Luīze ātri atguvās no izbija. Karalis izturējās tik godbijīgi, ka viņa atguva mieru, ko viņa parādīšanās bija iztraucējusi. Redzēdams, ka meitene brīnās, kā viņš šeit iekļuvis, Ludviķis viņai sīki izskaidroja kāpņu iekārtošanu un visādi centās viņu pārliecināt, ka viņš nav nekāds spoks.
— Ak, valdniek, — Luīze, apburoši pasmaidīdama un papurinādama zeltaino galviņu, viņam teica, — es pastāvīgi domāju par jums; nav tāda brīža, kad nabaga meitene, kuras noslēpumu jūs noklausījāties Fontenblo un kuru neatlaidāt uz klosteri, nedomātu par jums.
— Luīze, es esmu sajūsmā!
Lavaljēra skumji pasmaidīja un turpināja:
— Bet, ak vai, valdniek, jūsu asprātīgā izdoma mums nevar dot nekādu labumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka šī istaba nepasargā no nejaušiem princeses apmeklējumiem; dienā te ik pa brīdim ienāk manas draudzenes; ja es ieslēgšos, tad nodošu sevi; tas būtu tāpat, kā uzrakstīt uz durvīm: „Nenāciet, te ir karalis". Šo pašu brīdi var atvērties durvis, un jūsu majestāti ieraudzīs šeit kopā ar mani.
— Tad mani droši vien noturēs par spoku, — karalis smiedamies noteica. — Neviens nesapratīs, kā es te nokļuvu. Tikai spoki var iet cauri sienām un griestiem.
— Ak vai, valdniek, var iznākt liels skandāls! Nabaga galma dāmas jau tā tenkotāji nesaudzē, bet kaut kas tāds vēl nav dzirdēts.
— Un kādi no visa tā ir jūsu secinājumi, dārgā Luīze?… Pasakiet, es vēlos zināt.
— Nepieciešams, — piedodiet, ja es runāšu cietsirdīgi…
Ludviķis pasmaidīja.
— Es klausos.
— Nepieciešams, lai jūsu majestāte iznīcinātu kāpnes un visas šīs ierīces; valdniek, apdomājiet, ja jūs te ieraudzīs, būs tik lielas nepatikšanas, ka viss mūsu tikšanās prieks tiks sabojāts.
— Dārgā Luīze, — karalis maigi atbildēja, — arī bez kāpņu iznīcināšanas var izdomāt, kā izvairīties no šīm nepatikšanām.
— Vai tad ir vēl kāda iespēja?
— Jā. Luīze, es mīlu jūs vairāk nekā jūs mani, jo mana izdoma sniedzas tālāk.
Meitene paskatījās uz iemīļoto. Ludviķis pastiepa roku, un viņa to maigi paspieda.
— Jūs teicāt, — karalis turpināja, — katrs, kas vien vēlas, var te ienākt un ieraudzīt mūs kopā?
— Jā, valdniek. Arī pašlaik, kad mēs sarunājamies, es visa trīcu.
— Piekrītu; bet mūs neieraudzīs, ja jūs pa šīm trepēm nokāpsiet uz apakšējo istabu.
— Ko jūs runājat, valdniek? — izbiedētā Lavaljēra iesaucās.
— Jūs mani īsti nesaprotat, Luīze, ja uzreiz sākat dusmoties; bet vai jūs zināt, kam pieder apakšējās istabas?
— Grāfam de Gišam.
— Nē. De Sentenjana kungam.
— Patiešām? — Luīze iesaucās.
Šis vārds, kas tik priecīgi izlauzās meitenei no sirds dziļumiem, sajūsmināja karali kā zibenīga salda nākotnes jausma.
— Jā, de Sentenjanam, mūsu draugam.
— Bet, valdniek, es nevaru arī kavēties pie de Sentenjana kunga, — Lavaljēra iebilda.
— Kāpēc gan nevarat, Luīze?
— Tas nav iespējams, nē, nē!
— Man liekas, ka karaļa apsardzībā viss ir iespējams.
— Karaja apsardzībā? — viņa pārprasīja, ar mīlestību skatīdamās Ludviķa acīs.
— Jūs taču ticat manam vārdam?
— Kad jūs neesat klāt, ticu, valdniek; bet, kad jūs esat kopā ar mani, kad es dzirdu jūsu balsi un redzu jūs, es vairs nekam neticu.
— Ak Dievs, kas tad var jūs pārliecināt?
— Es zinu, ka par karali tā šaubīties nedrīkst, bet man jūs neesat karalis.
— Paldies Dievam, es tā ceru! — Paklausieties, ko es izdomāju: vai jūs apmierinās trešās personas klātbūtne?
— De Sentenjana kunga klātbūtne? Jā.
— Nudien, Luīze, jūsu neuzticīgums mani aizvaino.
Lavaljēra neko neatbildēja, bet tikai paskatījās uz Ludviķi ar skaidru skatienu, kas iespiedās pašos sirds dziļumos, un klusi noteica:
— Ak, es jums neticu. Ne jau mani jūs turat aizdomās.
— Labi, es piekrītu, — karalis nopūzdamies sacīja. — Es apsolu, ka de Sentenjana kungs, kuram tiks dota laimīgā privilēģija jūs nomierināt, vienmēr būs klāt mūsu tikšanās reizēs.
— Vai tas ir tiesa, valdniek?
— Muižnieka goda vārds! Bet jūs?…
— Pagaidiet, tas vēl nav viss.
— Vēl kaut kas, Luīze?
— O, protams.
— Mazliet pacietības, jo mēs vēl neesam galā, valdniek.
— Labi. Caururbiet manu sirdi līdz galam.
— Saprotiet, valdniek, pat de Sentenjana klātbūtnē mūsu tikšanās reizēm jābūt kādam saprātīgam iemeslam.
— Saprātīgam iemeslam? — karalis maigi pārmeta.
— Protams. Izdomājiet kaut ko, valdniek.
— Jūs esat neparasti tālredzīga; es ļoti vēlētos šai ziņā jums līdzināties. Mums būs saprātīgs iegansts, un es jau to esmu izdomājis.
— Tātad? — Luīze smaidīdama teica.
— Tātad rīt, ja jums tā labpatīk…
— Rīt?
— Jūs gribat teikt, ka rīt būs par vēlu? — karalis iesaucās, ar abām rokām spiezdams meitenes karsto plaukstu.
Tobrīd gaitenī atskanēja soļi.
— Valdniek, kāds nāk šurp! — Lavaljēra izmisīgi čukstēja. — Dzirdiet? Valdniek, lūdzu, bēdziet!
Ar vienu lēcienu karalis pazuda aiz aizslietņa.
Viņš bija laikā paslēpies. Tiklīdz Ludviķis pacēla lūku, durvju rokturis noliecās, un uz sliekšņa parādījās Montalē.
Viņa, protams, ienāca vienkārši, bez kādām ceremonijām.
Viltīgā Montalē saprata, ka izrādītu Lavaljērai aizvainojošu neticību, ja klauvētu pie durvīm, nevis uzreiz vērtu vaļā. Tā nu viņa ienāca un, pamanījusi, ka divi krēsli stāv aizdomīgi tuvu viens otram, ņēmās cītīgi taisīt ciet durvis, kas pēkšņi bija kļuvušas nepaklausīgas. Pa to laiku karalis paguva aizvērt lūku un nokāpt lejā pie Sentenjana.
Tikko saklausāms klaudziens galma dāmai pavēstīja, ka karalis ir aizgājis. Viņa beidzot tika galā ar durvīm un piegāja pie Lavaljēras.
— Luīze, parunāsimies nopietni, — viņa aicināja.
Vēl joprojām stipri satrauktā Luīze ar šausmām izdzirdēja vārdu ,nopietni", ko Montalē īpaši uzsvēra.
— Mans Dievs, dārgā Ora! — viņa izdvesa. — Vai kaut kas noticis?
— Mīļā, princese visu nojauš.
— Ko tad?
— Vai starp mums vajadzīgi sīki paskaidrojumi? Vai tu mani nesaproti no pusvārda? Tu, protams, esi ievērojusi, ka pēdējā laikā princese bieži maina lēmumus: vispirms turēja tevi savā tuvumā, tad atgrūda, tad atkal tuvināja.
— Patiešām dīvaini. Es jau esmu pie tā pieradusi.
— Pagaidi, tas vēl nav viss. Tu taču vakar ievēroji, ka sākumā princese nepieņēma tevi savā svītā, bet pēc tam lika braukt kopā ar viņu.
— Kā tad lai neievēroju!
— Tad, lūk, man šķiet, ka tagad princese ieguvusi pietiekoši daudz ziņu, jo iet taisni uz mērķi. Francijā viņa nespēja atrast neko, kas spētu stāties ceļā straumei, kura sagrauj visus šķēršļus… tu saproti, par kādu straumi es runāju?
Lavaljēra aizsedza ar rokām seju.
— Es runāju par to straumi, — Montalē nežēlīgi turpināja, — kura sagrāva Šaijo karmelītu klostera durvis un sagrāva visus galma aizspriedumus gan Fontenblo, gan Parīzē.
— Vai manu dieniņ! — Lavaljēra čukstēja, joprojām aizsegusi seju, un pa viņas pirkstu starpām ritēja asaras.
— Neskumsti, tu vēl nezini ne pusi no draudošajām nepatikšanām.
— Ak Dievs! — Luīze satraukti iekliedzās. — Kas tad vēl?
— Lūk, kas: veltīgi griezusies pie abām karalienēm, prinča un visa galma un neatradusi Francijā palīdzību, princese atcerējās kādu, kam ir tiesības uz tevi.
Lavaljēra kļuva bāla kā nāve.
— Šis cilvēks, — Montalē turpināja, — patlaban nav Parīzē.
— Mans Dievs! — Luīze čukstēja.
— Ja es nemaldos, tad šī persona atrodas Anglijā.
— Jā, jā, — galīgi satriekta, Lavaljēra nopūtās
— Un šī persona atrodas karaļa Kārļa II galmā?
— Jā.
— Nu, un šovakar no princeses kabineta tika nosūtīta vēstule uz Sent- džeimsas pili, un kurjers saņēma pavēli bez apstāšanās auļot uz karaļa rezidenci Hemptonkortu, kas atrodas divpadsmit jūdzes no Londonas.
— Nu?
— Tā ka princese raksta uz Londonu regulāri divreiz mēnesī un parasto kurjeru viņa aizsūtīja tikai pirms trim dienām, tad es domāju, ka ķerties pie spalvas viņu varēja pamudināt tikai kaut kas sevišķi svarīgs. Tu taču zini, ka pri ncesei nepatīk rakstīt vēstules.
— Jā, jā.
— Man šķiet, ka šai vēstulē rakstīts par tevi.
— Par mani? — nelaimīgā meitene automātiski atkārtoja.
— Es redzēju šo vēstuli vēl neaizzīmogotu uz princeses galda, un man likās, ka tajā minēts…
— Likās?…
— Varbūt es kļūdījos.
— Nu, saki taču drīzāk.
— Braželons.
Lavaljēra ārkārtīgi satraukta pielēca kājās.
— Montalē, — viņas balsī skanēja asaras, — jaunības gaišie sapņi man jau ir zuduši. Man vairs nav ko slēpt ne no tevis, ne arī no kāda cita pasaulē. Mana dzīve ir kā atvērta grāamata, ko katrs var lasīt, sākot ar karali un beidzot ar pirmo pretimnācēju. Ora, dārgā Ora, ko lai es daru? Kā lai rīkojos?
Montalē panāca tuvāk.
— Padomā un izgudro, — viņa noteica.
— Es nemīlu de Braželona kungu. Nepārproti manus vārdus. Es viņu mīlu, kā vien vismaigākā māsa var mīlēt vislabāko brāli, bet ne jau to viņš lūdz, un ne jau to es viņam solīju.
— Vārdu sakot, tu mīli karali, un tas ir pietiekošs iemesls, — Montalē noteica.
— Jā, es mīlu karali, — Lavaljēra klusi izdvesa, — un es dārgi esmu samaksājusi par tiesībām izteikt šos vārdus. Nu, runā taču, Montalē. Ko tu vari izdarīt manā labā vai pret mani šajā situācijā?
— Izsakies skaidrāk.
* - Par ko?
— Vai tad tu nevari pastāstīt man kaut ko sīkāk?
— Nē, — Luīze bija izbrīnījusies.
— Tātad tu lūdz man vienīgi padomu?
— Jā.
— Par Raula kungu?
— Tieši tā.
— Tas ir kutelīgs jautājums, — Montalē atbildēja.
— Tur nav nekā kutelīga. Vai lai es precos ar viņu, vai klausu karali?
— Zini, tu mani nostādi grūtā situācijā, — Montalē pasmaidīja. — Tu jautā, vai precēties ar Raulu, kurš ir mans draugs un justos ļoti apbēdināts, ja es izteiktos pret viņu. Tad vēl tu jautā, vai klausīt karali, bet es taču esmu viņa pavalstniece un apvainotu viņu, ja dotu tev to vai citu padomu. Ak vai, Luīze, tu pārāk vieglprātīgi skaties uz tik grūtu situāciju!
— Ora, tu mani nesaprati, — Lavaljēra jutās aizskarta par Montalē viegli zobgalīgo toni. — Ja es runāju par laulībām ar de Braželona kungu, tad tikai tāpēc, ka nevaru viņu apprecēt, nesarūgtinot viņu; bet šī paša iemesla dēļ, vai man atļaut karalim nolaupīt, lai arī neko īpaši vērtīgu, bet tomēr labumu, kam mīlestība piešķir zināmu vērtību? Tātad es tev lūdzu tikai, lai iemāci man godam atsvabināties no pienākumiem pret vienu vai otru no pusēm, dod padomu, kā ar godu izkļūt no šīs situācijas.
— Dārgā Luīze, — pēc īsa klusuma brīža Montalē ierunājās, — es nepiederu pie grieķu septiņiem gudrajiem, un man nav nesatricināmu uzvedības noteikumu. Toties man ir zināma pieredze, un varu tev teikt, ka sievietes tādus padomus lūdz tikai ļoti sarežģītās situācijās. Tu esi devusi svinīgu solījumu, un tev piemīt goda jūtas. Tāpēc, ja tu nezini, kā rīkoties, kaut arī esi uzņēmusies zināmus pienākumus, tad padoms no malas, — bet mīlošai sirdij tādi šķitīs visi — neatrisinās tavas grūtības. Nē, es tev nedošu padomus, jo tavā vietā es justos vēl vairāk apmulsusi, ja saņemtu padomu, nekā pirms tam. Viss, ko es varu tavā labā darīt, ir piedāvāt, vai tu vēlies, lai es tev palīdzu?
— Ļoti vēlos.
— Lieliski; tas ir galvenais… Saki, kādu palīdzību tu gaidi no manis?
— Ora, vispirms pasaki man, kā pusē tu esi? — Lavaljēra prasīja, paspiezdama draudzenes roku.
— Tavā, ja vien tu patiesi izturies pret mani draudzīgi.
— Princese taču uztic tev visus savus noslēpumus?
— Tad vēl jo vairāk es varu būt tev noderīga; ja es neko nezinātu par princeses nodomiem, es nevarētu tev palīdzēt, un tātad tev nebūtu nekāda labuma no pazīšanās ar mani. Draudzība vienmēr izmanto tādus savstarpējus pakalpojumus.
— Tātad tu joprojām paliksi princeses draudzene?
— Protams. Vai tev tas nepatīk?
— Nē, — Luīze, kurai šī ciniskā atklātība šķita aizvainojoša, domīgi atbildēja.
— Ļoti labi, — Montalē iesaucās, — citādi tu būtu galīga muļķe.
— Tātad tu man palīdzēsi?
— Ar lielu degsmi, ja tu man atmaksāsi ar to pašu.
— Varētu domāt, ka tu mani nepazīsti, — Lavaljēra ieteicās, skatīdamās uz Montalē ar izbrīnā plaši ieplestām acīm.
— Hm, hm! Dārgā Luīze, kopš ierašanās galmā mēs esam ļoti izmainījušās.
— Kā tā?
— Ļoti vienkārši: vai tad Bluā tu bija Francijas otrā karaliene?
Luīze nokāra galvu un sāka raudāt.
Montalē līdzjūtīgi paskatījās uz viņu un nočukstēja: — Nabadzīte!
Tad apķērusies piebilda:
— Nabaga karalis!
Viņa noskūpstīja Luīzi uz pieres un aizgāja uz savu istabu gaidīt Malikornu.