, *
Karaliene māte atradās savā guļamistabā pilī kopā ar de Motvilas kundzi un senjoru Molēnu. Līdz pat vēlam vakaram tika gaidīts karalis, kurš tā arī neparādījās. Nevarēdama sagaidīt, karaliene jau vairākkārt bija sūtījusi uzzināt, vai viņš nav atgriezies. Viss liecināja, ka briest negaiss. Galma dāmas un kungi pat izvairījās satikties gaiteņos un priekštelpās, lai izbēgtu no bīstamām sarunām.
Princis jau no rīta bija devies kopā ar karali medībās. Princese bija nikna uz visiem un sēdēja savā istabā. Karaliene māte latīniski noskaitīja lūgšanu un sarunājās ar abām savām uzticamības personām tīrā kastīliešu izloksnē; viņa runāja par ģimenes darīšanām.
De Motvilas kundze, kas lieliski saprata spāņu valodu, atbildēja viņai franciski.
Pēc tam, kad visas trīs sarunu biedrenes nevainojami pieklājīgi un neizteikdamās līdz galam bija pārspriedušas, ka karaļa uzvedība dzen postā viņa laulāto draudzeni, karalieni māti un visus pārējos radus; pēc tam, kad izmeklētā formā pār de Lavaljēras jaunkundzes galvu bija raidīti visdažādākie lāsti, karaliene māte vainagoja visas žēlabas un pārmetumus ar vārdiem, kas pilnībā atbilda viņas raksturam un domāšanas veidam.
— Ēstos hijos! — viņa noteica Molēnai. Teiktais nozīmēja: „Ak, šie bērni!"
Mātes mutē šiem vārdiem ir dziļa jēga; karalienes Austrijas Annas mutē šie vārdi skanēja drausmīgi, jo viņas skumjās dvēseles dziļumi glabāja tik daudz noslēpumu.
— Jā, — Molēna atteica, — ak, šie bērni! Katra māte pilnībā ziedojas viņiem.
— Viņu dēļ, — karaliene turpināja, — māte gatava atdot visu…
Karaliene nepabeidza frāzi. Viņa pameta skatienu uz Ludviķa XIII
portretu, kur bija attēlots karalis visā augumā, bālu seju, it kā bez asins lāsītes, un viņai šķita, ka vīra blāvās acis iemirdzas un uz audekla uzgleznotās nāsis piepūšas niknumā. Viņš nevis runāja, bet draudēja.
Pēc karalienes vārdiem iestājās ilgs klusums. Molēna sāka rakņāties pa grozu ar mežģīnēm un lentēm. De Motvilas kundze, ko bija satriekusi šī zibenīgā saprašanās starp karalieni un viņas seno līdzgaitnieci, nolaida acis un, cenzdamās neskatīties, sāka divtik uzmanīgi klausīties. Viņa sadzirdēja vienīgi daudznozīmīgu „hm", ko noņurdēja aukle, kura bija pats piesardzības iemiesojums, un uztvēra nopūtu, kas izlauzās no karalienes krūtīm. De Motvilas kundze tūlīt pat pacēla galvu un apjautājās:
— Vai jums kaut kas sagādā ciešanas, jūsu majestāte?
— Nē. Kā tev ienāca prātā man kaut ko tādu vaicāt?
— Jūsu majestāte ievaidējās.
— Laikam tev taisnība; es nejūtos īsti labi.
— Valo kungs ir tepat tuvumā. Šķiet, viņš ir pie princeses — viņas nervi nav kārtībā.
— Vai tad tā ir slimība! Valo kungs veltīgi apmeklē princesi; viņu varētu izārstēt pavisam cits ārsts.
De Motvilas kundze atkal pameta uz karalieni izbrīnītu skatienu.
— Cits ārsts? — viņa pārprasīja. — Kurš tad?
— Darbs, Motvil, darbs… Ja nu kāds patiešām ir slims, tad tā ir mana nabaga meita — karaliene.
— Jūs tāpat, jūsu majestāte.
— Šodien man ir mazliet labāk.
— Neuzticieties savai pašsajūtai, jūsu majestāte.
It kā apliecinot de Motvilas kundzes vārdus, asas sāpes caururba karalienes sirdi; viņa nobāla un atkrita krēslā, gandrīz zaudēdama samaņu.
— Manus pilienus! — viņa iesaucās.
— Tūlīt, tūlīt! — Molēna atteica un, nemaz nesteigdamās, piegāja pie skapīša, kas bija gatavots no zeltainām bruņrupuča bruņām, izņēma no tā lielu kristāla flakonu un atvērusi pasniedza karalienei.
Karaliene pielika to pie deguna, vairākas reizes dziļi ieelpoja un Čukstēja:
— Tādu galu man lēmis Dievs tas Kungs. Lai notiek viņa prāts!
— No sāpēm nemirst, — Molēna iebilda, nolikdama flakonu atpakaļ.
— Vai jūsu majestātei ir labāk? — de Motvilas kundze pajautāja.
— Jā, tagad ir labāk.
Karaliene pielika pirkstus pie lūpām, lai viņas mīlule neizpļāpātu tikko redzēto.
— Dīvaini, — pēc neilgas klusēšanas ieteicās de Motvila.
— Kas ir dīvaini? — karaliene atkārtoja.
— Vai jūsu majestāte atceras, kad jums pirmoreiz parādījās šīs sāpes?
— Es atceros tikai to, ka tā bija skumja diena, Motvil.
— Ne vienmēr šī diena jūsu majestātei šķitusi skumja.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka pirms divdesmit trim gadiem, pie tam tai pašā stundā piedzima pašreizējais karalis, jūsu majestātes dižais dēls.
Karaliene iekliedzās, aizsedza seju ar rokām un uz īsu brīdi kļuva domīga. Vai tās bija atmiņas, vai pārdomas, vai vēl viena sāpju lēkme?
Molēna uzmeta de Motvilas kundzei gandrīz niknu skatienu, kas lī dzinājās skaļam pārmetumam. Neko nesapratusi, cienījamā sieviete, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, grasījās lūgt viņai paskaidrojumus, bet Austrijas Anna, negaidīti piecēlusies no krēsla, pēkšņi ierunājās:
— Piektais septembris! Jā, šīs sāpes parādījās piektajā septembrī. Liels prieks vienā dienā, dziļas skumjas — citā. Dziļas skumjas, — viņa pavisam klusi piebilda, — kā izpirkums par lielo prieku.
No šī brīža šķita, ka Austrijas Anna izsmēlusi visu savu atmiņu — viņa atkal apklusa, acis apdzisa, rokas nokārās, un viņu pārņēma izklaidība.
— Laiks iet gulēt, — Molēna noteica.
— Tūlīt, Molēna.
— Atstāsim viņas majestāti, — spāniete nepiekāpās.
De Motvilas kundze piecēlās. Pār karalienes bālajiem vaigiem lēni plūda asaru lāses, lielas un mirdzošas kā bērnam. To pamanījusi, Molēna veltīja Austrijas Annai vērīgu un piesardzīgu skatienu.
— Jā, jā, — karaliene izdvesa. — Atstājiet mūs; ejiet, Motvil.
„Mūs" franču favorītes ausīs skanēja visai nepatīkami. Tas nozīmēja,
ka pēc viņas aiziešanas sāksies atmiņu un noslēpumu apspriešana. Tātad saruna bija nonākusi visinteresantākajā vietā, un trešā persona — viņa, Motvila, — te ir lieka.
— Vai viena pati Molēna varēs palīdzēt jūsu majestātei? — francūziete jautāja.
— Jā, — spāniete atteica.
De Motvilas kundze palocījās. Tobrīd portjeras atbīdīja veca istabene, kas bija ģērbusies pēc Spānijas galma 1620. gada modes. Ieraudzījusi raudošo karalieni, de Motvilas kundzi, kas bija spiesta ar godu atkāpties Molēnas diplomātisko gājienu rezultātā, un visbeidzot pašu diplomāti, viņa nekautrēdamās devās tieši pie karalienes un priecīgi uzsauca:
— Zāles, zāles!
— Kādas zāles, Čika? — Austrijas Anna viņu pārtrauca.
— Zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.
— Kas tās atnesa? — de Motvilas kundze strauji ievaicājās. — Valo kungs?
— Nē, kāda dāma no Flandrijas.
— Dāma no Flandrijas? Kas viņa ir? Spāniete? — karaliene pievērsās istabenei.
— Nezinu.
— Kas viņu sūta?
— Kolbēra kungs.
— Kā to dāmu sauc?
— Viņa nepateica.
— Kāds ir viņas sabiedriskais stāvoklis?
— To viņa pati izstāstīs.
— Kā viņa izskatās?
— Viņa ir maskā.
— Paskaties, Molēna! — karaliene uzsauca.
— Tas būtu veltīgi, — aiz portjeras noteica apņēmīga un reizē maiga balss, kas lika sarauties karalienei un viņas dāmām.
To pašu bridi aizkars pavērās un parādījās sieviete maskā. Karaliene vēl nepaguva pateikt ne vārdu, kad nepazīstamā turpināja:
— Es esmu māsa no Briges klostera un patiešām atnesu zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.
Visas klusēja. Māsa nekustīgi sastinga.
— Turpiniet, — karaliene viņu uzrunāja.
— Tikai, kad mēs paliksim divatā, — māsa atteica.
Austrijas Anna uzmeta skatienu savām galma dāmām, un tās aizgāja. Tad māsa paspēra trīs soļus uz karalienes pusi un godbijīgi noliecās viņas priekšā.
Karaliene neuzticīgi vēroja mūķeni, un tā savukārt neatlaidīgi skatījās uz karalieni; viņas acis maskas izgriezumos mirdzēja.
— Francijas karaliene droši vien ir ļoti slima, — Austrijas Anna ierunājās, — ja jau pat Briges māsas zina, ka viņai nepieciešamas zāles.
— Paldies Dievam, jūsu majestātes stāvoklis nav bezcerīgs.
— Un tomēr, kā jūs uzzinājāt, ka es esmu slima?
— Jūsu majestātei Flandrijā ir draugi.
— Vai šie draugi atsūtīja jūs pie manis?
— Jā, jūsu majestāte.
— Nosauciet viņu vārdus.
— Tas nav iespējams un būtu veltīgi, jo sirds vēl nav atgādinājusi jūsu majestāti par tiem.
Austrijas Anna pacēla galvu; viņas skatiens centās iespiesties zem maskas, lai atklātu šo vārdu noslēpumu un izzinātu, kas tik nepiespiesti runā ar viņu. Pēc tam, nogurusi no savas ziņkārības, kas viņas augstprātībai likās pazemojoša, viņa stingri aizrādīja:
— Kundze, jūs laikam nezināt, ka ar valdniekiem nerunā maskā?
— Ļoti lūdzu mani atvainot, jūsu majestāte, — māsa pazemīgi atteica.
— Atvainot es jūs nevaru; tikai tad ja jūs noņemsiet masku, es jums dāvāšu piedošanu.
— Jūsu majestāte, es esmu zvērējusi palīdzēt ciešanās un bēdās, neatklājot savu seju. Es varētu atvieglot gan jūsu miesas, gan dvēseles ciešanas, bet jūsu majestāte man to neļauj, tāpēc es aizeju. Ardievu, jūsu majestāte!
Šais vārdos izskanēja tik pievilcīga godbijība, ka neuzticība un dusmas izzuda no karalienes sirds, turpretim ziņkārība nemazinājās.
— Jums ir taisnība, — viņa piekrita. — Cietēji nedrīkst nenovērtēt mierinājumu, ko viņiem sūta Dievs. Runājiet, kundze, varbūt jūs spēsiet, kā solījāt, atvieglināt manas miesas ciešanas… Ak vai, es baidos, ka Tas Kungs lēmis man smagus pārbaudījumus!
— Parunāsim mazliet arī par jūsu dvēseli, — māsa turpināja. — Es esmu pārliecināta, ka arī tā cieš.
— Mana dvēsele?
— Mēdz būt arī tādas kaites, kuras acij paliek nemanāmas. Āda joprojām ir gaiša kā ziloņkauls, uz ķermeņa neparādās nekādi zilumi. Ārsts, noliecies pār slimā krūtīm, nespēj saklausīt, kā aiz asinīm un muskuļiem griež zobus nepierīdināmie briesmoņi; šī nāves zobena triecienu nespēj novērst vai atvairīt ne uguns, ne dzelzs; šis ienaidnieks pārņem visas jūtas un domas, tā ka tās zaudē skaidrību; sirdī aug sāpes, un tā salūzt. Tādas, lūk, ir karalieņu liktenīgās kaites, jūsu majestāte. Vai jūs no tā neciešat?
Anna lēni pacēla roku, kas bija tikpat žilbinoši balta un daiļa kā jaunībā.
— Kaites, par kurām jūs runājat, — viņa sacīja, — ir mūsu dzīves neizbēgams ļaunums, tās ir visu šīs pasaules vareno sirdīs, kam Dievs uzlicis pienākumu rūpēties par pavalstniekiem. Kad kaite kļūst pārāk smaga, Dievs mūs atvieglo grēksūdzes tiesā. Tajā mēs atbrīvojamies no savas nastas un nospiedošajiem noslēpumiem. Neaizmirstiet, ka Dievs paša radītajām mirstīgajām būtnēm neuzliek tādus pārbaudījumus, ko tās nespētu paciest, un arī es atstāju tos Dieva ziņā, savējos es neuzticu pat sava biktstēva gādībai.
— Es redzu, ka jūsu majestāte, kā parasti, drosmīgi vēršas pret saviem ienaidniekiem, bet baidos, ka jūs nepietiekami uzticaties saviem draugiem.
— Karalienēm nav draugu. Ja jums man vairs nav ko teikt, ja jūs jūtaties kā pareģe, ko iedvesmo pats Dievs, tad ejiet prom, jo es baidos no nākotnes.
— Man gan,likās, ka jūs vairāk baidāties no pagātnes, — māsa apņēmīgi iebilda.
Viņa vēl nebija beigusi, kad karaliene strauji izslējās un uzkliedza asā, pavēlošā balsi:
— Runājiet! Sakiet visu skaidri un tieši, vai arī…
— Nevajag draudēt, jūsu majestāte, — māsa maigi iebilda. — Es esmu godbijības un līdzjūtības pārpilna, un atnācu pie jums drauga sūtīta.
— Tad pierādiet to! Atvieglojiet manas ciešanas, nevis kaitiniet mani.
— Tas ir pavisam viegli. Tad jūsu majestāte redzēs, vai es esmu draugs.
— Nu tad sāciet.
— Kāda nelaime piemeklējusi jūsu majestāti pēdējo divdesmit trīs gadu laikā?
— Ak… liela nelaime; vai tad es nezaudēju karali?
— Es nerunāju par to. Gribu uzdot jums jautājumus: vai pēc karaļa piedzimšanas jums neradīja ciešanas kādas tuvas sievietes pļāpība?
— Es nesaprotu, par ko jūs runājat, — karaliene sakoda zobus, lai apslāpētu satraukumu, kas viņu pārņēma.
— Tūlīt paskaidrošu. Jūsu majestāte, protams, atceras, ka karalis piedzima tūkstoš sešsimt trīsdesmit astotā gada piektajā septembrī piecpadsmit minūtes pāri vienpadsmitiem?
— Jā, — karaliene nomurmināja.
— Pusvienos, — māsa turpināja, — Mosas arhibīskaps jau bija troņmantnieku nokristījis karaļa un jūsu klātbūtnē, kā arī pasludinājis par Francijas troņa mantinieku. Karalis devās uz vecās Senžermēnas pils kapelu, lai noklausītos „Tc DeuS"*.
— Viss ir pareizi, — karaliene čukstēja.
— Dzemdībās bija klāt nelaiķa princis — karaļa brālis, citi karaliskās dzimtas prinči un galma dāmas. Karaļa ārsts Buvērs un ķirurgs Onorē atradās priekštelpā. Jūsu majestāte ap trijiem aizmiga un nogulēja apmēram līdz septiņiem, vai ne?
— Tas ir taisnība, bet jūs man stāstāt to, ko bez mums abām zina visa pasaule.
Tevi Dievs, (teicam)… (lat.). — katoļu garīgās himnas sākuma vārdi.
— Jūsu majestāte, es pamazām tuvojos tam, ko zina tikai nedaudzi. Es teicu: nedaudzi. Es varētu teikt — tikai divas, jo ari agrāk bija tikai pieci, bet pēdējos gados šis noslēpums kļuvis vēl dziļāks, jo lielākā daļa, kas to zināja, ir miruši. Mūsu pavēlnieks karalis atdusas blakus saviem senčiem; vecmāte Perona nomira drīz vien pēc viņa, Laportu neviens vairs neatceras.
Karaliene pavēra muti, grasīdamās atbildēt; zem ledainās rokas, ar kuru viņa pieskārās sejai, izspiedās karstas sviedru lāses.
— Bija astoņi, — māsa turpināja. — Karalis ar vieglu sirdi vakariņoja; visapkārt skanēja dziesmas, jautri izsaucieni, līdz malām pildījās glāzes; zem balkoniem tērgāja tauta; šveicieši, musketieri, gvardi klaiņāja pa pilsētu, un piedzērušies stundenti tiekoties nēsāja viņus uz rokām. Tautas līksmošanās saceltais troksnis izbiedēja jaundzimušo, un viņš klusi raudāja savas aukles, Gozaka kundzes rokās. Ja viņš atvērtu acis, tad ieraudzītu šūpulī divus kroņus. Pēkšņi jūsu majestāte spalgi iekliedzās, un Perona piegāja pie jūsu pagalvja. Ārsti pusdienoja atsevišķā zālē. Pils bija cilvēku pārpilna, vairs nebija ne sargu, ne arī kārtības. Vecmāte izmeklēja jūsu majestāti, izbrīnā iesaucās, tad apkampa jūs, izmocītu un sāpēs vai prātu zaudējušu, pēc tam aizsūtīja Laportu pateikt karalim, ka karaliene vēlas redzēt jūsu majestāti. Kā jums zināms, Laports bija saprātīgs un aukstasinīgs. Viņš vis negāja pie karaļa kā izbiedēts kalpotājs, kas jūt savas vēsts svarīgumu un grib nobiedēt ar to; starp citu, viņa jaunums karalim neliktos briesmīgs. Tā nu smaidošais Laports apstājās pie karaļa krēsla un pateica: „Jūsu majestāte, karaliene jūtas ļoti laimīga un būtu vēl laimīgāka, ja redzētu pie sevis jūsu majestāti."
Todien Ludviķis XIII būtu devis visu pat ubagam, kas vēlētu viņam laimi. Jautrs un dzīvespriecīgs viņš piecēlās no krēsla un sacīja tādā tonī, kā būtu runājis Indriķis IV: «Kungi, es dodos pie sievas".
Viņš iegāja pie jums, un Perona pienesa viņam klāt otru mantinieku, kas bija tikpat vesels un skaists kā pirmais. Viņa vēl noteica: «Valdniek, Dievs nevēlas, lai valdnieku dzimtā pārtrūktu vīriešu līnija." Karalis pieskrēja pie otra bērna un dedzīgi iesaucās: «Pateicos tev, Dievs!"
Māsa apklusa, pamanījusi, cik smagas ciešanas sagādā karalienei. Austrijas Anna bijā atslīgusi krēslā un, galvu nokārusi, stingu skatienu, klausījās, diez vai saprazdama, ko viņai saka: karalienes lūpas raustījās, it kā raidītu lūgšanas Dievam vai arī piesauktu lāstus pār šīs cietsirdīgās sievietes galvu.
— Tikai nedomājiet, ka karaliene bija slikta māte, jo Francijā palika tikai viens dofins un otrs bērns tika attālināts no troņa! — māsa dedzīgi turpināja. — O, nē, nē!.. Ir cilvēki, kas ļoti labi zina, cik asaru viņa izlēja un cik dedzīgiem skūpstiem apbēra nabadziņu, mierinādama viņu tai nožēlojamajā un tumsā slēptajā dzīvē, kādu valstiska nepieciešamība noteica Ludviķa XV dvīņu brālim.
— Mans Dievs! Ak, mans Dievs! — tikko dzirdami karaliene izdvesa.
— Karalis, — māsa atsāka, — ieraudzījis abus savus dēlus, kuriem bija vienādas, tiesības, sāka raizēties par Francijas likteni, par mieru un kārtību savā karalistē. Rišeljē, kas tika izsaukts uz pili, vairāk kā stundu nodevās pārdomām karaļa kabinetā un galu galā pateica savu lēmumu: «Francijā var būt tikai viens dofins, kas dzimis, lai mantotu troni pēc viņa majestātes. Dievs sūtījis mums vēl vienu, lai tas varētu mantot pēc pirmā. Tomēr patlaban mums vajadzīgs tikai tas, kurš pirmais ieradies pasaulē; paslēpsim otru no Francijas tāpat, kā Dievs to sākumā paslēpa no viņa karaliskajiem vecākiem. Viens troņmantnieks valstij nes mieru un kārtību; divi pretendenti — pilsoņu karu un anarhiju".
Bāla, sažņaugtām dūrēm, karaliene pielēca kājās.
— Jūs zināt pārāk daudz, — viņa dobji noteica. — Jūs esat uzzinājusi valsts noslēpumu. Draugi, kuri jums to atklāja, ir viltus draugi un nodevēji. Jūs esat viņu līdzzinātāja noziegumā, kurš te iecerēts. Tagad nost masku, vai arī es likšu apsardzes virsniekam jūs arestēt. O, es no šī noslēpuma nebaidos! Jūs to uzzinājāt un par to samaksāsiet! Tas nomirs jūsu krūtīs. No šī brīža jums vairs nepieder ne šis noslēpums, ne arī jūsu dzīvība!
Draudīgi žestikulēdama, Austrijas Anna paspēra dažus soļus uz māsas pusi.
— Tad novērtējiet, cik uzticīgi, godīgi un pieticīgi ir jūsu pamestie draugi, — māsa teica, noraudama masku.
— Hercogiene de Ševrēza! — karaliene iekliedzās.
— Vienīgā, kas kopā ar jums dala šo noslēpumu.
— Ak, — Austrijas Anna izdvesa, — apskaujiet mani, hercogien! Tā spēlējoties ar sena drauga jūtām, var vēl nogalināt viņu.
Karstas asaras liedama, karaliene nolieca galvu uz savas vecās draudzenes pleca.
— Cik jus vēl esat jauna, — de Ševrēzas kundze pusbalsī noteica, — laimīgā, jūs vēl varat raudāt!