Tagad stāsts par šīm intrigām ir izsmelts un mūsu vēstījuma nākamajās trīs nedēļās izvērsīsies cilvēka prāta brīvā spēle, kas ir tik daudzveidīga savās izpausmēs.
Varbūt ari turpmāk mēs nespēsim iztikt bez politikas un intrigām ainās, ko grasāmies attēlot, bet tad to dzinējspēks būs slēpts tik dziļi, ka lasītājs ieraudzīs tikai ziediņus un krāšņu gleznu. Tas būs kā tirgus balagānā, kur uz paaugstinājuma soļojošo milzi vada viņa drēbēs paslēptā bērna mazās kājeles un trauslās rociņas.
Tā nu mēs atgriežamies Senmandē, kur superintendants, kā parasti, pieņem izmeklētu epikūriešu sabiedrību.
Kopš zināma laika saimniekam iestājušās grūtas dienas. Katrs, kas ienāk pie viņa, nevar nesajust, ka ministram ir nepatikšanas. Vairs nenotiek trokšņainas dzīres ar daudzu cilvēku piedalīšanos. Par ieganstu Fukē min finanses, bet, kā asprātīgi izteicies Gurvils, tas ir caurcaurēm melīgs: te nav ne smakas no finansēm. Vatelam gan pagaidām vēl izdodas uzturēt nama reputāciju.
Dārznieki un sakņu audzētāji, kas apgādā virtuvi, sāk jau žēloties, ka viņus izputina, aizkavējot rēķinus. Komisionāri, kuri piegādā spāņu vīnus, sūta vēstuli pēc vēstules, veltīgi lūgdami, lai apmaksā rēķinus. Superintendanta nolīgtie Normandijas piekrastes zvejnieki sāk apsvērt, ka būtu varējuši pamest zveju un dzīvot krastā, ja saņemtu visu, kas pienākas. Vairs neparādās svaigās zivis, un tas kļūs par iemeslu Vatela nāvei.
Tomēr pieņemšanas dienā Fukē kunga draugi sapulcējās pie viņa kuplākā skaitā nekā parasti. Gurvils un abats Fukē sarunājās par finansēm, citiem vārdiem, abats aizņēmās no Gurvila dažus pistolus. Pelisons, pārmetis vienu kāju pāri otrai, steidza pabeigt runu, ar kuru Fukē jāatklāj parlamenta sēde. Šī runa bija tīrais šedevrs, jo Pelisons to sacerēja draugam, tātad ielika tajā visu, ar ko viņš, protams, nenoņemtos, ja rakstītu to sev. No dārza iznāca Lafontēns un Lorē, kas strīdējās par joku dzejoļiem.
Mākslinieki un mūziķi pulcējās pie ēdamistabas. Kad pulkstenis nositīs astoņus, visi sēdīsies pie vakariņu galda. Superintendants nekad nav licis sevi gaidīt. Bija pusastoņi. Ēstgriba jau krietni vien pamodusies.
Kad visi viesi beidzot bija sapulcējušies, Gurvils devās pie Pelisona, atraudams viņu no pārdomām un, izvedis viesistabas vidū (durvis bija rūpīgi aiztaisītas), jautāja:
— Nu, kas jauns?
Pelisons skatījās uz viņu.
— Es aizņēmos no savas tantes divdesmit piecus tūkstošus livru — te būs čeki.
— Labi, — Gurvils atteica, — tagad pirmajai iemaksai trūkst tikai simt deviņdesmit pieci tūkstoši livru.
— Kādai iemaksai? — Lafontēns vaicāja tādā pat tonī, kādā parasti uzdeva jautājumu: „Bet vai jūs esat lasījis Baruhu*?"
— Ir nu gan izklaidīgs cilvēks! — Gurvils iesaucās. — Jūs pats man stāstījāt par mazu muižiņu Korbeilā, ko viens no Fukē kunga kreditoriem gatavojas pārdot; tas bijāt jūs, kas ierosinājāt, lai visi Epikūra draugi samet naudu un neļauj tam notikt; vēl jūs teicāt, ka pārdosiet savu daļu no Šatotjerī mājas, lai samaksātu savu daļu, bet tagad jūs pēkšņi vaicājat: „Kāda iemaksa?"
Tā vārdi izsauca vispārējus smieklus, un Lafontēns nosarka.
— Lūdzu, atvainojiet mani, — viņš sacīja, — tas tiesa; nē, es nebiju aizmirsis. Tikai…
— Tikai tu vairs to neatcerējies, — Lorē piebilda.
— Tā gan ir. Viņam nudien ir taisnība — aizmirst un neatcerēties ir divas dažādas lietas.
— Vai jūs atnesāt savu daļu, — Pelisons atsāka, — naudu par pārdoto zemes gabalu?
— Pārdoto? Nē, neatnesu.
— Vai tad jūs to nemaz nepārdevāt? — brīnījās Gurvils, kurš zināja, cik nesavtīgs un devīgs ir dzejnieks.
— Sieva man neļāva to darīt, — Lafontēns atteica.
Atskanēja jauna smieklu šalts.
— Jūs taču tieši tādēļ devāties uz Šatotjerī?
— Jā, un pie tam jāšus.
— Nabaga Zans!
— Es astoņas reizes nomainīju zirgus un galīgi zaudēju spēkus.
Baruhs — Bībeles persona, pravieša Jeremijas māceklis. Jeremija nodiktēja Baruham savus pareģojumus. Lafontēns interesējās par Baruha grāmatas stila īpatnībā, un tiekoties visiem saviem paziņām uzdeva jautājumu: „Vai jūs esat lasījis Baruhu?" Lafontēna jautājums francūžiem kļuvis par parunu.
— Tas tik ir draugs! Toties galā, jācer, jus atputāties?
— Atpūtos? Kas tā par atpūtu! Tur man bija rūpju diezgan.
— Kā?
— Mana sieva sāka koķetēt ar to, kam es gribēju pārdot savu zemi; šis cilvēks atteicās pirkt, un es viņu izsaucu uz divkauju.
— Brīnišķīgi! Un vai divkauja notika?
— Droši vien ne.
— Vai arī to jūs īsti nezināt?
— Nē, nē; iejaucās mana sieva ar saviem radiniekiem. Es nostāvēju ar zobenu rokā minūtes piecpadsmit, bet nekādus ievainojumus neguvu.
— Bet jūsu pretinieks?
— Pretinieks arī. Viņš neieradās uz divkauju.
— Lieliski! — no visām pusēm atskanēja saucieni. — Jūs droši vien spērāt zemes gaisā?
— Protams. Galu galā es saaukstējos un, kad atgriezos mājās, sieva mani sagaidīja šķendēdamās.
— Nopietni?
— Pavisam nopietni! Viņa man meta ar maizes kukuli, saprotiet, ar lielu maizes kukuli un trāpīja pa galvu.
— Un jūs?
— Es? Es sāku sviest viņai un viņas viesiem ar visu, ko vien atradu uz galda; pēc tam uzlēcu zirgā, un te nu es esmu.
Klausoties šajā komiskajā varonī, neviens nevarēja palikt nopietns. Kad smieklu vētra mazliet pierima, Lafontēnam jautāja:
— Vai tas ir viss, ko jūs atvedāt?
— O nē. Man ienāca prātā lieliska doma.
— Pasakiet.
— Vai esat ievērojuši, ka pie mums Francijā tiek sacerēts daudz jautru dzejolīšu?
— Un kā vēl, — klātesošie vienā balsi atsaucās.
— Un tos maz drukā?
— Pilnīgi pareizi; likumi pret to ir ļoti bargi.
— Tā nu man ienāca prātā, ka retas preces ir dārgas. Tāpēc es sāku sacerēt nelielu poēmu, toties visai brīvā garā.
— Oho, mīļo dzejniek!
— Un cik vien iespējams nepiedienīgu.
— O-o-o!
— Augstākajā mērā cinisku.
— Velns parāvis!
— Ieliku tajā visus vārdiņus, ko vien zinu par mīlestības padarīšanām, — Lafontēns klāstīja.
Visi smējās līdz asarām, klausīdamies, kā lāga dzejnieks slavē savu preci.
—Es pacentos pārspēt visu, ko pirms manis paspējuši uzrakstīt Bo- kačo, Aretino* un citi šī žanra meistari.
—Ak kungs! — Pelisons iesaucās. — Tā jau viņš vēl tiks izraidīts no baznīcas!
—Vai jūs tā domājat? — Lafontēns naivi apjautājās. — Zvēru, ka nedarīju to savā labā, bet gan Fukē kunga dēļ.
Tik lielisks arguments galīgi sasmīdināja klātesošos.
— Bez tam, — Lafontēns turpināja, rokas berzēdams, — pirmo šīs poēmas izdevumu** es pārdevu par veseliem astoņsimt livriem. Par tikumīga satura grāmatām izdevēji maksā divreiz mazāk.
—Tad jau labāk būtu sacerējis pārīti tikumīgu grāmatu, — Gurvils smiedamies aizrādīja.
— Tas ir apgrūtinoši un nav pietiekami aizraujoši, — Lafontēns mierīgi iebilda. — Lūk, šajā maisiņā ir astoņsimt livru.
To teikdams, viņš iedeva savu dāvinājumu epikūriešu mantzinim. Tūlīt pēc viņa Lorē atdeva savus piecdesmit livrus. Arī pārējie deva, cik katrs varēja. Kad saskaitīja, izrādījās, ka savākti četrdesmit tūkstoši livru.
Monētu šķindoņa vēl nebija apklususi, kad superintendants ienāca, vai, pareizāk sakot, ieslīdēja zālē. Un viņš, kurš apgrozīja miljardus; ba-
Pjetro Aretino (1492-1556) — renesanses laika itāļu rakstni eks, dzejnieks, dramaturgs un publicists. Viņa iesauka bija «valdnieku lāsts" par asajiem pamfletiem pret karaļiem un pāvesta galmu. Daži Aretino darbi bija visai frivoli.
Savās «Pasakās" Lafontēns izmantoja motīvus no Bokačo novelēm, kā arī no Arosto, Aretino, Rablē un seno romiešu autoru Petronija un Apuleja darbiem. Pēc tam, kad 1675.gadā iznāca ceturtais «Pasaku" krājums, policija aizliedza tās turpināt izdot, jo tās bija izraisījušas Ludviķa XIV neapmierinātību.
gātnieks, kurš bija iepazinis visas baudas un godinājumus, kādi vien ir pasaulē; cilvēks ar plašu sirdi un radošu prātu, kurš sevī bija sakausējis pasaulē pirmās karalistes garīgo un materiālo pusi, slavenais Fukē ar asaru pilnām acīm stāvēja savu viesu ielenkumā un, ļaudams caur saviem smalkajiem, bālajiem pirkstiem slīdēt zeltam un sudrabam, maigā aizkustinājumā sacīja:
— Niecīga žēlastības dāvana, kas pazudīs mana iztukšotā maka vismazākajā krokā, bet tā līdz malām piepildījusi manu sirdi, ko nekas un neviens nespēj izsmelt. Pateicos, draugi, pateicos! — Tā kā viņš nevarēja apskaut visus, kas atradās istabā un kam arī acīs sariesās asaras, tad viņš apkampa Lafontēnu, teikdams:
— Ak, nabadziņš! Manis dēļ jūs dabūjāt no sievas un tagad vēl garīdznieks uzliks jums sodu.
— Tie ir tīrie sīkumi: ja jūsu kreditori pagaidītu pāris gadiņus, es uzrakstītu kādu simtu pasaku; katru no tām izdotu atkārtoti, un jūsu parāds būtu nomaksāts!