Nākamās dienas rīts bija apmācies un drūms; tā kā todien bija paredzēta karaļa pastaiga, tad pamodies katrs vispirms pievērsa acis debesīm.
Virs kokiem karājās blīvs, nomācošs mākonis, un saule, ko tikko varēja samanīt caur šo biezo plīvuru, nespēja to izkliedēt.
Rasas nebija. Zālāji bija izkaltuši, un ziedi alka pēc mitruma. Pat putni dziedāja atturīgāk nekā parasti nekustīgajā, it kā sastingušajā lapotnē. Šķita, ka daba aizturējusi elpu, jo nedzirdēja ne čaboņu, ne citus trokšņus, kā saulei spīdot. Valdīja nāves klusums.
Pamodies un paskatījies pa logu, karalis jutās pārsteigts par drūmo dienu.
Tomēr visi rīkojumi jau bija doti, viss sagatavots, un, galvenais, Ludviķis ļoti cerēja, ka pastaiga būs veiksmīga; tāpēc viņš nesvārstīdamies nolēma, ka laikam nav nekādas nozīmes un, ja jau pastaiga ir paredzēta, tad tai arī jānotiek.
Starp citu, Dieva svētītās zemes valstībās mēdz būt stundas, kad zemes valdnieka griba it kā ietekmē Dieva gribu. Augustam* bija Vergīlijs, kurš teica: Nocte pluit tota rcdeunt spcctacula mane.**
Ludviķim XIV bija Bualo, kurš gan teica pavisam ko citu, un Dievs, kas izturējās pret viņu gandrīz tikpat žēlīgi kā Jupiters pret Augustu.
Kajs Jūlijs Oktaviāns Augusts — pirmais Romas imperators; viņu uzskatīja par literatūras, mākslas un zinātnes aizgādni. Viņa mīlulis bija dzejnieks Vergīlijs, kurš savos darbos iekļāva imperatora Ok- taviāna slavinājumus.
Visu nakti līst lietus, no rīta atgriežas izrādes (lat.).
Pēc paraduma Ludviķis noklausījās mesu, kaut gan, taisnību sakot, domas par Radītāju diezgan stipri aizēnoja domas par vienu viņa radījumu. Dievkalpojuma laikā karalis skaitīja minūtes un sekundes, kas viņu atdalīja no laimīgā brīža, kad jāsākas pastaigai, tas ir, kad uz ceļa parādīsies princese ar savām galma dāmām.
Pats par sevi saprotams, ka pilī neviens nezināja par karaļa naksnīgo tikšanos ar Lavaljēru. Varbūt pļāpīgā Montalē būtu kaut ko izpaudusi, bet šoreiz viņu atturēja Malikorns, kurš nobrīdināja, ka viņas interesēs nav pārlieka pļāpība.
Toties Ludviķis XIV jutās pilnīgi laimīgs un bija piedevis vai gandrīz piedevis princesei vakardienas izlēcienu. Viņš patiešām drīzāk varēja justies apmierināts ar to. Ja tā nebūtu bijis, viņš nesaņemtu Lavaljēras vēstuli; ja nebūtu vēstules, nebūtu arī audiences, bet, ja nenotiktu audience, viņš būtu palicis neziņā. Viņa sirds bija svētlaimes pilna, un tajā vairs nebija vietas dusmām, vismaz tobrīd.
Tādēļ, ieraugot brāļasievu, Ludviķis nevis sarauca pieri, bet gan nolēma izturēties pret viņu vēl draudzīgāk un laipnāk kā parasti.
Kaut gan tikai ar vienu noteikumu — ja viņa neliks sevi pārāk ilgi gaidīt.
Lūk, par ko Ludviķis domāja mesas laikā un kas viņam dievkalpojumā lika aizmirst lietas, ko viņam vajadzēja pārdomāt kā kristiešu karalim un baznīcas augstu stāvošajam dēlam.
Dievs tomēr ir žēlsirdīgs pret jaunatnes maldiem, kā arī visu, kas attiecas uz mīlestību, pat grēcīgu mīlestību, un ņem to savā aizgādnībā, % tādēļ, iznācis no mesas un pacēlis acis pret debesīm, starp saplosītajiem mākoņiem Ludviķis pamanīja gaiši zila pārklāja maliņu, kas bija paklāta zem Kunga kājām.
Viņš atgriezās pilī. Tā kā pastaiga bija nolikta uz pusdienlaiku, bet pulkstenis rādīja tikai desmit, viņš cītīgi ķērās pie darba kopā ar Kolbēru un Lionu.
Strādādams Ludviķis visu laiku staigāja no galda līdz logam, pa kuru varēja redzēt princeses paviljonu; tāpēc viņš pamanīja pagalmā Fukē kungu, kuru galminieki godbijīgi sveicināja, uzzinājuši par vakardienas audienci. Izskatīdamies laipns un laimīgs, Fukē savukārt devās sasveicināties ar karali.
Ieraudzījis Fukē, karalis instinktīvi pagriezās pret Kolbēru.
Kolbērs pasmaidīja, it kā viņš arī būtu laipnības un līksmes pārpilns. Patīkamā noskaņa viņu pārņēma pēc tam, kad kāds no sekretāriem bija pasniedzis viņam maku, ko Kolbērs neatvēris paslēpa dziļi bikšu kabatā.
Tā kā Kolbēra priekos vienmēr vīdēja kaut kas ļaunpratīgs, tad no abiem smaidiem Ludviķis izvēlējās Fukē smaidu.
Viņš pamāja, lai superintendants ienāk; tad, vērsdamies pie Liona un Kolbēra, sacīja:
— Pabeidziet darbu un nolieciet uz mana rakstāmgalda, es izlasīšu papīrus ar svaigu galvu.
Karalis aizgāja.
Paklausīdams Ludviķa XIV mājienam, Fukē ātri kāpa augšup pa kāpnēm. Turpretim Aramiss, kurš pavadīja Fukē, iejuka galminieku pūlī, un karalis viņu pat nepamanīja.
Kāpņu augšgalā karalis sastapās ar Fukē.
— Valdniek, — redzēdams Ludviķa laipno smaidu, Fukē sacīja, — nu jau vairākas dienas jūsu majestāte apber mani ar laipnībām. Francijā tagad valda nevis jauns karalis, bet pats līksmības, laimes un mīlestības dievs.
Karalis nosarka. Tas bija ļoti glaimojošs kompliments, taču pārāk
tiešs.
Karalis ieveda Fukē mazajā salonā, kas atdalīja viņa darbistabu no guļamistabas.
— Vai zināt, kāpēc es jūs pasaucu? — karalis vaicāja, apsēzdamies uz palodzes, lai varētu paturēt acīs puķu dārzu, kurp veda princeses paviljona otras durvis.
— Nē, valdniek… bet es esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas patīkams, spriežot pēc jūsu majestātes vēlīgā smaida.
— Jums tā šķiet?
— Nē, valdniek, es to redzu.
— Tādā gadījumā jūs maldāties.
— Maldos, valdniek?
— Jā, es jūs šurp aicināju, lai, gluži otrādi, izteiktu jums pārmetumus.
— Man?
— Jums, un pie tam ļoti nopietnus.
— Jūs patiešām mani biedējat, jūsu majestāte… Bet es esmu gatavs uzklausīt, jo esmu pārliecināts par jūsu majestātes taisnīgumu un labsirdību.
— Fukē kungs, runā, ka jūs Vo rīkojat lielus svētkus?
Fukē pasmaidīja kā slimnieks, kurš sajūt atgriežamies sen pārgājuša drudža pirmos simptomus.
— Un jūs mani neielūdzat? — karalis turpināja.
— Valdniek, — Fukē atteica, — es nemaz nedomāju par šiem svētkiem, un tikai vakar vakarā viens no maniem draugiem (šos vārdus Fukē uzsvēra) man par tiem atgādināja.
— Bet es jūs vakar vakarā satiku, un jūs man par tiem neteicāt ne vārda, Fukē kungs.
— Valdniek, vai gan es uzdrošinājos cerēt, ka jūsu majestāte nolaidīsies no saviem karaliskajiem augstumiem un pagodinās ar savu ierašanos manu mītni?
— Piedodiet, Fukē kungs, jūs man pat neieminējāties par saviem svētkiem.
— Es atkārtoju, ka neko neteicu par šiem svētkiem karalim tāpēc, ka, pirmkārt, vēl nekas nebija izlemts, un, otrkārt, es baidījos no atteikuma.
— Kas jums lika baidīties no atteikuma, Fukē kungs? Piesargieties, es esmu nolēmis visu izdibināt līdz galam.
— Dedzīga vēlēšanās, lai karalis atsauktos uz manu laipno ielūgumu.
— Labi, Fukē kungs, es redzu, ka mums būs ļoti viegli vienoties. Jums ir dedzīga velēšanās uzaicināt mani uz saviem svētkiem, bet es tikpat dedzīgi vēlos tajos piedalīties; uzaiciniet, un es pieņemšu jūsu ielūgumu.
— Kā! Vai jūsu majestātei labpatīk to pieņemt? — superintendants nomurmināja.
— Iznāk gandrīz vai tā, ka es ne tikai pieņemu ielūgumu, bet drīzāk pats uzplijos, — karalis smiedamies noteica.
— Jūsu majestāte parāda man vislielāko godu! — Fukē iesaucās. — Man jāatkārto de Lavjevila vārdi, ko viņš teica jūsu vectēvam, Indriķim IV: „Kungs, es neesmu cienīgs!:*"
— Bet es jums, Fukē kungs, atbildēšu, ka, ja jūs rīkosiet svētkus, es ieradīšos pie jums pat bez uzaicinājuma.
— Pateicos, jūsu majestāte, pateicos, — Fukē pacēla galvu un tencināja par labvēlību, kura, pēc viņa domām, izputinās viņu.
— Bet kurš gan to izpauda jūsu majestātei?
— Baumas, Fukē kungs. Par jums un jūsu māju stāsta tīros brīnumus. Vai jūs kļūsiet iedomīgs, Fukē kungs, ja uzzināsiet, ka karalis jūs apskauž?
— Es būšu vislaimīgākais pasaulē, valdniek, jo tajā dienā, kad karalis sāks apskaust Vo īpašnieku, tam beidzot būs karaļa cienīga dāvana.
—Tātad, Fukē kungs, sarīkojiet svētkus un plašāk atveriet sava nama durvis.
— Es lūdzu jūsu majestāti noteikt dienu, — Fukē atbildēja.
— Tieši pēc mēneša.
— Vai jūsu majestātei nelabpatiktu izteikt vēl kādu vēlmi?
— Nē, superintendanta kungs. Es tikai vēlos biežāk jūs redzēt savā tuvumā.
— Valdniek, jūtos ļoti pagodināts piedalīties jūsu majestātes pastaigā-
— Lieliski. Es aizeju, Fukē kungs; lūk, kur jau pulcējas dāmas.
To teikdams, karalis mīlētāja dedzībā pameta palodzi un izsteidzās pēc spieķa un cimdiem, ko viņam pasniedza kambarsulainis.
Ārā skanēja zirgu mīņāšanās un pa smilšaino pagalmu braucošo ratu troksnis.
Par šo gadījumu Talmans de Reo vēsta savu „Stāstiņu" pirmajā grāmatiņā, novelē, kas veltīta Indriķim IV. Kad Lavjevils no Indriķa IV saņēma ordeņa lentu, viņš pēc etiķetes prasībām sacīja, ka nav tāda goda cienīgs. „Zinu, zinu, bet mans radinieks man to lūdza", — karalis atbildēja. Radinieku sauca Mantuānas hreogs, un Lavjevils, vienkāršs muižnieks, kalpoja pie viņa.
Karalis izgāja ārā. Kad viņš parādījās uz sliekšņa, visi sastinga. Karalis devās pie jaunās karalienes. Karaliene māte nevēlējās izbraukt, jo jutās nevesela.
Marija Terēze kopā ar princesi iesēdās karietē un jautāja karalim, kurp viņš vēlētos braukt.
Tieši tobrīd karalis ieraudzīja Lavaljēru, kura pēc vakardienas notikumiem izskatījās bāla un nogurusi; viņa sēdās ratos kopā ar trim draudzenēm. Ludviķis izklaidīgi atteica karalienei, ka viņam vienalga, kurp braukt, un viņš jutīsies labi visur, kur vien būs karaliene.
Tad karaliene lika kučierim braukt Apremonas virzienā.
Ziņneši aizjāja pa priekšu.
Karalis uzkāpa zirgā. Dažas minūtes viņš, pieturēdamies pie durvīm, jāja blakus karietei, kurā sēdēja karaliene un princese.
Debesjs noskaidrojās, tomēr gaiss bija dūmakains kā netīrs muslīns; saules staros virpuļoja mirdzoši puteklīši.
Valdīja smacīgs karstums.
Tā kā karalis acīmredzot nepievērsa uzmanību laika apstākļiem, tad tas neuztrauca arī pārējos, un pēc karalienes rīkojuma ekipāža sāka virzīties uz Apremonu.
Galminieku pūlis jautri čaloja; varēja redzēt, ka katrs vēlējās aizmirst dzēlīgās runas, kuras skanējušas vakar.
Sevišķi apburoša bija princese.
Viņa redzēja blakus karali un nešaubījās, ka ne jau karalienes dēļ viņš jāj līdzās karietei, tātad viņas bruņinieks ir atgriezies pie viņas.
Taču pēc kāda ceturtdaļljē karalis laipni pasmaidīja, paklanījās, pievilka pavadu zirgam un palaida garām karalienes karieti, tad vecāko galma dāmu karieti un pēc tam arī pārējās, kaut gan tās, redzēdamas, ka karalis apstājies, arī gribēja darīt to pašu.
Karalis pamāja, lai visi turpina ceļu.
Kad viņu panāca kariete, kurā sēdēja Lavaljēra, karalis piejāja pie
tās.
Ludviķis palocījās dāmām un grasījās jāt blakus, kā bija to darījis ar princeses karieti, bet pēkšņi visi apstājās.
Acīmredzot karaliene bija uztraukusies par karaļa prombūtni un pavēlējusi viņu pagaidīt.
Karalis lika pavaicāt, kāpēc viņa to darījusi.
— Es vēlos paieties kājām, — skanēja atbilde.
Karaliene laikam cerēja, ka karalis gan var jāt blakus galma dāmu karietei, bet neuzdrošināsies kopā ar viņam iet kājām.
Visapkārt pletās mežs.
Bija paredzama brīnišķīga pastaiga, kā radīta sapņotājiem un mīlētājiem.
Procesija bija apstājusies vietā, no kuras uz dažādām pusēm aizvijās trīs alejas — garas, ēnainas un līkumotas. Cauri lapu mežģīnēm vīdēja zilās debesis.
Aleju dziļumā brīdi pa brīdim varēja pamanīt savvaļas kazas, kas pārbīlī, galvu saslējušas, uz mirkli sastinga ceļa vidū un pēc tam aizbrāzās kā bultas, ar vienu lēcienu pazuzdamas meža biezoknī; dažbrīd filozofs zaķis saslējās uz pakaļkājām, ar priekšējām paberzēdams purniņu, lai paostītu gaisu un uzzinātu, vai kāds līkkājains suns neseko šiem cilvēkiem, kuri bija iztraucējuši viņa pārdomas, pusdienas un mīlestības lietas. Bija jānoskaidro arī, vai kādam plecā nav bise.
Pēc karalienes arī pārējā sabiedrība izkāpa no karietēm.
Marija Terēze atbalstījās pret galma dāmas roku un pašķielēja uz karali, kurš laikam nepamanīja sev pievērsto uzmanību. Karaliene iegāja mežā pa pirmo tuvāk pagadījušos taciņu.
Viņas majestātei pa priekšu soļoja divi pavadoņi, kas ar nūjām pacēla zarus un pašķīra krūmus, kuri aizšķērsoja ceļu.
Izkāpusi no karietes, princese ieraudzīja savā priekšā de Giša kungu, kurš palocījās un piedāvāja viņai savus pakalpojumus.
Sajūsmināts par vakardienas peldi, princis bija pavēstījis, ka dosies uz upi un, atlaidis de Gišu, palika pilī kopā ar ševaljē de Lorēnu un Malikornu.
Viņš nejuta ne mazāko greizsirdību.
Tāpēc viņu veltīgi meklēja izbraucienā; starp citu, princis reti piedalījās kopīgajās izpriecās, tādēļ viņa prombūtne visus drīzāk iepriecināja nekā apbēdināja.
Sekojot karalienes un princeses piemēram, katrs rīkojās pēc savas patikas.
Kā jau teicām, karalis atradās blakus Lavaljērai. Kad atvērās karietes durtiņas, viņš nolēca no zirga un pasniedza viņai roku.
Montalē un Tonē-Šaranta tūdaļ pagāja sāņus, pirmā — savtīgu apsvērumu dēļ, otra — aiz kautrības.
Pēdējā pusstundā arī laiks šķita pieņēmis noteiktu lēmumu: dūmakainais gaiss rietumos pamazām sabiezēja un, it kā gaisa plūsmas nests, sāka lēni un smagi tuvoties.
Gaisā jautās negaiss; bet karalis to neievēroja, tāpēc neuzdrošinājās ievērot arī neviens cits.
Šī iemsla dēļ pastaiga turpinājās; daži tomēr laiku pa laikam pacēla acis pret debesīm.
Bailīgākie pastaigājās ekipāžu tuvumā, kurās viņi cerēja rast patvērumu, ja sāktos negaiss.
Lielākā daļa tomēr, redzēdama, ka karalis kopā ar Lavaljēru drosmīgi ieiet mežā, sekoja karalim.
To pamanījis, karalis paņēma Lavaljēru zem rokas un aizvilka pa sāņus taciņu, kur vairs neviens neuzdrošinājās sekot.