Karalis Lavaljēras portretam veltīja lielu uzmanību, jo viņam ļoti gribējās, lai portrets iznāktu pēc iespējas labāks, un seansi būtu pēc iespējas ilgāki.
Vajadzēja redzēt, kā viņš sekoja otai, kā gaidīja kādas detaļas pabeigšanu, vienu vai otru krāsu toni; ik pa brīdim viņš ierosināja māksliniekam dažādas izmaiņas, kurām tas godbijīgi piekrita.
Kad pēc Malikorna padoma mākslinieks mazliet aizkavējās, bet Sentenjans kaut kur izgāja, vajadzēja redzēt (tikai neviens to neredzēja), kā vienā nopūtā saplūst divas dvēseles, alkdamas pēc miera un saviem sapņiem, cik daiļrunīgs top klusums.
Tie bija burvīgi mirkļi. Karalis bija tik tuvu savai iemīļotajai, ka Luīzi svilināja gan viņa skatiens, gan elpa.
Kad priekšistabā atskanēja troksnis — nāca mākslinieks vai arī atgriezās de Sentenjans, — karalis kaut ko jautāja, un Lavaljēra viņam ātri atbildēja, bet viņu acis Sentenjanam liecināja, ka viņa prombūtnes laikā mīlētāji izdzīvojuši veselu mūžību.
Vārdu sakot, Malikorns, spiests negribot kļūt par filozofu, bija pratis iedvest karalim nedziestošu kaisli.
Lavaljēras bailes izrādījās veltīgas.
Neviens nenojauta, ka dienā viņa uz divām trim stundām atstāja savu istabu. Luīze izlikās nevesela. Pirms ienākšanas viņas apmeklētāji pieklauvēja. Atjautīgais Malikorns izgudroja aparātu, ar kuru Lavaljēra no de Sentenjana istabas varēja dzirdēt, ka klauvē pie viņas durvīm.
Tāpēc viņai nevajadzēja nevienu ziņotāju. Varbūt kādam apmeklētājam ari radās aizdomas, bet Lavaljēras parādīšanās tās izkliedēja pat zvērinātiem skeptiķiem.
Kad Malikorns otrā dienā ieradās pie Sentenjana uzzināt, kā pagājis seanss, grāfam bija jāatzīst, ka piecpadsmit minūšu ilgā brīvība atstājusi uz karaļa garastāvokli vislabāko iespaidu.
— Vajadzēs devu palielināt, — Malikorns nosprieda, — tikai ne uzreiz, lai vēlēšanās izpaužas skaidrāk.
Vēlēšanās izpaudās tik skaidri, ka cetutrtajā dienā mākslinieks novāca savus piederumus, tā arī nesagaidījis Sentenjana atgriešanos. Atgriezies grāfs Lavaljēras sejā pamanīja vieglu sapīkumu, ko viņa nespēja apslēpt. Karalis nebija tik atturīgs: viņš savu neapmierinātību izpauda ar visai daiļrunīgu plecu kustību. Lavaljēra nosarka.
„Labi, — Sentenjans domās noteica. — Šodien Malikorna kungs būs sajūsmā".
Malikorns patiešam bija sajūsmināts.
— Skaidrs, — viņš uzrunāja grāfu, — de Lavaljēras jaunkundze cerēja, ka jūs nokavēsieties vēl vismaz kādas desmit minūtes.
— Bet karalis cerēja ne mazāk kā uz pusstundu, dārgo Malikorn.
— Jūs būtu slikts pavalstnieks, ja nenovēlētu viņa majestātei šo pusstundu.
— Bet kā tad mākslinieks? — de Sentenjans iebilda.
— Ar viņu nodarbošos es pats, — Malikorns atbildēja. — Ļaujiet man tikai pavērot sejas izteiksmes un iedzīvoties apstākļos. Tie ir mani burvju līdzekļi: astrologi nosaka saules un zvaigžņu stāvokli ar instrumentiem, bet man pietiek tikai ieraudzīt lokus zem acīm, nolaistus vai paceltus lūpu kaktiņus.
— Tad vērojiet uzmanīgāk!
— Neraizējieties.
Viltīgajam Malikornam bija pietiekoši daudz laika novērojumiem.
Tovakar Ludviķis XIV kopā ar karalienēm apmeklēja princesi un izskatījās tik drūms, nopūtās tik smagi un skatījās uz Lavaljēru ar tādām acīm, ka naktī Malikorns Montalē teica:
— Rīt.
Viņš devās pie mākslinieka uz Žardēnsenpola ielu, lai lūgtu atlikt seansu uz divām dienām.
Kad Luīze, kura jau bija pieradusi pie apakšējā stāva, pacēla lūku un nokāpa, de Sentenjana nebija mājās.
Kā parasti karalis sagaidīja viņu pie trepēm ar puķu pušķi rokās; tiklīdz meitene nokāpa, Ludviķis viņu apskāva.
Lavaljēra satraukti paskatījās visapkārt, bet, tā kā istabā nebija neviena, izņemot karali, tad nesadusmojās. Abi apsēdās.
Ludviķis nometās blakus spilveniem, uz kuriem sēdēja Luīze, un nolika galvu viņai uz ceļiem, skatīdamies acīs. Tobrīd, šķiet, nekas vairs nevarēja nostāties starp divām sirdīm. Luīze aizgrābti vērās savā iemīļotajā.
No viņas biklajām un šķīstajām acīm sāka starot uguns, kuras liesmas aizvien dziļāk ielauzās karaļa sirdī, sākumā sasildīdamas, bet pēc tam dedzinādamas.
Karali iekvēlināja pieskāriens meitenes trīsošajiem ceļgaliem, un viņš pamira no laimes, kad Luīzes roka nolaidās uz viņa matiem, gaidīdams, ka kuru katru brīdi parādīsies mākslinieks vai de Sentenjans.
Šīs skumjās gaidas lika viņam mēģināt pārvarēt kārdinājumu, kas saviļņoja asinis, iemidzināt sirdi un jūtas, kas aizmirsa realitāti, lai sekotu ēnai.
Durvis tomēr neatvērās. Nerādījās ne Sentenjans, ne mākslinieks; portjeras nekustējās. Noslēpumainas tvīksmes pilnais klusums iemidzināja pat putnus to zeltītajā būrītī.
Uzvarēts karalis pagrieza galvu un pieplaka ar kvēlojošam lūpām Luīzes rokām; viņa kā bez prāta piespieda tās iemīļotā lūpām.
Ludviķis nometās ceļos, un, tā kā Lavaljēras galva joprojām bija nolaista, viņa piere atradās pie Luīzes lūpām, un viņa ekstāzē ar biklu skūpstu pieskārās smaržīgajiem matiem, kas glāstīja viņas vaigus.
Karalis apskāva meiteni, un sekoja pirmais kvēlais skūpsts, kas mīlestību pārvērš saldā murgā. Todien neatnāca ne de Sentenjans, ne mākslinieks.
Pār viņiem kā mākonis nolaidās smags un salds reibums, kas ielēja sevišķi smalku indi un uzvēdīja vieglus, laimīgus sapņus, atdalot iepriekšējo dzīvi no nākamās.
Saldo sapņu aizmirstībā nepārtrauktais troksnis augšstāvā gan uz mirkli satrauca Lavaljēru, bet nespēja viņu atmodināt. Tomēr troksnis turpinājās, kļuva aizvien skaidrāk sadzirdams un galu galā atgrieza mīlestības apreibināto meiteni īstenībā. Viņa izbiedēta pielēca kājās.
— Augšā kāds mani gaida. Ludviķi, vai tad jūs nedzirdat?
— Vai es neesmu spiests jūs gaidīt? — karalis maigi iebilda. — Lai pagaida citi arī.
Viņa papurināja galvu un klusi caur asarām izdvesa:
— Slepena laime… manam lepnumam jācieš klusu, tāpat kā manai sirdij.
Troksnis atkārtojās.
— Es dzirdu Montalē balsi, — Lavaljēra ieteicās. Viņa sāka ātri kāpt augšup pa trepēm.
Karalis sekoja, nespēdams viņu atstāt un pārklādams skūpstiem viņas rokas un kleitas malu.
— Jā, tā ir Montalē balss, — Luīze atkārtoja, jau pa pusei pacēlusi lūku. — Droši vien noticis kaut kas nopietns.
— Ejiet, mana mīļotā, un ātrāk atgriezieties.
— Tikai ne šodien. Palieciet sveiks!
Viņa pieliecās, lai vēlreiz noskūpstītu iemīļoto, un tad nozuda. Viņu patiešām gaidīja bālā un satrauktā Montalē.
— Ātrāk, ātrāk, — viņa skubināja, — viņš nāk!
— Kas nāk?
— Viņš! Es jau to paredzēju.
— Kāds viņš? Beidz mani mocīt!
— Rauls, — Montalē pačukstēja.
— Jā, tas esmu es! — atskanēja jautra balss no parādes trepju pēdējiem pakāpieniem.
Lavaljēra skaļi iekliedzās un atkāpās.
— Tas esmu es, dārgā Luīze, es! — Rauls ieskriedams sauca. — (), es zināju, ka jūs mani tomēr mīlat.
Luīze izbijusies sakustējās un gribēja kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest:
— Nē, nē!
Viņa iekrita Montalē rokās, čukstēdama:
— Nenāciet man klāt!
Montalē mājiens apturēja Raulu, kurš palika stāvam uz sliekšņa kā sastindzis.
Paskatījusies uz aizslietņa pusi, Montalē noteica:
— Ak, cik neuzmanīgi! Viņa pat nav aizvērusi lūku!
Viņa piesteidzās pie aizslietņa, aizbīdīja to un gribēja aizvērt lūku.
Tieši šajā mirkli no lūkas izlēca karalis, kurš bija dzirdējis Lavaljēras kliedzienu un steidzās viņai palīgā.
Viņš noslīga uz ceļiem Luīzes priekšā, apbērdams Montalē ar jautājumiem, tā ka viņa pavisam pazaudēja galvu.
Te no durvju puses atskanēja otrs izmisuma kliedziens. Karalis strauji devās pie durvīm.
Montalē pūlējās viņu aizkavēt, bet veltīgi.
Atstājis Lavaljēru, karalis izdrāzās gaitenī. Tomēr Rauls jau bija tālu, un Ludviķis pamanīja tikai kaut ko līdzīgu ēnai, kas pazuda gaiteņa pagriezienā.