Aramiss bija uzminējis: atstājusi savrupmāju Boduajē laukumā, hercogiene de Ševrēza pavēlēja vest viņu uz mājām.
Bez šaubām, viņa baidījās no izsekošanas un tā cerēja novērst no sevis aizdomas. Tomēr, atgriezusies mājās un pārliecinājusies, ka viņai neviens neseko, hercogiene lika atvērt dārza vārtiņus, kas veda uz šķērsielu, un devās uz Kruādeptišānas ielu, kur dzivoja Kolbērs.
Mēs teicām, ka bija iestājies vakars — pareizāk sakot, jau bija pienākusi tumša un necaurredzama nakts. Pieklususī Parīze žēlsirdīgi ietvēra savā tumšajā šķidrautā gan dižciltīgo hercogieni ar visām viņas politiskajām intrigām, gan nevienam nezināmu pilsētnieci, kura pēc vēlām vakariņām pilsētā savam mīļākajam zem rokas atgriezās mājās pie ģimenes pavarda pa visgarāko ceļu. De Ševrēzas kundze pietiekoši labi pazina tā saucamo „nakts politiku" un ļoti labi zināja, ka ministru mājas durvis nekad nav slēgtas jaunām un burvīgām sievietēm, kas vairās no dienesta kanceleju putekļiem, vai arī padzīvojušām, pieredzes bagātām dāmām, kuras baidās no ministrijās sastopamās nekautrīgās atbalss.
Pie ieejas hercogieni sagaidīja sulainis, un, taisnību sakot, varētu vēlēties labāku sagaidīšanu. Nopētījis apmeklētāju, viņš pat atļāvās aizrādīt, ka viņas vecumā neklātos atraut Kolbēra kungu tādā laikā no darbiem, kam viņš nododas pirms gulētiešanas.
Hercogiene de Ševrēza nekā neizrādīja savas dusmas un tikai uzrakstīja uz piezīmju grāmatiņas lapas savu vārdu — slaveno vārdu, kurš kādreiz tik nepatīkami skanēja Ludviķa XIII un dižā kardināla ausīm.
Savu vārdu viņa uzrakstīja plašā un nevērīgā rokrakstā, kāds tolaik bija pieņemts augstmaņu aprindās, īpašā, tikai viņai raksturīgā veidā salocīja lapiņu un, ne vārda neteikdama, pasniedza sulainim tik dižmanīgi, ka pieredzējušais blēdis, kas pa gabalu juta kungus, pazina viņā dižciltīgu dāmu un, galvu nodūris, aizskrēja ar ziņu pie Kolbēra.
Nav nemaz jāsaka, ka ministrs, ieraudzījis zīmītē rakstīto, nespēja apspiest klusu izsaucienu, bet sulainim ar to pilnīgi pietika, lai saprastu, ka pret noslēpumaino viešņu jāizturas nopietni: viņš skriešus atgriezās pie hercogienes.
Ne bez pūlēm viņa uzkāpa jaunā un skaistā nama otrajā stāvā, pa ceļam uz mirkli apstādamās kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu, un tad iegāja pie Kolbēra, kurš pats atvēra viņai durvis.
Hercogiene apstājās uz sliekšņa, lai labāk apskatītu cilvēku, ar kuru gribēja slēgt vienošanos. Lielā, smagnējā galva, biezās uzacis, nelaipnā seja, ko it kā nomāca garīdznieka talāram līdzīgais apģērbs — tas viss pirmajā mirklī radīja iespaidu, ka pārrunas nekādas grūtības nesagādās un tielēšanās par vienu un otru sīkumu būs gauži neinteresantas, jo tik acīmredzami raupja daba nevar izjust ne izsmalcinātu atriebību, ne arī neremdināmu godkāri.
Ieskatījusies vērīgāk Kolbēra mazajās, melnajās un caururbjošajās acīs, dziļajās rievās viņa bargajā, uz āru izvirzītajā pierē, ievērojusi tikko manāmo lūpu raustīšanos, kuras tikai ļoti paviršam novērotājam varētu radīt labsirdīgu iespaidu, hercogiene atteicās no sava pirmā iespaida un nodomāja: „Te nu ir tas, ko es meklēju."
— Kundze, kam man jāpateicas par godu, ka jūs mani apmeklējat? — finansu intendants noprasīja.
— Mans kungs, iemesls ir vienkāršs — man esat nepieciešams jūs, bet jums — es.
— Kundze, es ar prieku noklausījos jūsu teiktā sākumu; turpretim beigas…
De Ševrēzas kundze apsēdās Kolbēra piedāvātajā krēslā.
— Kolbēra kungs, jūs taču esat finansu intendants?
— Jā, kundze.
— Un jūs taču vēlētos kļūt par superintendantu, vai ne?
— Kundze!
— Neliedzieties: tas tikai novilcinās mūsu sarunu un ne pie kā nenovedīs; tas ir bezjēdzīgi.
— Kundze, kaut arī es no visas sirds vēlos sagādāt jums prieku, neskatoties uz cieņu, kāda man jāizrāda tik augstu stāvošai dāmai kā jūs, nekas man nevar piespiest mani atzīties, ka es vēlētos ieņemt sava priekšnieka vietu.
— Kungs, es neteicu, ka jūs vēlētos „ieņemt sava priekšnieka vietu", ja nu vienīgi tas noticis nejauši, kaut gan man tā neliekas. Vārds „aizstāt" skan ne tik kategoriski un ir arī vairāk gramatiski piemērots, kā teiktu Vuatīra kungs.*
Tātad es apgalvoju, ka jūs vēlētos aizstāt Fukē kungu.
— Fukē kunga laimes dieviete, kundze, izvedīs viņu cauri visiem pārbaudījumiem. Superintendants ir kā mūslaiku Rodopas koloss**; starp viņa kājām var iziet kuģi, pat neaizskarot tās.
— Es arī labprāt turpinātu šo salīdzinājumu. Jā, Fukē kungs atgādina Rodopas kolosu; tomēr man šķiet, es dzirdēju, kā Konzāra kungs… liekas, viņš bija akadēmiķis… stāstīja, ka ar nokritušā Rodopas kolosa paliekām vienkāršs tirgonis, kurš to bija nogāzis… vienkāršs tirgonis, Kolbēra kungs… apkrāva četrsimt kamieļu. Tirgonis! To pat salīdzināt nevar ar finansu intendantu!
— Kundze, es varu jums apliecināt, ka nekad nespēšu nogāzt Fukē kungu.
— Nu, Kolbēra kungs, ja jau jūs esat tik ietiepīgs un turpināt izlikties, it kā nezinātu, ka mani sauc de Ševrēzas kundze un jūs runājat ar sievieti, kas bijusi kardināla Rišeljē pretiniece politikā un ir pietiekoši veca, lai vairs netērētu laiku veltīgi, — ja jau jūs esat tik tuvredzīgs, es atradīšu vērīgākus cilvēkus, kuri būs vairāk ieinteresēti gūt panākumus.
Vensāns Vuatīrs (1598-1648) — ievērojams salonliteratūras pārstāvis, Francijas Akadēmijas loceklis.
Rodopas koloss — milzīga Apollona statuja, kas stāvēja pie ieejas Rodopas ostā; katra statujas kāja atbalstījās savā krastā un starp tām varēja iziet kuģis. Statuju sagrāva zemestrīce.
— Kādus, kundze, kādus gan?
— Jūsu dēļ es sākšu slikti domāt par tagadējo paaudzi, kungs. Zvēru, ja manā laikā kāda sieviete būtu ieradusies pie de Senmara kunga, kurš gan arī nebija nekāda gudrības vācele, un izstāstījusi par kardinālu to, ko es tikko jums teicu par Fukē kungu, tad de Senmars būtu ķēries pie kalšanas, kamēr dzelzs vēl karsta.
— Esiet taču mazliet žēlsirdīgāka, kundze.
— Tātad jūs piekrītat aizstāt Fukē kungu?
— Ja karalis atlaidīs Fukē kungu, tad protams.
— Jūs atkal runājat lieku. Ja jau vēl neesat panācis viņa atlaišanu, skaidrs, ka nevarējāt to izdarīt. Es būtu galīga muļķe, ja, nākdama šurp, nebūtu atnesusi līdz to, kā jums trūkst.
— Es jūtos satriekts, bet man tomēr jāpaliek pie savām domām, — Kolbērs ieteicās pēc klusuma brīža, kas ļāva hercogienei novērtēt viņa noslēgtību. — Man jums jāsaka, kundze, ka jau sešus gadus par Fukē kungu tiek rakstīta viena sūdzība pēc otras, bet superintendanta stāvoklis nav pat sašķobījies.
— Visam savs laiks, Kolbēra kungs; Fukē kunga atmaskotājus nesauca de Ševrēza, un viņu rīcībā nebija pierādījumu, kas līdzinātos kardināla Mazarīni sešām vēstulēm, kurās doti neapgāžami pierādījumi likuma pārkāpumam, par kuru es runāju.
— Likuma pārkāpumam?
— Noziegumam, ja tā jums patīk labāk.
— Noziegums? Un to izdarījis Fukē kungs?
— Tieši tā… Dīvaini, Kolbēra kungs, ļoti dīvaini: parasti jums ir tik vēsa un neizdibināma sejas izteiksme, bet patlaban jūs gandrīz vai starojat.
— Noziegums?
— Esmu sajūsmināta, ja tas jūs iespaidoja.
— O, kundze, šis vārds tik daudz ko sevī ietver!
— Tas ietver pavēli par superintendantūru jums un izraidīšanas pavēli Fukē kungam.
— Piedodiet, hercogien — ir gandrīz neiespējami, ka Fukē kungs tiktu izraidīts; arests, nežēlastība — tas jau ir par daudz!
— Es zinu, ko runāju, — de Ševrēzas kundze vēsi turpināja. — Es dzīvoju pietiekoši tuvu Parīzei, lai zinātu, kas šeit notiek. Karalis nemīl Fukē kungu un labprāt viņu pazudinās, ja tikai viņam dos iemeslu.
— Tomēr vajag pienācīgu ieganstu.
— Manis sniegtais ir ļoti pienācīgs. Tādēļ arī tas ir piecsimt tūkstoš livru vērts.
— Ko tas nozīmē? — Kolbērs noprasīja.
— Es gribu teikt, kungs, ka manās rokās esošo ieganstu es nodošu jūsu rīcībā tikai apmaiņā pret piecsimt tūkstošiem livru.
— Ļoti labi, hercogien; es saprotu. Jūs esat noteikusi pārdošanas cenu, tagad iepazīstiniet mani ar preci.
— O, tas nav grūti; kā jau teicu, sešas kardināla Mazarīni vēstules; protams, viņa autogrāfs nebūtu tik vērtīgs, ja pilnīgi noteikti neliecinātu, ka Fukē kungs piesavinājies lielas summas no valsts kases.
— Vai tas ir nepārprotami? — Kolbēra acis priecīgi iespīdējās.
— Pilnīgi nepārprotami. Vai nevēlaties šīs vēstules izlasīt?
— Vēlos no visas sirds! Bez šaubām, tās ir kopijas?
Hercogiene izvilka uz krūtīm paslēpto nelielo sainīti, ko samta korsete bija mazliet saburzījusi.
— Lasiet, — viņa pasniedza papīrus.
Kolbērs alkatīgi tos satvēra.
— Brīnišķīgi! — pabeidzis lasīt, viņš noteica.
— Pietiekoši skaidri, vai ne?
— Jā, hercogien; tātad kardināls Mazarīni iedevis naudu Fukē kungam, bet Fukē kungs to paturējis sev; bet par kādu naudu te ir runa?
— Tur jau tā lieta! Ja mēs vienosimies, es šīm sešām pielikšu vēl septīto vēstuli, kas jums sniegs izsmeļošas ziņas par visu.
Kolbērs pārdomāja.
— Bet oriģināli?
— Lieks jautājums. Tas ir tāpat, it kā es jums, Kolbēra kungs, jautātu, vai jūsu maisiņi būs tukši vai pilni ar zelta monētām, kad jūs man tos iedosiet.
— Labi, hercogien.
— Tātad mēs esam vienojušies?
— Vēl ne.
— Kā tā?
— Ir kaut kas, par ko ne jus, ne es neesam padomājuši.
— Kas?
— Šajos apstākļos Fukē kungu var pazudināt tikai tiesas process.
— Jā.
— Un publisks skandāls.
— Jā. Nu un kas par to?
— Tas, ka nebūs ne procesa, ne ari skandāla.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka te ir darīšana ar parlamenta ģenerālprokuroru; tāpēc, ka pie mums Francijā visi — administrācija, armija, justīcija, tirdzniecība — ir savstarpēji saistītas un izpalīdz viena otrai, un to sauc par korporācijas garu. Tādēļ, kundze, parlaments nekad necietīs, ka tā vadītājs tiek nodots tiesai. Ja tas arī notiktu kaut vai pēc karaļa pavēles, parlaments savu ģenerālprokuroru nekad nenotiesās.
— Taisnību sakot, tas uz mani neattiecas, Kolbēra kungs.
— Es zinu, kundze. Toties mani tas skar un pazemina cenu tam, ko jūs atnesāt. Kam man vajadzīgi nozieguma pierādījumi, ja par tiem nevar sodīt?
— Ja uz Fukē kritīs aizdomas, viņš tik un tā tiks atcelts no superintendanta pienākumiem.
— Tad nu gan liela lieta! — Kolbērs iesaucās, un viņa drūmajā sejā pēkšņi atplaiksnīja naids un atriebība.
— Ak, Kolbēra kungs, piedodiet man, — hercogene ieteicās, — es nezināju, ka jūs tā aizsvilstaties. Ļoti labi. Ja jau jums nepietiek ar to, kas man ir, varam beigt šo sarunu.
— Nē, kundze, turpināsim. Tā kā preces cena ir kritusi, samaziniet savas prasības.
— Vai jūs kaulējaties?
— Tas jādara ikvienam, kas grib godīgi maksāt.
— Cik tad jūs piedāvājat?
— Divsimt tūkstošus livru.
Hercogiene nicīgi iesmējās, bet tad pēkšņi teica:
— Pagaidiet!
— Jūs piekrītat?
— Nē, ne gluži. Man ir vēl kas padomā.
— Runājiet.
— Jūs man dodat trīssimt tūkstošus livru.
— Nē, nē!
— Piekrītiet vai ne, kā vēlaties… Tas vēl nav viss.
— Vēl kaut kas? Ar jums kļūst neiespējami runāt, hercogien!
— Nebūt ne, naudu es vairāk nelūgšu.
— Ko tad jūs gribat?
— Pakalpojumu. Jūs zināt, ka es vienmēr esmu maigi mīlējusi karalieni.
— Un…
— Un… es gribu satikt viņas majestāti.
— Karalieni?
— Jā, Kolbēra kungs, karalieni, kura, tiesa gan, nav vairs mana draudzene un jau sen, bet kura var atkal par tādu kļūt, ja tikai man dos iespēju.
— Hercogien, viņas majestāte vairs nevienu nepieņem. Jūs taču zināt, ka slimības lēkmes atkārtojas aizvien biežāk.
— Tāpēc man arī jāsatiek karaliene. Iedomājieties, pie mums Flan- drijā tādas slimības sastopamas ļoti bieži.
— Vēzis? Briesmīgā, neārstējamā un liktenīgā slimība?
— Neticiet tam, Kolbēra kungs. Flāmu zemnieks ir primitīvs. Viņam nav vis sieva, bet verdzene.
— Nu un kas par to?
— Kamēr viņš velk savu mūžīgo dūmu no pīpes, sieva strādā: smeļ no akas ūdeni, staipa smagumus, apkrauj ar nastām mūli vai ēzeli. Viņa sevi nežēlo un bieži sasitas, turklāt viņu vēl pietiekoši bieži iekausta. Bet vēzis rodas no sasitumiem.
— Tā gan.
— Flāmietes tomēr no tā nemirst. Kad ciešanas kļūst neizturamas, viņas atrod zāles. Briges māsas* apbrīnojami prot ārstēt šo slimību. Viņām ir ārstnieciski ūdeņi, dažādi uzlējumi un ziedes. Māsas iedod slima-
Briges māsas — sieviešu labdarības biedrība, kas nodarbojās ar „Dievam tīkamām lietām", neprasīdama no savām sekotājām mūķenes kārtu; biedrība radās XII gs. Nīderlandē.
jai ūdens pudeli un sveci. Tā pārdodamas savas preces, viņas dod ienākumus garīdzniecībai un vienlaikus kalpo Dievam. Viņas majestāte izveseļosies un uzliks tik daudz sveču, cik uzskatīs par vajadzīgu. Redzat nu, Kolbēra kungs — neļaut man tikties ar karalieni ir gandrīz tas pats, kas piedalīties atentātā pret valdnieku.
— Hercogien, jūs esat pārāk gudra sieviete, jūs man jaucat prātu. Es tomēr nojaušu, ka jūsu lielā mīlestība pret karalieni izskaidrojama ar kādu labumu, ko jūs cerat iegūt no tikšanās ar viņu.
— Vai tad es to gribu slēpt? Šķiet, jūs teicāt „kaut kādu labumu"? Tad ziniet — nevis kaut kādu, bet lielu labumu, un es to pierādīšu dažos vārdos. Ja jūs ievedīsiet mani pie viņas majestātes, man pietiks ar tiem trīssimt tūkstošiem, kurus es no jums prasīju; turpretim, ja jūs man atteiksiet, es vēstules paturēšu pie sevis un atdošu tikai tad, ja man nekavējoties izmaksās piecsimt tūkstošus.
To pateikusi, hercogiene apņēmīgi piecēlās kājās, atstādama Kolbēru nepatīkamās pārdomās. Kaulēties vairs nedrīkstēja; pārtraukt darījumu nozīmētu pazaudēt pārāk daudz.
— Kundze, — viņš palocījas, — priecāšos izmaksāt jums simt tūkstošus ekiju.
— O! — hercogiene iesaucās.
— Kā es no jums saņemšu oriģinālus?
— Pavisam vienkārši, dārgais Kolbēra kungs… Kam jūs uzticaties?
Skarbais vīrs sāka neskanīgi smieties, un viņa platās, melnās uzacis
dzeltenīgajā pierē te pacēlās, te nolaidās, atgādinādamas sikspārņa spārnus.
— Nevienam, — viņš atteica.
— Bet jūs pats taču esat izņēmums?
— Ko jūs ar to domājat, hercogien?
— Es gribu teikt, ja jūs papūlētos kopā ar mani aiziet turp, kur atrodas vēstules, tās tiktu iedotas jums personīgi, un jūs tās varētu pārskaitīt un pārbaudīt.
— Tā gan.
— Jums jāpaņem līdz simt tūkstoši ekiju, jo arī es neuzticos nevienam, izņemot sevi.
Kolbērs nosarka līdz matu galiem. Kā visi, kas pārspēj pārējos rēķināšanā, viņš bija sīkumaini godīgs.
— Kundze, — viņš apliecināja, — es paņemšu lidz solīto summu divu čeku veidā, pēc kuriem jūs varēsiet saņemt naudu manā kasē. Vai jūs tāds veids apmierina?
— Cik žēl, ka katrs no jūsu čekiem nav miljonu vērts, intendanta kungs!.. Tātad es jutīšos pagodināta rādīt jums ceļu.
— Atļaujiet man norīkot, lai iejūdz zirgus.
— Lejā mani gaida kariete.
Kolbērs neapņēmīgi noklepojās. Viņš pēkšņi iedomājās, ka hercogienes priekšlikums ir tikai slazdi un varbūt pie durvīm viņu gaida ienaidnieki, bet šī dāma, kura viņam piedāvāja pirkt noslēpumu par simt tūkstošiem ekiju, to par tādu pašu summu piedāvājusi arī Fukē kungam.
Kolbērs tik ilgi vilcinājās, ka hercogiene vērīgi ieskatījās viņam acīs.
— Vai jūs labāk vēlētos savu karieti?
— Jāatzīst, ka jā.
— Vai jūs domājat, ka es jūs vilinu slazdos?
— Hercogien, jums ir kaprīzs raksturs, turpretim es esmu paļāvīgs un baidos, ka kāds ļauns joks mani kompromitēs.
— īsāk sakot, jūs baidāties? Labi, brauciet savā karietē un ņemiet līdz tik daudz sulaiņu, cik vien vēlaties… Tikai atcerieties: to, ko mēs darām divatā, zinām tikai mēs abi, bet, ko redz vēl kāds trešais, tas kļūst zināms visai pasaulei. Galu galā es neuzstāju; lai mana kariete seko jūsējai, un es labprāt pārsēdīšos tajā, lai brauktu pie karalienes.
— Pie karalienes?
— Vai tad jūs jau aizmirsāt? Kā! Tik būtisks punkts mūsu līgumā un jūs jau esat paguvis to aizmirst! Tātad jums tas bija tikai sīkums! Ak Dievs! Ja es to būtu zinājusi, tad prasītu divreiz vairāk.
— Hercogien, es pārdomāju. Es nebraukšu kopā ar jums.
— Patiešām?.. Kāpēc?
— Tāpēc, ka es jums bezgalīgi uzticos.
— Man ir ļoti glaimojoši to no jums dzirdēt… Bet kā es saņemšu savus simt tūkstošus ekiju?
— Te būs.
Intendants uzskribelēja dažus vārdus un atdeva papīru hercogienei.
— Jums ir samaksāts, — viņš noteica.
— Tas ir skaists žests, Kolbēra kungs, un es jums atmaksāšu ar to pašu.
To teikdama, viņa iesmējās. De Ševrēzas kundzes smiekli atgādināja ļaunu vēstošus čukstus, un ikviens, kurš jūt krūtīs trīsam jaunību, ticību un mīlestību, īsāk sakot, dzīvību, labāk klausītos vaidos nekā šajos nožēlojamajos smieklos.
Hercogiene atpogāja korseti un izņēma nelielu, ar ugunssarkanu lenti pārsietu sainīti. Āķi padevās viņas nervozo roku straujajām kustībām, un intendanta acīm, kuru bija ieinteresējusi šī dīvainā darbošanās, atklājās nekautrīgi atsegtas, sainīša noberztas sārtas krūtis. Hercogiene turpināja smieties.
— Ņemiet, šīs vēstules rakstīja pats kardināls, — viņa skubināja. — Tās ir jūsu, un turklāt hercogiene de Ševrēza izģērbās jūsu priekšā, it kā jūs būtu… bet es negribu minēt vārdus, kas liktu jums lepoties vai kļūt greizsirdīgam. Tagad, Kolbēra kungs, — viņa turpināja, steidzīgi aizpogādama tērpu, — jūsu karjera ir nodrošināta; vediet mani pie karalienes.
— Nē, kundze. Ja nu jūs atkal izpelnīsieties viņas majestātes nežēlastību un pilī visi zinās, ka tieši es ievedu jūs pie viņas, karaliene man to nepiedos līdz mūža galam. Man ir uzticami ļaudis pilī, kuri jūs ievedīs pie karalienes, bet es palikšu nomaļus.
— Kā vēlaties, ja tikai es iekļūstu pie karalienes.
— Kā sauc tās mūķenes, kas ārstē slimos?
— Briges māsas.
— Tātad no šī brīža jūs esat Briges māsa.
— Piekrītu, bet man tomēr vēlāk būs no tā jāatsakās.
— Tā ir jūsu darīšana.
— Nu nē, atvainojiet. Es nepavisam nevēlos, lai manā priekšā aizcērt durvis.
— Tā ari ir jūsu darīšanas, kundze. Es pavēlēšu, lai viņas majestātes dežūrvirsnieka vecākais sulainis ielaiž pilī Briges māsu ar zālēm, kas var atvieglot karalienes ciešanas. Jūs saņemsiet no manis caurlaidi, bet par zālēm un paskaidrojumiem rūpējieties pati. Es atzīšu, ka nosūtīju pie karalienes Briges māsu, bet atteikšos no de Ševrēzas kundzes.
— Pat to varat neraizēties, tik tālu nenonāks.