz pretējo korpusu.
— Kāpēc tad jūs sakāt, ka viņas istaba ir virs mana dzīvokļa?
— Tāpēc, ka esmu pārliecināts, ka jūsu dzīvoklim jāatrodas zem Lavaljēras istabas.
To izdzirdis, Sentenjans pameta uz nabaga Malikornu tādu pat skatienu kā Lavaljēra pirms ceturtdaļstundas. Citiem vārdiem sakot, viņš noturēja Malikornu par jukušu.
— Kungs, — Malikorns viņam teica, — atļaujiet man atbildēt uz jūsu domām.
— Ko? Uz manām domām?…
— Jā. Man šķiet, jūs īsti nesapratāt, ko es gribēju teikt.
— Nesapratu.
— Jūs, protams, zināt, ka vienu stāvu zem princeses galma dāmām dzīvo karaļa un prinča galminieki.
— Jā, tur dzīvo Manikans, de Vārds un citi.
— Iedomājieties, kungs, kāda dīvaina sakritība: divas istabas, kas ierādītas de Giša kungam, atrodas tieši zem de Lavaljēras jaunkundzes un de Montalē jaunkundzes istabām.
— Nu un tad?
— Šīs istabas ir brīvas, tāpēc ka ievainotais de Gišs guļ Fontenblo.
— Dieva vārds, es neko nesaprotu!
— O, ja man būtu laime saukties par de Sentenjanu, es uzreiz visu saprastu!
— Un ko jūs darītu?
— Es tūdaļ pārmainītu istabas, kuras jūs te ieņemat, uz de Giša kunga brīvajām istabām.
— Kas par iedomām! — de Sentenjans neapmierināti noteica. — Atteikties no karaļa tuvuma, privilēģijas, ko bauda tikai prinči, hercogi un pēri?… Dārgo de Malikorn, atļaujiet man jums teikt, ka jūs esat sajucis.
— Kungs, — jauneklis nopietni atbildēja, — jūs pieļāvāt divas kļūdas: pirmkārt, es saucos vienkārši Malikorns, bet, otrkārt, es esmu gluži saprātīgs.
Izņēmis no kabatas papīru, viņš vēl piebilda:
— Paklausieties, un pēc tam izlasiet šo zīmīti.
— Klausos, — de Sentenjans atbildēja.
— Jūs zināt, ka princese sargā Lavaljēru kā Arguss nimfu !o.
— Zinu.
— Tāpat jūs zināt, ka karalis veltīgi pūlējies parunāt ar gūstekni, bet ne jums, ne man nav izdevies sagādāt viņam šo laimi.
— Jā, jūs par to varētu pastāstīt šādus tādus sīkumus, nabaga Malikorn.
— Bet kā jums šķiet, ko varētu sagaidīt tas, kurš izdomātu, kā savienot abas mīlošās sirdis?
— O, karalis to devīgi apbalvotu.
— De Sentenjana kungs!…
— Nu?
— Vai tad jūs nevēlaties izbaudīt karaļa labvēlību?
— Protams, — de Sentenjans atteica, — mana pavēlnieka pateicība par prasmīgu pienākumu izpildi būtu man ļoti dārga.
— Tad paskatieties uz šo papīru, grāf.
— Kas tas ir? Plāns?
— De Giša kunga istabu plāns, kuras droši vien kļūs par jūsu istabām.
— O nē, nekad!
— Kāpēc?
— Tāpēc ka abas manas istabas vēlas iegūt daudzi galminieki, kuriem es tās nekad neatdošu; tām uzglūn de Rokfors, de Lafertē, Danžo.
— Tad palieciet sveiks, grāf. Es piedāvāšu savu plānu kādam no šiem kungiem un izskaidrošu ar to saistīto izdevību.
— Kāpēc jūs pats neaizņemat šīs istabas? — de Sentenjans neuzticīgi apvaicājās.
— Tāpēc, ka viņa majestāte nekad nepagodinās mani ar savu apmeklējumu, bet pie šiem kungiem ies bez šaubīšanās.
— Kā, vai tad karalis apmeklēs šos kungus?
— Vai apmeklēs? Ne tikai vienu reizi vien, bet desmitiem reižu! Jūs man vēl jautājat, vai karalis apmeklēs dzīvokli, kas atrodas tik tuvu de Lavaljēras jaunkundzes istabai?
— Ir nu gan labs tuvums… Dažādos stāvos.
Malikorns atritināja spolītei aptīto papīru.
— Grāf, pievērsiet lūdzu uzmanību, ka grīda de Lavaljēras jaunkundzes istabā ir parasts koka parkets.
— Nu un tad?
— Jūs paaicināsiet galdnieku, viņu atvedīs pie jums ar aizsietām acīm, ieslēgs, un viņš izzāģēs caurumu jūsu istabas griestos, tātad de Lavaljēras jaunkundzes istabas grīdā.
— Ak Dievs! — de Sentenjanam atausa gaisma. — Tā ir ģeniāla doma!
— Varat būt pārliecināts, ka karalim tā šķitīs ļoti vienkārša.
— Iemīlējušies par briesmām nedomā.
— No kādām briesmām jūs baidāties, grāf?
— Tas ir briesmīgi trokšņains darbs, to varēs dzirdēt visā pilī.
— Grāf, es jums galvoju, ka galdnieks, ko es atsūtīšu, strādās bez trokšņa. Viņš ar īpašu zāģi izzāģēs sešas pēdas lielu četrstūri tā, ka pat tuvākie kaimiņi neko nedzirdēs.
— Ak, dārgo Malikorn, man reibst galva!
— Es turpinu, — Malikors mierīgi atteica. — Istabā ar izzāģētajiem griestiem… vai jūs klausāties uzmanīgi?
— Jā.
— Jūs tur novietosiet trepes, pa kurām de Lavaljēras jaunkundze nokāps pie jums, vai arī karalis uzkāps pie de Lavaljēras jaunkundzes.
— Bet trepes kāds var pamanīt.
— Nē. Jūs tās aizsegsiet ar šķērssienu un to aplīmēsiet ar tādām pat tapetēm kā pārējās istabas sienas; de Lavaljēras jaunkundzes istabā eju nosegs lūka, kas veidos parketa daļu un atradīsies zem gultas.
— Patiešām… — de Sentenjana acis iedegās.
— Tagad, grāf, man jums vairs nav jāskaidro, kāpēc karalis bieži apmeklēs istabu, kurā atradīsies šīs kāpnes. Es domāju, ka Danžo kungs pratīs novērtēt manu ideju, kad es viņam to izskaidrošu.
— Ak, dārgo Malikorn, — Sentenjans iesaucās, — neaizmirstiet, ka man jūs to atklājāt vispirms, un man pieder pirmtiesības.
— Tātad jūs vēlaties, lai priekšroku dodu jums?
— Vēlos? Un kā vēl!
— Lieta tā, de Sentenjana kungs, ka tā es jums vispirms nodrošinu ordeņa lenti, bet varbūt pat tīri labu hercogisti.
— Katrā gadījumā tas būs labs iemesls pierādīt karalim, ka viņš ne velti reizēm sauc mani par savu draugu, — de Sentenjans atteica, aiz labpatikas pietvīcis, — un par šo iemeslu, mans dārgais Malikorn, man būs jāpateicas jums.
— Vai jūs nebūsiet aizmāršīgs? — Malikorns smaidīdams apvaicājās.
— Kā gan kaut ko tādu var aizmirst!
— Grāf, man nav gods būt karaļa draugam, es esmu vienkārši viņa kalps.
— Ja jums šķiet, ka uz tām trepēm es atradīšu zilo lenti, tad es domāju, ka tur būs arī jūsu muižnieka patents.
Malikorns palocījās.
— Tagad atliek tikai sākt pārcelšanos, — de Sentenjans noteica.
— Nedomāju, ka karalis iebildīs. Palūdziet viņam atļauju.
— Tūlīt steigšos pie viņa.
— Bet es iešu pie galdnieka.
— Kad viņš ieradīsies pie manis?
— Šovakar.
— Neaizmirstiet par piesardzību.
— Es viņu atvedīšu ar aizsietām acīm.
— Es jums iedošu vienu no savām karietēm.
— Bez ģerboņa.
— Vienu sulaini arī. Protams, bez livrejas.
— Loti labi, grāf.
— Bet Lavaljēra?
— Kas jūs satrauc?
— Ko viņa teiks, ieraudzījusi, ko mēs darām?
— Varu jums galvot, ka tas viņu izklaidēs.
— Un kā vēl!
—Es pat esmu pārliecināts, ka viņa aiz ziņkārības pati nokāps lejā, pat ja karalim nebūs drosmes uzkāpt pie viņas.
— Cerēsim, — Sentenjans sacīja.
— Jā, cerēsim, — Malikorns atkārtoja.
— Tātad es eju pie karaļa.
— Un pareizi darāt.
— Cikos atnāks galdnieks?
— Astoņos.
— Kā jūs domājat, cik ilgi viņš strādās?
— Ko tad jūs gribējāt? Ja gribi atvērt paradīzes durvis, tad vispirms tām jābūt pieklājīgā izskatā.
— Jums taisnība. Uz drīzu redzēšanos, dārgo Malikorn.