Sajūsmināts par tikko dzirdēto un nākotnes perspektīvu apburts, de Sentenjans devās uz de Giša istabām.
Pirms ceturtdaļstundas grāfs nebūtu atdevis savas istabas pat par miljonu, bet tagad, ja vajadzētu, viņš pats būtu gatavs to maksāt par iekārotajām istabām.
Taču viņam neviens tādas prasības neizvirzīja. De Giša kungs nemaz vēl nezināja, kuras telpas viņam ierādītas, un bez tam bija tik slims, ka pārcelšanās viņu nemaz neinteresēja.
Tāpēc de Sentenjans bez kādam grūtībām dabūja de Giša istabas, bet savas atdeva Danžo kungam, kurš grāfa pārvaldniekam piemaksāja seštūkstoš livru un uzskatīja, ka noslēdzis varen izdevīgu darījumu.
Danžo istabas palika de Gišam.
Grūti gan bija teikt, vai de Gišs tajās kādreiz dzīvos pat pēc visām šīm pārmaiņām.
Danžo kungs jutās tik sajūsmināts, ka viņam nenāca ne prātā turēt aizdomās de Sentenjanu par kaut kādiem savtīgiem nolūkiem.
Stundu pēc lēmuma pieņemšanas Sentenjans jau bija abu istabu saimnieks. Vēl desmit minūtes vēlāk Malikorns iegāja pie viņa kopā ar tapsētāju.
Pa to laiku karalis ne reizi vien taujāja pēc de Sentenjana, bet viņa istabās sūtņi atrada tikai Danžo, kurš viņus sūtīja tālāk uz Giša istabām.
Tas radīja aizkavēšanos, un karalis jau kļuva nepacietīgs, kad, pavisam aizelsies, Sentenjans atsteidzās pie sava pavēlnieka.
— Tātad arī tu mani pamet, — Ludviķis XIV noteica žēlā balsī, kādā droši vien pirms astoņpadsmit gadsimtiem Cēzars bija teicis: „Un arī tu, Brut!"*
— Valdniek, — Sentenjans taisnojās, — es neesmu pametis jūsu majestāti, bet es patlaban biju aizņemts ar pārcelšanos.
— Kādu pārcelšanos? Man likās, ka tu pārcēlies jau pirms trim dienām.
— Jā, valdniek. Man tomēr šeit bija neērti, un es pārceļos uz pretējo
ēku.
— Tad jau man bija taisnība, tu mani pemet! — karalis iekliedzās. — Tas ir par daudz! Tiklīdz es aizrāvos ar sievieti, visa mana ģimene apvienojās, lai izrautu to no manām rokām. Man bija draugs, kam es uzticēju savas bēdas un kurš man palīdzēja tās pārciest, — un, lūk, šis draugs noguris no manām žēlabām un pamet mani, pat nepalūdzis atļauju!
Kajs Jūlijs Cēzars (100-44g. p.m.ē.) — romiešu karavadonis, rakstnieks, valsts darbinieks. No 45.g. diktators. Sazvērnieki, aristokrātiskās republikas piekritēji viņu nogalināja senātā. Marks Jūnijs Bruts (85-42g. p.m.ē.) — Cēzara draugs, vēlāk piedalījies sazvērestībā pret diktatoru. Frāzi „Un arī tu, Brut!" Cēzars izteica, kad ieraudzīja savu slepkavu vidū Brutu.
Dc Sentenjans iesmējās.
Karalis apjauta, ka tik negodbijīga izturēšanās slēpj kādu noslēpumu.
— Kas tad noticis? — Ludviķis XIV bija ieinteresēts.
— Valdniek, draugs, par kuru karalis tik slikti izsakās, vēlas pamēģināt atdot savam pavēlniekam zaudēto laimi.
— Tu sagādāsi man iespēju redzēt Lavaljēru? — Ludviķis XIV strauji ievaicājās.
— Valdniek, droši es to vēl nevaru apgalvot, bet…
— Bet?…
— Bet es ceru.
— Kā? Kādā veidā? De Sentenjan, pasaki man. Es gribu zināt, kāds ir tavs viltīgais plāns. Es tev ļoti gribu palīdzēt ar visu varu, kāda man ir.
— Valdniek, — dc Sentenjans atteica, — es pats vēl īsti nezinu, kā rīkošos, bet man ir pamats domāt, ka rīt…
— Tu teici rīt?
— Jā, valdniek.
— Kāda laime! Bet kāpēc tu pārcelies?
— Lai labāk pakalpotu jūsu majestātei.
— Kā tad ar to tu varēsi man labāk pakalpot?
— Vai jus, jūsu maicstāte, zināt, kur atrodas grāfam de Gišam ierādītās istabas?
— Jā.
— Tādā gadījumā jūs zināt, kurp es pārceļos.
— Tagad zinu, bet vienalga neko nesaprotu.
— Kā, valdniek! Vai tad jūs nezināt, ka virs šīm telpām atrodas divas istabas?
— Kādas?
— Vienā dzīvo de Montalē, bet otrā…
— Otrā de Lavaljēra, vai ne?
— Tieši tā, valdniek.
— Tagad es beidzot sapratu! Tā ir laimīga doma, de Sentenjan. To var iedomāties tikai draugs un dzejnieks; ļaudams man tuvināties viņai, kad visa pasaule grib mūs izšķirt, tu izdari manā labā vairāk nekā Pilāds Orestam vai Patrokls Ahillejam.*
—Valdniek, — de Sentenjans smaidīdams teica, — ja jūs būtu noklausījies manu plānu līdz beigām, šaubos, vai tad jūs apveltītu mani ar tik krāšņiem salīdzinājumiem. Ak, valdniek, esmu pārliecināts, ka daudzie galma puritāņi nešaubīdamies novērtēs mani ne visai glaimojoši, kad uzzinās, ko es vēlos darīt majestātes labā.
—De Sentenjan, es vai mirstu no nepacietības; es tvīkstu ilgās; es neizturēšu līdz rītdienai… Rīt! Līdz rītdienai ir vesela mūžība.
— Valdniek, ja vēlaties, varat izklaidēties pastaigā.
— Varbūt kopā ar tevi; mēs parunāsim par taviem plāniem un par viņu.
— Nē, valdniek, es palikšu mājā.
— Ar ko tad lai pastaigājos?
— Ar dāmām.
— Nekādā ziņā!
— Valdniek, tā vajag.
— Nē, nē un tūkstoškārt nē! Es pārcietīšu drausmīgās mokas atrasties pāris soļu attālumā no viņas, redzēt viņu, pieskarties viņas kleitai un nepārmīt ne vārdu. Nē, es atsakos no šīm mokām, kuras tu uzskati par laimi, bet kuras patiesībā ir spīdzināšana, kas dedzina manas acis un salauž sirdi; redzēt "viņu citu klātbūtnē un nedrīkstēt atklāt, ka es viņu mīlu, kaut gan visa mana būtne ir mīlestības pārņemta un pauž šo mīlestību visiem. Nē, es esmu devis sev vārdu nekad vairs to nedarīt, un es to turēšu.
— Valdniek, uzklausiet mani.
— Neko negribu dzirdēt, de Sentenjan.
Orests — grieķu eposa varonis; viņš nogalināja māti, atriebdamies par sava tēva Agamemnona noslepkavošanu. Pilāds — Oresta līdzgaitnieks, nešķirams draugs, kas nekad nepameta viņu briesmās. Orests un Pilāds kļuva par apzīmējumu nešķiramiem draugiem. Cieša draudzība saistīja arī „īliādas" varoņus Ahilleju un Patroklu. Pēc tam, kad Patrokls krita no Hektora rokas, Ahillejs atrieba drauga nāvi. Viņš izsauca Hektoru uz divkauju un nogalināja.
— Tad es turpinu. Valdniek, vajag, — saprotiet, nepieciešams, lai princese un viņas galma dāmas pāris stundas nebūtu pilī.
— Tu mani esi iedzinis strupceļā, de Sentenjan.
— Man ir smagi, ka jāpavēl savam karalim, bet pašreizējos apstākļos es to daru, valdniek. Man nepieciešams, lai notiktu medības vai pastaiga.
— Bet tādu pastaigu vai medības visi uztvers kā dīvainu iegribu! Ja es izrādīši savu nepacietību, tad viss galms redzēs, ka mana sirds vairs nepieder man. Jau tagad runā, ka es sapņoju valdīt pār pasauli, bet vispirms man vajadzētu valdīt pār sevi!
— Valdniek, tie, kas runā, ir nekautri pārdrošnieki. Lai kas arī viņi būtu, es vairs neteikšu ne vārda, ja jau jūsu majestāte labāk klausās viņos. Tad rītdiena attālināsies uz nenoteiktu laiku.
— De Sentenjan, es šovakar aizbraukšu… Es braukšu nakšņot uz Senžermēnu ar lāpām; rīt es tur pabrokastošu un atgriezīšos Parīzē trijos. Vai tas tevi apmierina?
— Pilnīgi.
— Tad es dodos prom astoņos.
— Jūsu majestāte precīzi uzminēja laiku.
— Vai tu man vairs neko nevēlies teikt?
— Nevis negribu, bet nevaru. Izdoma ir vērtīga, valdniek, un tomēr pasaulē ir tik daudz nejaušību, ka parasti es tām cenšos ierādīt pēc iespējas mazāku vietu pārliecībā, ka tās parūpēsies par sevi arī bez manas palīdzības.
— Labi, es tev uzticos.
— Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi.
Tā uzmundrināts, karalis devās tieši pie princeses un pavēstīja viņai par gaidāmo braucienu.
Princese tūlīt pat saskatīja šajā iedomā karaļa mēģinājumu parunāties ar Lavaljēru vai nu kaut kur pa ceļam tumsas aizsegā, vai arī kādā citā vietā; tomēr viņa nebilda ne vārda par savām aizdomām un ar smaidu pieņēma uzaicinājumu.
Viņa skaļi pavēlēja galma dāmām posties, nolēmusi vakarā darīt visu iespējamo, lai izjauktu viņa majestātes mīlas intrigas.
Izteicis savu pavēli, nabaga mīlētājs aizgāja, domādams, ka de Lavaljēras jaunkundze piedalīsies braucienā, bet princese, palikusi viena, norīkoja:
— Šodien man pietiks ar divām galma dāmām: de Tonē-Šarantas jaunkundzi un Montalē jaunkundzi.
Lavaljēra jau paredzēja triecienu un bija tam sagatavojusies; vajāšanas bija norūdījušas viņas raksturu. Viņa nesagādāja priencesei prieku redzēt viņas sejā bēdas un samulsumu.
Tāpēc ar enerģisku smaidu viņa tikai pateica:
— Tātad, jūs augstība, šodien es esmu brīva?
— Jā, protams.
— Es to izmantošu, lai pastradātu pie izšuvuma, kam jūsu augstība pievērsa uzmanību un ko es pagodinos jau iepriekš jums uzdāvināt.
Godbijīgi palocījusies, Lavaljēra aizgāja.
Viņai sekoja Montalē un Tonē-Šranta.
Baumas par pastaigu acumirklī izplatījās pa visu pili. Pēc desmit minūtēm Malikorns jau zināja par princeses lēmumu; viņš steidzīgi pabāza zem Montalē durvīm zīmīti, kurā bija rakstīts:
«Nepieciešams, lai L. pavadītu nakti pie princeses."
Montalē vispirms sadedzināja papīriņu, kā bija norunāts, un pēc tam sāka domāt.
Viņa bija apķērīga un ātri vien izgudroja plānu.
Kad pienāca laiks iet pie princeses, tas ir, piecos, viņa skriešus devās pāri pļaviņai, bet, nonākusi kādu desmit soļu attālumā no virsnieku grupiņas, pēkšņi iekliedzās un graciozi nokrita uz viena ceļgala, tad piecēlās un pieklibodama turpināja ceļu.
Jaunekļi pieskrēja, lai viņu atbalstītu. Montalē bija izmežģījusi kāju.
Uzticīga savam pienākumam, viņa tomēr nolēma iet pie princeses.
— Kas jums kaiš? Kāpēc jūs klibojat? — princese noprasīja. — Es jūs noturēju par Lavaljēru.
Montalē pastāstīja, kā, pateicoties savai centībai, izmežģījusi kāju.
Princese izteica nožēlu un gribēja tūlīt pat sūtīt pēc ķirurga.
Montalē viņai apgalvoja, ka izmežģījums nav bīstams.
— Jūsu augstība, mani apbēdina tikai tas, ka es šovakar nevarēšu pildīt savus pienākumus. Es ļoti vēlējos palūgt de Lavaljēras jaunkundzi aizvietot mani pie jūsu augstības.
Henriete sarauca uzacis.
— Tomēr es to nelūdzu, — Montalē turpināja.
— Kāpēc? — vaicāja princese.
— Nabaga Lavaljēra tik ļoti priecājās, ka visu vakaru un nakti viņa būs brīva. Man nepietika drosmes lūgt viņu mani aizvietot.
— Ko? Vai viņa patiešām priecājās? — Montalē vārdi princesi pārsteidza.
— Ārkārtīgi: viņai pārgāja visas skumjas, un viņa pat sāka dziedāt. Jūsu augstība jau zina, ka Lavaljēra ienīst lielu sabiedrību, jo viņa vēl palikusi mazliet mežonīga.
„Nē, — princese nodomāja, — šī jautrība man šķiet nedabiska!"
— Viņa savā istabā jau visu sagatavojusi, lai viena pati paēstu pusdienas un varētu ķerties pie vienas no savām iemīļotajām grāmatām. Jūsu augstībai vēl ir sešas citas galma dāmas, un ikviena jutīsies laimīga pavadīt jūsu augstību. Tāpēc arī es nelūdzu de Lavaljēras jaunkundzi.
Princese cieta klusu.
— Vai tad man nebija taisnība? — Montalē turpināja, mazliet pārsteigta, ka viņas kara viltībai ir tik nelieli panākumi. Meitene tā bija cerējusi uz tiem, ka nebija izdomājusi neko rezervei. — Vai princese tā nedomā?
Princesei pazibēja doma, ka naktī karalis var pamest Senžermēnu un, tā kā no Parīzes līdz Senžermēnai bija tikai četrarpus ljē, tad stundas laikā viņš var atgriezties Parīzē.
— Vai Lavaljēra vismaz jums piedāvāja savu palīdzību, kad uzzināja, ka kritāt?
— Viņa vēl nezina par manu nelaimi, bet arī tad, ja uzzinās, es viņai nelūgšu neko tādu, kas varētu izjaukt viņas plānus. Man šķiet, ka šovakar viņa grib izklaidēties nelaiķa karaļa gaumē, kurš mēdza teikt de Senmara kungam: — „Pagarlaikosimies nu, de Senmara kungs, labi pagarlaikosi- mies."
Princese bija pārliecināta, ka Lavaljēras vientulības alkas slēpj kādu mīlestības intrigu. Tā droši vien būs Ludviķa ierašanās naktī. Vairs nebija nekādu šaubu: Lavaljēra bija brīdināta, ka viņš atgriezīsies, tāpēc arī priecājās.
Protams, tas bija jau iepriekš izplānots.
„Es neļaušu viņiem sevi apmuļķot", — princese pie sevis apņēmās.
Viņa pieņēma lēmumu.
— De Montalē jaunkundz, — viņa sacīja, — lūdzu pasakiet savai draudzenei de Lavaljēras jaunkundzei, ka es esmu izmisumā, jo man jāizjauc viņas plāni; tā vietā, lai garlaikotos vienatnē, kā gribēja, viņa dosies uz Senžermēnu, garlaikoties kopā ar mums.
— Nabaga Lavaljēra! — Montalē balsi skanēja skumjas, bet sirdi prieks. — Vai jūsu augstība nevarētu…
— Diezgan, — princese viņu pārtrauca, — es tā vēlos. De Lavaljēras jaunkundzes sabiedrību es vērtēju augstāk nekā citas galma dāmas. Ejiet, atsūtiet man viņu un ārstējiet savu kāju.
Montalē nelika princesei atkārtot pavēli. Viņa atgriezās savā istabā, uzrakstīja atbildi Malikornam un pabāza zem paklāja.
Zīmītē bija tikai viens vārds: „Brauks". Lakoniskāk nevarētu izteikties pat spartiete.
„Pa ceļam es viņu novērošu, — princese domāja. — Nakti viņa gulēs manā istabā. Karalim jābūt pārmērīgi veiklam, ja viņam izdosies pārmīt kaut vārdu ar de Lavaljēras jaunkundzi."
Luīze uzņēma pavēli braukt tikpat lēnprātīgi un padevīgi kā pirms tam rīkojumu palikt.
Sirds dziļumos viņa ļoti priecājās un nodomaja, ka princeses lēmuma maiņa ir mierinājums, kas sūtīts no debesīm.
Būdama ne tik attapīga kā Montalē, viņa visu izskaidroja ar nejaušību.
Kad visi galminieki bija aizbraukuši uz Senžermēnu, izņemot slimos, tos, kas bija krituši nežēlastībā vai izmežģījuši kājas, Malikorns de Sentenjana karietē atveda savu galdnieku un ieveda istabā, kas atradās zem Lavaljēras istabas.
Devīgā atalgojuma vilināts, galdnieks tūlīt pat ķērās pie darba.
No galma meistariem bija paņemti vislabākie instrumenti, starp tiem arī zāģis ar tik asiem zobiem, ka ar to varēja pārzāģēt ūdenī guļošus ozola bluķus, kas bija cieti kā dzelzs. Tāpēc darbs veicās ātri, un drīz vien četrstūrains griestu gabals starp divām sijām nokrita tieši rokās de Sentenjanam, Malikornam, galdniekam un vienam sevišķi uzticamam sulainim, kas bija nācis pasaulē, lai visu redzētu un dzirdētu, bet neko nespētu izteikt.
Pēc Malikorna jaunā plāna caurums tika izzāģēts stūri. Lūk, kāpēc.
Lavaljēras istabā nebija ģērbtuves, un torlt Luīze palūdza lielus aizslietņus, kas varētu aizstāt šķērssienu. Viņas lūgums tika izpildīts.
Aizslietņi ļoti labi aizsedza caurumu grīdā, kuru bez tam meistarīgi nomaskēja arī galdnieks.
Pēc tam, kad bija izzāģēts caurums, galdnieks uzrāpās Lavaljēras istabā un no parketa gabaliņiem izgatavoja lūku, ko nepamanītu pat pieredzējusi acs.
Malikorns bija visu paredzējis. Lūkai pielika rokturi un divus šar- nīrus. Rūpīgais Malikorns par diviem tūkstošiem livru nopirka arī nelielas vītņu kāpnes.
Kāpnes izrādījās mazliet par garām, bet galdnieks nozāģēja dažus pakāpienus, un tad tās bija pašā laikā.
Kaut gan kāpnēm bija jāiztur karaliska nasta, tās pie sienas piestiprināja tikai ar divām skrūvēm. Tieši tāpat tās turējās pie grīdas.
Āmuriem apakšā palika spilventiņus; zāģa zobi bija kārtīgi ie eļļoti, bet rokturis aptīts ar vilnas audumu. Bez tam pašus trokšņainākos darbus paveica nakti un agri no rīta, tas ir, Lavaljēras un princeses prombūtnes laikā.
Kad ap diviem dienā galms atgriezās Palērojālā un Lavaljēra uzkāpa savā istabā, viss bija kārtībā; neviena skaidiņa vai gruzītis nerādīja, kas te nupat darīts.
Sentenjans tā centās sava karaļa labā, ka savainoja pirkstus, pārplēsa kreklu un izlēja milzum daudz sviedru. Viņa delnas bija pārklātas ar tulznām: kamēr ritēja darbi, viņš visu laiku turēja trepes. Turklāt viņš pašrocīgi vienu pēc otra atnesa piecus kāpņu posmus, katru divus pakāpienus lielu.
Vārdu sakot, ja karalis būtu varējis redzēt grāfa dedzīgo darbošanos, viņš būtu tam pateicīgs uz mūžīgiem laikiem.
Kā jau Malikorns ļoti precīzi bija paredzējis, galdnieks pabeidza darbu divdesmit četru stundu laikā. Viņš saņēma astoņpadsmit luidorus un bija sajūsmā, jo parasti tādu naudu varēja nopelnīt pusgadā.
Neviens pat nenojauta, kas noticis de Lavaljēras jaunkundzes istabā.
Nākamās dienas vakarā, kad Lavaljēra tikko bija atgriezusies savā istabā, stūrī atskanēja brīkšķis.
Viņa pārsteigta paskatījās uz to pusi, no kuras atskanēja troksnis. Brīkšķis atkārtojās vēlreiz.
— Kas tur ir? — viņa pārbijusies izdvesa.
— Es! — atbildēja pazīstamā karaļa balss.
— Jūs!… Jūs!… — Luīze iekliedzās, domādama, ka redz sapni. — Bet kur jūs esat?… Kur jūs esat, valdniek?
— Šeit, — karalis atbildēja, atbīdīdams aizslietni un parādīdamies kā rēgs istabas kaktā.
Lavaljēra iekliedzās un drebēdama atkrita krēslā.