Karaliene augstprātīgi paskatījās uz hercogieni de Ševrēzu un sacīja:
— Šķiet, runājot par mani, jūs lietojāt vārdu «laimīga". Turpretim es, hercogien, vienmēr esmu domājusi, ka visā pasaulē nav būtnes, kura būtu nelaimīgāka par Francijas karalieni.
— Valdniec, jūs patiešām esat daudz cietusi. Tomēr bez tām cildenajām sāpēm, par kurām mēs abas tikko runājām, kā jau divas senas draudzenes, ko izšķīrusi citu cilvēku nenovīdība, bez visām bēdām, kas nāk pār jums kā pār karalieni, jums ir arī šādi tādi prieciņi, ko jūs gan maz apzināties, bet kuri šajā pasaulē izsauc asu skaudību.
— Kādi tad? — Austrijas Anna rūgti noprasīja. — Kā var runāt par priekiem, ja jūs pati nupat apgalvojāt, ka gan manai miesai, gan garam vajadzīga ārstēšana?
De Ševrēzas kundze mirkli padomāja, tad nočukstēja:
— Cik dziļš bezdibenis gan šķir karaļus no visiem pārējiem!
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka viņi stāv tik tālu no skarbās īstenības, ka aizmirst par grūtībām, ar kādām jācīnās citiem. Viņi līdzinās tiem Āfrikas zaļo augstieņu iedzīvotājiem, kas bauda savu strautu ledusauksto ūdeni un nesaprot, kā saules kveldētajā tuksnesī var nomirt no bada un slāpēm.
Karaliene viegli pietvīka; tikai tagad viņa saprata, par ko draudzene runā.
— Es rīkojos ļauni, jūs pamezdama! — viņa iesaucās.
— Ak, valdniec, stāsta, ka karalis mantojis naidu, ko pret mani juta viņa nelaiķa tēvs. Karalis padzītu mani, ja uzzinātu, ka esmu pilī.
— Neapgalvošu, ka karalis pret jums, hercogien, būtu īpaši labvēlīgi noskaņots, — karaliene atbildēja. — Bet es varētu… varbūt slepeni…
Hercogienes lūpās pavīdēja nicīgs smaids, kas satrauca viņas sarunu biedreni.
Karaliene pasteidzās piebilst:
— Starp citu, jūs pareizi darījāt, ka ieradāties pie manis.
— Pateicos, jūsu majestāte.
— Kaut vai tādēļ, lai man par prieku uzskatāmi pierādītu, ka baumas par jūsu nāvi nav aplamas.
— Vai patiešām runāja, ka es esmu mirusi?
— Es to dzirdēju no visām pusēm.
— Mani dēli taču nenēsāja sēras.
— Jūs taču zināt, hercogien, ka galms nemitīgi ceļo; mēs nemaz tik bieži neredzam jūsu dēlus d'Albēru de Luiņī kungus, un bez tam milzumā rūpju, kas mūs pastāvīgi nomāc, daudz kas paslīd garām.
— Jūsu majestātei nevajadzēja ticēt baumām par manu nāvi.
— Kāpēc ne? Diemžēl, mēs visi esam mirstīgi: jūs taču redzat, ka es, ko jūs kādreiz saucāt par mazo māsiņu, jau tuvojas kapam.
— Ja jūs noticējāt, ka es esmu mirusi, tad jūsu majestāte droši vien jutās pārsteigta, ka pirms nāves neesmu devis kādu ziņu par sevi.
— Hercogien, bieži vien nāve pienāk negaidot un negribot.
— Ak, jūsu majestāte! Dvēseles, uz kurām gulstas tādi noslēpumi kā tas, par kuru mēs tikko runājām, vienmēr jūt nepieciešamību atbrīvoties no nomācošās nastas, un šo vajadzību laikus jāapmierina. Pie lietām, kas jānokārto, gatavojoties doties mūžībā, pieder arī nepieciešamība sakārtot papīrus.
Karaliene nodrebēja.
— Jūsu majestāte noteikti uzzinās manu nāves dienu visdrošākajā veidā, — hercogiene apsolīja.
— Kā tas notiks?
— Ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc manas nāves jūsu majestātei atnesīs biezu aploksni, kurā jūs atradīsiet visu, kas saglabājies no mūsu kādreiz tik slepenās sarakstes.
— Vai tad jūs neesat sadedzinājusi manas vēstules? — Anna šausmās iesaucās.
— O, manu karalien, tikai nodevēji dedzina karaļu vēstules.
— Nodevēji?
— Jā. Pareizāk sakot, viņi izliekas, ka tās sadedzinājuši, bet patiesībā patur pie sevis, lai pārdotu par lielu naudu…
— Ak Dievs!
— Turpretim tas, kas palicis uzticīgs, noslēpj tādus dārgumus pēc iespējas tālāk; tad kādā jaukā dienā viņš ierodas pie savas karalienes un saka: „Jūsu majestāte, es kļūstu vecs un esmu smagi slims, mana dzīvība ir briesmās un līdz ar to apdraudēts ir arī noslēpums, ko jūsu majestāte man uzticēja; tāpēc paņemiet šo papīru, kas slēpj sevī briesmas, un pati savām rokām sadedziniet to."
— Papīrs slēpj sevī briesmas? Kas tas ir par papīru?
— Man ir tikai viens tāds, bet toties ļoti bīstams!
— Ak, hercogien, pasakiet taču, kas tas ir?
— Tā ir zīmīte… datēta tūkstoš sešsimt četrdesmit ceturtā gada otrajā augustā, kad jūs mani sūtāt uz Nuazīleseku, lai es apraudzītu jūsu mīļo, nelaimīgo puisēnu. Ar jūsu roku tieši tā arī rakstīts: „mīļo un nelaimīgo puisēnu".
Iestājās kapa klusums. Karaliene domās mēģināja noteikt: cik dziļš ir bezdibenis, kur de Ševrēzas kundze izlika savas lamatas.
— Jā gan, nelaimīgais, ak, cik nelaimīgs! — Austrijas Anna izdvesa. — Nabaga bērns dzīvoja tik skumju dzīvi un cik drausmīgi tā izbeidzās!
— Vai tad viņš ir miris? — hercogiene iesaucās, un karaliene, mazliet nomierinājusies, nodomāja, ka viņas izbrīns ir patiess.
— Visu aizmirsts viņš nomira ar diloni, novīta kā mīlētāja dāvināts ziediņš, ko viņa iemīļotā nobāzusi pašā skapja dibenā, lai noslēptu no ziņkārīgām acīm.
— Tātad viņš ir miris! — hercogiene vēlreiz noteica skumjā balsī, kas karalieni iepriecinātu, ja vien tajā neskanētu šaubas. — Vai tas notika Nuazīlesekā?
— Jā, viņa uzticamā audzinātāja rokās. Nelaimīgais kalps arī nenodzīvoja ilgi pēc tam.
— Pats par sevi saprotams — nav viegli pārciest tādas bēdas un dzīvot ar tāda noslēpuma smagumu.
Karaliene izlikās, ka neievēro ironiju. De Ševrēzas kundze turpināja:
— Jūsu majestāte, pirms dažiem gadiem es mēģināju Nuazīlesekā uzzināt kaut ko par nelaimīgā zēna likteni. Tur viņu neuzskatīja par mirušu, tāpēc arī es uzreiz neizjutu tādas sāpes kā jūsu majestāte. Protams, ja es būtu noticējusi šīm baumām, tad nekad nebūtu uzdrošinājusies dot kaut mājienu, kurš atkal atmodinātu sāpes jūsu sirdī.
— Jūs teicāt, ka Nuazīlesekā nedomāja, ka bērns ir miris?
— Nē, jūsu majestāte.
— Ko tad tur runāja?
— Stāstīja… Tie, protams, ir tikai maldi.
— Tomēr pastāstiet, ko jūs tur dzirdējāt?
— Stāstīja, ka reiz vakarā, — tas bijis tūkstoš sešsimt četrdesmit piektā gada sākumā — dižena un skaista sieviete (tas ticis ievērots, par spīti maskai un apmetnim, kas viņu sedza), bez šaubām dižciltīga un pat ļoti, ieradusies krustcelēs, turpat, kur es, kā jūs zināt, mēdzu gaidīt ziņas par mazo princi, kad jūsu majestātei labpatika mani turp aizsūtīt.
— Un?
— Un audzinātājs atvedis zēnu pie šīs dāmas.
— Tālāk!
— Nākamajā dienā audzinātājs kopā ar zēnu aizbraucis no turienes.
— Ziniet, šis stāsts ir patiess. Nabaga bērns nomira pēkšņi, kā bieži notiek ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Ārsti apgalvo, ka šajos gados viņu dzīvība karājas matu galā.
— Jūsu majestāte runā patiesus vārdus; neviens to nezina labāk par jums un neviens cits tam tik bezgalīgi netic kā es. Tomēr tajā ir kaut kas dīvains…
„Kas tad vēl?" — karaliene nodomāja.
— Persona, kura man izstāstīja šos sīkumus un kura brauca uzzināt par bērna veselību…
— Vai jūs uzticējāt šo uzdevumu kādam citam? Ak, hercogien!
— Tikpat mēmam kā jūsu majestāte vai es; pieņemsim, ka šis kāds biju es pati. Tātad šī persona pēc kāda laika brauca cauri Turēnai…
— Turēnai?
— Un pazina gan audzinātāju, gan zēnu… piedodiet, šai personai, protams, tikai likās, ka abus pazinusi. Abi bija dzīvi, veseli un jautri, abi bija pašā plaukumā — viens mundrs un spēkpilns savās vecumdienās, otrs pirmās jaunības ziedonī. Nu, tad sakiet man, vai pēc tā visa var ticēt teiktajam? Vai mūsu pasaulē kādam vispār var ticēt? Bet es nogurdinu jūsu majestāti. O, es to nemaz negribēju, un tūlīt pat atvadīšos, vēlreiz apliecinot savi godbijību un padevību jūsu majestātei.
— Palieciet! Parunāsim mazliet par jums.
— Par mani? Ak, valdniec, nenolaidiet savas acis tik zemu.
— Kāpēc? Vai tad jūs neesat mana sena draudzene… Vai jūs uz mani dusmojaties, hercogien?
— Es? Dieva dēļ! Man nav nekāda iemesla. Vai patiešām es būtu pie jums ieradusies, ja man būtu iemesls uz jums dusmoties.
— Mūs sāk pieveikt gadi, tāpēc mums ciešāk jāsaliedējas cīņā pret draudošo nāvi, hercogien.
— Jūsu majestāte vai apber mani ar laipnībām un runā tik vēlīgi.
— Neviens mani nav tā mīlējis kā jūs, hercogien, un neviens man nav izdarījis tādus pakalpojumus.
— Vai tad jūsu majestāte tos atceras?
— Vienmēr… Hercogien, es vēlētos no jums kādu pierādījumu jūsu draudzībai.
— Es visa piederu jums, jūsu majestāte!
— Bet kur tad ir draudzības pierādījums?
— Kāds?
— Izsakiet man kādu lūgumu.
— Lūgumu?
— O, es zinu, ka jūs esat visnesavtīgākā, viscēlākā un patiesi karaliska dvēsele.
— Pārmērīgi neslavējiet mani, jūsu majestāte, — hercogiene satraukta noteica.
— Es nemaz nespēju izteikt uzslavu, kas būtu jūsu nopelnu cienīga.
— Līdz ar vecumu un nelaimēm cilvēks ļoti mainās, jūsu majestāte.
— Lai Dievs dod, hercogien!
— Ko tas nozīmē, jūsu majestāte?
— Lūk, ko: agrākā hercogiene, daiļā un pielūgtā Ševrēza, būtu atbildējusi man melnā nepateicībā. Viņa tikai atcirstu: „Man no jums nekas nav vajadzīgs." Lai tad ir svētīta nelaime, ja tā jūs ir izmainījusi un tagad jūs varbūt man atbildēsiet: «Neatsakos pieņemt".
Hercogienes skatiens atmaiga un viņa pasmaidīja. Karaliene bija viņu apbūrusi, un viņa necentās slēpt savas jūtas.
— Runājiet, mana dārgā, — karaliene skubināja, — ko jūs vēlaties?
— Vai man tas jāpasaka?
— Un pēc iespējas ātrāk, ilgi nedomājot.
— Jūsu majestāte var man ārkārtīgi iepriecināt, sagādāt ne ar ko nesalīdzināmu laimi.
— Sakiet to, — karaliene izteica mazliet vēsāk, jo viņa sāka kļūt nemierīga. — Tikai neaizmirstiet, mana dārgā Ševrēza, ka tagad pāri man stāv dēls, tāpat kā kādreiz vīrs.
— Es būšu pieticīga, manu karalien.
— Sauciet mani par Annu kā agrāk, tas būs jauks atgādinājums par neaizmirstamajām jaunības dienām.
— Labi. Tātad, mana dārgā valdniece, mana mīļā Anna…
— Vai tu vēl atceries spāņu valodu?
— Protams.
— Tad pasaki man spāniski, ko tu vēlies.
— Es vēlos, lai tu pagodini mani un atbrauc uz dažām dienām pie manis uz Dampjēnu.
— Un tas ir viss? — karaliene pārsteigumā iesaucās.
— Jā.
— Tikai to?
— Ak Dievs, vai tad jūs nejūtat, ka es jums lūdzu nedzirdētu labvēlību? Ja jūs to neredzat, tad mani nemaz nepazīstat. Vai jūs pieņemsiet manu ielūgumu?
— Protams, un no visas sirds.
— O, es esmu jums tik pateicīga!
— Es būšu laimīga, — Anna turpināja, vēl īsti neticēdama hercogienes vaļsirdībai, — ja mana klātbūtne izrādīsies jums noderīga.
— Noderīga! — hercogiene smiedamās iesaucās. — O, nē! Patīkama, priecīga, līksma — jā un tūkstošreiz jā! Tātad jūs apsolāt?
— Dodu savu vārdu.
Hercogiene satvēra karalienes daiļo roku, pārklādama to skūpstiem.
„Būtībā viņa ir laba sieviete, — karaliene domāja, — un… viņai piemīt dvēseles cēlums".
— Jūsu majestāte, — hercogiene jautāja, — vai jūs man dosiet divas nedēļas laika?
— Protams. Bet kam jums tas vajadzīgs?
— Zinot, ka es esmu kritusi nežēlastībā, neviens negribēja man aizdot simt tūkstošus ekiju, kas man vajadzīgi, lai savestu kārtībā Dampjēnu. Tagad, tiklīdz kļūs zināms, ka nauda vajadzīga, lai uzņemtu jūsu majestāti, Parīzes kapitāli plūdīs pie manis kā straume.
— Ak tā, simt tūkstoši ekiju! — karaliene laipni pamāja. — Tātad vajadzīgi simt tūkstoši ekiju, lai sakārtotu Dampjēnu?
— Apmēram tik daudz.
— Un neviens jums tos negrib aizdot?
— Neviens.
— Ja gribat, tad es to izdarīšu, hercogien.
— O, es neuzdrošinos.
— Veltīgi.
— Patiešām?
— Karalienes goda vārds. Simt tūkstoš ekiju — tas nemaz nav tik daudz.
— Vai tad?
— Jā gan. Es zinu, ka jūs nekad neesat pieprasījusi par savu klusēšanu īstu cenu, ko tā vērta. Hercogien, ja jūs man pabīdītu tuvāk šo galdiņu, es uzrakstītu jums čeku Kolbēra kungam; nē, labāk Fukē kungam, jo viņš ir daudz laipnāks un patīkamāks.
— Bet ja viņš nemaksās, tad to izdarīšu es. Tas gan būtu pirmais gadījums, kad viņš man atsaka.
Karaliene uzrakstīja zīmīti, iedeva to hercogienei un atvadīdamās noskūpstīja viņu.