Kamēr galmā katrs bija aizņemts ar savām darīšanām, kāds stāvs nemanīts iezagās mums jau pazīstamajā namā Grēva laukumā; dumpja laikā tieši šo namu bija aplencis d'Artanjans.
Nama galvenā fasāde izgāja uz Boduaijē laukumu.
Tas bija diezgan liels nams, ko ielenca dārzi un dzelzs preču veikaliņi, kuri to aizsedza ziņkārīgo acīm, un tā tas atradās it kā trīskāršā iežogā no akmens, trokšņa un zaļumiem, kā iebalzamēta mūmija trīskāršā sarkofāgā.
Mūsu pieminētais cilvēks soļoja stingri, kaut varēja nojaust, ka viņš vairs nav pirmajā jaunībā. Redzot viņa ķieģeļkrāsas apmetni un garo zobenu, kas mazliet pacēla apmetni, katrs atzītu, ka tas ir kāds piedzīvojumu meklētājs; paskatījies uzmanīgāk uz maigo un gludo ādu un uz- skrullētajām ūsām, ko varēja redzēt zem lielās cepures, bija jādomā, ka tie būs mīlestības piedzīvojumi.
Kad nepazīstamais iegāja mājā, Senžervē zvanu torņa pulkstenis nosita astoņi.
Pēc desmit minūtēm pie tām pašam durvīm klauvēja dāma, kas bija ieradusies apbruņota sulaiņa pavadībā; kāda vecene tūlīt atvēra durvis.
Ienākusi dāma atmeta plīvuru. Viņa vairs nebija skaistule, bet vēl bija sieviete; jaunība bija pagājusi, taču viņa izskatījāsa kustīga un cienīga. Bagātais un krāšņais tērps apslēpa vecumu, ko tikai Ninona de Lanklo* atjāvās demonstrēt ar smaidu.
Tiklīdz viņa ienāca, mūsu augstāk aprakstītais ševaljē tuvojās uz sniedza roku.
— Esiet sveicināta, dārgā hercogiene.
— Sveicināti, dārgo Aramis.
Ševaljē ieveda viņu eleganti iekārtotā viesistabā, kur augsto logu stiklos patlaban izdzisa pēdējie saules stari, kas bija izspiedušies caur egļu tumšajām galotnēm.
Ševaljē un dāma apsēdās tuvu viens pie otra.
Neviens no viņiem nevēlējās apgaismojumu. Ar vēl lielāku patiku viņi nevis gremdētos puskrēslā, bdt gan iegremdētu viens otru pilnīgā aizmirstībā.
— Ševaljē, — hercogiene uzsāka, — kopš mūsu tikšanās Fontenblo jūs nedevāt nekādas ziņas par sevi, un atzīšos, ka jūsu parādīšanās fran- ciskāņa nāves dienā un saistība ar dažiem noslēpumiem sagādāja man vislielāko izbrīnu, kādu vien es jebkad esmu izjutusi.
— Es jums varu paskaidrot, kāpēc atrados bērēs un ko es zinu par šiem noslēpumiem, — Aramiss atteica.
— Bet vispirms parunāsim mazliet par sevi, — hercogiene viņu strauji pārtrauca. — Mēs taču esam seni draugi.
— Jā, kundze, un, ja Dievs būs lēmis, mēs tādi arī paliksim, ja arī ne uz ilgu laiku, tad vismaz līdz nāvei.
— Es par to esmu pārliecināta, ševaljē, un mans apmeklējums to pierāda.
— Agrāko interešu mums vairs nav, hercogien, — Aramiss sacīja, nemaz necenzdamies slēpt smaidu, jo krēslā tik un tā nevarēja ievērot, vai tas kaut ko zaudējis no agrākā svaiguma un pievilcības.
Ninona de Lanklo (1616-1706)
— Toties tagad mums radušās citas intereses, ševaljē. Katram vecumam ir kaut kas savs: gan jau mēs sapratīsimies ne sliktāk kā agrāk, tāpēc parunāsim, ja vēlaties.
— pazīstama franču kurtizāne.
— Es esmu jūsu rīcībā, hercogien. Piedodiet, kā jūs uzzinājāt manu adresi? Un kāpēc?
— Kāpēc? To es jums jau teicu. Ziņkārība. Man gribējās zināt, kas jūs saistīja ar franciskāni, ar kuru man bija lietišķas attiecības un kurš tik dīvaini nomira. Kad mēs satikāmies pie svaigā kapa Fontenblo kapsētā, mēs abi bijām tik satraukti, ka nevarējām viens otram neko pateikt.
— Jā, kundze.
— Pēc šķiršanās no jums es to ļoti nožēloju. Es vienmēr esmu bijusi ļoti ziņkārīga; vai jums nešķiet, ka de Longvilas kundze šajā ziņā mani ļoti atgādina?
— Nezinu, — Aramiss atturīgi noteica.
— Tātad es nožēloju, ka mēs viens otram kapsētā neko nepateicām. Man šķita, ka seniem draugiem tā neklājas, un es sāku meklēt iespēju tikties, lai apliecinātu savu cieņu un parādītu, ka nabaga nelaiķe Marī Mišona atstājusi uz zemes savu ēnu, kura vēl glabā daudz atmiņu.
Aramiss pieliecās un laipnā pacietībā noskūpstīja hercogienes roku.
— Jums droši vien bija grūti mani atrast?
— Jā, — viņa sapīka, redzot, ka Aramiss maina sarunas tēmu. — Tomēr es zināju, ka jūs esat Fukē kunga draugs, un sāku jūs meklēt Fukē kunga tuvumā.
— Fukē kunga draugs? Tas ir pārspīlēti teikts, kundze! — ševaljē iesaucās. — Nabaga garīdznieks, ko aplaimojis devīgs aizgādnis, uzticama un padevīga sirds — tas ir viss, kas es varu būt Fukē kungam.
— Viņš jums palīdzēja kļūt par bīskapu?
— Jā, hercogien.
— Tas taču jums ir kritiens lejup, skaisto musketieri.
„Tāpat kā tev politiskās intrigas", Aramiss nodomāja. Skaļi viņš piebilda:
— Un vai jūs ieguvāt ziņas, kas jūs interesēja?
— Diezgan viegli. Jūs bijāt kopā ar viņu Fontenblo. Tad jūs veicāt nelielu ceļojumu uz savu bīskapiju, tas ir, uz Belilu.
— Jūs maldāties, kundze, — Aramiss iebilda. — Mana bīskapija atrodas Vannā.
— Tieši to es gribēju teikt. Es tikai domāju, ka Belila…
— Tā ir Fukē kunga īpašums, un tas ir viss.
— A, man stāstīja, ka Belila tiek nocietināta, bet es zinu, ka jūs, mans draugs, esat karavīrs.
— Kopš es kalpoju baznīcai, es visu esmu aizmirsis, — aizskartais Aramiss atbildēja.
— Tātad es uzzināju, ka jūs esat atgriezies no Vannas un apvaicājos savam draugam grāfam de Lafēram.
— Ak tā!
— Viņš ir noslēgts cilvēks un atbildēja man, ka nezina jūsu adresi.
„Atoss palicis sev uzticīgs, — bīskaps nodomāja, — īsti labo nekas
nespēj samaitāt".
— Tad… Jūs taču zināt, ka es nevaru šeit rādīties, jo karaļa atraitne vēl joprojām uz mani dusmojas.
— Jā, tas mani pārsteidz.
— O, tam ir daudz iemeslu… Tā nu es esmu spiesta slēpties. Par laimi es satiku d'Artanjana kungu, vienu no jūsu agrākajiem draugiem, vai ne?
— Viņš arī tagad ir mans draugs, hercogien.
— Viņš man šo to pateica un aizsūtīja mani pie Bastīlijas komandanta de Bezmo kunga.
Aramiss sarāvās. Viņa paziņa pat tumsā pamanīja, kā nozibsnīja sarunu biedra acis.
— Pie de Bezmo kunga! — viņš iesaucās. — Kāpēc d'Artanjans jūs sūtīja pie de Bezmo kunga?
— Nezinu.
— Ko tas nozīmē? — bīskaps sakopoja visus spēkus, lai ar godu izturētu šo cīņu.
— Kā teica d'Artanjans, Bezmo kungs jums ir kaut ko parādā.
— Tiesa gan.
— Cilvēki parasti zina savu kreditoru vai savu parādnieku adreses.
— Arī taisnība. Un Bezmo jums iedeva adresi?
— Jā. Viņš man pateica par Senmandē, un es uz turieni nosūtīju vēstuli.
— Te tā ir. Man tā ir dārga, jo tai es varu pateikties par laimi jūs redzēt.
Hercogiene jutās apmierināta, ka tik viegli izdevies apiet visus kutelīgos jautājumus, un atviegloti nopūtās.
Aramiss nesekoja viņas piemēram.
— Mēs palikām pie Bezmo apmeklējuma.
— Nē, — dāma iesmējās, — tālāk.
— Tātad pie jūsu neapmierinātības ar kara)a atraitni?
— Nē, vēl tālāk, — hercogiene iebilda, — pie attiecībām… Tas ir pavisam vienkārši. Jūs taču zināt, ka es dzīvoju Briselē kopā ar de Leka kungu, kurš ir tikpat kā mans vīrs?
— Jā.
— Un zināt, ka mani bērni aplaupīja un izputināja mani?
— Kādas šausmas!
— Jā, šausmīgi! Man bija jāgādā līdzekļi iztikai un jācenšas izbēgt no nabadzības.
— Saprotu.
— Man neviens nedeva kredītu, man nebija neviena aizstāvja.
— Jūs gan savā laikā aizstāvējāt tik daudzus, — Aramiss teica, viltīgi pasmīnēdams.
— Tā ir vienmēr, ševaljē. Tolaik es satikos ar Spānijas karali.
— Ak tā!
— Viņš ieradās Flandrijā, lai pēc tradīcijas ieceltu jezuītu ordeņa mestru.
— Vai tad pastāv tāda tradīcija?
— Vai tad jūs nezinājāt?
— Piedodiet, es biju izklaidīgs.
— Jums gan to vajadzētu zināt; jūs taču bijāt tik cieši saistīts ar franciskāni.
— Jūs gribat teikt, ar jezuītu ordeņa mestru?
— Tieši tā… Tātad es satikos ar Spānijas karali. Viņš bija pret mani labvēlīgs, bet nevarēja man palīdzēt. Tiesa, viņš iedeva man un Lekam rekomendācijas vēstules un nozīmēja pensiju no ordeņa līdzekļiem.
— Jezuītu ordeņa?
— Jā. Pie manis atsūtīja mestru, tas ir, es gribēju teikt — franciskāni.
— Lieliski.
— Lai viss būtu saskaņots ar ordeņa statūtiem, tika atzīts, ka es sniedzu ordenim pakalpojumus. Vai jūs zināt, ka pastāv tāds noteikums?
— Nezināju gan.
Hercogiene de Ševrēza apklusa un centās saskatīt Aramisa sejas izteiksmi, bet bija pavisam satumsis.
— Vārdu sakot, ir tāds noteikums, — viņa turpināja. — Vajadzēja parādīt, ka es kaut ko daru ordeņa labā. Es ierosināju, ka varu ceļot ordeņa uzdevumā, un mani ieskaitīja par tā aģentu. Jūs saprotat, ka tā bija tikai formalitāte skata pēc.
— Brīnišķīgi.
— Tā es sāku saņemt diezgan pieklājīgu pensiju.
— Ak Dievs, hercogien! Katrs jūsu vārds man ir kā dunča dūriens. Jūs esat spiesta pieņemt pensiju no jezuītiem!
— Nē, ševaljē, no Spānijas.
— Hercogien, atzīstieties, ka tas ir viens un tas pats.
— Nepavisam.
— No jūsu agrākajiem īpašumiem jums tomēr vēl palikusi Dampjēra. Tas nav maz.
— Jā, bet Dampjēra ir ieķīlāta, parādiem apkrauta un izpostīta, tāpat kā tās saimniece.
— Un karaliene uz to visu vienaldzīgi noskatās? — Aramiss brīnījās, ziņkārīgi vērodams hercogieni, bet neredzēdams neko, tikai tumsu.
— Jā, viņa ir visu aizmirsusi.
— Šķiet, jūs mēģinājāt atgūt viņas labvēlību?
— Jā, bet neizskaidrojamā kārtā jaunais karalis mantojis sava dārgā tēva antipātiju pret mani. Ak, jūs man droši vien atbildēsiet, ka tagad es varu radīt vienīgi antipātiju, jo vairs neesmu sieviete, pret kuru izjūt mīlestību!
— Dārgo hercogien, lūdzu, ātrāk pāriesim pie jautājuma, kas jūs atvedis šurp; man šķiet, mēs varam viens otram izpalīdzēt.
— Es arī tā domāju. Tātad es devos uz Fontenblo divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani tur uzaicināja jums zināmais franciskānis… Starp citu, kā jūs ar viņu iepazināties? Es mums izstāstīju par sevi, tagad jūsu kārta.
— Es ar viņu iepazinos ļoti vienkārši, hercogien. Mēs Parmā kopā studējām teoloģiju un sadraudzējāmies; vēlāk darīšanas, ceļojumi un karš mūs izšķīra.
— Vai jūs zinājāt, ka viņš ir jezuītu ordeņa mestrs?
— Nojautu.
— Cik dīvaini, ka jūs nejauši nokļuvāt tai pašā viesnīcā, kur pulcējās ordeņa aģenti.
— Tas bija vienkārši gadījums, — Aramiss mierīgi atteica. — Es ierados Fontenblo pie Fukē kunga, lai palūgtu audienci pie karaļa. Pa ceļam es satiku mirstošo un pazinu viņu. Pārējo jūs zināt; viņš nomira manās rokās.
— Jā, bet pirms tam atstāja jums tik lielu zemes un debesu varu, ka jūs viņa vārdā devāt visai svarīgus rīkojumus.
— Viņš patiešām uzticēja man dažus uzdevumus.
— Arī par mani?
— Es jau jums teicu. Izmaksāt jums divpadsmit tūkstošus livru. Šķiet, ka es jau parakstījos, lai jūs tos varētu saņemt. Vai tad jūs nesaņēmāt?
— Saņēmu, saņēmu! Stāsta, ka jūs, dārgo prelāt, dodat šos rīkojumus tik noslēpumaini un ar tādu karalisku cēlumu, tāpēc visi jūs uzskata par dārgā aizgājēja pēcteci.
Aramiss dusmās nosarka.
Hercogiene turpināja:
— Es par to apjautājos Spānijas karalim, un viņš izkliedēja manas šaubas. Pēc ordeņa nolikuma jezuītu mestram jābūt spānietim. Jūs neesat spānietis, un jūs nav iecēlis Spānijas karalis.
Aramiss uz to vienīgi atteica:
— Redziet nu, hercogien, jūs pieļāvāt kļūdu, un Spānijas karalis to jums parādīja.
— Jā, dārgo Aramis. Kaut gan man ienāca prātā vēl kāda doma.
— Kāda?
— Jūs zināt, ka es šo to varu izdomāt.
— O jā, hercogien!
— Jūs runājat spāniski?
— Katrs, kas piedalījies Frondā, zina spāņu valodu.
— Vai jūs dzīvojāt Flandrijā?
— Trīs gadus.
— Un Madridē?
— Piecpadsmit mēnešus.
— Tātad jūs varat pieņemt spāņu pavalstniecību, kad vien vēlaties.
— Jums tā šķiet? — Aramiss noprasīja tik naivā paļāvībā, ka hercogiene noticēja.
— Protams… Pēc noteikumiem jānodzīvo Spānijā divus gadus un jāprot runāt spāniski. Jums ir trīsarpus gadi… vairāki mēneši lieki.
— Kāpēc jūs to visu stāstāt, hercogien?
— Lūk, kāpēc: man ir labas attiecības ar Spānijas karali.
„Man arī nav sliktas", — Aramiss nodomāja.
— Gribat, es palūgšu, lai karalis jūs ieceļ par franciskāņa pēcteci?
— O, hercogien!
— Varbūt jūs jau esat viņa pēctecis? — hercogiene noprasīja.
— Dodu vārdu, ka ne.
— Nu, tad es varu jums palīdzēt.
— Kāpēc tad jūs to neizdarījāt de Leka kunga labā? Viņš ir talantīgs cilvēks, un jūs viņu mīlat.
— Jā, protams, bet no tā nekas neiznāca. Liksim mierā Leku; vai gribat, lai es jums izdaru šo pakalpojumu?
— Nē, pateicos, hercogien.
Viņa apklusa. „Viņš jau ir iecelts", — dāma nodomāja.
— Pēc jūs atteikšanās es vairs neuzdrošinos griezties pie jums ar lūgumu, — hercogiene de Ševrēza turpināja.
— Es vienmēr esmu gatavs jums pakalpot.
— Kāpēc gan lai es jums kaut ko lūdzu, ja jums nav varas, lai izpildītu manu lūgumu?
— Un tomēr varbūt es kaut ko varu izdarīt.
— Man vajadzīga nauda Dampjēras atjaunošanai.
— Ā! — Aramiss vēsi noteica. — Nauda?… Un cik jums vajadzētu, hercogien?
— Diezgan daudz.
— Zēl. Jūs zināt, ka es neesmu mestrs.
— Bet jums ir draugs, kurš ir ļoti bagāts — Fukē kungs.
— Fukē kungs? Kundze, viņš ir gandrīz izputināts.
— Man to teica, bet es nespēju ticēt.
— Kāpēc gan?
— Tāpēc, ka man ir dažas kardināla Mazarīni vēstules, pareizāk sakot, gan nevis man, bet Lekam, — un tajās tiek runāts par ļoti dīvainiem rēķiniem.
— Kādiem rēķiniem?
— Par kaut kādām pārdotām rentēm vai aizņēmumiem, es īsti neatceros. Katrā ziņā, spriežot pēc Mazarīni vēstulēm, superintendants no valsts kases aizņēmies kādus trīsdesmit miljonus. Tā ir nopietna lieta.
Aramiss sažņaudza dūres, tā ka nagi iespiedās delnā.
— Ko? — viņš iesaucās. — Jums ir tādas vēstules, un jūs neko par tām neteicāt Fukē kungam?
— Tādas lietas mēdz turēt rezervē, — hercogiene iebilda. Tās izvelk dienas gaismā, kad pienāk īstais bridis.
— Vai tagad šis brīdis ir pienācis? — Aramiss apvaicājās.
— Jā, mīļais.
— Un jūs gribat šīs vēstules parādīt Fukē kungam?
— Nē, man labāk patiktu par tām aprunāties ar jums.
— Kā redzams, jums ļoti vajadzīga nauda, ja jau jūs domājat par kaut ko tādu; jūs nemaz tik augstu nevērtējat Mazarīni kunga prozu. Bez tam, — Aramiss tikpat vēsi turpināja, — droši vien jums pašai arī nav viegli ķerties pie tādiem līdzekļiem. Tas ir cietsirdīgi!
— Ja es gribētu darīt ļaunu, nevis labu, — hercogiene de Ševrēza nepiekrita, — tad es nerunātu ne ar ordeņa mestru, ne Fukē kungu par piecsimt tūkstošiem livru, kuri man vajadzīgi…
— Piecsimt tūkstoši livru!
— Ar to pietiks. Vai jūs domājat, ka tas ir daudz? Dampljēras atjaunošana nebūs lēta.
— Jā, kundze.
— Es varētu arī negriezties pie minētajām personām, bet doties pie savas agrākās draudzenes karalienes; viņas vīra, senjora Mazarīni vēstules būtu vislabākā rekomendācija. Es viņai palūgtu šo sīkumu un teiktu: „Jū- su majestāte, es justos pagodināta pieņemt jūs Dampjērā, atļaujiet man to atjaunot."
Aramiss neko neatbildēja.
— Par ko jūs domājat? — hercogiene jautāja.
— Es mēģinu saskaitīt, — Aramiss atteica.
— Toties Fukē kungs atņem. Es savukārt mēģinu reizināt. Mēs esam labi matemātiķi un varētu lieliski saprasties!
— Ļaujiet man padomāt, — Aramiss atbildēja.
— Nē… Starp mums līdzīgiem ļaudīm pēc tāda ievada var teikt tikai „jā" vai „nē", pie tam nekavējoties.
„Tie ir slazdi, — bīskaps domāja, — neticu, ka Austrijas Anna pieņems šo sievieti."
— Tātad nē? — hercogiene noprasīja.
— Es būtu ļoti pārsteigts, ja Fukē kungam patlaban atrastos piecsimt tūkstoši livru.
— Tad nav vērts par to vairs runāt, — hercogiene noteica, — lai Dampjēra pati atjaunojas, kā grib.
— Vai patiešām jūs esat tik spiedīgos apstākļos?
— Nē, es nekad nemēdzu nonākt spiedīgos apstākļos.
— Karaliene, protams, izdarīs jūsu labā to, ko nespēj superinten- dants.
— (), jā… Kā jums šķiet, vai man nevajadzētu aprunāties par šīm vēstulēm ar Fukē kungu personīgi?
— Kā vēlaties, hercogien, bet Fukē kungs vai nu jūtas vainīgs vai nē. Ja jūtas, tad ir pietiekoši lepns, lai neatzītos; ja nejūtas, tad šie draudi viņu dziļi aizvainos.
— Jūs vienmēr spriežat kā eņģelis.
Hercogiene piecēlās kājās.
— Tātad jūs gribat nosūdzēt Fukē kungu karalienei? — Aramiss noprasīja.
— Nosūdzēt?… Cik pretīgs vārds! Nē, dārgais draugs, to es nedarīšu; jūs pietiekami labi pazīstat politiku, lai zinātu, kā to dara. Es piedāvāšu savus pakalpojumus partijai, kas ir naidīgi noskaņota pret Fukē kungu, un tas ir viss.
— Jums taisnība.
— Partiju cīņā ir labs jebkurš ierocis.
— Protams.
— Kad es atkal nodibināšu labas attiecības ar karalieni, es varu kļūt bīstama.
— Jums ir tiesības to darīt, hercogien.
— Es tās izmantošu, dārgais.
— Hercogien, jūs taču zināt, ka Fukē kungam ir ļoti labas attiecības ar Spānijas karali?
— Es to pieļāvu.
— Ja jūs uzsāksiet partiju cīņu, kā pati to nosaucāt, Fukē kungs vērsīsies pret jums citādi.
— Neko darīt!
— Kā jūs domājat, viņš taču arī drīkst izmantot savus ieročus, vai
ne?
— Protams.
— Tā kā viņš ir labās attiecībās ar Spānijas karali, tad izmantos šo draudzību.
— Jūs gribat teikt, ka viņš būs labās attiecības arī ar jezuītu ordeņa mestru, dārgo Aramis?
— Tas var gadīties, hercogien.
— Un tad man atņems pensiju, ko es saņemu no jezuītiem?
— Baidos, ka jā.
— Kaut kā izgrozīšos. Mans dārgais, vai tad hercogieni de Ševrēzu pēc Rišeljē, Frondas un trimdas var vēl ar kaut ko iebaidīt?
— Jūs taču zināt, ka pensija ir četrdesmit astoņi tūkstoši livru gadā?
— Ak vai. Zinu.
— Bez tam partiju cīņu laikā nākas ciest arī ienaidnieka draugiem.
— Jūs gribat teikt, ka cietīs nabaga Leks?
— Droši vien, hercogien.
— O, viņš saņem tikai divpadsmit tūkstošus livru.
— Jā, bet Spānijas karali var ietekmēt; pēc Fukē kunga ierosinājuma viņš var iesēdināt Leka kungu cietumā.
— No tā es pārāk nebaidos, dārgais, jo es panākšu, ka Francija pieprasa Leka atbrīvošanu, tiklīdz būšu salīgusi mieru ar Austrijas Annu.
— Pieņemsim. Tad jums draudēs citādas briesmas.
— Kādas? — hercogiene izlikās nobijusies.
— Jūs zināt, ka cilvēks, kurš reiz kļuvis par ordeņa aģentu, tik vienkārši nevar saraut ar to saites. Viņam var būt atklāti bīstami noslēpumi; tie nes nelaimi cilvēkam, kuram tie zināmi.
Hercogiene kļuva domīga.
— Tas jau ir nopietnāk, — viņa noteica, — es par to padomāšu.
Par spīti pilnīgai tumsai Aramiss sajuta, ka sarunu biedrenes degošais
skatiens ieduras viņam tieši sirdī kā nokaitēts iesms.
— Izdarīsim secinājumus, — Aramiss noteica un no šī brīža kļuva piesardzīgs; viņš iebāza roku aiz kamzoļa, kur bija paslēpis stiletu.
— Tieši tā, izdarīsim kopsavilkumu: kārtīgi rēķini kalpo par pamatu draudzībai.
— Pensijas atņemšana…
— Četrdesmit astoņi tūkstoši livru un divpadsmit tūkstoši Leka pensija — kopā sešdesmit tūkstoši livru; jūs runājat par tiem?
— Jā, par tiem pašiem. Kas jums tos aizstās?
— Piecsimt tūkstoši livru, ko es saņemšu no karalienes.
— Varbūt arī nesaņemsiet.
— Es zinu līdzekli, kā saņemt, — hercogiene neapdomīgi izgrūda.
Aramiss kļuva uzmanīgs. Pēc šīs hercogienes pārsteidzības viņš bija
tik modrs, ka pamazām ieguva pārsvaru, turpretim pretiniece zaudēja savas priekšrocības.
— Labi, es pieņemu, ka jūs šo naudu saņemsiet, — viņš turpināja, — un tomēr jūs būsiet zaudētāja: jūs saņemsiet simt tūkstošus franku sešdesmit tūkstoš livru vietā, un pie tam desmit gadus.
— Nekā. Šos zaudējumus es cietīšu tikai, kamēr Fukē kungs būs ministrs, bet tas būs ne ilgāk par diviem mēnešiem.
— Ak tā! — Aramiss iesaucās.
— Redziet, cik es esmu atklāta.
— Es jums pateicos, hercogien. Tomēr jūs veltīgi cerat, ka pēc Fukē kunga krišanas ordenis atkal atsāks jūsu pensijas izmaksu.
— Es zinu, kā piespiest ordeni kļūt devīgam, tāpat kā zinu līdzekli, ar ko panākt, lai karaliene atver maku.
— Tad mums visiem atliek tikai nolaist karogus jūsu priekšā. Jūs esat uzvarējusi un varat triumfēt! Lūdzu, esiet žēlsirdīga. Lieciet izziņot pamieru!
— Kā jūs varat uztraukties par kaut kādiem nelaimīgiem piecsimt tūkstošiem livru, ja runa ir par jūsu drauga… piedodiet, jūsu aizgādņa glābšanu no nepatikšanām, ko rada partiju cīņa.
— Lūk, kāpēc, hercogien: tiklīdz izmaksās piecsimt tūkstošus livru jums, de Leka kungs pieprasīs savu daļu, arī piecsimt tūkstošus, vai ne? Pēc jums un de Leka kunga pienāks kārta arī jūsu bērniem, nabagiem un Dievs vien zina, kam vēl, bet, lai cik kompromitējošas būtu vēstules, tās tomēr nav trīs vai četru miljonu vērtas. Nudien, Francijas karalienes briljanta karuļi bija dārgāki nekā šīs papīra strēmeles, un tomēr tie nemaksāja pat ceturto daļu no tā, ko jūs prasāt.
— Jums ir pilnīga taisnība; bet pārdevēja var prasīt par savu preci, cik vēlas. Pircējs var to ņemt vai arī atteikties.
— Hercogien, vai vēlaties, lai es jums pasaku, kāpēc nepirkšu jūsu vēstules?
— Pasakiet.
— Mazarīni vēstules ir viltotas.
— Ko jūs sakāt!
— Protams. Būtu ļoti dīvaini, ja jūs turpinātu intīmi sarakstīties ar kardinālu pēc tam, kad viņš jūs sanaidojis ar karalieni; tas varētu likties kā kaislība, spiegošana vai… es nudien neuzdrošinos izteikt šo vārdu.
— Nekautrējieties, sakiet.
— Iztapīgums.
— Tas tiesa; tāpat ir taisnība arī vēstulēs rakstītais.
— Hercogien, es jums zvēru, ka šīs vēstules jums nenesīs nekādu labumu, ja griezīsieties pie karalienes.
— Nesīs gan, varat būt pārliecināts.
„Dziedi vien, putniņ, dziedi! — Aramiss nodomāja. — Ak tu čūska!"
Hercogiene savu bija pateikusi un devās prom.
Aramiss bija sagatavojis viņai pārsteigumu… Uzvarētā lāsti, kas seko uzvarētāja triumfa ratiem.
Viņš pazvanīja.
Viesistabā ienesa sveces, kas spoži apspīdēja hercogienes novītušo seju.
Aramiss ilgi un ironiski nopētīja bālos, ļenganos vaibstus, degošās acis, kas slēpās aiz iekaisušiem plakstiņiem, lūpas, kuras aizsedza retus, melnus zobus. Viņš ar nodomu paspēra uz priekšu savu slaido kāju, graciozi pielieca lepno galvu un pasmaidīja, lai sveču gaismā būtu redzami viņa baltie zobi.
Novecojusī koķete saprata Aramisa nodomu: viņa stāvēja tieši pretī spogulim, kas rādīja iznīcinošu kontrastu, izceldams viņas tik rūpīgi slēpto vecumu. De Ševrēzas kundze nevienmērīgā un smagā solī aizsteidzās, pat neatbildējusi uz Aramisa palocīšanos, kurā viņš ielika visu bijušā musketiera lokanību un grāciju.
Paklanījies Aramiss zefīra vieglumā aizslīdēja pa parketu, lai viņu pavadītu.
Hercogiene de Ševrēza pamāja savam dūšīgajam, ar musketi bruņotajam sulainim un pameta māju, kur divi maigi draugi nebija varējuši vienoties, jo pārāk labi pazina viens otru.