Kārlis II pierādīja vai vismaz centās pierādīt mis Stjuartei, ka viņš domā tikai par viņu; viņš solīja, ka mīlēs mis Lūsiju tāpat kā viņa vectēvs Indriķis IV mīlēja Gabriēlu.
Par nelaimi sev Kārlis II bija izvēlējies neveiksmīgu dienu, jo tieši todien mis Stjuarte bija nolēmusi pamodināt viņā greizsirdību.
Tāpēc, uzklausījusi visus karaļa solījumus, viņa nevis jutās aizkustināta, kā bija cerējis Kārlis II, bet gan sāka skaļi smieties.
— Valdniek, valdniek! — viņa smiedamās iesaucās. — Ja es nelaimīgā kārtā gribētu lūgt jums mīlestības pierādījumus, cik man būtu viegli pieķert jūs melos!
— Paklausieties, — Kārlis II neatlaidās, — jūs zināt manas Rafaēla gleznas un cik augstu es tās vērtēju. Visi mani to dēļ apskauž. Jūs zināt arī, ka mans tēvs tās nopirka ar van Deika starpniecību. Vai gribat, es tās šodien pat likšu aiznest jums?
— Nē, — mis Stjuarte atteica, — paturiet vien tās sev, man nav kur novietot tik ievērojamas viešņas.
— Nu tad es uzdāvināšu jums Hemptonkortu.
— Valdniek, neesiet tik devīgs, bet labāk mīliet ilgāk — tas ir vienīgais, ko es jums lūdzu.
— Es jūs mīlēšu vienmēr; vai tas jūs apmierina?
— Jūs smejaties, valdniek.
— Vai tad jūs gribat, lai es raudātu?
— Nē, bet es vēlos redzēt jūs vairāk melanholiskā noskaņojumā.
— Dievs pasarg, skaistulīti Es jau esmu pietiekoši bēdājies: četrpadsmit trimdas, nabadzības, pazemojuma gadi. Man šķiet, ka šis parāds jau ir nomaksāts; bez tam melanholija mums nepiestāv.
— Jūs maldāties: paskatieties uz jauno francūzi.
— Uz vikontu de Braželonu? Jūs arī? Nolādēts! Acīmredzot, visas manas dāmas viņa dēļ zaudē prātu. Viņam gan ir iemesls būt melanholiskam.
— Kāds?
— Jūs gribat, lai atklāju valsts noslēpumu?
— Jā, gribu; jūs taču teicāt, ka izpildīsiet katru manu vēlēšanos.
— Nu, labi, viņš te garlaikojas. Vai esat apmierināta?
— Garlaikojas?
— Jā. Vai tad tas nepierāda viņa muļķību?
— Kāpēc muļķību?
— Ko gan citu! Spriediet pati — es viņam ļauju mīlēt mis Mēriju Greftonu, bet viņš garlaikojas.
— Jauki gan! Tātad, ja mis Lūsija Stjuarte jūs nemīlētu, tad jūs meklētu mierinājumu mīlestībā uz mis Mēriju Greftonu?'
— Tā es neteicu. Jūs zināt, ka Mērija Greftona mani nemīl, bet cilvēku, kas zaudējis mīlestību, var nomierināt tikai cita mīlestība. Tomēr atkārtoju, ka runa nav par mani, bet par to jauno cilvēku. Nudien, varētu domāt, ka viņam jāatstāj pati Helēna; protams, Helēna pirms Parīda.*
— Tātad jaunais cilvēks kādu atstājis?
— Drīzāk viņu pašu pamet.
— Nabadziņš! Bet tā viņam vajag!
— Kāpēc?
— Kāpēc viņš aizbrauca?
— Jūs domājat, ka viņš aizbrauca pēc savas gribas?
— Vai patiešām viņu piespieda?
— Viņam pavēlēja, dārgā mis Stjuarte; viņš atstāja Parīzi pēc pavēles.
Skaistā Helēna — grieķu mītos Zeva un Lēdas meita, Spartas valdnieka Menelāja sieva. Parīds viņu nolaupīja, un tas kļuva par cēloni Trojas karam. Parīds — Trojas valdnieka Priama dēls.
— Kas deva pavēli?
— Uzminiet.
— Pēc karaļa pavēles?
— Tieši tā.
— Jūs man atvērāt acis.
— Vismaz nevienam par to nesakiet.
— Jūs zināt, ka es protu glabāt noslēpumus labāk nekā vīrieši. Tātad karalis viņu aizsūtīja prom?
— Jā.
— Un viņa prombūtnes laikā nolaupa viņa iemīļoto?
— Jā, un iedomājieties — nabaga puisis tā vietā, lai pateiktos karalim, vēl žēlojas.
— Pateikties karalim par to, ka viņš nolaupījis iemīļoto? Vai tad drīkst runāt kaut ko tādu sieviešu un it īpaši mīļāko klātbūtnē, valdniek?
— Saprotiet mani pareizi: ja tā, ko viņam atņem karalis, būtu mis Stjuarte vai mis Greftona, es domātu tāpat kā viņš un pat uzskatītu, ka viņš skumst par maz; bet tā ir kaut kāda izģindusi klibkāje… Pie velna uzticību, kā mēdz teikt Francijā! Vai tas kur redzēts, ka nabagas dēļ atsakās no bagātās, neuzticīgās dēļ no mīlošas?
— Valdniek, vai jūs domājat, ka Mērija patiesi vēlas iepatikties vikontam?
— Jā, domāju.
— Tad vikonts pieradīs pie Anglijas. Mērija ir meitene ar galvu un panāks savu.
— Baidos, dārgā mis Stjuarte, ka vikonts mūsu zemē nepierādīs vis: nupat aizvakar viņš man lūdza atļauju aizbraukt.
— Jūs viņam atteicāt?
— Kā citādi: Ludviķis ļoti vēlas, lai viņš būtu tālu prom, un tagad ir aizskarta arī mana patmīļa; es negribu, lai runā, ka es šim jauneklim piedāvāju viskārdinošāko kumosiņu Anglijā…
— Jūs esat ļoti laipns, valdniek, — mis Stjuarte noteica ar apburošu grimasi.
— Protams, neskaitot mis Stjuarti, — karalis atvainojās. — Viņa ir karaliska ēsma, un, ja jau es esmu uz tās uzķēries, ceru, ka neviens cits to neiekāros… Tātad es netaisos ar šo jaunekli auklēties; viņš paliks šeit un šeit arī apprecēsies, zvēru jums!…
— Cerams, kad viņš būs apprecējies, tad vairs nedusmosies uz jūsu majestāti, bet būs jums pateicīgs. Te visi kā sacenzdamies mēģina viņam iztapt, ari Bekingema kungs, kurš pat atkāpjas, lai dotu viņam ceļu — kaut kas neiespējams!
— Un pat mis Stjuarte, kas uzskata viņu par apburošu!
— Valdniek, jūs man pietiekoši daudz esat licis klausīties mis Gref- tonas slavinājumos, tāpēc tagad ļaujiet man mazliet paslavēt de Braželona kungu. Starp citu, kopš zināma laika mani pārsteidz jūsu labsirdība; jūs domājat par klāt neesošiem, piedodat apvainojumus, jūs esat gandrīz pati pilnība. Kā tas gadījies?…
Kārlis II sāka smieties.
— Tāpēc, ka jūs ļaujat man sevi mīlēt.
— O, gan jau ir vēl kāds iemesls!
— Jā, es parādu laipnību manam brālim Ludviķim XIV.
— Tas nav tas.
— Nu, ja jau jūs esat tik neatlaidīga, es jums pateikšu: Bekingems uzticēja šo jaunekli manai gādībai un sacīja: «Valdniek, vikonta de Braželona dēļ es atsakos no mis Greftonas; dariet arī jūs tāpat."
— O, hercogs ir bruņinieks!
— Diezgan! Tagad jūs slavējat Bekingemu. Šķiet, ka jūs šodien gribat mani galīgi nomocīt.
Tobrīd pie durvīm pieklauvēja.
— Kas uzdrošinās mūs traucēt?
— Ziniet, valdniek, — Stjuarte iebilda, — jūsu „kas uzdrošinās" skanēja pārāk pašpārliecināti, un, lai jūs sodītu…
Viņa pati piegāja pie durvīm un atvēra.
— Ā, tas ir kurjers no Francijas! Varbūt no manas māsas? — Kārlis iesaucās.
— Jā, valdniek, ar sevišķu uzdevumu, — sulainis atbildēja.
— Lai nāk ātrāk iekšā, — Kārlis pavēlēja.
Ienāca kurjers.
— Vai jums ir vēstule no viņas augstības Orleānas hercogienes?
— Jā, valdniek, — kurjers atbildēja, — un pie tam steidzīga. Es patērēju tikai divdesmit sešas stundas, lai nogādātu to jūsu majestātei, un turklāt Kalē lieki pazaudēju trīs ceturtdaļstundas.
— Jūsu centība tiks atalgota, — karalis apsolīja, atvērdams vēstuli.
Izlasījis to, viņš sāka smieties.
— Nudien, es neko nesaprotu.
Viņš vēlreiz pārlasīja vēstuli.
Mis Stjuarte pūlējās apspiest degošo ziņkārību un izturēties cienīgi.
— Frensis, — karalis pievērsās sulainim, — lieciet, lai kurjeru pacienā un noliek gulēt, bet rīt viņš pie sava pagalvja atradīs maku ar piecdesmit luidoriem.
— Valdniek!
— Ej, mans draugs, ej vien! Manai māsai bija iemesls tevi steidzināt; tā ir neatliekama lieta.
Viņš sāka smieties vēl skaļāk.
Kurjers, kambarsulainis un pat mis Stjuarte nesaprata, kā izturēties.
— Ak! — karalis iesaucās, atkrizdams krēslā. — Ja iedomājas, ka tu nodzini… cik zirgus?
— Divus.
— Divus zirgus, lai atvestu tādu ziņu! Ej, mans draugs.
Kurjers aizgāja kambarsulaiņa pavadībā.
Kārlis II piegāja pie loga, atvēra to un, pabāzis galvu ārā, pasauca:
— Hercog Bekingem, dārgo Bekingem, nāciet ātrāk šurp!
Hercogs atsteidzās, paklausot aicinājumam, bet, ieraudzījis mis Stjuarti, apstājās uz sliekšņa, neuzdrošinādamies ienākt.
— Nāc iekšā, hercog, un aizslēdz durvis.
Bekingems paklausīja un, redzēdams, ka karalis ir jautrs, smaidīdams pienāca tuvāk.
— Nu, dārgo hercog, kā tev veicas ar francūzi?
— Es esmu gandrīz vai izmisis, valdniek.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka apburošā mis Greftona grib viņu par vīru, bet viņš negrib viņu par sievu.
— Tas francūzis ir tīrais lempis! — mis Stjuarte iesaucās. — Lai viņš pasaka jā vai nē. Tas vienreiz jāizbeidz.
— Jūs taču zināt, kundze, vai vismaz jums jāzina, — hercogs nopietni iebilda, — de Braželona kungs mīl citu.
— Tādā gadījumā, — karalis nāca palīgā mis Stjuartei, — lai viņš vienkārši pasaka nē.
— Bet es viņam centos iegalvot, ka viņš dara aplam, neteikdams jā!
— Tad tu viņam izstāstīji, ka Lavaljēra viņu krāpj?
— Jā, un pilnīgi nepārprotami.
— Ko viņš atbildēja?
— Tā salēcās, it kā gribētu pārlēkt pāri Lamanšam.
— Nu, tad beidzot vismaz kaut ko izdarīja! — piebilda mis Stjuarte. — Labi kaut vai tas.
— Es viņu atturēju, — Bekingems turpināja, — un atstāju divatā ar mis Mēriju. Ceru, ka tagad viņš neaizbrauks, kā sākumā gribēja.
— Viņš gribēja aizbraukt? — karalis iekliedzās.
— Vienu mirkli man likās, ka cilvēka spēkos nav viņu noturēt; bet tad viņam pievērsās mis Mērijas acis: viņš paliek.
— Te nu tu kļūdies, Bekingem! — karalis atkal sāka smieties. — Nelaimīgajam nav glābiņa.
— Kā?
— Viņam lemts būt piekrāptam, vai vēl ļaunāk: pārliecināties par to ar savām paša acīm.
— Tālumā un ar mis Greftonas palīdzību trieciens nebūs tik stiprs.
— Nekā; viņam nepalīdzēs ne attālums, ne mis Greftonai Pēc stundas Braželons dodas uz Parīzi.
Bekingems sarāvās, un mis Stjuarte plati ieplēta acis.
— Jūsu majestāte taču zina, ka tas nav iespējams, — hercogs iebilda.
— Diemžēl, dārgo Bekingem, tagad nav iespējams citādi.
— Valdniek, iedomājieties, ka šis jaunais cilvēks ir lauva.
— Pieņemsim.
— Viņa dusmas ir drausmīgas.
— Neapstrīdēšu.
— Ja viņš ieraudzīs savu nelaimi paša acīm, jo ļaunāk šīs nelaimes vaininiekam.
— Ļoti iespējams. Bet ko lai dara?
— Pat ja šis vainīgais būtu karalis, es negalvotu par viņa drošību! — Bekingems iesaucās.
— O, karalim ir musketieri, — Kārlis mierīgi noteica. — Es viņus pazīstu: man pašam nācās gaidīt Bluā priekšistabā. Viņam ir d'Artanjana kungs. Tas tikai ir sargs! Ja man būtu četri tādi vīri kā d'Artanjans, es nebaidītos pat no divdesmit satracinātiem Braželoniem!
— Tomēr, jūsu majestāte, padomājiet par to, — Bekingems neatlaidās.
— Izlasi un spried pats, — Kārlis II atteica, pastiepdams hercogam vēstuli. — Ko tu darītu manā vietā?
Satraukumā trīcēdams, Bekingems paņēma princeses sūtīto vēstuli un lēni to izlasīja:
„Sevis paša un manis dēļ, visu goda un labklājības dēļ nekavējoties sūtiet vikontu de Braželonu atpakaļ uz Franciju.
Jums padevīgā māsa Henriete."
— Ko tu par to teiksi, hercog?
— Nudien nezinu, — pārsteigtais Bekingems atteica.
— Vai patiešām tu man ieteiksi neuzklausīt māsu, ja viņam mani tik neatlaidīgi lūdz? — karalis ar patosu sacīja.
— Dievs pasarg, valdniek, un tomēr…
Tu neizlasīji piezīmi; tā ir apakšā, es pats to uzreiz nepamanīju.
Hercogs atlocīja lapu un izlasīja:
„Sūtu tūkstoš sveicienu tiem, kas mani mīl."
• Bekingems nobāla un nodūra galvu; lapiņa viņa pirkstos sāka trīsēt, it kā papīrs būtu pārvērties smagā svinā.
Karalis mirkli pagaidīja un, redzēdams, ka Bekingems klusē, noteica:
— Tātad lai viņš pakļaujas savam liktenim, tāpat kā mēs savam. Katram jāiztukšo savs ciešanu kauss: es jau to izdzēru par sevi un savējiem; man bija jānes divkāršs krusts. Tagad pie velna visas rūpes! Hercog, paaicini pie manis to muižnieku.
Hercogs atvēra paviljona režģotās durvis un, norādīdams uz Raulu un Mēriju, kuri gāja blakus, teica karalim:
— Ak, valdniek, tas ir tik cietsirdīgi pret nabaga mis Greftonu!
— Pietiek; pasauc viņu! — Kārlis II sarauca tumšās uzacis. — Cik visi kļuvuši jūtīgi! Nudien, mis Stjuarte slauka acis. Ak, šis nolādētais francūzis!
Hercogs paaicināja Raulu, bet pats piedāvāja roku mis Greftonai.
— De Braželona kungs, — Kārlis II viņu uzrunāja, — jūs man aizvakar lūdzāt atļauju atgriezties Francijā?
— Jā, valdniek, — atbildēja Rauls, ko tāds ievads pārsteidza.
— Un es jums atteicu, dārgo vikont.
— Jā, valdniek.
— Jūs bijāt neapmierināts par manu lēmumu?
— Nē, valdniek, jo droši vien jūsu majestātei bija dibināts iemesls man atteikt. Jūsu majestātes lēmumi ir tik gudri un labvēlības pilni, ka tos var uzņemt vienīgi ar pateicību.
— Šķiet, ka es atsaucos uz to, ka Francijas karalis nav devis rīkojumu jums atgriezties no Anglijas?
— Jā, valdniek. Jūs patiešām to pieminējāt.
— De Braželona kungs, es pārdomāju; karalis patiešām nav noteicis, kad jums jāatgriežas, bet viņš lūdza mani parūpēties, lai jūs Anglijā negarlaikotos; acīmredzot, jums te nepatīk, ja lūdzat mani jūs atlaist?
— To es neteicu, valdniek.
— Jā, bet jūsu lūgums nozīmē, ka citā vietā jums patiktu labāk nekā
šeit.
Tobrīd Rauls pagriezās pret durvīm, kur atspiedusies stāvēja bālā un noskumusi mis Greftona.
Blakus viņai bija Bekingems.
— Jūs neatbildat? — Kārlis turpināja. — Franču paruna saka: „Klu- sēšana nozīmē piekrišanu". Tātad, de Braželona kungs, es varu apmierināt jūsu vēlēšanos: ja jūs gribat, varat atgriezties Francijā. Es jums atļauju.
— Valdniek! — Rauls iesaucās.
— Ak! — Mērija nopūtās, spiezdama Bekingema roku.
— Šovakar pat jūs varat būt Duvrā, — karalis turpināja. — Paisums sākas divos naktī.
Apstulbušais Rauls kaut ko nomurmināja, kas izklausījās ne īsti pēc pateicības, ne īsti pēc atvainošanās.
— Palieciet sveiks, de Braželona kungs. Vēlu jums visu labu, — karalis pieceldamies noteica. — Esiet tik laipns un pieņemiet par atmiņu šo briljantu, ko es biju domājis kāzu dāvanai.
Šķita, ka mis Greftona tūlīt zaudēs samaņu. Saņemdams briljantu, Rauls juta, ka viņam trīc ceļgali. Viņš pateica dažus atvadu vārdus karalim un mis Stjuartei, tad piegāja pie Bekingema, lai atvadītos no viņa.
Karalis izmantoja šo mirkli un aizgāja. Hercogs bija aizņemts ar mis Greftonu, cenzdamies viņu uzmundrināt.
— Palūdziet viņu palikt, jaunkundz, es jūs lūdzu, — Bekingems čukstēja.
— Gluži otrādi, es lūdzu viņu aizbraukt, — mis Greftona it kā atdzīvojās. — Es nepiederu tām sievietēm, kurām lepnums ir pāri visam. Ja viņu Francijā mīl, lai viņš atgriežas turp un ir pateicīgs man, ka es viņam devu padomu sekot savai laimei. Turpretim ja viņu tur nemīl, lai viņš atgriežas, un es viņu mīlēšu tāpat kā agrāk, manās acīs viņa nelaimei nebūs nozīmes. Manas dzimtas ģerbonī ir devīze, kas iespiedusies arī manā sirdī: „Habenti pasrum, egcnti cuncta" — „Tam, kam ir, dod maz, kam nav — visu."
— Es šaubos, draugs, vai Francijā jūs atradīsiet dārgumu, kas varētu līdzināties tam, ko atstājat šeit, — Bekingems sacīja.
— Es domāju vai vismaz ceru, — Rauls drūmi atbildēja, — mana mīļotā ir manis cienīga; ja tomēr mani gaida vilšanās, kā jūs, hercog, man likāt saprast, tad es izraušu šo mīlestību no savas sirds, kaut arī kopā ar to man būtu jāzaudē pati sirds.
Mērija uzlūkoja Raulu ar neizsakāmu mīlestību.
Rauls skumji pasmaidīja.
— Jaunkundz, — viņš sacīja, — karaļa dāvinātais briljants bija domāts jums, tāpēc ļaujiet man to jums pasniegt; ja es Francijā apprecēšos, varat man to atsūtīt, ja ne — atstājiet sev.
„Ko viņš ar to grib teikt?" — Bekingems nodomāja, kamēr Rauls spieda Mērijas ledaini auksto roku.
Mis Greftona saprata hercoga skatienu.
— Ja tas būtu saderināšanās gredzens, es to neņemtu, — viņa teica.
— Un tomēr jūs viņam piedāvājat atgriezties pie jums.
— Ak vai, hercog, — meitene iesaucās ar asarām acīs, — tāda sieviete kā es nav radīta, lai mierinātu viņam līdzīgos!
— Tātad jūs domājat, ka viņš neatgriezīsies?
— Nē, nekad, — aizlūzušā balsī izdvesa mis Greftona.
— Bet es saku, ka Francijā viņu sagaida izpostīta laime, zaudēta līgava… pat aptraipīts gods… Kas gan viņam vēl paliek bez jūsu mīlestības? Atbildat, Mērij, ja jūs pazīstat savu sirdi!
Mis Greftona atbalstījās uz Bekingema rokas un, kamēr Rauls steidzās prom pa liepu aleju, klusiņām noskaitīja rindas no „Romeo un Džuljetas":
Aizlidosim, padzīvosim, Palikuši nomirsim.
Kad viņas balss izdzisa, Rauls bija nozudis. Mis Greftona atgriezās mājās bāla un klusa kā spoks. Bekingems izmantoja kurjera ierašanos, kurš atveda vēstuli karalim, un uzrakstīja princesei un grāfam de Gišam.
Karalim izrādījās taisnība. Divos naktī līdz ar paisumu Rauls iekāpa kuģī, kas gāja uz Franciju.