Slimībā, kas pazīstama ar vārdu ,.mīlestība", sākumā lēkmes atkārtojas bieži, pēc tam tās kļūst arvien retākas.
Noskaidrojuši šo vispārīgo aksiomu, turpināsim mūsu stāstu.
Nākamajā dienā, tas ir, dienā, kad karalis bija noteicis pirmo tikšanos pie de Sentenjana, Lavaljēra, atbīdījusi aizslietni, ieraudzīja uz grīdas ar karaļa roku rakstītu zīmīti.
Zīmīte bija iebīdīta no apakšējā stāva pa spraugu parketā. Pa to varēja iekļūt tikai šis papīrītis, bet neviena nekautrīga roka vai ziņkārīgs skats pa to nevarēja iespiesties.
Tā bija Malikorna iecere. Viņš nevēlējās, lai karalis būtu pateicību parādā tikai de Sentenjanam, un tāpēc nolēma pats uzņemties pastnieka lomu.
Lavaljēra alkatīgi izlasīja zīmīti, kurā bija noteikta satikšanās divos un doti paskaidrojumi, kā paceļama lūka.
Klāt bija pierakstīts „Uzposieties".
Pēdējais vārds meiteni pārsteidza, bet vienlaikus arī nomierināja. Laiks vilkās lēni. Beidzot pienāca īstā stunda. Precīza kā priesteriene Hēro* Luīze pacēla lūku, tiklīdz pulkstenis bija divreiz nositis, un lejā ieraudzīja karali, kas sniedza viņai roku atbalstam.
Hēro — dievietes Afrodītes priesteriene Hellespontā. Katru nakti pāri līcim pie viņas peldēja viņas iemīļotais Lenadrs. Par bāku viņam kalpoja uguns, ko Hēro aizdedza tornī. Kad reiz gaisma nodzisa, Lenadrs noslīka. To uzzinājusi, Hēro izmisumā metās no torņa jūrā.
Šī uzmanība viņu dziļi aizkustināja.
Kad Lavaljēra bija nokāpusi, pie viņas smaidīdams pienāca grāfs un, eleganti palocīdamies, pateicās par izrādīto godu.
Pēc tam viņš pagriezās pret karali un piebilda:
— Valdniek, viņš ir atnācis.
Lavaljēra nemierīgi paskatījās uz Ludviķi.
— Jaunkundz, — karalis teica, — es jūs lūdzu pagodināt mani un nokāpt šeit ar noteiktu nodomu. Es uzaicināju ļoti labu mākslinieku, kurš prot pilnībā atveidot līdzību, un vēlos, lai jūs atļautu viņam uzgleznot jūsu portretu. Starp citu, ja jūs to pieprasīsiet, portrets paliks jums.
Lavaljēra nosarka.
— Redziet, mēs te būsim pat ne trīs, bet četri, — karalis turpināja. — Ja jau mēs nevaram būt divatā, tad te būs tik daudz viesu, cik vien jūs vēlaties.
Luīze paslepšus paspieda karaļa roku.
— Ja jūsu majestāte vēlas, mēs varam pāriet blakusistabā, — de Sentenjans ierosināja.
Viņš atvēra durvis un ielaida savus viesus.
Karalis gāja aiz Lavaljēras, jūsmodams par viņas sārtam perlamutram līdzīgo kaklu, pār kuru slīga gaišas matu cirtas.
Lavaljēra bija gaišpelēkā zida kleitā; ahātu kaklarota izcēla viņas ādas bālumu. Mazajās, daiļajās rokās viņa turēja atraitnīšu un Bengālijas rožu pušķi, kuru kā aromātiska vāze vainagoja tulpe ar pelēki violetām ziedlapiņām, kas dārzniekam bija prasījušas piecus sūra darba gadus, bet karalim — piecus tūkstošus livru.
Istabā, kuras durvis de Sentenjans tikko bija atvēris, stāvēja jauns cilvēks samta tērpā ar skaistām, tumšām acīm un kupliem melniem matiem.
Tas bija mākslinieks.
Audekls jau bija sagatavots, uz paletes zaigoja krāsas.
Mākslinieks paklanījās de Lavaljēras jaumkundzei, ziņkārīgi nopētīdams savu modeli, tad atturīgi sveicināja karali, it kā viņš būtu parasts muižnieks. Pēc tam mākslinieks aizveda Luīzi pie viņai sagatavotā krēsla un piedāvāja apsēsties.
Meitene apsēdās graciozā un nepiespiestā pozā: rokās ziedi, kājas izstieptas uz spilvena. Lai skatiens būtu dabiskāks, mākslinieks piedāvāja viņai ar kaut ko nodarboties.
Smaidošais Ludviķis XIV atlaidās uz spilvena pie savas iemīļotās kājām.
Lavaljēra ar ziediem rokās sēdēja, atspiedusies pret krēsla atzveltni, bet karalis, skatīdamies augšup, vai aprija viņu acīm.
Dažas minūtes mākslinieks ar labpatiku pavēroja šo ainu, bet de Sentenjans izjuta skaudību.
Mākslinieks ātri ieskicēja uzmetumu; jau pēc pirmajiem otas vilcieniem no pelākā fona sāka izdalīties romantiska seja ar lēnprātīgām acīm un zeltīto matu ierāmētie sārtie vaidziņi.
Iemīlējušies runāja maz, visu laiku skatīdamies viens uz otru. Reizēm viņu acis raudzījās tik dedzīgi, ka māksliniekam nācās pārtraukt darbu, lai Lavaljēras vietā neuzgleznotu Ericīnu. [4]
Tad talkā nāca de Sentenjans: viņš deklamēja dzejoļus vai arī pastāstīja kādu notikumu Patrī [5] vai talmana de reo [6] stilā.
Kad Lavaljēra nogura, visi atpūtās.
Gleznas aksesuāri bija gan ķīniešu porcelāna paplāte ar vislabākajiem augļiem, kādus vien varēja atrast, gan arī heress, kas dzirkstīja kā topāzs sudraba biķeros, bet māksliniekam vajadzēja iemūžināt tikai seju, visgaistošāko no visa apkārtējā.
Ludviķis reiba no mīlestības, Lavaljēra no laimes, bet Sentenjans — no godkārības.
Tā pagāja divas stundas; kad pulkstenis nosita četri, Lavaljēra piecēlās un pamāja karalim.
Ludviķis arī pameta savu vietu, piegāja pie gleznas un izteica māksliniekam dažus komplimentus.
De Sentenjans uzlielīja līdzību, ko varēja manīt jau pēc pirmā seansa.
Savukārt Lavaljēra sarkdama pateicās māksliniekam un iegāja blakusistabā, kur viņai sekoja ari karalis, pasaucis līdzi de Sentenjanu.
— Līdz rītam, vai ne? — Ludviķis griezās pie Luīzes.
— Bet, ja nu pie manis kāds ienāk un nesastop mani?
— Nu un tad?
— Kas ar mani notiks?
— Jūs esat bailule, Luīze!
— Bet ja nu pēc manis atsūta princese?
— Vai tad nekad nepienāks tāda diena, kad jūs pati lūgsiet mani nerēķināties ne ar ko un nešķirties no jums? — karalis pārmeta.
— Tai dienā es būšu neprātīga, valdniek, un jums nevajag mani klausīt.
— Līdz rītam, Luīze.
Lavaljēra nopūtās, tad, nespēdama pretoties karaļa lūgumama, tikko dzirdami izdvesa:
— Ja jūs tā vēlaties, valdniek, tad līdz rītam.
To pateikusi, viņa viegli uzkāpa pa trepēm un pazuda.
— Ko jūs teiksiet, valdniek? — Sentenjans apvaicājās, kad viņa bija nozudusi.
— Es teikšu, ka vakar uzskatīju sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē.
— Vai tad šodien jūsu majestāte uzskata sevi par visnelaimīgāko? — grāfs pazobojās.
— Nē, bet šī mīlestība ir kā neremdināmas slāpes; veltīgi es kāri sūcu tos valguma pilienus, kurus tava izdoma man sagādājusi: jo vairāk es dzeru, jo vairāk man slāpst.
— Valdniek, tur daļēji esat vainīgs jūs pats. Jūsu majestāte pats radījāt šo situāciju.
— Tev taisnība.
— Tādēļ tamlīdzīgos gadījumos labākais ir uzskatīt sevi par apmierinātu un gaidīt — tad jūs jutīsieties laimīgs.
— Gaidīt? Vai tad tu zini, ko nozīmē vārds „gaidīt"?
— Diezgan, valdniek, diezgan, neskumstiet. Es jau šo to izdomāju un izdomāšu vēl.
Karalis bezcerīgi pašūpoja galvu.
— Kā tā, valdniek? Jūs jau esat neapmierināts?
— Es esmu apmierināts, dārgo Sentenjan. Tikai izdomā ātrāk vēl kaut ko.
— Valdniek, es jums apsolu padomāt, tas ir viss, ko varu pateikt.
Nevarēdams patlaban jūsmot par oriģinālu, karalis vēlējās vēlreiz paskatīties uz portretu. Viņš norādīja māksliniekam uz dažām nepilnībām un aizgāja.
Pēc tam de Sentenjans atlaida mākslinieku.
Vēl nebija novākts molberts, krāsas un palete, kad no portjerām pa- bāzās Malikorna galva.
De Sentenjans saņēma viņu atplestām rokām, bet ari mazliet skumīgi. Mākonis, kas pārslīdēja pāri karaliskajai saulei, apēnoja arī tās uzticamo pavadoni.
Malikorns uzreiz pamanīja skumju ēnu Sentenjana vaigā.
— Kāpēc jūs, grāf, esat tik drūms? — viņš jautāja.
— Nav nekāds brīnums, dārgais. Ticiet vai ne, bet karalis ir neapmierināts.
— Neapmierināts ar kāpnēm?
— Nē, gluži otrādi, tās viņam ļoti patika.
— Tad jau viņam nepatika istabas iekārtojums?
— Tam viņš nepievērsa nekādu uzmanību. Nē, karalim nepatika…
— Saprotu, grāf: viņam nepatika divi liecinieki mīlētāju tikšanās reizē. Kā tad jūs, grāf, to neparedzējāt?
— Kā es to varēju paredzēt, dārgo Malikorn, ja es precīzi izpildīju visus karaļa priekšrakstus.
— Vai viņa majestāte patiešām uzstāja, lai jūs būtu klāt?
— Un kā vēl uzstāja!
— Vai viņš uzaicināja arī mākslinieku, kuru es nupat satiku?
— Pieprasīja, Malikorna kungs, pieprasīja!
— Tādā gadījumā es ļoti labi saprotu viņa majestātes neapmierinātības iemeslu.
— Kā tad viņš varēja justies nepamierināts, ja viņa pavēles tika izpildītas burts burtā? Neko nesaprotu.
Malikorns pakasīja pakausi.
— Cikos karalis noteica satikšanos? — viņš prasīja.
— Divos.
— Kad jūs sākāt gaidīt karali?
— No pusdiviem.
— Vai tiešām?
— Kā gan citādi? Tad nu gan būtu labi, ja es nokavētu!
Par spīti visai cieņai pret de Sentenjanu, Malikorns nenoturējās un paraustīja plecus.
— Vai māksliniekam ari karalis lika atnākt divos? — viņš jautāja.
— Nē. Es atvedu viņu jau divpadsmitos. Labāk, lai mākslinieks pagaida divas stundas, nekā karalis kaut vienu minūti.
Malikorns sāka neskanīgi smieties.
— Labāk, mans mīļais, mazāk uzjautrinieties un vairāk runājiet, — Sentenjans apvainots aizrādīja.
— Jūs to prasāt?
— Lūdzu.
— Tad, lūk, grāf: ja jūs vēlaties, lai karalis būtu apmierināts, tad nākamo reizi, kad viņš atnāks…
— Viņš atnāks rīt.
— Tātad, ja gribat, lai rīt karalis ir apmierināts…
— Vai es gribu? Kas tas par jautājumu!
— Nu, tad rīt, kad atnāks karalis, jums radīsies visneatliekamākās darīšanas un būs jāaiziet.
— Ko jūs runājat?
— Uz minūtēm divdesmit.
— Pamest karali vienu uz veselām divdesmit minūtēm? — de Sentenjans šausmās iekliedzās.
— Nu, labi, pieņemsim, ka es neko neesmu teicis, — Malikorns noteica, dodamies uz durvīm.
— Nē, nē, dārgo Malikorn, runājiet tālāk, es sāku saprast. Bet mākslinieks?
— Nu, mākslinieks lai pusstundu nokavē.
— Jūs domājat pusstundu?
— Jā, man tā šķiet.
— Mans dārgais, es tā arī darīšu.
— Esmu pārliecināts, ka jūs nenožēlosiet. Vai jūs man atļausiet rīt ienākt un apjautāties?
— Protams.
— Esmu jūsu padevīgais kalps, de Sentenjana kungs.
Malikorns paklanījās un aizgāja.
— Nudien, tas puisis ir gudrāks par mani, — secināja Sentenjans, ko bija pārliecinājuši Malikorna argumenti.