Kamēr Lavaljēra un karalis pirmoreiz atzinās mīlestībā viens otram, pārdzīvojot gan pagātnes ciešanas, gan tagadnes laimi, gan nākotnes cerības, Fukē atgriezās mājās, tas ir, apartamentos, kuri viņam bija ierādīti pilī, un pārsprieda ar Aramisu to, par ko karalis pašlaik nelikās zinis.
— Pastāstiet man, d'Erblē kungs, — Fukē iesāka, apsēdinādams savu viesi krēslā un pats apsēzdamies blakus, — kā klājas Belilā, ja jums ir kādas ziņas no turienes?
— Superintendanta kungs, — Aramiss atbildēja, — tur viss iet pēc mūsu plāna, visi izdevumi ir apmaksāti, un neviens no mūsu nodomiem nav atklāts.
— Bet garnizons, ko karalis gatavojās tur novietot?
— Šorīt es uzzināju, ka tas ieradies jau pirms divām nedēļām.
— Un kā to uzņēma?
— Brīnišķīgi.
— Kas notika ar iepriekšējo garnizonu?
— To izsēdināja Sarvo un no turienes tūlīt pat aizsūtīja uz Kemperu.
— Bet jaunais garnizons?
— Tas jau ir mūsu.
— Vai jūs esat pārliecināts par to, bīskap?
— Jā. Tūlīt pat es jums pateikšu, kā tas notika.
— Belila taču ir pati sliktākā no visām garnizonu apmešanās nometnēm?
— Zinu un tāpēc rīkojos saskaņā ar to: saspiestība, nošķirtība no ārpasaules, nav sieviešu, nav spēļu namu. Skumji noskatīties, — Aramiss piebilda ar tikai viņam raksturīgo smaidu, — cik ļoti mūsdienu jaunatne alkst pēc izpriecām, un tātad viņi prot novērtēt to, kas viņiem sagādā iespēju izklaidēties.
— Un ja viņi izklaidēsies Belilā?
— Ja viņi izklaidēsies, pateicoties karalim, tad atdos savas sirdis viņam, turpretim, ja viņi garlaikosies, pateicoties karalim, bet Fukē kungs sagādās viņiem izklaidēšanos, tad viņi iemīlēs Fukē kungu.
— Vai jūs brīdinājāt manu intendantu, lai tūlīt pēc viņu ierašanās…
— Nē: mēs ļāvām viņiem kādu nedēļu pagarlaikoties, un pēc nedēļas viņi sāka ņurdēt, ka iepriekšējiem virsniekiem bijis daudz vairāk izpriecu nekā viņiem. Tad mēs pateicām, ka viņu priekšteči prata nodibināt draudzību ar Fukē kungu, un Fukē kungs parūpējās, lai viņa draugi negarlaikotos viņa muižā. Virsnieki sāka domāt. Intendants vēl piebilda, ka viņš gan neesot saņēmis Fukē kunga rīkojumu, bet pietiekoši labi pazīstot savu kungu un esot pārliecināts, ka viņu interesē, kā jūtas ikviens virsnieks karaļa dienestā. Kaut gan jaunatnācējus viņš nepazīstot, tomēr esot gatavs viņu labā darīt to pašu, ko pārējiem.
— Lieliski! Ceru, ka solījumus arī izpildīja? Jūs zināt, ka es neciešu, ja manā vārdā dod tukšus solījumus.
— Pēc šīs sarunas virsnieku rīcībā nodeva divus kuģus un zirgus; viņiem iedeva atslēgas no galvenās ēkas; tagad viņi rīko medības un vizinās kopā ar Belilas dāmām, vismaz tām, kas nebaidās no jūras slimības.
— Nu, bet kareivji?
— Jūs saprotat, ka viss ir atbilstoši solītajam: kareivji saņem labu vīnu, lielisku ēdienu un labu algu. Tātad mēs varam paļauties uz šo garnizonu.
— Labi.
— Secinājums ir tāds: ja ik pēc diviem mēnešiem garnizonu nomainīs, tad divu gadu laikā visa armija būs pabijusi Belilā. Tad mūsu pusē nebūs tikai viens pulks, bet piecdesmit tūkstoši cilvēku.
— Es, protams, zināju, — Fukē sacīja, — ka neviens no maniem draugiem nav tik augstu vērtējams un neaizstājams kā jūs, bet, — viņš smiedamies piebilda, — mēs aizmirsām mūsu draugu di Valonu: kas noticis ar viņu? Jāatzīstas, ka trijās Senmandē pavadītajās dienās es aizmirsu visu uz pasaules.
— Nu, bet es gan neaizmiršu, — Aramiss sacīja. — Portoss ir Senmandē. Viņam visādi iztop, ēdina, cik labi vien iespējams, pasniedz smalkus viņus; es viņam sagādāju caurlaidi uz mazo parku, kur ejat tikai jūs; viņš to izmanto. Viņš sācis izvingrināt muskuļus, locīdams jaunos un lauzdams vecos ozolus, gluži kā Krotonas Milons,* un, tā kā parkā nav lauvu, tad mēs droši vien atradīsim viņu dzīvu un veselu. Mūsu Portoss ir brašulis!
— Jā, bet ar laiku viņš sāks garlaikoties un izprašņāt citus.
— Viņš ne ar vienu nesatiekas.
— Bet viņš taču kaut ko gaida un uz kaut ko cer!
— Es viņam iedvesu kādu cerību, un viņš ar to dzīvo.
— Kādu?
— Cerību, ka viņu stādīs priekšā karalim.
— O! Kā?
— Kā Belilas inženieri, velns parāvis!
— Tātad patlaban būtu labāk, ja viņš atgrieztos Belilā?
— Noteikti; es domāju sūtīt viņu turp, cik ātri vien iespējams. Portoss ir iespaidīga persona; viņa vājības zina tikai d'Artanjans, Atoss un es. Portoss nevienam neuzticas un ir ļoti cienīgs; uz virsniekiem viņš atstās tādu iespaidu kā krusta karu varonis. Viņš spēj piedzirdīt visu galveno štābu, pats nemaz nenoreibdams, un izraisīs vispārēju apbrīnu un cieņu. Ja mums vēlāk vajadzēs dot kādu pavēli, Portoss būs kā šīs pavēles iemiesojums — katram būs jādara, ko viņš vēlēsies.
— Tad sūtiet viņu prom.
— To es arī gribu darīt, bet tikai pēc dažām dienām, jo man jums kaut kas jāsaka.
— Kas tad?
— Es neuzticos d'Artanjanam. Kā jūs varbūt iervērojāt, viņa nav Fonteblo, bet d'Artanjans nekad neceļo veltīgi. Tāpēc tagad, kad esmu
Krotonas Milons — grieķu atlēts, kas dzīvoja 6. gs. p. m. ē., seš- kārtējs olimpisko spēļu uzvarētājs. Reiz, kad salūza viena no kolonnām, kas balstīja griestus, atlēts turēja kolonnu, kamēr visi atstāja telpas. Kā stāsta teika, vecumdienās Milons vairs nespēja ar rokām pārplēst koka stumbru, un tas saspieda viņa rokas. Bezpalīdzīgo atlētu saplosīja lauvas.
ticis galā ar savām darīšanām, es pacentīšos uzzināt, ar ko nodarbojas d'Artanjans. — Vai jūs visu nokārtojāt?
— Jā.
— Laimīgais! Kaut es arī varētu teikt to pašu.
— Ceru, ka jums nav nekādu nepatikšanu?
— Hm!
— Tādā gadījumā mēs varam padomāt par to, ko es vakar jums teicu par mazulīti, — Aramiss teica ar sev piemītošo konsekvenci.
— Par kādu mazulīti?
— De Lavaljēru.
— Ak, jā!
— Vai jūs neatbaida iespēja paflirtēt ar viņu?
— Ir tikai viens traucēklis.
— Kāds?
— Mana sirds pieder citai, un es pret šo meiteni neko nejūtu.
— Tas ir briesmīgi, ja sirds aizņemta tādā laikā, kad tik ļoti nepieciešama galva.
— Jums taisnība. Tomēr ņemiet vērā, ka pietika ar vienu jūsu vārdu, lai es visu pamestu. Atgriezīsimies tomēr pie mazās. Kāds, pēc jūsu domām, būs labums, ja es viņai pievērsīšos?
— Ziniet, runā, ka par viņu sācis interesēties karalis.
— Un jūs domājat, ka tā nav taisnība? Jūs taču visu zināt.
— Es zinu, ka karalis ir pēkšņi mainījies; vēl aizvakar viņš kvēloja mīlestībā pret princesi, pirms dažām dienām princis par to žēlojās mātei, starp abiem laulātajiem valdīja nesaprašanās, un skanēja mātes pārmetumi.
— Kā jūs to visu zināt?
— Zinu pilnīgi noteikti.
— Un ko no tā var secināt?
— To, ka pēc šīs nesaprašanās un pārmetumiem karalis pārstāja runāt ar viņas augstību.
— Un pēc tam?
— Pēc tam viņš pievērsās de Lavaljērai. Jaunā de Lavaljēras jaunkundze ir princeses galma dāma. Vai jūs zināt, ko sauc par mīlestības aizsegu?
— Protams.
— Tātad de Lavaljēras jaunkundze kalpo par aizsegu princesei. Izmantojiet šo situāciju. Ievainotā patmīlība atvieglos uzvaru; karaja un princeses noslēpumi būs mazulītes rokās. Vai jūs saprotat, kā gudrs cilvēks var izmantot noslēpumus?
— Bet kā lai viņai tuvojas?
— Un jūs to jautājat man? — Aramiss noprasīja.
— Jautāju, jo man nav laika ar viņu noņemties.
— Viņa ir nabadzīga un kautrīga, jūs viņai sagādāsiet drošu stāvokli. Vai nu viņa būs karaja favorīte> vai viņa noslēpumu glabātāja, tik un tā viņa būs jums uzticama.
— Labi, — Fukē piekrita. — Ko tad mēs darīsim, lai iepatiktos viņai?
— Bet ko jūs darījāt, kad gribējāt patikt kādai sievietei, superinten- danta kungs?
— Rakstīju. Atzinos mīlestībā. Piedāvāju savus pakalpojumus un pa- rakstījos: Fukē.
— Un neviena nepretojās?
^ — Tikai viena, — Fukē atteica. — Taču pirms četrām dienām arī viņa padevās, tāpat kā visas pārējās.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu dažus vārdus? — sniegdams Fukē spalvu, Aramiss apvaicājās.
Fukē to paņēma.
— Diktējiet, — viņš skubināja. — Mana galva tā aizņemta ar citām lietām, ka es nespēju uzrakstīt ne pāris rindiņas.
— Lai notiek, — Aramiss piekrita. — Rakstiet.
Viņš sāka diktēt:
„Kundze, es jūs redzēju, un jūs nejutīsieties pārsteigta, uzzinot, ka uzskatu jūs par skaistuli.
Diemžēl jums nav jūsu cienīga stāvokļa, tāpēc galmā esat spiesta tikai nīkuļot.
Ja jums piemīt kaut mazākā godkāre, tad godīga cilvēka mīlestība var sniegt atbalstu jūsu prātam un daiļumam.
Nolieku pie jūsu kājām savu mīlestību. Tā kā pat visslēptākā un biklākā mīlestība var sakompromitēt savas pielūgsmes avotu, tad tik cienījama būtne nedrīkst riskēt ar savu reputāciju, nesaņemot nekādas garantijas, kas nodrošina viņas nākotni.
Ja jūs augstsirdīgi atbildētu uz manu mīlestību, tad pateicība ļaus man padarīt jūs uz visiem laikiem brīvu un neatkarīgu." Uzrakstījis vēstuli, Fukē paskatījās uz Aramisu.
— Parakstiet.
— Vai tas ir vajadzīgs?
— Vēstule ar jūsu parakstu ir miljonus vērta. Neaizmirstiet to, dārgais superintendant.
Fukē parakstījās.
— Ar ko jūs nosūtīsiet šo vēstuli? — Aramiss vaicāja.
— Ar savu sulaini.
— Vai jūs esat par viņu pārliecināts?
— Tas ir pārbaudīts cilvēks. Starp citu, mēs ne ar ko neriskējam.
— Kāpēc?
— Ja tas, ko jūs stāstāt par šīs mazās pakalpojumiem karalim un princesei, ir taisnība, tad karalis dos viņai naudu, cik vien viņa gribēs.
— Vai tad karalim ir nauda? — Aramiss jautāja.
— Jādomā, ja jau viņš man to nelūdz.
— Gan jau lūgs, varat būt mierīgs!
— Vēl vairāk: es domāju, ka viņš runās ar mani par svētkiem Vo.
— Nu un?
— Viņš par tiem pat neieminējās.
— Gan jau ieminēsies.
— Dārgais d'Erblē, jūs uzskatāt karali par ļoti cietsirdīgu.
— Ne jau viņu.
— Viņš ir jauns un tātad labsirdīgs.
— Viņš ir jauns, tātad vājš un pakļauts kaislībām; un Kolbēra kungs tur savās netīrajās ķetnās gan viņa vājības, gan kaislības.
— Redziet nu, jūs no viņa baidāties.
— Es to nenoliedzu.
— Tādā gadījumā es esmu pagalam.
— Kā tā?
— Es varēju ietekmēt karali tikai pateicoties naudai.
— Nu un?
— Es esmu izputināts.
— Nekā!
— Kā? Vai tad jūs pārzināt manas lietas labāk par mani pašu?
— Varbūt.
— Ja nu viņš no manis pieprasīs šos svētkus?
— Jūs tos sarīkosiet.
— Bet nauda?
— Vai tad jums tās kādreiz ir trūcis?
— Ak, ja jūs tikai zinātu, par kādu cenu es sameklēju pēdējo naudu!
— Nākamā jums nesagādās nekādas pūles.
— Kas tad man to iedos?
— Es.
— Jūs iedosiet man sešus miljonus?… Ko jūs sakāt… sešus miljonus?
— Ja vajadzēs, tad kaut vai desmit.
— Paklausieties, dārgais d'Erblē, — Fukē izteica, — jūsu pašpārliecinātība mani biedē vairāk nekā karaļa dusmas.
— Nieki!
— Kas jūs tāds esat?
— Šķiet, ka jūs mani pazīstat.
— Es maldos attiecībā uz jums; ko jūs vēlaties?
— Es vēlos redzēt Francijas tronī cilvēku, kurš būtu padevīgs Fukē kungam, un lai Fukē kungs savukārt būtu uzticīgs man.
— O, — Fukē iesaucās, spiezdams Aramisa roku. — Kas attiecas uz manu uzticību, tā pilnībā pieder jums, bet jūs velti lolojat ilūzijas par pārējo, dārgais d'Erblē.
— Par ko?
— Karalis nekad nebūs man padevīgs.
— Man šķiet, es neteicu, ka karalis būs jums padevīgs.
— Gluži otrādi, jūs tikko to teicāt.
— Es neteicu, ka pašreizējais karalis, bet gan karalis vispār.
— Vai tas nav viens un tas pats?
— Nē, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
— Nesaprotu.
— Tūlīt sapratīsiet. Pieņemsim, ka mūsu karalis nav Ludviķis XIV.
— Nav Ludviķis XIV?
— Jā, bet cilvēks, kas ir pilnīgi atkarīgs no jums.
— Tas ir neticami.
— Un viņam pat jāpateicas jums par troni.
— Jūs esat traks! Francijas tronī var būt vienīgi Ludviķis XIV; es nezinu nevienu, kas varētu viņu nomainīt.
— Turpretim es zinu.
— Ja nu vienīgi princis, karaļa brālis, — Fukē teica, nemierīgi vērodams Aramisu. — Bet princis…
— Nē, tas nav princis.
— Vai tad jūs iedomājaties, ka princis, kas nav no karaļa dzimtas, — vai jūs gribat, lai princis, kam nav nekādu tiesību…
— Manam karalim, vai, pareizāk sakot, jūsu karalim būs viss, kas nepieciešams, varat man ticēt.
— Sargieties, d'Erblē kungs, sargieties, jūs man iedvešat bailes, man reibst galva.
Aramiss pasmaidīja.
— Un tādi sīkumi iedveš jums šausmas.
— Vēlreiz saku, ka jūs mani biedējat.
Aramiss atkal pasmaidīja.
— Jūs smejaties? — Fukē jautāja.
— Pienāks laiks, kad jūs arī smiesieties. Pagaidām man jāsmejas vienam.
— Paskaidrojiet sīkāk.
— Kad būs īstais brīdis, es jums visu paskaidrošu, varat būt mierīgs. Jūs neesat apustulis Pēteris, tāpat kā es neesmu Kristus, un tomēr es jums teikšu: „Kāpēc tu šaubījies, mazticīgais?"
— Ak Dievs, es šaubos… es šaubos, jo nesaskatu nekādu iespēju.
— Tad jūs esat vienkārši akls, un es runāšu ar jums nevis kā ar apustuli Pēteri, bet kā ar apustuli Paulu: „Nāks diena, kad tavas acis atdarīsies".
— O, man tā gribētos tam ticēt! — Fukē noteica.
— Jūs neticat? Bet es taču jau reizes desmit esmu jūs pārvedis bezdibenim, kurā jūs viens pats būtu noteikti iekritis; no ģenerālprokurora jūs kļuvāt par intendantu, no intendanta par pirmo ministru, no pirmā ministra par pils mēru. Nē, nē, — Aramiss piebilda, smaidīdams savu nemainīgo smaidu, — protams, jūs nevarat nekā saskatīt un tātad nevarat ticēt. — To pateicis, Aramiss piecēlās, lai ietu prom.
— Vēl tikai vienu vārdu, — Fukē lūdza. — Jūs vēl nekad neesat ar mani tā runājis, izrādījis tādu pašpārliecinātību, vai, pareizāk sakot, pārdrošību.
— Lai runātu skaļā balsī, jābūt brīvībai to darīt.
— Vai jums tāda ir?
— Jā.
— No kura laika?
— Kopš vakardienas.
— Piesargieties, d'Erblē kungs, jūs esat pārāk pašpārliecināts!
— Kā lai nejūtos pašpārliecināts, ja manās rokās ir tāda vara?
— Vai jums ir vara?
— Es jau piedāvāju jums desmit miljonus un daru to vēlreiz.
Uztraukumā Fukē arī pielēca kājās.
— Neko nesaprotu! Jūs teicāt, ka gribat gāzt karaļus un celt tronī citus. Droši vien es zaudēju prātu vai arī pārklausījos.
— Man ir visas tiesības runāt par troņu gāšanu un jaunu karali, jo es stāvu augstāk par karaļiem un troņiem… šajā pasaulē.
— Tad jau jūs esat visvarens? — Fukē iesaucās.
— Es to jums jau teicu un atkārtoju vēlreiz, — Aramiss drebošā balsī atkārtoja; viņam mirdzēja acis.
Fukē bezspēcīgi atslīga krēslā un iespieda galvu rokās.
Kādu brīdi Aramiss viņu vēroja, kā eņģelis skatītos uz vienkāršu mirstīgo, kura likteni viņš izlemj.
— Palieciet sveiks, — viņš beidzot noteica. — Guliet mierīgi un aizsūtiet vēstuli de Lavaljērai. Redzēsimies rīt, vai ne?
— Labi, rīt, — Fukē nopurināja galvu kā cilvēks, kas pamazām atgūst saprašanu, — bet kur mēs redzēsimies?
— Karaļa pastaigā, ja neiebilstat.
— Lieliski.
Tā viņi šķīrās.