Montalē un Luīzes atklātā saruna vienā no mūsu stāsta iepriekšējām nodaļām liek mums atgriezties pie mūsu stāsta galvenā varoņa — nabaga klejojošā bruņinieka, ko no Parīzes padzina karaļa iegriba.
Ja lasītājs mums sekos, tad pārcelsimies kopā ar viņu pāri līcim, kas atdala Kalē un Duvru; šķērsosim auglīgu, zaļu ieleju, ko apskalo tūkstošiem strautiņu un kur atrodas Čeringa, Medstona un desmitiem citu pilsētiņu, viena par otru skaistākas, un tad beidzot nonāksim Londonā.
Uzzinājuši, ka Rauls pabijis Vaitholā, tad Sentdžeimsā, ka viņu pieņēmis Monks un viņš ticis uzņemts visizmeklētākajā Kārļa II galma sabiedrībā, mēs kā dzinējsuņi sekosim viņam no Londonas uz vienu no Kārļa II vasaras rezidencēm— Hemptonkortu Temzas krastā, netālu no Kingstonas.
Šajā vietā upe vēl nav kļuvusi par tik dzīvu maģistrāli, pa kuru katru dienu pārvietojas ap pusmiljona ceļotāju; te tā vēl neveļ melnus viļņus kā Kokīta,* it kā apgalvodama: „Es arī esmu jūra".
Nē, šeit tā vēl ir klusa, zaļumiem apaugusi upīte ar sūnainiem krastiem, plašiem līčiem, kuros spoguļojas vītoli un dižskabārži, ar kādu retu laivu, kas snauduļo starp niedrājiem līcīšos, kur aug alkšņi un neaizmirstulītes.
Tā ir ļoti skaista un mierīga ainava. Cauri biezajai, zaļajai sienai it kā izlaužas ķieģeļu māja ar skursteņiem, no kuriem vijas zilganas dūmu strūdziņas. Augstajā zālē te parādās, te pazūd bērnelis sarkanā blūzītē, it kā viņš būtu vēja šūpota magone.
Treknas, baltas aitas, acis piemiegušas, gremo nelielo apsīšu paēnā un brīdi pa brīdim zivju dzenītis, mirdzinādams saulē zeltītas un sma-
Kokīta — grieķu mitoloģijā upe apakšzemes valstībā, Tartarā.
ragda spalvas, kā burvju bumbiņa aizlido pār ūdeni un vieglprātīgi sakustina sava amata brāļa — makšķernieka auklu, kas gaida līni vai asari.
Pāri tumšu ēku un maigas gaismas cauraustajai paradīzei paceļas Hemp- tonkortas pils, ko uzcēlis kardināls Volsī un apskaudis pat karalis, tāpēc pils īpašnieks bijis spiests uzdāvināt to savam pavēlniekam Indriķim VIII.
Hemptonkortai ir brūnas sienas, lieli logi, skaisti dzelzs aizvērtņi, tūkstošiem tornīšu ar dīvainiem zvanu tornīšiem, slepenām ejām un strūklakām pagalmā kā Alhambrā.
Hemptonkorta ir rožu un jasmīnu valstība. Tā priecē acis un degunu un ir lielisks rāmis šai Kārļa II radītajai gleznai, kas var sacensties ar brīnišķīgiem Ticiāna, Pordeones [7] un van Deika [8] audekliem.
Tas ir tas pats Kārlis II, kura galerijā karājas sodītā Kārļa I portrets un sienu koka paneļos vēl var redzēt caurumus no puritāņu lodēm, ko izšāva Kromvela karavīri 1648. gada 24. augustā, kad viņi atveda Kārli I uz Hemptonkortu kā gūstekni.
Te savu galmu sapulcējis viņa dēls, kurš ir dzejnieks dvēselē un mūžīgi alkst pēc jaunām baudām, it kā ar tām atalgotu katru mirkli, ko vēl nesen nācās vadīt trūkumā un nabadzībā.
Kārlis II brīnišķīgajā Hemptonkortas pilī mīlēja ne jau tās mīksto zālāju, kas bija tik maigs, ka šķita — kājas grimst samta paklājā; ne jau milzīgās liepas, kuru zari kā vītolam nokarājās līdz pašai zemei un paslēpa savā ēnā mīlētājus un sapņotājus; ne jau raibos ziedus, kuri apvija katru koka stumbru un virs kuriem pacēlās divdesmit pēdu augsti rožu krūmi, kas pletās kā milzīgi puķu pušķi.
Tad varbūt viņš mīlēja sarkanīgo upi, kuras līdzenums, uzpūšot vējiņam, saviļņojās kā Kleopatras [9] cirtainie mati? vai arī ūdenszālēm klātos dīķus ar ūdensrozēm, kuru pienbaltās ziedlapas atveroties atklāja zeltaino vidiņu? Noslēpumaini murminošos ūdeņus, kuros peldēja melnie gulbji un mazās, ēdelīgās pīles, kas dzenāja ap īrisu spindzošās dzeltenās mušas un vardulēnus viņu zaļo sūnu patvērumā?
Varbūt viņu saistīja milzīgās kļavas, pār grāvjiem pārmestie vieglie tiltiņi, kalnu kazas, kas pārskrēja pāri nebeidzamajām alejām, vai cielaviņas, kas laidelējās virs āboliņa un citām zālēm?
Tas viss bija Hemptonkortā; bez tam vēl baltu rožu rindas, kuras vijās ap augstām kārtīm un apbārstīja zemi ar smaržīgu sniegu. Šajā parkā bija arī vecas īves ar apsūnojošiem stumbriem un saknēm, kas dziļi ieurbās skaistajā un krāšņajā sūnu paklājā.
Nē, Kārlis II Hemptonkortā mīlēja apburošās sieviešu figūriņas, kuras pēc pusdienām vīdēja uz terasēm; tāpat kā Ludviķis XIV viņš lika slaveniem māksliniekiem iemūžināt to daiļumu, tā ka audekli saglabājuši daudzas skaistas, mīlestībā starojošas acis.
Dienā, kad mēs ierodamies Hemptonkortā, debesis ir gandrīz tikpat zilas un skaidras kā Francijā; gaiss ir mikls un silts; reibinoši smaržo ģerānijas, puķu zirnīši un heliotropi, kas tūkstošiem zied pa visu zālāju.
Pulkstenis ir viens.
Atgriezies no medībām, karalis paēda pusdienas, apmeklēja Kasl- menas hercogieni un, tā pierādījis savu uzticību oficiālajai mīļākajai, tagad līdz vakaram varēja ar mierīgu sirdi viņu pievilt.
Viss galms izklaidējās un flirtēja. Dāmas visā nopietnībā iztaujāja kavalierus, kādas zeķes viņām labāk piestāv — rozā vai zaļas.
Kārlis II paziņoja, ka vienīgais sievietes glābiņš ir zaļas zīda zeķes, jo tādas nēsā mis Lūsija Stjuarte.
Kamēr karalis mēģina visus pārliecināt pārņemt viņa gaumi, mēs pievērsīsimies jaunai dāmai tumšā kleitā, kas roku rokā ar citu sievieti, tērpušos tumši zilā un violetā, nāca uz pili pa dižskabāržu aleju.
Viņas pagāja garām zālājam, kura vidū stāvēja skaista strūklaka ar bronzas sirēnām, un tērzēdamas uzkāpa uz terases, pie kuras atradās vesela rinda dažādas formas paviljonu; tie gandrīz visi bija aizņemti, un jaunās sievietes pagāja garām neapstādamās, pie tam viena nosarka, bet otra kļuva domīga.
Beidzot viņas sasniedza terases galu, no kuras varēja redzēt Temzu, sameklēja ēnainu un vēsu stūrīti un apsēdās.
— Kurp mēs ejam, Stjuarte? — jaunākā apvaicājās.
Tā esi tu, kas ved, dārgā Greftona, es tev tikai sekoju.
— Es?
— Protams, ka tu! Turp, kur ilgodamies gaida jaunais francūzis.
Mis Mērija Greftona acumirkli apstājās.
— Nē, nē! Es tur neiešu.
— Kāpēc?
— Griezīsimies atpakaļ.
— Gluži otrādi, iesim tālāk un izskaidrosimies.
— Par ko?
— Par to, ka vikonts de Braželons vienmēr tevi sastop, kad tu kaut kur izej, un tu vienmēr satiec viņu, kad izgājis ir viņš.
— No tā tu secini, ka viņš mīl mani vai arī es viņu?
— Kāpēc gan ne? Viņš ir apburošs jauneklis. Ceru, ka neviens nenoklausās? — mis Lūsija Stjuarte smaidīdama paskatījās visapkārt, kas, starp citu, rādīja, ka viņas uztraukums nemaz nav pārlieku liels.
— Nē, nē, — Mērija atteica, — karalis ir savā ovālajā kabinetā kopā ar Bekingemas hercogu.
— Starp citu, Mērij, kas attiecas uz hercogu…
— Nu?
— Man liekas, ka pēc atgriešanās no Francijas viņš iecēlis sevi par tavu bruņinieku. Kā tu uz to skaties?
Mērija Greftona paraustīja plecus.
— Nu, labi! Es to pavaicāšu skaistulim Braželonam, — Stjuarte zobgalīgi noteica. — Iesim ātrāk pie viņa.
— Kāpēc?
— Man ar viņu jāparunā.
— Pagaidi. Man vispirms jāizrunājas ar tevi. Saki, Lūsij, tu taču zini karaļa mazos noslēpumus?
— Tu domā?
— Kurš tad vēl to varētu zināt! Pasaki, kāpēc de Braželona kungs ir Anglijā? Ko viņš te dara?
— To, ko dara jebkurš muižnieks, ko viens karalis atsūtījis pie otra.
— Pieņemsim. Tomēr, kaut arī mēs neesam sevišķi stipras politikā, taču tik daudz no tās saprotam, ka de Braželona kungam te nav ko darīt.
— Klausies, — izlikdamās ļoti nopietna, Stjuarte sacīja. — Lai notiek, es tev atklāšu valsts noslēpumu. Gribi, es tev izstāstīšu, kas bija rakstīts akreditācijas vēstulē, ko Braželona kungs atveda viņa majestātei Kārlim II no karaļa Ludviķa XIV?
— Protams, gribu.
— Tad klausies: „Brāli! Es sūtu pie jums savu galminieku, tā cilvēka dēlu, ko jūs mīlat. Lūdzu, uzņemiet viņu labi un iedvesiet viņam mīlestību pret Angliju."
— Un tas ir viss?
— Jā… kaut kas tamlīdzīgs. Es nevaru galvot, ka tieši tādiem vārdiem, bet jēga bija tāda.
— Un ko tu no tā secināji? Vai, pareizāk, ko secināja karalis?
— To, ka viņa majestātei Francijas karalim kaut kāda iemesla dēļ vajadzēja aizsūtīt prom de Braželona kungu un apprecināt viņu… aiz Francijas robežām.
— Tātad pateicoties šai vēstulei…
— Karalis Kārlis II uzņēma de Braželona kungu, kā tu zini, lieliski un draudzīgi; viņš ierādīja tam labāko istabu Vaitholā, un tā kā tu noraidīji karaļa mīlestību un tagad esi visa galma krāšņums… nevajag sarkt… tad karalis nolēma dāvāt tavu labvēlību francūzim un pasniegt viņam skaistu dāvanu. Tāpēc arī tev — trīssimt tūkstošu mantiniecei, nākamajai hercogienei, turklāt skaistai un labai — pēc karaļa gribas jāpiedalās visās de Braželona kunga pastaigās. Vārdu sakot, tā ir sava veida sazvērstība. Ja gribi aizdedzināt degli, tad es tev esmu iedevusi uguni.
Mis Mērija apburoši pasmaidīja un teica, paspiezdama draudzenes roku:
— Pateiksimies karalim.
— Noteikti. Tikai piesargies, Bekingema kungs ir greizsirdīgs! — Stjuarte piedraudēja.
Viņa vēl nebija paguvusi izteikt šos vārdus, kad no kāda paviljona uz terases parādījās hercogs un, nākdams pie dāmām, smaidīdams sacīja:
— Jūs maldāties, mis Lūsij. Es neesmu greizsirdīgs, un es to tūlīt pierādīšu: mis Mērij, lūk, tur vientulībā skumst vikonts de Braželons, uz kuru, pēc jūsu domām, cs esmu greizsirdīgs. Nabadziņš? Ceru, ka jūs neatteiksieties pārtraukt viņa vientulību, bet es vēlētos parunāt zem četrām acīm ar mis Lūsiju Stjuarti.
Paklanījies Lūsijai, hercogs piebilda:
— Atļaujiet man piedāvāt jums roku un aizvest pie karaļa, kurš mūs gaida.
To teikdams, Bekingems piedāvāja roku mis Lūsijai Stjuartei un aizveda viņu projām.
Palikusi viena, Mērija Greftona kādu mirkli sēdēja nekustēdamās, noliekusi galvu ar jaunajām anglietēm raksturīgo grāciju; viņas acis nedroši pievērsās Raulam, bet sirdī norisinājās cīņa, par kuru varēja spriest pēc tā, ka viņas vaigi te sarka, te bālēja. Acīmredzot, beidzot viņa bija izlēmusi un diezgan stingriem soļiem pienāca pie soliņa, kur, kā bija teicis hercogs, Rauls sapņoja pilnīgā vientulībā.
Mis Mērijas soļi bija viegli, bet tie tomēr piesaistīja Raula uzmanību. Viņš atskatījās, ieraudzīja meiteni un sāka iet viņai pretī.
— Kungs, mani sūtīja pie jums, — Mērija Greftona viņu uzrunāja, — vai jūs mani pieņemsiet?
— Kam man jāpateicas par tādu laimi, jaunkundz? — Rauls apvaicājās.
— Bekingema kungam, — izlikdamās jautra, Mērija atbildēja.
— Hercogam Bekingemam, kurš pats tā tiecas pēc jūsu sabiedrības? Kā tas iespējams, jaunkundz?
— Kā jūs redzat, visi sazvērējušies rīkoties tā, lai mēs pavadītu kopā labāko, vai, pareizāk sakot, lielāko dienas daļu. Vakar karalis man lika sēdēt jums blakus pie galda; šodien hercogs ierosina pasēdēt kopā ar jums uz soliņa.
— Un viņš aizgāja, lai atbrīvotu vietu? — Rauls samulsa.
— Paskatieties uz to vietu, kur aleja met līkumu — tur viņš aiziet ar mis Stjuarti. Sakiet, vikont, vai pie jums Francijā arī kavalieri ir tik laipni?
— Jaunkundz, es īsti nevaru jums pateikt, kā rīkojas Francijā, tāpēc ka mani gandrīz nevar saukt par francūzi. Es esmu pabijis daudzās zemēs, un gandrīz visur kā karavīrs; bez tam es ilgi dzīvoju laukos. Es esmu diezgan liels mežonis.
— Anglija jums laikam nepatīk?
— Es patiešām nezinu, — Rauls nopūzdamies izklaidīgi atteica.
— Kā nezināt?
— Piedodiet, — Rauls steidzīgi izteica, papurinādams galvu un mēģinādams sakopot domas. — Piedodiet, es nedzirdēju.
— Ak, - meitene nopūtās, — hercogs Bekingems veltīgi mani sūtīja šurp!
— Veltīgi? — Rauls strauji pārvaicāja. — Jā, jums taisnība, es esmu drūms, un jums ar mani ir garlaicīgi. Bekingema kungam nevajadzēja jūs sūtīt pie manis.
— Tieši tāpēc, ka man nav garlaicīgi ar jums, — Mērija iebilda trīcošā balsī, — Bekingema kungam nevajadzēja mani sūtīt šurp.
Rauls samulsis pietvīka.
— Kāpēc tad hercogs Bekingems sūtīja jūs pie manis? Viņš taču jūs mīl, un jūs mīlat viņu…
— Nē, — Mērija attrauca, — hercogs Bekingems mani nemīl, viņš mīl Orleānas hercogieni; runājot par mani, arī man nav nekādu jūtu pret hercogu.
Rauls izbrīnījies paskatījās uz meiteni.
— Vai jūs esat hercoga draugs, vikont? — viņa jautāja.
— Hercogs mani pagodina, saukdams par draugu, kopš mēs iepazināmies Francijā.
— Tātad jūs esat vienkārši paziņas?
— Nē, jo Bekingemas hercogs ir tuvs draugs cilvēkam, ko es mīlu kā brāli.
— Grāfu de Gišu?
— Jā, jaunkundz.
— Kurš iemīlējies Orleānas hercogienē?
— Ko jūs runājat?
— Un kuru mīl viņa, — meitene mierīgi turpināja.
Rauls nokāra galvu; mis Mērija Greftona nopūzdamās runāja tālāk:
— Viņi ir ļoti laimīgi… De Braželona kungs, atstājiet mani, jo hercogs visai neveiksmīgi piedāvāja man jūs pavadīt. Jūsu sirds ir aizņemta ar citu, bet man jūs dāvināt savu uzmanību kā žēlastības dāvanu. Atzīstieties vien… Tas nebūtu godīgi, vikont, ja jūs neatzītos.
— Labi, es atzīstos.
Mērija paskatījās uz viņu.
Braželons izskatījās tik skaists un izturējās tik vienkārši, viņa acis raudzījās tieši un apņēmīgi, tā ka meitene nevarēja turēt viņu aizdomās par nepieklājību vai muļķību.
Viņa saprata, ka Rauls mīl citu un tā ir īsta mīlestība.
— Jā, es saprotu, — viņa izteica. — Jūs esat iemīlējies kādā francūzietē.
Rauls paklanījās.
— Vai hercogs zina par jūsu mīlestību?
— Par to nezin neviens, — Rauls atbildēja.
— Kāpēc tad jūs izstāstījāt man par to?
— Jaunkundz…
— Pasakiet.
— Es nevaru.
— Tātad pirmo soli jāsper man. Jūs negribat atbildēt, jo tagad esat pārliecināts, ka es nemīlu hercogu un varbūt esmu iemīlējusi jūs. Jūs esat atklāts un kautrīgs cilvēks, kurš nevēlas lētas jūtas; neskatoties uz jūsu jaunību un manu skaistumu, jūs man tomēr pateicāt: „Mana mīlestība ir Francijā." Es jums pateicos, de Braželona kungs, jūs esat cēls cilvēks, un es turpmāk jūs mīlēšu vēl vairāk… kā draugs. Bet nu pietiks par mani, parunāsim par jums. Aizmirstiet, ko mis Greftona jums teica par sevi, labāk pastāstiet, kāpēc jūs esat tik bēdīgs un pēdējās dienās esat kļuvis vēl skumjāks?
Raulu līdz sirds dziļumiem aizkustināja maigā un līdzjūtīgā balss; viņš nespēja atrast atbildi, un Mērija atkal nāca viņam palīgā.
— Pažēlojiet mani, — viņa sacīja, — mana māte bija francūziete. Tātad es varu teikt, ka manī ir daļa franču asiņu un dvēseles. Tomēr pār manu francisko dedzīgumu vienmēr klājas angļu migla un splīns. Reizēm es redzu rožainus sapņus par reibinošu laimi, bet tad tos pārklāj migla, un tie izgaist. Tā notika arī nupat. Piedodiet man un pietiks par to. Dodiet man savu roku un izstāstiet kā draugam par savām bēdām.
— Jūs teicāt, ka jūsos rit franču asinis un jums ir franču dvēsele?
— Jā, mana māte bija francūziete; mans tēvs, būdams karaļa Kārļa I draugs, emigrēja uz Franciju; tāpēc tai laikā, kad tiesāja karali un valdīja Kromvels, es mācījos Parīzē. Pēc tam, kad Kārlis II atguva troni, tēvs atgriezās Francijā un ļoti drīz nomira. Tad karalis piešķīra man hercogienes titulu un palielināja manus īpašumus.
— Vai jums ir radinieki Francijā?
— Māsa, kura ir septiņus vai astoņus gadus vecāka par mani; viņa Francijā apprecējās un nu jau ir atraitne. Tā ir marķīze de Beljēra.
Rauls sakustējās.
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Es esmu dzirdējis šo vārdu.
— Viņa arī ir iemīlējusies, un pēc viņas pēdējām vēstulēm es nojaušu, ka viņa ir laimīga. Man, kā jau es jums teicu, de Braželona kungs, ir gan puse viņas dvēseles, bet nav ne simtās daļas viņas laimes. Parunāsim tagad par jums. Ko jūs Francijā mīlat?
— Jauku meiteni, tīru un maigu kā lilija.
— Ja jau viņa arī jūs mīl, tad kāpēc jūs skumstat?
— Mani sasniedza baumas, ka viņa mani vairs nemīl.
— Ceru, ka jūs tām neticat?
— Vēstulē, kurā man par to ziņo, nav paraksta.
— Anonīma! Tur slēpjas kāda nodevība, — mis Greftona sprieda.
— Paskatieties, — Rauls pasniedza meitenei jau simtiem reižu lasīto zīmīti.
Mērija Greftona paņēma lapiņu un lasīja:
„Vikont, jūs darāt pareizi, izklaidēdamies ar galma skaistulēm Anglijā, tāpēc ka jūsu mīlestības pils karaļa Ludviķa XIV galmā ir aplenkta. Tāpēc labāk palieciet Londonā uz visiem laikiem, nabaga vikont, vai arī steigšus atgriezieties Parīzē."
— Paraksta nav? — Mērija noprasīja.
— Nav.
— Tad neticiet.
— Bet es saņēmu vēl vienu vēstuli.
— No kā?
— No de Giša kunga.
— O, tā ir cita lieta! Ko viņš jums raksta?
— Lasiet.
„Mans draugs, es esmu ievainots un slims. Atgriezieties, Raul, atgriezieties! De Gišs."
— Ko jūs domājat darīt? — sirdij pamirstot, vaicāja Mērija.
— Saņēmis šo vēstuli, es gribēju tūlīt lūgt karalim atļauju aizceļot.
— Kad jūs saņēmāt vēstuli?
— Aizvakar.
— Uz tās rakstīts „Fontenblo".
— Dīvaini, vai ne? Galms ir Parīzē. Vārdu sakot, es būtu aizbraucis, bet, kad es griezos pie karaļa ar lūgumu atļaut man doties prom, viņš iesmējās un noteica: „Sūtņa kungs, kāpēc jūs gribat aizbraukt? Vai tad jūsu valdnieks jūs atsauc?" Es nosarku un samulsu. Patiešām, mani taču šurp sūtīja karalis, un es neesmu saņēmis no viņa pavēli atgriezties.
Mērija sarauca uzacis un kļuva domīga.
— Un vai jūs paliksiet? — viņa jautāja.
— Es esmu spiests, jaunkundz.
— Bet tā, kuru jūs mīlat…
— Jā?
— Vai viņa jums ir rakstījusi?
— Ne reizi.
— Ne reizi? Tad jau viņa jūs nemīl?
— Vismaz kopš es aizbraucu uz Angliju, viņa man nav rakstījusi..
— Bet agrāk?
— Reizēm. O, es esmu pārliecināts, ka viņu kaut kas aizkavējis.
— Nāk hercogs: ne vārda par mūsu sarunu!
Alejas galā patiešām parādījās hercogs; viņš bija viens un smaidīdams pienāca pie runātājiem, sniegdams viņiem roku.
— Nu, vai vienojāties? — viņš jautāja.
— Par ko? — brīnījās Mērija Greftona.
— Par to, kas darīs jūs laimīgu, dārgā Mērij, un izkliedēs Raula skumjas.
— Es jūs nesaprotu, milord, — Rauls sacīja.
— Atļaujiet man pateikt vikontam, mis Mērij, — Bekingems smaidīdams palūdza.
— Ja jūs gribat teikt, ka es varēju iemīlēt de Braželona kungu, tad nepūlieties, — Mērija lepni atcirta. — Es jau viņam pati to pateicu.
Pēc neilgām pārdomām Bekingems, nemaz nesamulsis, atbildēja:
— Es jūs atstāju divatā ar vikontu tieši tāpēc, ka pazīstu jūsu smalko prātu un delikātumu; viņa sāpošo sirdi var izārstēt tik prasmīgs ārsts kā jūs.
— Bet, pirms jūs sākāt runāt par de Braželona kunga sirdi, jūs man stāstījāt par savu. Vai tad jūs gribat, lai es ārstētu uzreiz divas?
— Jums taisnība, mis Mērij. Jums tomēr jāatzīst, ka es drīz atteicos no ārstēšanās, pārliecinājies, ka mans ievainojums ir nedziedināms.
Mērija mirkli pārdomāja.
— Milord, — viņa ieteicās, — de Braželona kungs ir laimīgs. Viņš mīl un tiek mīlēts. Tātad viņam arī nav vajadzīgs ārsts.
— De Braželona kungs drīz smagi saslims, — Bekingems noteica, — un viņam vairāk kā jebkad būs vajadzīga rūpīga ārstēšana.
— Ko jūs ar to gribat teikt, milord? — Rauls strauji noprasīja.
— Jums es neko neteikšu. Ja jūs vēlaties, mis Mērijai es varu izstāstīt to, ko jūs nedrīkstat dzirdēt.
— Milord, jūs mani mokāt! Jūs kaut ko zināt.
— Es zinu, ka mis Mērija Greftona ir visburvīgākā būtne, kādu savā ceļā var sastapt slima sirds.
— Milord, es jau jums teicu, ka vikonts de Braželons mīl citu, — Mērija iebilda.
— Velti.
— Hercog, jūs kaut ko zināt! Paskaidrojiet, kāpēc es mīlu veltīgi?
— Ko tad viņš mīl? — Mērija iesaucās.
— Viņš mīl sievieti, kas nav viņa cienīga, — Bekingems mierīgi atbildēja ar tikai angļiem raksturīgo flegmātiskumu.
Mis Mērija Greftona iekliedzās, un šī viņas reakcija, tāpat kā Bekingema vārdi, lika Braželonam nodrebēt.
— Hercog, jūsu vārdiem izskaidrojumu es bez kādas kavēšanās došos meklēt uz Parīzi.
— Jūs paliksiet šeit, — Bekingems uzsvēra.
— Es?
— Jā, jūs.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs nevarat aizbraukt, jo karaļa uzdevumu nepamet sievietes dēļ, kaut arī tā būtu īstas mīlestības cienīga kā Mērija Greftona.
— Tādā gadījumā izstāstiet man visu.
— Labi. Un jūs paliksiet?
— Jā, ja būsiet pret mani atklāts.
Bekingems jau pavēra muti, lai izstāstītu visu, ko zināja, bet tobrīd terases galā parādījās sulainis un piegāja pie paviljona, kurā atradās karalis kopā ar mis Lūsiju Stjuarti.
Sulainim sekoja putekļiem klāts kurjers, kurš droši vien tikai pirms dažām minūtēm bija nokāpis no zirga.
— Kurjers no Francijas! Princeses kurjers! — Rauls iesaucās, pazinis princeses livreju.
Kurjers lūdza pieteikt viņu karalim, bet hercogs un mis Greftona apmainījās daudznozīmīgiem skatieniem.