Fukē sirsnīgi paspieda Lafontēnam roku un noteica:
— Manu miļo dzejniek, es jūs lūdzu, saceriet vēl simt pasakas un ne jau tikai, lai saņemtu astoņdesmit pistolus par katru, bet gan, lai bagātinātu mūsu literatūru ar simt šedevriem.
— Nedomājiet, ka es superintendanta kungam atnesu tikai šo ideju un atsoņdesmit pistolus, — Lafontēns lielīgi paziņoja.
— Šķiet, ka Lafontēns šodien ir īsts bagātnieks! — no visām pusēm atskanēja saucieni.
— Lai svētīta ideja, kas man var dāvāt miljonu vai divus, — Fukē jautri noteica.
— Tieši tā, — Lafontēns piekrita.
— Sakiet ātrāk! — atskanēja klātesošo saucieni.
— Sargieties! — Pelisons pačukstēja Lafontēnam. — Līdz šim jums gan bija lieli panākumi, taču nepārspīlējiet.
— Nē, nē, Pelisona kungs, jūs esat cilvēks ar izcilu gaumi, un jūs pats man izteiksiet atzinību.
— Vai runa ir par miljoniem? — Gurvils vaicāja.
Lafontēns norādīja uz savām krūtīm un sacīja:
— Man te ir pusotra miljona.
— Lai velns parauj to gaskoni no Šatotjerī! — Lorē iesaucās.
— Jums vajadzēja nevis rādīt uz kabatu, bet gan uz galvu, — Fukē aizrādīja.
— Superintendanta kungs, — Lafontēns turpināja, — jūs neesat ģenerālprokurors, jūs esat dzejnieks.
— Tiešām? — iesaucās Lorē, Konrārs un citi literāti.
— Es galvoju, ka jūs esat dzejnieks, gleznotājs, tēlnieks, mākslu un zinātņu draugs, bet atzīstieties pats, ka jūs nekādā ziņā neesat tiesu vīrs!
— Labprāt, — Fukē smaidīdams atbildēja.
— Ja jūs gribētu ievēlēt Akadēmijā, sakiet, vai jūs atteiktos?
— Lai akadēmiķi neņem ļaunā, bet es domāju, jā.
— Ja jau jūs nevēlaties būt Akadēmijā, tad kāpēc gan atļaujat sevi uzskatīt par parlamenta locekli?
— Lūk, kā! — Pelisons brīnījās. — Mēs runājam par politiku.
— Es jautāju, — Lafontēns turpināja, — vai Fukē kungam piestāv vai nepiestāv prokurora mantija?
— Runa nav par mantiju, — atcirta Pelisons, ko kaitināja visu smiekli.
— Gluži otrādi, tieši par mantiju, — Lorē piezīmēja.
— Atņemiet ģenerālprokuroram mantiju, un mums paliks Fukē kungs, par ko mēs nemaz nesūdzamies, — teica Konrārs. — Tomēr nav ģenerālprokurora bez mantijas un tāpēc mēs, tāpat kā de Lafontēna kungs, atzīstam, ka mantija patiesi ir atbaidoša.
— Fugiunt risus leporeque, — Lorē iestarpināja.
— Smiekli un izklaidēšanās steidzas, — kāds no mācītājiem viesiem pārtulkoja.
— Es gan pavisam citādi tulkoju vārdu „lepores", — Pelisons cienīgi noteica.
— Kā tad jūs to tulkojat? — Lafontēns gribēja zināt.
— Es tulkoju tā: „Zaķi bēg, ieraugot Fukē kungu".*
Atkal atskanēja smieklu šalts; superintendants smējās kopā ar visiem.
— Kāds tam sakars ar zaķiem? — iejaucās aizskartais Konrārs.
— Kas no visas sirds nepriecājas, redzot Fukē kungu visā parlamenta slavas spožumā, tas ir zaķis.
— Oho! — dzejnieki nomurmināja.
— Quo non ascendam** — Konrārs paziņoja, — man šķiet nesavienojams ar prokurora mantiju.
— Bet man šķiet, ka devīze nav iespējama bez šīs mantijas, — Pelisons spītīgi neatkāpās no savām domām. — Ko jūs par to domājat, Gurvil?
— Es domāju, — Gurvils atteica, — prokurora mantija nav slikta, bet pusotrs miljons to tomēr pārspēj.
— Pievienojieties Gurvilam! — Fukē iesaucās, ar to pārtraukdams strīdu, jo viņa viedoklis, protams, pieveica pārējos.
— Pusotrs miljons! — Pelisons noņurdēja. — Velns parāvis! Es zinu kādu indiešu fabulu…
— Izstāstiet, izstāstiet, — Lafontēns lūdza, — man arī ar to jāiepazīstas.
— Sāciet, mēs klausāmies!
— Bruņrupucim bija bruņas, — Pelisons iesāka. — Viņš tajās slēpās, kad uzbruka ienaidnieki. Bet tad kāds bruņrupucim teica: „Vasarā jums droši vien ir ļoti karsti šajā mājiņā, un bez tam mēs jūs neredzam visā krāšņumā, turklāt es pazīstu kādu zalkti, kas par bruņām gatavs maksāt pusotru miljonu."
— Lieliski! — Fukē smiedamies iesaucās.
— Un tālāk? — steidzināja Lafontēns, kuru vairāk interesēja fabula, nevis tās morāle.
— Bruņrupucis pārdeva bruņas un palika neaizsargāts. Izsalcis ērglis viņu pamanīja, ar knābja cirtienu nogalināja un aprija.
Vārdu spēle: lepores latīniski nozīmē izklaidēšanās; lepores — zaķi.
Kur gan es neuzkāpšu (lat.). — Fukē devīze, kas bija uz viņa ģerboņa zem vāveres attēla.
— Un kāda ir morāle? — Konrārs vaicāja.
— Morāle ir tāda, ka Fukē kungam nevajag atteikties no savas prokurora mantijas.
Lafontēns uztvēra nopietni šo morāli un iebilda sarunu biedram:
— Jūs aizmirsāt Eshilu.*
— Ko jūs gribat ar to teikt?
— Plikpauraino Eshilu, kā viņu sauca.
— Un kas no tā izriet?
— Ērglim, kas lidinājās augstu debesis — kas zina, varbūt tas bija tas pats, par kuru jūs stāstījāt — Eshila pauris izskatījās pēc parasta akmens un, tā kā ērglis bija liels bruņrupuču cienītājs, tad svieda pret to bruņrupuci, kurš bija ierāvies savās bruņās.
— Ak Dievs! Protams, Lafontēnam ir taisnība, — Fukē domīgi noteica. — Ja ērglis gribēs apēst bruņrupuci, tad tas viegli pārsitīs viņa bruņas, un bruņrupuči var būt patiesi laimīgi, ja atrodas kāds, kas par šo aizsegu gatavs samaksāt pusotra miljona. Lai man tikai padod tikpat devīgu zalkti kā fabulā, ko stāstīja Pelisons, un es atdošu viņam bruņas.
— Rara avis in terris**, — Konrārs nopūtās.
— Kā melnais gulbis, vai ne? — Lafontēns pasmīnēja. — Pilnīgi melns un ļoti rets putns. Nu ko, es to esmu atklājis.
— Jūs esat atradis pircēju ģenerālprokurora amatam? — Fukē iesaucās.
— Jā, kungs, atradu.
— Superintendanta kungs ne reizes nav teicis, ka domā to pārdot, — Pelisons iebilda.
— Piedodiet, bet jūs pats par to runājāt, — Konrārs protestēja.
— Es esmu tam liecinieks, — Gurvils piebilda.
— Tad, lūk, ko viņš runā par mani! Kas tad ir jūsu pircējs, pasakiet, Lafontēn? — Fukē jautāja.
Eshils (526-456 p.m.ē.) — izcils grieķu traģēdiju autors. Leģenda vēsta, ka Eshils miris no tā, ka viņam uz galvas uzkritis bruņ- rupucis, kuru nometa ērglis.
Rets putns uz zemes (lat.) — Juvenāla vārdi („Latīras"), ko lieto kā parunu, lai apzīmētu kaut ko reti sastopamu.
— Pavisam melns putns, parlamenta padomnieks, lāga zellis… Vanels.
— Vanels! — Fukē iesaucās. — Vanels! Vīrs…
— Tieši tā, kungs… viņas virs.
— Nabadziņš, — Fukē kungu Lafontēna priekšlikums bija ieinteresējis, — tātad viņš sapņo par ģenerālprokurora amatu?
— Viņš sapņo līdzināties jums visā un darīt to pašu, ko jūs, — Gurvils iestarpināja.
— Tas ir ļoti aizraujoši, pastāstiet sīkāk, Lafontēn.
— Lieta ir pavisam vienkārša. Laiku pa laikam mēs ar viņu satiekamies. Šodien arī es satiku viņu uz laukuma pie Bastīlijas; viņš tur pastaigājās tai laikā, kad man vajadzēja noīrēt ekipāžu, lai brauktu šurp.
— Viņš, protams, uzmanīja sievu, — Lorē pārtrauca Lafontēnu.
— O nē, nedomāju vis! — Fukē nekautrēdamies iebilda. — Viņš nav greizsirdīgs.
— Vanels pienāca pie manis, apkampa un aizvilka uz krodziņu Imaž- senfiakrā. Tur viņš sāka klāstīt savas bēdas.
— Vai tad viņam ir kādas bēdas?
— Jā, sieva viņam pūlas iedvest godkāri. Viņam stāstīts par kaut kādu amatu parlamentā un minēts Fukē kunga vārds. No tā brīža Vanelas kundze to vien dara, kā nododas sapņiem kļūt par ģenerālprokurora kundzi un beidzas vai nost no ilgām, ja naktī nav šo godu redzējusi sapņos.
— Velns parāvis!
— Nabaga sieviete, — Fukē noteica.
— Pagaidiet. Konrārs apgalvo, ka es neprotu kārtot darīšanas, bet paši redzēsiet, kā es to darīju šajā gadījumā. „Vai jūs maz zināt, — es teicu Vanelam, — ka tāds amats kā Fukē kungam ļoti dārgi maksā?" — „Cik apmēram?" — Vanels jautāja. — „Fukē kungs to nepārdeva par miljonu septiņsimt tūkstošiem livru, ko viņam piedāvāja." — „Mana sieva, — Vanels atteica, — novērtēja to apmēram par miljonu četrsimt tūkstošiem." — „Vai skaidrā naudā?" — „Jā. Viņa tikko pārdeva muižiņu un saņēma naudu."
— Nav nemaz slikta summa, ja to var saņemt uzreiz, — pamācoši noteica abats Funē, kurš līdz tam nebija bildis ne vārda.
— Nabaga Vanelas kundze, — Fukē klusi noteica.
Pelisons paraustīja plecus un pačukstēja Fukē pie auss:
— Dēmons?
— Jā… Būtu ļoti uzjautrinoši arī šī dēmona naudu izlabot ļaunumu, ko manis dēļ sev nodarījis eņģelis.
Pelisons izbrīnījies paskatījās uz Fukē, kura domas tātad ievirzījās citā gultnē.
— Nu, kādas jums šķiet manas pārrunas? — Lafontēns noprasīja.
— Lieliskas, manu mīļo dzejniek.
— Tā jau ir, bet bieži vien cilvēks vārdos gatavs pirkt zirgu, bet pārbaudot izrādās, ka viņam nepietiek pat pavadai, — Gurvils aizrādīja.
— Droši vien Vanels atteiksies, ja mēs turēsim viņu pie vārda, — abats Funē iestarpināja.
— Tādas domas jums nāk prātā tikai tāpēc, ka nezināt, ar ko šis notikums beidzās, — Lafontēns atkal ieteicās.
— Ā, tātad ir arī beigas? Ko tad jūs velkat garumā? — Gurvils iesaucās.
— Semper ad adventum*, vai ne? — Fukē noteica, kā jau augstmanis, kurš var atļauties pārfrāzēt citātus.
Latīnisti sāka aplaudēt.
— Mans atrisinājums ir tāds, — Lafontēns pabeidza, — spītnieks Vanels, uzzinājis, ka mans ceļš ved uz Senmandē, izlūdzās, lai es paņemu viņu līdz.
— Oho!
— Un, ja varu, izgādāju viņam tikšanos ar monsenjoru. Patlaban viņš gaida Belēras pļaviņā.
— Kā vabole.
— Gurvil, jūs laikam runājat par viņa ūsiņām. Ak jūs, ļaunais zobgalis!
— Fukē kungs, ko jūs teiksiet?
— Ko teikšu? Manuprāt, nebūtu labi, ja Vanelas kundzes vīrs saaukstētos uz mana sliekšņa; Lafontēn, aizsūtiet pēc viņa, ja jau zināt, kur viņš atrodas.
Fukē vajadzēja teikt: „Semper ad eventum [festinat]" (Horācijs. „Poēzijas māksla"), un tas nozīmē: vienmēr steidzas uz atrisinājumu. „Ad adventum" nozīmē „uz atnākšanu".
— Es pats iešu kopā ar jums, — paziņoja abats Funē, — un nesīšu maisus ar zeltu.
— Lūdzu bez jokiem, — Fukē stingri noteica. — Lieta ir svarīga, ja vien tas patiešām ir nopietni domāts. Vispirms gan izrādīsim viesmīlību. Atvainojieties manā vārdā šim lāga cilvēkam un pasakiet, es jūtos apbēdināts, ka viņam vajadzēja gaidīt, bet es taču nezināju par viņa atbraukšanu.
Lafontēns aizsteidzās pēc Vanela. Viņam sekoja Gurvils, un tas izrādījās pašā laikā, jo savu domu pārņemtais dzejnieks apmaldījās un stūrēja taisnā ceļā uz Senmaru.
Pēc ceturtdaļstundas Vanels jau iegāja superintendanta kabinetā, tajā pašā, kuru kopā ar visām blakustelpām mēs aprakstījām sava stāsta sākumā.
Ieraudzījis Vanelu, Fukē pasauca Pelisonu un dažas minūtes kaut ko čukstēja viņam pie auss.
— Iegaumējiet labi, — viņš uzsvēra, — jums jāseko, lai karietē tiktu iekrauts viss sudrabs, trauki un dārglietas. Paņemiet melnos zirgus, un lai juvelieris brauc kopā ar jums. Aizkavējiet vakariņas līdz de Beljēras kundzes atbraukšanai.
— Vajadzētu brīdināt de Beljēras kundzi, — Pelisons ierosināja.
— Nav vērts. Par to parūpēšos es pats.
— Labi.
— Ejiet, draugs.
Pelisons aizgāja, īsti labi nesapratis, kas par lietu, bet, kā jau padevīgs draugs uzticēdamies tam, kam bija radis paklausīt. Tas ir izredzētu dvēseļu spēks. Neuzticība raksturīga tikai zemiskām būtnēm.
Vanels paklanījās superintendantam. Viņš bija sagatavojies garai runai.
— Sēdieties, kungs, — Fukē viņu uzrunāja. — Liekas, jūs gribat pirkt manu amatu?
— Monsenjor…
— Cik jūs varat par to maksāt?
— Summa jānosauc jums, monsenjor. Es zinu, ka jums jau izteikti līdzīgi priekšlikumi.
— Man stāstīja, ka Vanelas kundze novērtējusi manu amatu par miljonu un četrsimt tūkstošiem.
— Tas ir viss, kas mums ir.
— Vai jūs varat samaksāt skaidrā naudā?
— Man nav līdzi naudas, — Vanels naivi atbildēja.
Viņš bija sagatavojies cīņai, dažādām viltībām un kombinācijām, tāpēc tagad jutās pārsteigts par tādu vienkāršību un diženumu.
— Kad jums tā būs?
— Tiklīdz pavēlēsiet, monsenjor.
Viņš drebēja, iedomādamies, ka varbūt Fukē par viņu ņirgājas.
— Ja jums pēc tās nevajadzētu braukt atpakaļ uz Parīzi, es teiktu — tūlīt…
— O, monsenjor!..
— Bet, — superintendants pārtrauca, — atliksim norēķināšanos un līguma parakstīšanu uz rītdienu.
— Lai notiek pēc jūsu prāta, — apstulbušais un pārsteigumā sastingušais Vanels piekrita.
— Tātad sešos no rīta, — Fukē vēl piebilda.
— Sešos, — Vanels atkārtoja.
— Palieciet sveiks, Vanela kungs. Skūpstu roku jūsu kundzei.
Fukē piecēlās.
Galīgi zaudējis galvu, asiņu pieplūdušām acīm, Vanels izstomīja:
— Monsenjor, vai jūs dodat goda vārdu?
Fukē pagrieza galvu uz viņa pusi un atjautāja:
— Velns parāvis, bet jūs?
Vanels samulsa, nodrebēja un galu galā pastiepa roku. Fukē ar cēlu žestu pastiepa pretī savējo. Godīgā roka uz mirkli pieskārās liekuļa mitrajai delnai. Vanels saspieda Fukē pirkstus, vēlēdamies pārliecināties, ka tas nav sapnis. Superintendants ar tikko manāmu kustību atbrīvoja savu roku.
— Palieciet sveiks, — viņš atvadījās.
Atpakaļ kāpdamies, Vanels nonāca līdz durvīm, steidzīgi izgāja cauri pieņemšanas istabām un pārkāpa mājas slieksni.